Tobers par pirmo gadu Šveicē, īpašniekiem no MLS un izlases jauno treneri

- Kādas emocijas palikušas pēc klubu sezonas?
- Pirms sezonas mērķis bija pavisam cits – labāko sešinieks, bet beigās nācās cīnīties par palikšanu augstākajā līgā. Kā jau pārspēles, tās bija saspringtas – tās tomēr nav parastas spēles, spiediens gan no faniem, gan no pašiem. Kopumā jau palikšana jāvērtē pozitīvi. Bija grūta sezona, komandā bija ļoti, ļoti daudz traumu, gan muskuļu, gan arī cita veida traumu, bet trenera maiņa iedeva pozitīvu stimulu. Labi, ka beigu beigās izdevās palikt Superlīgā.

- Muskuļu traumas bija saistītas ar pārslodzi, ar segumu maiņu, kas arī Šveicē ir aktuāla tēma? Arī tev pašam galu galā bija muskuļa savainojums.
- Godīgi sakot, tas arī bija tas lielais jautājums, ko spēlētāji un personāls mēģināja atrisināt un saprast, kādēļ tā ir, taču līdz īstai skaidrībai tā arī netikām. Muskuļu traumu bija ļoti daudz – ja nemaldos, vienā nedēļā mums bija četri savainoti aizmugurējie muskuļi, un tie nebija mazi sastiepumi, kas prasītu maz laika, bet tiešām muskuļu plīsumi uz sešām nedēļām. Tas pats arī man – karjeras laikā man tādas muskuļa traumas līdz šim nemaz nebija. It kā tā ir pārslodze, bet it kā kaut kas cits. Ar segumu maiņām es gan to nesaistītu, jo Šveicē uz mākslīgā laukuma spēlē tikai divas komandas "Lausanne" un "Young Boys" un tie laukumi ir mīksti un labi.

- Izšķirošais vārtu guvums otrās pārspēles izskaņā pēc stūra sitiena – tā bija mājas sagatave vai tajā spēles brīdī jau improvizācija?
- Pirmajā pārspēlē mums vispār bija 19 stūra sitieni, bet praktiski neviena momenta…Tādēļ nākamajā nedēļā pēc spēles ļoti daudz atstrādājām stūra sitienus, taču arī treniņos nekas nestrādāja. Tā pēdējā epizode (iesmejas) – man vispār bija jāiet uz pirmo stabu, bet izdomāju, ka labāk iet uz tālo un vairāk meklēju bumbu, veidu, kā tai pieskarties un dabūt vārtu virzienā. Labi sanāca.

- Vakar [pirmdien] oficiāli tika pagarināts līgums ar jauno treneri. Braucot prom no Šveices, jau zināji, ka viņš paliks?
- Pēc spēles nākamajā dienā mums bija neliela komandas sapulcīte, kopā paēdām pusdienas. Bija arī treneris un direktors, un direktors ieminējās, ka vēlas pagarināt līgumu ar treneri un ka tas ir tikai laika jautājums.

- Aprīlī nomainījās tikai galvenais treneris, vai personālā bija arī citas izmaiņas?
- Nomainījās vienīgi galvenais treneris. Šķiet, vēl pie iepriekšējā trenera jau bija atnācis jauns asistents, burtiski pēc tam atnāca jauns sporta direktors un atlaida iepriekšējo treneri, paņēma vietā jaunu. Pēc būtības tātad pienāca divi jauni treneri: galvenais un asistents.

- Tev šī bija pirmā sezona Šveicē un grūti salīdzināt, bet vai, tavuprāt, labāko sešinieks bija pamatots mērķis – pēc budžeta vairāk tomēr esat apakšgalā [neskaitot dažus grandus, pārējo klubu izdevumu budžeti gan ir ļoti tuvu cits citam 20-30 miljonu robežās]?
- Arī pagājušajā vasarā, kad atnācu, nomainījās kluba prezidents. Viņš ienāca ar jauniem mērķiem, ar jauniem spēlētājiem, divi īrētie pienāca arī no Vulverhemptonas [ar ko klubam bija sadarbība]. Mērķis bija augsts. Arī pēc spēlētāju kvalitātes neuzskatu, ka mūsu vieta būtu otrajā sešiniekā. Pēc tā, kā šosezon spēlējām, gan noteikti bijām otrajā ešelonā, bet sastāva materiāls ir labs un cerēt uz pirmo sešinieku bija pamatoti, lai gan skaidrs, ka iepriekšējās sezonas "Grasshopper" nebija tās labākās.

