Eduards Emsis: trauma, vēsie ziemeļi, karstie dienvidi un izlases loģika

- Sāksim ar nepatīkamo daļu – stāsti, kas tev sāp un kas tev kaiš?
- Esmu iedzīvojies savainojumā – neliels meniska plīsums, būs jātaisa operācija. Problēmas bija jau divus mēnešus kopš iepriekšējās pārbaudes spēles Latvijas izlasē. Atgriezos Norvēģijā, atsāku spēlēt, bet celī visu laiku bija kaut kāds diskomforts – atkal uztaisīju magnētisko rezonansi, plīsums meniskā. Būs jātaisa operācija – visdrīzāk jāizņem, jo nav bijusi laba pieredze ar meniska piešūšanu atpakaļ. Bet to jau runāsim ar ārstiem. Tie varētu būt 1-2 mēneši.

- Vai zini, kurā brīdī iedzīvojies savainojumā?
- Godīgi sakot, īsti nepamanīju. Bija pirmā spēle pret Kipru – nospēlēju, jutos labi, nākamajā dienā gan jutu, ka ir grūti iztaisnot ceļgalu. Nospēlēju arī otru spēli – bez sāpēm, viss kārtībā, bet nākamajā dienā pēc izlases bija grūti staigāt, sajutu sāpes. Konkrēti neatceros, bet, ja sāku domāt, atminos, ka bija kaut kāda sadursme, bet tieši tajā brīdī nekādu nopietnu sāpju nebija – tas viss lēnā garā satūka, celī parādījās ūdens. Tā arī pēc tam nomocījos tos divus mēnešus, un tagad ārsti pateica, ka tomēr vajag taisīt [operāciju] un ka ar tādu celi nevar spēlēt tālāk.

- Norvēģijas sezonas pirmās divas spēles izlaidi, bet pēc tam spēlēji regulāri. Sāpes mazinājās?
- Pēc izlases ierados komandā un teicu, ka vajag uztaisīt kaut kādu bildi, magnētisko rezonansi. Kamēr to sagaidīju, bija sāpes un ceļgals bija iekaisis. Uztaisījām bildi, ārsti redzēja plīsumu, bet teica, ka, ja nejūti sāpes, varam turpināt spēlēt un pēc tam skatīties, kādas ir sajūtas. Kamēr runājos ar ārstiem, pirmās divas spēles izlaidu, bet tad turpināju spēlēt un sāpes ar katru spēli mazinājās, bet pēc 22. maija spēles atkal sajutu lielas sāpes, ka nevaru normāli pastaigāt. Sapratu, ka kaut kas ir jādara, jāpārbaudās, jārunā ar ārstiem, un pēdējās divas spēles [pirms izlases] atkal izlaidu. Ierados šeit – ar domu, ka līdz kādai no spēlēm paspēs mani saārstēt. Pārbaudījos arī te, aprunājos ar ārstu, un ieteikums ir tāds, ka tomēr vajag uztaisīt operāciju un nevajag mocīties tālāk – negribas, lai šī būtu mana pēdējā sezona. Labi ir tas, ka [divu mēnešu laikā] nekas nav kļuvis daudz sliktāk. Ir tas pats plīsums, kas arī rada sāpes un diskomfortu.

- Tev agrāk jau ir bijis meniska savainojums?
- Jā, pirms sešiem gadiem – ja nemaldos, U21 izlasē savainoju kreisā ceļgala menisku. Tur tiešām atceros traumas brīdi – pēc tās epizodes nevarēju pastaigāt un uzreiz nomainījos. Šoreiz situācija bija nedaudz cita. Bija operācija, pēc tam atkal satraumēju – izņēma ārā, pēc diviem mēnešiem jau biju atpakaļ. Tā ka man jau ir šāda pieredze.

