Vaņins: "Mana vecuma vārtsargus reti kurš pērk"

Lai arī šaubu par to, ka Latvijas izlases vārtsargs Andris VAŅINS (33) ir gatavs spēlēt kādā no Eiropas stiprākajām līgām, nevienam nebija jau pēc ilūkstieša pirmās sezonas Šveices Superlīgā, nu jau aiz muguras ir gandrīz četri gadi "Sion" klubā. "Ja nebūs piedāvājumu, varu iztēloties, ka spēlēšu iespējami ilgi un karjeru pabeigšu "Sion"," Sportacentrs.com atklāj Andris. Viņam atšķirībā no citiem Latvijas izlases futbolistiem vasarā atpūtas praktiski nebūs – pēc valstsvienības mača Rīgā pret Bosniju (7. jūnijā) Andrim jūnija vidū jau jāuzsāk gatavošanās nākamajai sezonai. Intervijā Vaņins ne tikai atskatījās uz līdz šim paveikto "Sion" rindās, bet arī izteica savu viedokli par šībrīža situāciju Latvijas izlasē un futbolā, kā arī pastāstīja par slaveno komandas biedru Dženaro Gatuzo un futbolistu vidū populāro laika pavadīšanas veidu treniņnometnēs – videospēles FIFA spēlēšanu komandā.

- Šveices Superlīgā pēc nepilna mēneša noslēgsi savu ceturto sezonu. Vai pats zini, cik daudz treneru pa šo laiku ir vadījuši "Sion"?
- Bijuši daudzi treneri… Domāju, ka vismaz astoņi deviņi pavisam noteikti.

- Ja skaita arī tos, kas komandu vadījuši pagaidu trenera statusā, sanāk pat 13. No viņiem visiem gan tikai Vladimirs Petkovičs šobrīd vada augstākas klases klubu – Romas "Lazio". Kurš treneris tev pašam palicis atmiņā no vislabākās puses?
- Jau 13? (Smejas) Bet, redz, šosezon vien bijuši seši. Petkovičs bija tikai vienu mēnesi – četras spēles. Tāpēc pārāk īss laiks, lai par viņu kaut ko pateiktu. Ja atcerās visus galvenos trenerus, man paticis ne tikai viens vien. Pirmajā sezonā mūs trenēja Tolo, nākamajā Šalāns, pēc viņa Rusē. Gan kā treneri, gan cilvēki – bija patīkami strādāt ar viņiem. Arī Furnjē, ko noņēma šīs sezonas sākumā, ir gados jauns un, manuprāt, perspektīvs. Kad redzamies ar šiem bijušajiem treneriem, vienmēr sasveicināmies, palikušas labas attiecības.

- Zinot, cik bieži "Sion" atlaiž trenerus, biju pārsteigts lasīt "Sporta Avīzē", ka sezonas sākumā kārtējā trenera maiņa tev bijusi pavisam negaidīta.
- Bija labi rezultāti, taču laikam jau kluba darbība ne ar ko pārsteigt vairs nevar. Ja kāda trenera vadībā spēlējam slikti un rezultāti nav labi, tad divi mēneši ir maksimālais laiks, kādu treneris noturas darbā. Tik biežas izmaiņas spēlētājiem nenāk par labu, jo katrs jauns treneris atnāk ar kaut ko savu, izmainot treniņprocesu.

- Četru sezonu laikā tev bijuši arī trīs dažādi vārtsargu treneri. Kāda bijusi sadarbība ar viņiem?
- Jā, tagad jau trešais – viņa uzvārdu pat nezinu, jo vienmēr saucu vārdā (smejas). Varu teikt tikai visu labāko par viņiem visiem – viegli strādāt, patīkami un interesanti treniņi un vingrinājumi. Katrs no viņiem dod kaut ko savu. Protams, ar vārtsargu treneri kontaktējos vairāk nekā ar galveno. Pirms un pēc mačiem runājam par kļūdām un mēģinām tās izlabot. Galvenais treneris ģērbtuvē runā par taktiku, bet vārtsargu treneri vārtsargiem ir tuvāki nekā galvenie.

- Lielā mērā biežo pārmaiņu dēļ arī "Sion" rezultāti šosezon ir nestabili. Kausā izkritāt 1/2 finālā, čempionātā droši vien līdz trijniekam neaizsniegsieties.
- Jā, kā pa viļņiem. Pirmo sezonas pusi nospēlējām diezgan labi, bet tad atnāca [spāņu treneris Viktors] Munjozs, un jau no pirmās spēles sākās – zaudējām Bāzelei ar 1:4, uzvarējām Sanktgalleni ar 1:0, lai gan varējām pamatīgi zaudēt. Tad sekoja 0:4 pret "Thun", un treneri noņēma. Janvārī pēc atvaļinājuma bijām Itālijā, un gatavošanās posms bija galīgi švaks, fiziski komanda vispār nebija gatava. Bet tagad palikušas vēl sešas spēles – jāņem maksimālais punktu skaits un jāskatās. Varbūt vēl kaut ko var glābt.

