Šteinbors: "Slikti spēlēt Anglijā nedrīkst"

Četrus mēnešus pavadīji "Blackpool" komandā. Kādi iespaidi par tur nodzīvoto laiku?
Esmu ļoti apmierināts. Ne katram spēlētājam rodas šāda iespēja doties uz Anglijas otro spēcīgāko līgu. Man tas deva ļoti vērtīgu pieredzi. Domāju, ka "Blackpool" rindās sevi pierādīju pietiekoši labi, saņēmu arī trenera uzslavas, taču tā kā man vēl līdz nākamās sezonas beigām ir līgums ar "Jūrmalu", angļu klubs mani varēja iegūt tikai nopērkot. To viņi acīmredzot nevēlējās darīt. "Blackpool" politika ir citāda, viņi pārsvarā koncentrējas uz "brīvajiem aģentiem". Ja nebūtu "aizņemts", tad, visticamāk tiktu paņemts komandā, bet sīkāk par abu klubu "pārrunām" šajā sakarā nezinu. Jebkurā gadījumā Anglijā pavadītais laiks ļāva spert platu soli sportiskajā izaugsmē.

Vai, esot Anglijā, nepavērās lielākas iespējas noslēgt līgumu ar kādu citu angļu klubu?
Ja būtu ticis pirmās komandas sastāvā kādā no spēlēm, tad, iespējams, ka kādam klubam būtu radusies nopietna interese par mani. Bet tā nekādus piedāvājumus, atrodoties Anglijā, nesaņēmu.

Ko visvairāk esi ieguvis šajos četros mēnešos? Tieši vārtsarga iemaņu ziņā?
Atšķirībā no tā, kā ir pie mums, Anglijā daudz lielāku uzmanību pievērš vārtsarga kāju darbībai. Bumbas ķeršanas prasme tiek atvirzīta otrajā plānā. Pie tā man bija grūti pierast, taču pamazām izdevās. Vārtsargiem spēles laikā daudz biežāk tiek atspēlēts, iesaistot viņus cīņā kā pēdējos aizsargus.

Tu vairākas reizes izgāji laukumā rezerves komandas sastāvā. Kāds līmenis ir šajā dublieru turnīrā?
Spēlējām ziemeļrietumu zonā, kur kopumā startēja 12 komandas. Vājākajām līmenis ir zemāks nekā mūsu virslīgas čempionātā, bet tabulas augšgala vienības ir labas..tiešām labas. Ja izceļam vidusmēra spēlētāju, tad viņš, manuprāt, būtu spēcīgāks nekā pie mums.

Kāpēc?
Viņiem ir nedaudz cita pieeja futbolam. Jau kad esi ieradies Anglijā, uzreiz sajūties kā futbolists, var just, ka cilvēkiem šeit ir pastāvīga interese par futbolu. Liela nozīme ir arī mentalitātei un futbola sistēmai. Kas notiek ar mūsu trīspadsmit un četrpadsmit gadus vecajiem spēlētājiem? No Eiropas turnīriem viņi bieži atgriežas ar izcīnītām godalgām, bet pēc lielāka vecuma sasniegšanas ir spiesti doties strādāt un pamest futbolu. Tāpat arī kopējā pieeja treniņu procesam atšķiras. Pieņemsim, ka tu esi jauns spēlētājs un neprecīzi atdod piespēli. Latvijā uz tevi kliegs: "Kur tu dod, ko tu dari?". Pie angļiem neviens tev neko nepārmetīs, bet paskaidros kā būtu bijis labāk, turklāt, sākot futbolista gaitas, jaunajiem spēlētājiem tiek dota pilnīga rīcības brīvība laukumā. Viņus neviens īpaši nemāca, ļauj pašiem izjust spēli, attīstīties. Pie mums futbolists gluži vienkārši baidās kļūdīties, jo par to saņems asu kritiku.