Šveices Superlīgas apkopojums par klubu finanšu rādītājiem 2023. gadā. Budžeta rādītāji obligāti jāiesniedz vienīgi Eirokausu licenču kandidātēm, no Superlīgas kluba datus neiesniedza apakšgala klubi "Yverdon" un "Lausanne-Ouchy", toties iesniedza Tobera "Grasshopper", kas to agrāk darīja ne vienmēr. Summas norādītas miljonos Šveices franku (viens Šveices franks pēc šodienas kursa ir aptuveni 1,03 eiro).

- Iepriekšējais tituls ir diezgan tālā pagātnē [2003. gadā], tomēr klubs ir ļoti vēsturisks [dibināts 1886. gadā] un ir titulētākais klubs Šveicē. Vai pilsētā, stadionā to vēstures elpu var just? Un vai tā vēsture brīžiem nerada neadekvātas gaidas, vai tomēr visi saprot, ka šobrīd neesat vienā kategorijā ar, piemēram, "Young Boys"?
- To vairāk atgādināja tieši pārspēļu laikā – cik titulēts ir mūsu klubs, cik daudz tas nozīmē līdzjutējiem, kuri ilgus gadus mūs atbalstījuši gan labos, gan tagad arī grūtos brīžos. Atgādināja un piekodināja, ka tik liels un titulēts klubs nedrīkst izkrist no augstākās līgas. Teiktu, ka līdzjutēji ir saprotoši. Ja par stadionu, tur nekā tāda īsti nav, jo tajā spēlējam divas Cīrihes komandas, arī vieglatlētikas celiņš – atmosfēra tajā diemžēl nav tik lieliska un jūtama, jo celiņš tomēr atbīda skatītājus tālāk no laukuma.

- Latvijā daudz runājam, ka "Daugavas" stadions nav futbola stadions. Vai "Letzigrund", kur notiek arī Dimanta līga vieglatlētikā, ir futbola stadions?
- Infrastruktūras ziņā mums viss ir nodrošināts – ģērbtuves un viss, viss pārējais ir kārtībā. Stadiona iekštelpās varbūt nav nekā tāda ļoti wow, bet viss ir. Ja runājam par atmosfēru, tad mājās pret "Basel", "Young Boys" vai derbijā atmosfēru var just, ka ir sanācis daudz cilvēku. Bet spēlēs, kad cilvēku ir mazāk – kādi seši tūkstoši [26 tūkstošu vietu stadionā], tad atbalstu tik ļoti nevar dzirdēt un tās auras īsti nav, jo fani vienkārši ir tālu no mums. Ilgus gadus sakot, ka grib būvēt stadionu, bet laikam neesot atbalsta no pilsētas, ir problēmas dabūt zemi, tāpēc stadiona celšana pagaidām ir uz pauzītes. Bet klubam ir mērķis uzbūvēt savu stadionu ar 10-15 tūkstošiem sēdvietu – tiešām futbola stadionu.

- Kur spiediens, kad cīnījāties par neizkrišanu, no fanu, mediju, publikas puses bija lielāks – Gdaņskā vai Cīrihē?
- Laikam gribētos teikt, ka Gdaņskā. Grūti salīdzināt, jo abās sezonās bija liels spiediens. Poļu fani arī ir nedaudz citādi kā šveiciešu, tā ka teiktu, ka spiediens laikam nedaudz lielāks bija Gdaņskā. Šajā sezonā fani lielā pulkā uz mūsu treniņiem bija ieradušies, šķiet, trīs reizes – visu treniņu mūs atbalstīja, dziedāja dziesmas. Viena reize bija pirms derbija, viena bija pirms pārspēlēm, trešo spēli gan vairs neatceros. Tās bija pozitīvas ierašanās – ar pirotehniku, dziesmām, saukļiem, ļoti pozitīvi mūs atbalstīja pirms gaidāmajām spēlēm.