- Kluba sezonā paguvi aizvadīt desmit spēles. Cik labi tās aizvadīji – cik daudz trauma ļāva spēlēt vai, tieši pretēji, iegrožoja?
- Mums bija ļoti ilga pirmssezona – trīs mēnešus. Biju labā formā, šķita, ka beidzot esmu atgriezies spēļu ritmā, jutos labi, jutos pārliecinātāks ar bumbu – arī uzbrukuma darbībās, ne tikai aizsardzības. Kaut gan diskomforts bija, sāpju celī nebija – pirms katras spēles celi sagatavoju, un spēļu adrenalīnā par diskomfortu aizmirsti. Salīdzinot ar iepriekšējo sezonu, noteikti spēlēju labāk – radīju bīstamību uzbrukumā, palīdzēju komandai, kausā guvu vārtus, bija arī piespēle. Jutu, ka beidzot eju uz savu optimālo formu.

- Funkciju ziņā vairāk biji astoņnieks [centra pussargs], nevis sešinieks [balsta pussargs]?
- Spēlējām līdzīgi kā izlasē – ar trīs aizsargiem. Sākumā vairāk biju sešinieks, tad nedaudz pamainījām formāciju, pārejot uz diviem pussargiem, nevis trim, un tad vairāk spēlējam ar vienu astoņnieku un vienu sešinieku – vari būt tuvāk vārtiem, radīt bīstamību, spēlēt no soda laukumam līdz soda laukumam.

Eduards Emsis. Foto: Raufoss Fotball

- Izstāsti, lūdzu, parastam cilvēkam, kas ir Norvēģijas otrā spēcīgākā līga!
- Tajā ir sešpadsmit ļoti līdzvērtīgas komandas ["Raufoss" ar 15 punktiem 12 spēlēs ieņem 10. vietu – A.S.], katra var uzvarēt katru, nav izteikti spēcīgāko komandu – varbūt izņemot [vicelīderi un Andreja Iliča iepriekšējo komandu] "Vålerenga", kas ilgtermiņā, domāju, tomēr dominēs. Līmenis, teiktu, ir Virslīgas labāko četrinieka, labāko piecinieka spēkā. Katrā spēlē tiekas līdzvērtīgas komandas, katrā spēlē tu audz. Katru gadu, protams, pienāk komandas gan no trešās, gan augstākās divīzijas – kā "Vålerenga", kas bieži nespēlē otrajā līgā, uzreiz var just, ka ir atmosfēra, ir organizācija. Arī pati līga ir labi sakārtota, ir translācijas. Ir daudz jauno norvēģu spēlētāju, tā ir laba iespēja sevi parādīt pēc ne tik stabilām sezonām, tirgus ir atvērts – ļoti bieži ir piedāvājumi arī no augstākās līgas.

Arī no mūsu komandas ziemā uz augstāko līgu aizgāja, ja nemaldos, četri spēlētāji [trīs norvēģi un šveicietis]. Spēlētājus pērk un pārdod. Summas varbūt nav tik lielas, bet tirgus ir atvērts. Norvēģijā futbols interesē, īpaši kopš Holanna un Ēdegora sasniegumiem interese ir palielinājusies, un norvēģi daudz fano arī par Anglijas Premjerlīgu un grib līdzināties angļu futbolam – fiziskāks futbols, cīņa kā League One vai Championship. Norvēģus interesē slēpošana, ziemas sports un futbols – pārējiem sporta veidiem tādas popularitātes nav.

- Kausā spēlējāt pret "Fredrikstad" (2:3), kas tagad augstākajā līgā ir trešajā vietā. Cik liela bija līmeņu atšķirība?
- Tieši tā – līmenis arī starp pirmo un otro līgu ir visai līdzīgs. "Fredrikstad" pagājušajā gadā uzvarēja mūsu līgā, šogad augstākajā līgā ir trešajā vietā, mēs savā līgā esam pa vidu, bet līmenis ir diezgan līdzīgs. Atšķirība ir tāda, ka tur katrā pozīcijā ir pa ļoti labam spēlētājam un nav sliktu spēlētāju. Var redzēt, ka "Fredrikstad" klubā viss ir labi sakārtots, uz spēlēm nāk pa 10 tūkstošiem cilvēku, augstākajā līgā varēja pieaicināt vēl klāt spēlētājus, kaut gan sastāvs, šķiet, nav ļoti mainījies. Brīžiem bija grūti, bet iespējas bija arī mums un varējām arī uzvarēt – atšķirība nebija milzīga.