Cik daudz pats izjuti šo specifisko atmosfēru futbola dzimtenē?
Bija viens interesants gadījums, kad kādā no mājas spēlēm neliels bariņš jauniešu tribīnēs sacerēja man veltītu dziesmu. Visu spēles laiku viņi dziedāja, vārdi bija aptuveni tādi kā "jūs nekad neiesitīsiet Pāvelam Šteinboram", "Latvija Forever" un šādā garā. Tas tiešām bija ļoti negaidīti un patīkami. Manuprāt, tas daudz ko pasaka par futbola popularitāti Blekpūlē. Pie mums, kad atnāc uz virslīgas spēli, ko pārsvarā var dzirdēt no tribīnēm? Jā, tieši tā – lamāšanos.

Kas vēl pašā treniņprocesā ir citādāks nekā Latvijā?
Ļoti liels uzsvars tiek likts uz fizisko sagatavotību. Tāpat īpaši acīs krīt spēlētāju cīņasspars – jebkurā treniņspēlē futbolisti "sitīsies" līdz pēdējam, vienalga, arī ja kaut kas nesanāks. Lūk, šo cīņassparu es nezinu vai var iemācīt. Tam vienkārši ir jābūt.

Sezonas otrajā pusē komandai radās problēmas ar vārtsargiem savainojumu dēļ. Vai nebija iespējas mēģināt iekļūt pirmajā komandā pa to laiku?
Jā tāda situācija bija. Kad ierados komandā, viņiem bija trīs vārtsargi – pamatvārtsargs amerikānis Pols Račubka, tad no "Sheffield United" izīrētais Pols Džerards, kā arī gados jauns vārtsargs, ar kuru klubs īpaši nerēķinājās. Marta sākumā Džerards guva nopietnu savainojumu un treniņos vairs nevarēja piedalīties, līdz ar to es nomināli kļuvu par kluba otro vārtsargu uzreiz aiz Račubkas. Taču viņš stāvēja pārliecinoši, un nekāda vajadzība viņu nomainīt nebija. Protams, arī šim amerikāņu vārtsargam gadījās kļūdas un viņam tika pārmests par pārāk pasīvo darbību brīžos, kad jāiziet uz bumbas pārķeršanu. Tomēr kopumā Račubka komandas pirmā vārtsarga funkcijas pildīja labi. Drīz pēc tam no "Crystal Palace tika izīrēts vēl viens vārtsargs, bet no Džerarda "Blackpool" šķīrās. Vispārīgā spēlētāju rotācija klubā – ne tikai vārtsargu ziņā – notiek ļoti plašā līmenī.

Atsauksmēs par tevi tika dzirdēti vienīgi labi vārdi. Vai pats tici, ka tās nebija tikai pieklājības frāzes?
Attieksme no treneru puses tiešām bija ļoti pretimnākoša. Piemēram, vārtsargu treneris man personīgi teica: "Zini, ja man būtu teikšana, es tieši tevi liktu sastāvā."

Varbūt viņš tā teica visiem kluba vārtsargiem?
Nē nu, protams, nekad jau nevar zināt, ko patiesībā par tevi domā. Varbūt arī tu pēc intervijas aiziesi aiz stūra un teiksi: redz, tas Pāvels ir tāds un tāds [smejas]. Attiecības ar treneru personālu tiešām bija labas. Protams, kad pieļāvu kļūdu, neviens galvu neglaudīja un nesauca par malaci. Skaidri un gaiši norādīja – tu slikti izdarīji to un to, jādara tā un tā. Savstarpējā saskarsme manā skatījumā izveidojās abpusēji godīga.

Vai ar savu pašreizējo spēles līmeni būtu gatavs nopietni startēt "Championship" turnīrā?
Uzreiz? Uzreiz noteikti nē. Kā jau teicu, pie viņiem vārtsargu ļoti mīl izmantot kā pēdējo aizsargu, bieži atspēlē tam bumbu un šim faktoram es no sākuma nebiju gatavs. Es tur pabiju četrus mēnešus, ja būtu izdevies uzkavēties ilgāk – domāju, ka būtu gatavs spēlēt šajā turnīrā.