- Tā nu sakrita, ka ar diviem relatīvi it kā lieliem klubiem sanāca divas izdzīvošanas sezonas pēc kārtas. Nelika aizdomāties?
- Pārdomas grūtākajos brīžos noteikti, ka bija. Turklāt abas sezonas, kurās jācīnās par palikšanu, sakrita individuāli man labās sezonās – arī Gdaņskas pēdējā sezonā beidzot spēlēju daudz, bet izkritām no līgas. Arī šosezon daudz spēlēju, bet esam izkrišanas zonā. Pārdomas brīžiem bija, bet tas ātri aizmirstas, jo laika daudz domāt nebija – visu laiku bija svarīgas spēles, diez ko neiedziļinājos un apzinājos, ka mums vēl ir divas pārspēles pret līgu zemāku komandu, kas mums it kā būtu jāuzvar, un vēl bija iespēja visu izlieto ūdeni sasmelt atpakaļ. Gdaņskā tomēr bija citādi – jau vairākas kārtas līdz beigām bijām izkrituši.

- Kādas ir galvenās atšķirības starp Polijas Ekstraklasi un Šveices Superlīgu?
- Grūti salīdzināt, bet gribētu teikt, ka Šveicē nav tik liela uzsvara uz taktiku, kā tas ir Polijā. Tur pie taktikas strādājām daudz vairāk, šeit daudz akcenta ir uz spēlētāju individuālajām kvalitātēm katrā komandā un ir ļoti daudz pāreju futbola – šeit futbols ir ļoti ātrs. Atkarīgs gan arī no tā, kāda komanda ir pretī. Ir "Young Boys", kas vairāk turēs bumbu, bet ir citas komandas, kuras atkal spēlēs daudz vienkāršāk un vertikālāk.

- Ierastie stereotipi, ka Polijā ir ļoti daudz cīņas, bet Šveicē ir atvērts, rezultatīvs futbols, laikam būs vietā?
- Jā, bet teikt, ka Šveicē nav cīņas, arī būtu muļķīgi. Ja nāk pretī, piemēram, "Yverdon", kur ir spēlētāji ar augumu 185-190 centimetri un tādu sastāvā ir septiņi, tad spēles ir grūtākas. Tas pats ar uzbrucējiem – katrā komandā ir trīs dažādi uzbrucēji, viens ir garš un var nomest ar galvu, viens ir maziņš un ļoti ātrs, bet trešais ir abu iepriekšējo apvienojums. Tā ka cīņa ir vienmēr.

- Šveice pēc budžetiem, Eirokausu panākumiem ir labu sprīdi priekšā Polijai, bet Polijā ir vairāk komandu, lielāka valsts. Kā salīdzinātu līmeņus?
- Lai gan Polijā labu laiciņu esmu spēlējis, bet ļoti grūti salīdzināt. Līmeņu atšķirība starp līgām, manuprāt, nav liela. Polijā katra komanda varēja uzvarēt katru, arī Šveicē ir tāpat. Protams, "Young Boys" Polijā būtu augšgalā. Ja tā skatās, "Raków" pagājušajā gadā bija čempione, bet šogad bija septītā. Vai Vroclavas "Śląsk", kas pagājušajā gadā ar mums bija izkrišanas zonā [15. vietā no 18], šogad bija otrā. Polijas čempionāts laikam ir tāds neprognozējamāks – pirms sezonas nevar pateikt, kā viss izvērtīsies. Bukmeikeri laikam nekad nepateiktu, ka "Jagiellonia" šosezon varētu būt pirmā un "Śląsk" – otrā.

- Teici, ka Polijā daudz vairāk strādā pie taktikas. Ko ar to biji domājis - spēles stilu, ikdienas treniņprocesu?
- Treniņos pie tā nestrādājam tik daudz kā Polijā. Treniņi ir it kā vieglāki, lēnām izejam cauri visam laukumam, treneris pastāsta, kādas ir viņa vēlmes. Pie iepriekšējā trenera Šveicē salīdzinoši maz strādājām pie taktikas, bija ļoti daudz spēļu pieci pret pieci, četri pret četri, bumbas kontrole, bet uz taktisko darbu tik liela uzsvara nebija.