- Tavas ambīcijas, kādēļ ieradies Norvēģijas otrajā līgā, ir izsisties uz augstāko?
- Biju labi sācis sezonu, un jau bija kaut kāda interese no augstākās līgas klubiem – vairāk no apakšgala. Tādēļ "Raufoss" jau bija gatava piedāvāt pagarināt līgumu ar domu, ka vasarā vai ziemā mani pārdotu, bet trauma tagad visu nedaudz apstādinājusi. Cik sapratu, bija reāla interese no "Kristiansund" [9. vieta], vēl bijuši divi klubi, par kuriem nezinu. Bija runas arī par summām, tādēļ "Raufoss" bija ieinteresēta pagarināt līgumu, arī es pats gribēju stabilitāti gadījumā, ja neizdotos pāriet uz augstāko līgu. Pēc Albānijas sezonas piedāvājumu nebija daudz, domāju un sapratu, ka Norvēģijas otrā līga nav slikts variants – tā ir pietiekami spēcīga līga ar izaugsmes iespējām uz augstāko līgu, kuras klubi aktīvi seko līdzi otrajai līgai, tādēļ uzreiz esi daudz tuvāk [nekā ja būtu jāpāriet no citas valsts].

- Kluba budžets ir nedaudz virs diviem miljoniem eiro, kas Latvijā būtu liela summa, bet ko šāds klubs, ņemot vērā valsts milzīgo dārdzību, var atļauties nodrošināt Norvēģijā?
- Dzīves līmenis un naudas summas noteikti uzreiz ir jāreizina, tādēļ budžets ir salīdzinoši mazs – mēs otrajā līgā skaitāmies mazbudžeta klubs [līgas pārliecinoši turīgākais klubs ar šā gada budžetu gandrīz 10 miljoniem eiro ir Emša jau pieminētā "Vålerenga" – A.S.], kam ir grūti piesaistīt labus spēlētājus, labu medicīnisko personālu un visu pārējo. Tādēļ neteiktu, ka mums katru dienu būtu masāžas, ārsts un ka aprūpes līmenis būtu ļoti augsts. Arī traumas sakarā visu laiku kaut kas bija jādomā arī pašam – viss nav superprofesionāli, bet arī nevaru pateikt neko sliktu. Ir normāls līmenis, visas vajadzīgās lietas ir pieejamas, ir labs treniņprocess, ir ļoti daudz pārlidojumu uz izbraukuma spēlēm, kas arī noteikti aizņem daļu budžeta. Visa ēdināšana, sadzīve ir daudzreiz dārgāka nekā Latvijā. Uz restorānu aiziet nesanāk bieži – arī ēst mājās ar turienes veikalu cenām ir kā ēst restorānā Latvijā (smaida). Ja veikalā jau ir dārgi, tad restorānā ir ļoti, ļoti dārgi, bet sieva labi gatavo, tā ka nesūdzos. Armēnijā ar trīsreiz mazāku algu uz restorānu varēju iet katru dienu (smejas).

- Kad grupā ielozēja Armēniju, biji priecīgākais cilvēks izlasē?
- Jā, ar sievu [armēnieti] skatījāmies translāciju un cerējām, ka Armēnija būs kopā ar Latviju. Tā arī sanāca – līdzīgi kā iepriekšējā ciklā.