Kā rezerves vai arī kā pirmās komandas vārtsargs?
Domāju, ka varētu arī kā pirmais. Kā nekā visu Anglijā pavadīto laiku trenējos ar galveno komandu, un līmeņa atšķirība starp mani un pārējiem vārtsargiem praktiski nebija. Katram savi plusi un savi mīnusi. Jā, atzīstu, ka kāju darbība man bija vājāka nekā konkurentiem, bet citādā ziņā bijām viena līmeņa.

Klubā bez tevis spēlēja arī Kaspars Gorkšs. Kāds iespaids radās par viņa spēli?
Pirms tam personīgi Kasparu nepazinu, bet pēc iepazīšanās viņš man daudz palīdzēja, lai adaptētos Blekpūles komandā. Ļoti patīkams un atvērts cilvēks. Kas attiecas uz Kaspara spēli, tad mačos, kad viņš nebija laukumā, uzreiz bija jūtams, ka aizsardzībā kaut kas pietrūkst. Protams, arī viņam gadījās kļūdas, bet, kopumā ņemot, Kaspars lielāko daļu savu spēļu aizvadīja augstā līmenī.

Kā izdevās izveidot attiecības ar pārējiem komandas biedriem?
Ar Kasparu visātrāk iedraudzējāmies, taču arī ar pārējiem spēlētājiem bija viegli saprasties. Mani uzņēma ļoti draudzīgi. Ja, piemēram, ārzemnieks atbrauktu uz "Jūrmalas" komandu, viņam būtu krietni grūtāk iejusties, jo šeit ir cita mentalitāte.

Vai tas, ka savstarpēji tomēr esat konkurenti, netraucēja ikdienas komandas dzīvē?
Es, protams, nezinu ko par mani ģērbtuvēs runāja, kad nebiju klāt, bet visādā citādā ziņā atmosfēra bija tiešām draudzīga. Neviens ar šķību aci neskatījās [smejas].

Pēc atgriešanās Latvijā nepārņēma nostalģija un vēlme atkal aizbraukt uz Angliju?
Grūti pateikt. Latvijā futbols tomēr ir daudz zemākā līmenī, taču pēc Anglijā pavadītā laika esmu sapratis, ko vēlos sasniegt futbolā un mana attieksme daudzējādā ziņā pret šo spēli ir mainījusies. Ir daudz jāstrādā un jāpierāda sevi, lai kaut kur izsistos.

Cik nopietni ar tevi rēķinās "Jūrmala". Šķiet, ka tevi gaida divi nopietni konkurenti – Marks Bogdanovs un Andrejs Piedels?
Jā, konkurence par pirmā vārtsarga vietu "Jūrmalā" solās būt sīva. Bogdanovs pēdējā gada laikā ir ļoti progresējis, salīdzinot ar to, kāds viņš bija pirms tam. Piedela priekšrocība ir nopietnā pieredze – iegūt visas tās prasmes, kādas viņam ir tagad, es varēšu laikam tikai sasniedzot viņa vecumu [smejas]. Abi viņi ir ļoti sakarīgi cilvēki gan laukumā, gan ārpus tā.

Uz ko "Jūrmalas" klubs, tavuprāt, ir spējīgs šajā virslīgas sezonā?
Jātiek obligāti labāko sešiniekā. Domāju, ka mums tas ir pa spēkam, jo tagad ar komandu strādā Vladimirs Babičevs, kurš manā skatījumā ir ļoti labs treneris un puišiem ir iemācījis daudz vērtīgu lietu. Patlaban gan ir grūti tajā ziņā, ka pirms šīs virslīgas sezonas izpalika tik nopietns sagatavošanās etaps, kādu veica vadošie klubi, aizvadot, piemēram, treniņnometnes Turcijā. Taču neraugoties uz to, domāju, ka tiksim galā ar visām problēmām un parādīsim vēl labu sniegumu.