- Visbiežāk spēlēji pārī ar japāni, bet vēl aizsardzības centrā bija austrālietis, igaunis, flangos bija nīderlandietis, francūzis. Kā tik internacionālā brigādē sapratāties?
- Sapratāmies ļoti labi. Šosezon vispār ķīmija ģērbtuvē bija unikāla – arī jaunie direktori bija pārsteigti, kā izkrišanas zonā esoša komanda var būt tik saliedēta. Arī laukumā atradām kopīgu valodu. Pozitīvais bija tas, ka visi saprata angļu valodu, un tad jau arī laukumā bija viegli komunicēt. Mācījāmies arī vācu valodu, bija kaut kādas nodarbības – nomācījāmies kādu pusotru divus mēnešus, bet visi treniņi notika angliski un vācu valodas nebija ne brīdi, tāpēc [vācu valodas mācībām] atmetām ar roku. Taču pie jaunā trenera treniņprocess atkal vairāk notiek vācu valodā – viņš runā arī angliski, bet tā viņam nav tik laba. Treneris runā vācu, angļu, franču, itāļu valodās – treniņus mums pasniedz četrās valodās.

- Centra aizsargs igaunis, vēl arī igauņu videoanalītiķis. Sanāca Baltijas koalīcija?
- Ar igauņu aizsargu [Maksimu Paskoči] jau no pirmās dienas izveidojās ļoti labs kontakts, arī ar analītiķi [Rainu Napiru] ir labs kontakts un varam parunāt gan par Latvijas, gan Igaunijas čempionātiem. Analītiķim gan, domāju, nekādas saistības ar manu pievienošanos nebija. Pievienojos tieši tad, kad ieradās jaunais prezidents Mets Džeksons no Vulverhemptonas – kā viņš man teica, viņš bija redzējis manu spēli pret Turciju, viņam iepaticies tas, kā izskatos laukumā, tad viņš pats esot centies mani atrast. Tieši viņš bijis galvenais faktors, kādēļ ierados "Grasshopper". Kurā Turcijas spēlē? Tas ir labs jautājums (iesmejas), pats nezinu – droši vien tā bija 2:3 mājas spēle [kurā Tobers kompensācijas laikā panāca 2:2 – A.S.].

- Par direktoriem runājot. Jau minēji, ka atnāca divi spēlētāji no Vulverhemptonas, bet janvārī mainījās īpašnieki, un tagad jau esat "Los Angeles" paspārnē. Kas klubā kopš tā laika ir mainījies, un vai tagad migrācija jau varētu būt uz un no MLS kluba?
- Prezidenta vairs nav, arī iepriekšējā sporta direktora vairs nav. Par prezidentu īsti skaidrības, kas vispār ir mūsu kluba prezidents, nav – vairāk laikam ir pat divi prezidenti, viens ir uz vietas Šveicē, viens vairāk ASV. Klāt ir divi vācu direktori – viens ir direktors, otrs ir sporta direktors, kurš pārnācis no Augsburgas. Runā, ka pārmaiņas būšot arī vasarā – tieši ofisa cilvēku ziņā, nekā konkrēta gan pagaidām. Taču visi galvenie cilvēki ir nomainījušies. Arī par klubu sadarbību nekas vēl nav teikts, bet pieļauju, ka varbūt kādi spēlētāji, kuriem Losandželosā trūkst spēļu prakses, varētu ierasties pie mums īrē, bet nekādu sarunu par kustībām vienā vai otrā virzienā nav bijis. Pagaidām galvenais uzsvars bija uz palikšanu līgā, par nākotni zināms mazāk, bet vasarā vajadzētu būt pārmaiņām un jaunam sākumam.

- Vai gaidāms arī budžeta, mērķu pieaugums?
- Mērķu pieaugums būs noteikti. Cik nopratu, atkal atgriežamies pie cīņas par pirmo sešinieku – ka būšot pastiprinājumi spēlētāju ziņā, būšot jauni kvalitatīvi spēlētāji. Tas ir tas, kas ir pateikts, bet neko vairāk pagaidām vēl nezinu. Par budžetu nezinu – tik informēts es neesmu, bet mērķi gan noteikti augs.

Kristers Tobers pret Bāzeli. Foto: gcz.ch

- Maijā īslaicīgi atgriezies balsta pussarga lomā - vai ir bijusi saruna ar jauno treneri par to, kurā pozīcijā viņš tevi redz nākamajā sezonā?
- Domāju un neticu, ka mani tajā pozīcijā varētu izskatīt par 100%. Tobrīd bija tāda situācija, ka balsta pussarga pozīcijā bija radies neliels iztrūkums, un pats pēc traumas treniņos piedalījos kā neitrālais – laikam trenerim iepatikās, kā vidiņā izskatījos. Tajā pozīcijā nospēlēju pusotru spēli, bet sezonas svarīgākajās spēlēs jau biju atpakaļ aizsardzības centrā. Sarunas ar treneri par manu pozīciju nav bijis.