- Dīvaini, ka tā, jo Munjozam CV ir diezgan iespaidīgs.
- Jā, mēs arī bijām izbrīnīti – tāds treneris, spēlējis "Barcelona" un "Sampdoria", trenējis spāņu un itāļu klubus. Dīvaini, bet viņa vadībā spēlējām tikai līdz 70. minūtei, pēc tam nav spēka, neviens nevar paskriet. Arī to labāko futbolu nerādījām, nekas nesanāca.

- Ja nestabilajiem rezultātiem Šveicē pieliek Latvijas izlases vājos rezultātus, tad laikam šo var nosaukt par tev neveiksmīgu sezonu?
- Ko lai dara… Gadās arī tādas sezonas. Daudz zaudējam, izlasē iet galīgi švaki. Esam guvuši tikai četrus punktus. Taču tāds tagad ir mūsu izlases līmenis.

Andris Vaņins cīņā pret "Manchester United" pussargu Šindzi Kagavu pārbaudes spēlē Japānā (Foto: AP/Scanpix).

- Tavuprāt, tikai četri punkti piecos mačos ir neveiksme vai likumsakarība?
- Pret grieķiem nepaveicās, ka zaudējām – bijām vadībā ar 1:0. Arī pret Slovākiju, manuprāt, spēlējām labi, vienīgi ielaidām ātros vārtus. Pret Bosniju variantu nebija, tā ir divas galvas pārāka. Pēdējā spēlē pret Lihtenšteinu nepaveicās – bija daudz momentu, neiesitām arī 11 metru soda sitienu. Jā, arī viņiem bija sitiens pa vārtu stabu, taču uzskatu, ka tuvāk uzvarai bijām mēs.

- Starkova vadībā vēl nekad pret pundurvalstīm punktus nebijām zaudējuši. Vai var teikt, ka mūsu futbols šobrīd ir zemākajā punktā, kāds pēdējā laikā bijis?
- Varbūt tā sakrita, ka tieši tajā spēlē mums vajadzēja zaudēt punktus. Domāju – ja Saška [Cauņa] iesistu pendeli un mēs vinnētu, neviens nerunātu, ka Starkovam jāiet prom un izlase ir galīgi… Ka jāmaina sastāvs utt.

- Kā tu uztver LFF ģenerālsekretāra Jāņa Mežecka teikto, ka pēc šī cikla aizies visi treneri?
- Nezinu. Būtu muļķīgi Starkovu noņemt nost. Es nezinu, kas varētu pārņemt no viņa darbu. Ārzemju treneris? Nedomāju, ka pie mums kāds nāktu. No vietējiem? Neviens! Par ko tad runāt…

- LFF tieši ārzemēs meklējot jauno treneri.
- Nezinu… Lai meklē, ko lai saka. Man šķiet, ka ne tikai trenerī ir vaina – arī spēlētāji ir atbildīgi par rezultātu. Nezinu, kā teikt… Domāju, ka [pret Lihtenšteinu] visi bija gatavi gan taktiski, gan fiziski. Varbūt bijām drusciņ pārsteigti, ka viņi spēlēs tik aktīvi. Jā, zaudējām punktus, bet tāds tagad ir mūsu līmenis.

- Līmenis, kas tuvāks Lihtenšteinai nekā Bosnijai…
- Paskaties pats [FIFA] reitingā, kur atrodamies…

- Tradicionālās cerības pirms cikla, ka tiksim ārā no grupas, īsti pamatotas nav. Nereti neizmantojam pat oficiālos pārbaudes spēļu datumus, lai iespēlētu sastāvu, vai arī kā tagad – 24. maijā pret Kataru –, spēlējam neoficiālā spēļu dienā, kad neviens leģionārs, tevi ieskaitot, uz spēli ierasties nevar.
- Jā, arī tāpēc varbūt neiespēlējamies. Taču tāda tagad ir situācija Latvijā un federācijā. Viņi tikai gaida, kad kāda valsts piedāvās spēlēt pie sevis un apmaksās pārlidojumu un biļetes. Nezinu, kāda federācijā ir situācija, taču varu arī saprast, ka viņi meklē tādus variantus, kur nevajag izdot naudu. Var teikt, ka tādā situācijā būtu brīnums, ja mēs cīnītos par tikšanu ārā no grupas.