Kā tu pats skaties uz "Jūrmalas" bēdīgajiem notikumiem iepriekšējās sezonas otrajā pusē?
Varbūt man nav taisnība, bet līdz ar Krievijas futbola speciālistu iesaistīšanos "Jūrmalas" kluba sistēmā radās "beigu sākums" – finansiālās problēmas un spēlētāju aiziešana. Sezonu noslēdzām gandrīz ar pusi no visa sastāva, bija ļoti grūti un līdz ar čempionāta noslēgšanos sākās dažādas spekulācijas par un ap kluba nākotni. Kluba prezidents [Aleksandrs] Bašarins pat vēlējās pārdot komandu, taču tas viņam neizdevās un galu galā viņš acīmredzot tomēr nonāca pie secinājuma, ka šis klubs viņam ir vajadzīgs – tā ir viņa komanda un nevienam citam nevēlas to atdot. Tagad situācija ir stabilizējusies, arī finansiālajā ziņā viss tiek nokārtots laikus bez jebkādas aiztures. Jā, ir savas problēmas, kaut vai tas, ka mums nav normālas kluba bāzes, taču nākotnē to visu var risināt. Galvenais, lai nesāktos atkal tāda veida runas, kādas bieži nācies dzirdēt virslīgas sezonu nobeigumos – ka komanda var izjukt, ka komandai ir problēmas utt. Esmu pārliecināts, ka komanda turpinās pastāvēt arī tad, ja Bašarinam kaut kas neizdosies.

Kādi ir tavi nākotnes plāni? Paliksi Latvijā vai meklēsi variantus ārvalstu klubos?
Pašreizējā brīdī es labprāt kaut kur aizbrauktu, lai varētu atkal izmēģināt savus spēkus. Ja nekas nesanāks, palikšu "Jūrmalā", skatīšos, varbūt sanāks pēc šīs sezonas. Interesi par maniem pakalpojumiem ir izrādījuši arī daži Latvijas klubi, par ko gan patlaban vēl nevēlos runāt. Paskatīsimies, kā būs.

Nedaudz pārsviežoties vēlreiz uz Anglijas tēmu – cik ļoti, atrodoties futbola dzimtenē, bija sajūtama angļu izgāšanās "Euro 2008" atlases turnīrā?
Viņiem tā bija traģēdija, es pat nezinu kādu vēl labāku vārdu tam varētu piedēvēt. Angļi joprojām to atceras un vaino visus ar izlasi saistītos cilvēkus, izņemot pašus futbolistus. Reiz, kad ar taksometru devos uz rezerves komandas spēli, nejauši uzsākām par šo tēmu sarunu ar šoferi. Viņš man prasa – tu futbolists, es atbildu, ka jā. Tad nu visu ceļu dabūju noklausīties viņa vērtējumu par izlases sniegumu – ka vajadzējis darīt tā un šitā, cik gan lielā neveiksmē izvērties kvalifikācijas turnīrs utt. Jau teicu, ka pie angļiem futbols nav vienkārši futbols. Daudziem cilvēkiem tā ir visa dzīve. Katrs, pat visniecīgākais ar izlasi saistītais sīkums tiek rūpīgi apspriests, iztirzāts un analizēts.

Un kāda ir attieksme zaudējuma gadījumos?
Atkarīgs no tā, kādu sniegumu komanda parāda laukumā. Ja cīnies un nepadodies līdz pat pēdējai minūtei, taču tomēr zaudē, fani tev spēles beigās aplaudēs. Savukārt, ja līdzjutēji manīs, ka necīnies ar pilnu atdevi, tad ir cauri. Kritikas lavīna velsies nepārtraukti, un prese gluži vienkārši tevi "noēdīs". Anglijā ir tā – ja labi nospēlēsi, mediji tevi cels debesīs, bet pie sliktas spēles, kurā, pasarg dies, vēl atļausies slinkot, žēlastības nebūs. Slikti spēlēt gluži vienkārši šeit nedrīkst.