- Dažu gadu laikā sanācis spēlēt diezgan atšķirīgās zemēs – Armēnijā, Somijā, Albānijā, Norvēģijā. Kas ir viena laba un viena slikta iezīme, ar ko tev saistās katra no šīm valstīm?
- Armēnija: laikapstākļi, karsts, labs dabīgais laukums, skaista pilsēta – Erevāna, turienes dzīve – visu laiku kaut kas notiek. Sliktais? Satiksmi vēl kaut kā var pieņemt (smejas), bet var just, ka ir nesakārtotas lietas – tieši klubā, futbolā, ne tik augsta profesionalitāte, viss ne tik oficiāli. Somijā laikam lielu plusu nebija (smejas), bet noteikti var atzīmēt finansiālo pusi, sakārtotību – nekad nebūs problēmu ar algām. Mīnuss noteikti ir laikapstākļi, laukumi un personīgi man arī treneris nebija tas spēcīgākais. Albānijā bija ļoti laba dzīve, lēts un garšīgs ēdiens, pie jūras, labs laiks – varētu salīdzināt ar Grieķiju, tikai lētāk. Un mīnuss arī nesakārtotība, bardaks futbola ziņā, mafija – ja Armēnijā bija vienkārši mafija, tad Albānijā bija mafija dubultā. Norvēģijā mīnuss ir laikapstākļi, pārsvarā sintētiskie laukumi, gara ziema, maza pilsētiņa – tas gan ir pluss, ka var koncentrēties tikai futbolam, taču vajag līdzsvaru šajās lietās. Pluss noteikti ir tas, ka ir ļoti paveicies ar komandu, treneri, cilvēkiem – šeit cilvēki ir daudz draudzīgāki, atbalstošāki, nekā tas bija Somijā. Un, protams, arī šeit viss ir finansiāli sakārtots.

Eduards Emsis. Foto: Raufoss Fotball

- Treneris, komanda, sakārtotība ir galvenie iemesli, kādēļ Norvēģijā paliki arī uz otru sezonu, nevis kā Somijā un Albānijā, kur viss uzreiz beidzās?
- Albānijā, jā, tas bija iemesls – cilvēku un (ne)sakārtotības dēļ. Taču Norvēgijā jau uzreiz biju noslēdzis pusotra gada līgumu, viņi bija ļoti apmierināti, arī es biju ļoti apmierināts – ziemā nebija nekādas domas, ka es varētu iet prom. Somijā bija viena gada līgums, un tur nedz man, nedz klubam nebija lielas vēlmes vienoties par jaunu līgumu – mierīgi pabeidzām līgumu, gribējās kaut ko pamainīt.

- Tavā ārzemju vienā flangā ir Norvēģija, Somija, otrā – Albānija, Armēnija. No dažādajiem klimatiem laikam jau tuvāks būs siltums?
- Jā, man siltums būs tuvāks. Ir cilvēki, kam patīk ziema, bet man patīk saule un vasara (smejas). Ar karstumu var sadzīvot – laika dēļ treniņi vairāk bija agrumā vai vakaros, bet ar to lielu problēmu nebija. Albānijā vairāk ir itāļu, grieķu laiks, Armēnijas vasara ir karstāka.

- "Egnatia" nupat kļuva par Albānijas čempioni, "Noah" bija titulspēle. Tiem klubiem vēl seko līdzi?
- Jā, sekoju – gan "Egnatia", gan "Noah", arī somu klubam. Visiem, kur biju, sekoju līdzi, un tagad vispār futbolu skatos arvien vairāk. Esmu redzējis ļoti daudz Virslīgas, Armēnijas un citu līgu spēļu. Prieks par "Egnatia" un "Noah", ļaunu prātu ne uz vienu neturu. "Noah" ir bijis ļoti daudz pārmaiņu – no mana laika ir palicis varbūt viens spēlētājs, nomainījies personāls, nomainījies prezidents, cits finansējums, ir labs budžets. Arī Somijā spēlētāji, šķiet, ir daudz mainījušies, bet lielākā daļa personāla gan ir palikusi. Albānijā pusgada laikā nekas daudz nav mainījies – tas pats prezidents, tie paši cilvēki, liela daļa spēlētāju tā pati.