- Pagājušajā intervijā teici, ka plāno spēlēt vēl vairākus gadus klubā un ciklus izlasē. Kādas pārmaiņas vēlies redzēt izlasē nākotnē?
- Domāju, ka visi apstākļi spēlētājiem ir normāli, ar treniņprocesu viss ir kārtībā. Nevar teikt, ka mums kaut kā pietrūkst. Varbūt mēs pārāk daudz domājam par pagātni un 2004. gada Eiropas čempionātu, dzīvojam vēl ar tām domām.

- Tu domā fanus, spēlētājus, trenerus?
- Varbūt federācija… Tomēr pagājuši gandrīz desmit gadu, futbols ir izmainījies, atnākuši jauni spēlētāji. Vajag dot laiku. Visam ir jāmainās – arī futbolam un infrastruktūrai Latvijā. Paskaties, kas spēlē Latvijā – gandrīz tikai jaunie spēlētāji. Kāds Latvijā līmenis bija agrāk un kāds – tagad... Protams, tas ir naudas jautājums, bet neviens jau valstī nevēlas investēt sportā un futbolā.

- Jau aizskāri jauno futbolistu tēmu. Vai tev ir iekritis acīs kāds vārtsargs, kas pēc dažiem gadiem varētu pārņemt no tevis Latvijas izlases pamatvārtsarga lomu un spēlēt augstā līmenī?
- [Maksims] Uvarenko no "Ventspils". Skatījos video pagājušajā sezonā, par viņu arī ir labas atsauksmes. Domāju, ka nākotnē ļoti perspektīvs vārtsargs.

- Var vilkt paralēles ar tevi – jaunībā aizbrauca uz ārzemēm, bet tagad nobriest "Ventspilī". Tev tādējādi izdevās izcīnīt vietu izlasē un nopelnīt "Sion" uzmanību.
- Jā, tā var teikt. Viss viņam vēl priekšā, arī augums vārtsargam ir atbilstošs.

- Kad pats vēl spēlēji "Ventspilī", tad pēdējos gados atzini, ka ir iestājusies rutīna, jo čempionāta līmeni biji pāraudzis, turklāt "Ventspils" bieži dominēja laukumā, un vārtsargam bija garlaicīgi. Vai, četrus gadus spēlējot Šveicē, rutīna vēl nav iestājusies?
- Nē, tā nevar teikt, jo katra spēle ir saspringta. Kad spēlējam mājās, mūs tribīnēs atbalsta desmit tūkstoši skatītāju. Nav garlaicīgi. Kad izbraukumā spēlējam pret Bāzeli, "Young Boys", "St. Gallen", tad salasās pat 20 tūkstošu. Televīzija raida katru spēli, tas viss rada adrenalīnu.

Latvijas izlases Latgales grupiņa, apmeklējot basketbola spēli – daugavpilietis Rudņevs, ilūkstietis Vaņins un rēzeknietis Gauračs (Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64).

- Tev pirms dažām dienām apritēja 33 gadi, kas gan vārtsargam vēl nav veterāna vecums. Vai joprojām dzīva ir cerība pakāpties vismaz līmeni augstāk nekā Šveices Superlīga?
- (Smejas). Nu, nezinu… Protams, ka gribētos, bet tagad jau visi skatās pasē. Jūtos labi un varu spēlēt vēl ilgi, taču reti kad kāds pērk 33 gadus vecu vārtsargu. Ja ir izvēle starp diviem vārtsargiem, tad izvēlas jaunāko. Redzēsim, kas būs. Pagaidām nav nekādu variantu pat baumu līmenī.

- Tev līgums ar "Sion" ir spēkā līdz 2015. gada vasarai jeb vēl divām sezonām. Vai vari iztēloties, ka pagarini līgumu un pabeidz karjeru tieši "Sion", kur fanu vidū esi lielā cieņā?
- Varu. Mani viss apmierina, ģimenei te patīk. Redzēsim – ja nebūs citu piedāvājumu, es vēlētos spēlēt pēc iespējas ilgāk un karjeru pabeigt šeit.

- "Sion" komandā darba valoda ir franču. Spriežot pēc intervijas februārī "Sion TV", jau esi apguvis to un runā franču valodā diezgan brīvi.
- Uz vienkāršiem jautājumiem varu atbildēt brīvi un vienkāršos teikumos. Taču gramatika nav labākajā līmenī. Varu saprast un pārtulkot, ko viņi runā, taču, kad sāk ātri runāt un rīt galotnes, tad ir grūti. Angļu valoda joprojām ir daudz labākā līmenī. Taču ar vārtsargu treneriem vienmēr jārunā franču valodā.