- Kādi ir secinājumi par Virslīgu?
- Šogad esmu redzējis ļoti daudz. Interesanti paskatīties "Riga", RFS, "Valmieras" spēles, arī "Daugavpili" – daudz ko sanācis redzēt. Ir interesanti skatīties, kā apakšgala komandas cīnās pret vadošajām, kādā stilā katra komanda spēlē, cik grūti klājas vadošajām komandām. Arī titula kontekstā vēl nekas nav beidzies, viss vēl tikai sākas – vēl noteikti nevar pateikt, ka RFS būs čempione. Piecu punktu starpība nekas nav.

- Ne reizi vien esi teicis, ka gribi būt ārzemēs ārpus komforta zonas, bet cik daudz piedāvājumu šajos gados bijis no Latvijas klubiem?
- Piedāvājumi ir bijuši, arī reāli piedāvājumi. Ne iepriekšējo divu gadu laikā, bet pirms tam gan bija. Nē, īstenībā bija arī pagājušajā gadā. No lielajiem klubiem visi nav aicinājuši, bet, šķiet, trīs no pieciem ir. Biju domājis par iespēju atgriezties Latvijā – jau ir pagājuši pieci gadi, kaut kā jau drusku pietrūkst. Futbolista karjera nav ilga, un neko nenožēloju, ka kādiem piedāvājumiem esmu atteicis. Priecājos, ka esmu ieguvis pieredzi vairākās citās valstīs. Taču neizslēdzu atgriešanās iespēju – ja ne drīzumā, tad karjeras pēdējos gados. Katru reizi, kad beidzas līgums, izskatu dažādus variantus – gan Latvijas, gan ārzemju – un izlemju, kurš ir labākais. Tagad ir arī sieva – ne viss vairs ir atkarīgs tikai no manis, ir jādomā arī par ģimeni un citiem cilvēkiem, ne tikai sevi.

- Kur sevi redzi nākamgad?
- Līgums ir līdz decembra beigām. Kā jau teicu, bija piedāvājums to pagarināt, bija interese no augstākās līgas, bet tagad savainojuma dēļ drusku izkritīšu – ceru, ka atjaunošanās būs ātra. Tagad klubā arī būs mēneša pārtraukums [no 23. jūnija līdz 20. jūlijam – A.S.], ceru, ka augustā atgriezīšos – tad jau redzēs, cik ātri tas būs un vai turpināsim līguma pagarināšanas sarunas. Liela satraukuma par atgriešanos nav, jo trauma nav pati briesmīgākā. Svarīgākais tagad ir atjaunoties, un viss pats no sevis lēnā garā sakārtosies.

- Četrās ārzemju valstīs esi bijis. Kur vēl gribētu aizbraukt?
- Smējāmies, ka droši vien vajadzētu vēl kādā eksotiskā vietā. Piemēram, kur Ozols tagad aizbrauca – Uzbekistāna. Vai Kuveita. Starp citu, iepriekšējā vasarā uz Uzbekistānu jau braucu pārbaudē – uz "Neftchi" [finišēja 5. vietā, tagad atrodas 4. vietā – A.S.]. Bija ļoti interesants treneris – pirmajā dienā ar mani visu pārrunāja, tad nedēļu tikai skatījās un vispār nerunāja. Vairs nesapratu, ko darīt, un ar viņu runāju caur aģentu – palieku vai nepalieku. Teica, lai vēl palieku, nospēlē vēl to un to spēli. Biju bez sagatavošanās posma – tieši pēc izlases spēles pret Turciju, kad man bija brīvs un aizbraucu uz pārbaudi. Treneris teica, ka viņiem atsākas sezona, ka man vajag laiku, jāpierod pie klimata – tur nekas nesanāca. Un arī neteiktu, ka biju ļoti gatavs tur palikt, tā ka labi, ka tā viss beidzās.

Man ir vairāki interesanti aģenti, kas piedāvā eksotiskākas vietas – Kanādu, Kuveitu, Uzbekistānu, arī Kazahstānu, kas jau ir tāds normālāks variants, tagad bija kaut kāda interese no Spānijas 3. līgas. Pats laikam gribētu uzspēlēt kādā Āzijas valstī vai arī futbola lielvalstī Eiropā – Vācijā, Spānijā, Itālijā. Skatoties reāli, tā diezin vai būtu augstākā līga, bet kādā otrajā vai trešajā droši vien varētu. Uz tuksnešiem laikam diez ko nevelk – Āzijā tā varētu būt tā pati Uzbekistāna, Japāna. Ķīna varbūt ne tik ļoti, bet Japānā labprāt.

Eduards Emsis pret Kipru. Foto: LFF

- Kāda bija tava pirmā iepazīšanās ar jauno izlases treneri?
- Pirmā tikšanās bija izlases nometnē Kiprā. Nekādas garas sarunas nav bijis, vairāk komandas sapulces. Varu pateikt visu to labāko un redzu, ka viss notiek loģiski, vienkārši, saprotami. Ir jūtams augsts līmenis. Galvenais uzstādījums no pirmās nometnes ir nebaidīties kļūdīties, nebaidīties spēlēt – mēs gribam spēlēt ar bumbu, tas ir jautrāk kā bez bumbas, tik daudz nedomāt par individuālām kļūdām. Uzsvars ir uz to, ka futbols tiek spēlēts ar galvu – kur tev jābūt, kur un kāpēc jāatsedzas, kā jāaizsargājas. Viss ir balstīts uz loģiku un domāšanu, ne tik ļoti uz fizisko vai meistarības līmeni. Mans galvenais uzdevums bija nebaidīties spēlēt, domāt laukumā, zināt, kur un kā jāatveras.

- Pat ja ideju uztvērāt, cik ļoti pirmajās spēlēs vēl pietrūka darbību automātisma?
- Teiktu, ka ļoti daudz (smejas). Vēl ir daudz jāstrādā, un var redzēt, ka treneris grib, lai katru dienu mums prātā kaut kas aizķertos un lai mēs mainītu savu spēles stilu. Tas noteikti nav vienkārši. Kāds spēlētājs to uztver ātrāk, kāds – lēnāk, bet, lai visi automātismā strādātu kā vienota komanda, tas nav tik viegli – īpaši izlases kontekstā, tas nav klubs, kur pie tā var strādāt katru dienu. Tādēļ, ja gribam kaut ko sasniegt, pie tā visa jāpiedomā arī katram individuāli.

- Ko mēs gribam rudenī sasniegt?
- Pašlaik mēs runājam par spēli, bet visideālākajā gadījumā rudenī mēs gribam sasniegt spēli un rezultātu. Ja būs spēle, ja spēlēsim labāk un vairāk izbaudīsim, ceru, ka tas arī nesīs labāku rezultātu un dos lielāku pārliecību. Rezultātu noteikti gribētos pirmo vai otro vietu grupā – reāli skatoties, tas ir ļoti sarežģīti, jo grupa ir spēcīga, bet ceru, ka tas izdosies. Pats galvenais ir saprast spēles filosofiju, lai spēle būtu skatāma un baudāma. Labāk ir censties spēlēt un zaudēt, nekā spēlēt antifutbolu un tāpat zaudēt. Ja baudīsim arī paši un ja būs arī līdzjutēju atbalsts, tad neizpaliks arī rezultāts.

- Par kuru valsti fanos sieva?
- Sieva fanos par Latviju! Ceru, ka spēšu atgriezties jau uz pirmo spēli, bet tad jau redzēs. Bet, godīgi sakot, man pašam izlases rindās pret Armēniju nebija īpašākas sajūtas kā pret citām komandām.