- "Sion" sastāvā tradicionāli ir daudzu tautību pārstāvji – šobrīd sastāvā ir spēlētāji no 17 dažādām valstīm. Jebkurā kolektīvā veidojas mazākas grupiņas no tiem, kurus vieno kopīga valoda, intereses, arī vecums. Kādā grupiņā esi tu?
- Protams, kopā turas un tusējas vietējie šveicieši, sava grupa ir afrikāņiem, tāpat ir brazīliešiem un portugāļiem, kas runā vienā valodā. Taču mikroklimats komandā ir labs, visi ir draudzīgi un saliedēti, nevis katrs tikai savā grupā. Es esmu eiropiešu grupiņā, kas runā angliski – tie ir četri, pieci cilvēki. Ungārs Vančaks, holandietis Dingsdags, skots Lafertijs, es un vēl Gatuzo.

- Par Gatuzo lomu komandā laikam nav vērts atsevišķi diskutēt – svarīgāka cilvēka par viņu nav?
- Protams. Viņš ir kapteinis un īsts līderis, neviens pretī nerunā. Visi pret Gatuzo izturas ar lielu cieņu un saprot, ka tā ir leģenda. Un arī treniņprocesu vada Gatuzo kopā ar otro treneri, kurš ir itālis un kuram ir licence. Abi kopā izveido programmu un paskaidro vingrinājumus. Ziemā bijām treniņnometnē Gatuzo dzimtenē, taču lija lietus astoņas no desmit dienām, sanāca slikts sagatavošanās posms.

- Arī ikdienā jūsu grupiņā viņš ir dominējošs līderis?
- Nē, kā cilvēks viņš ir mierīgs, draudzīgs.

- Māris Verpakovskis pagājušajā rudenī tviterī priecājās, ka ar tavu starpniecību ieguvis pudeli no Gatuzo krājumiem.
- Jā, Gatuzo dzimtenē ir savi vīna dārzi un rūpnīca. Garšīgs vīns, esmu palūdzis gan sev, gan arī Mārim.

- Tagad rit pasaules čempionāts hokejā, un Šveice spēlē ļoti veiksmīgi. Tas valstī ir pārsteigums?
- Jā, bet arī vietējais čempionāts Šveicē ir ļoti spēcīgs. Man šķiet, ka ne viens vien no Latvijas te spēlē. Piemēram, [Aleksejs] Širokovs spēlē tajā pašā pilsētā, kur es dzīvoju – Martinī. Biju paskatīties divas spēles play-off, man patika. Širokovs ir komandas līderis. Gribēju viņu satikt, taču nekādīgi neizdevās – prasīju telefona numuru, bet neviens te nevarēja dabūt. Cik zinu, viņš paliek komandā arī nākamsezon, tad vajadzētu satikties – kā nekā, abi esam no Latvijas un dzīvojam te vienā pilsētā. Ja lasīs par futbolu, tad šeit izlasīs (smejas).
Skatījos Latvijas hokeja izlases rezultātus pirms čempionāta un arī tagad... Visi lamā futbolu, ka nekā nav un visu laiku zaudējam, bet arī hokejisti zaudēja pat Austrijai [intervija notika pirms spēles pret Slovākiju – aut.]. Kāda agrāk bija izlase un tagad – bēdīgi, tāpat kā ar futbola izlasi.

- Šķiet, ka vispopulārākais brīvā laika pavadīšanas veids futbolistu vidū pēdējos gados ir kļuvusi FIFA futbola videospēles spēlēšana ar PlayStation vai Xbox platformu palīdzību. Kamēr jaunie ar to ir kā apsēsti, gados vecāki futbolisti nemaz nesāk aizrauties. Kā ir "Sion" komandā?
- Protams, visiem jaunajiem patīk video spēles. Arī es mājās dažreiz uzspēlēju ar dēlu un arī no komandas biedriem neatpalieku. Neesmu no tās vecās paaudzes, kas nezina, kā ieslēgt kompjūteru (smejas). Esmu lietas kursā. Ja nav ko darīt kādā izbraukumā vai treniņnometnē, tad uzspēlējam ar komandas biedriem, lai pavadītu laiku. Taisām turnīru, veicam derības – uzvarētājs dabū kolu vai kaut ko tādu.

- Gatuzo arī iesaistās?
- Nē, man šķiet,ka viņš ir no tās vecās paaudzes, kam tādas lietas ne īpaši (smejas).

- Esi redzējis tuvplānā, kā izskaties jaunākajā FIFA13 spēlē?
- Jā, redzēju. Nekā līdzīga nav (smejas).