- Līdzīgs jautājums par izlasi – kandidātu sarakstā beidzot biji ielikts kā centra aizsargs. Kāda ir tava pašreizējā pozīcija izlasē, un vai tevi joprojām varam saukt par izlases kapteini?
- Nezinu un nezinu (smaida). Par kapteiņa statusu nekādu konkrētu sarunu nedz iepriekšējā, nedz šajā nometnē nav bijis – nekādu runu par to, kurš ir kapteinis, vai balsojuma vēl nav bijis. Otrkārt, par pozīciju – arī par to skaidrības līdz galam nav. Tiku izsaukts kā aizsargs, bet ar treneriem par to runājis nebiju. Pieļauju, ka tuvākajos treniņos, kolīdz būs taktiskais darbs, arī skaidrība būs lielāka. Marta nometnē aizvadīju divus trīs treniņus – kā balsta pussargs. Kā centra aizsargu mani vēl nemēģināja.

- Februārī, martā klubā, šķiet, pamēģinājāt spēlēt arī aizsardzības trijniekā.
- Jā, laikam spēlē pret Bāzeli, kurā uzvarējām [mājās ar 2:1]. Trijniekām aizvadījām vēl vienu spēli un tad atgriezāmies pie četriem aizsargiem.

- Attiecīgi vedinu uz jautājumu, cik labi pārzini spēlēšanu trijniekā, kas varētu būt aktuāli izlasē.
- Ir sanācis. Treniņos pie tā daudz strādājam un arī pagājušajā vasarā, pirmssezonā aizvadījām vairākas treniņspēles ar trim centra aizsargiem. Tā taktika man nav sveša, tajā jūtos labi, vienīgi jāsaprot, kurā pozīcijā trijniekā spēlētu – Šveicē sanāca būt gan centrālajam centra, gan labajam centra, gan pat kreisajam centra aizsargam. Varu nospēlēt visās trijās pozīcijās.

- Kāda bija tava pirmā tikšanās, komunikācija un iepazīšanās ar jauno izlases galveno treneri?
- Godīgi sakot, tagad pat neatceros pirmo tikšanos (iesmejas). Martā uz nometni [Kiprā] lidoju pa taisno un, ja nemaldos, ierados uz brokastīm, sasveicinājos ar treneru štābu, pajautāja, kā jūtos, – tas arī bija viss. Nekādu individuālu sarunu vēl nav bijis.

- Kāds ir pirmais iespaids par treneri?
Pozitīvs, noteikti pozitīvs. Treneris grib, lai esam spēlējoša un kustīga komanda. Kā viņš tagad minēja sapulcēs, galvenie spēlētāji ir tie, kuri ir bez bumbas, - lai viņi radītu gan zonas, gan vietu, kur piespēlēt, atvērties, lai būtu piespēļu opcijas. Viss treneru štābs ir pozitīvs, saka, ka laukumā vienmēr ir jāsmaida – tas ir mūsu darbs, bet mums tas darbs ir jāizbauda. Taču tajā paša laikā, ja trenerim kaut kas nepatīk, viņš var mums uzkliegt un pateikt, kas tajā situācijā nav bijis pareizi. Treniņi, teiktu, izlases standartiem ir diezgan intensīvi – kaut gan izlasē neesmu ļoti ilgi, bet tie laikam ir vieni no intensīvākajiem treniņiem, kādi man te ir bijuši. Intensīvi un ilgi – stundu četrdesmit, līdz pat divām stundām, arī marta nometnē treniņi bija ilgi. Trenerim patīk strādāt.

- Par itāļu treneriem ir stereotips, ka viņiem ļoti patīk taktiskās nodarbības un video sapulcēs var rādīt stundām ilgi. Kā ir pie Nikolato?
- Ja nemaldos, ilgākās sapulces laikam bijušas 25 minūtes, bet īsākā – četrarpus (smejas). Gan treneris, gan analītiķi ir īsi, kodolīgi, pasaka visu svarīgāko informāciju. Esam profesionāli futbolisti, ātri uztveram un saprotam informāciju – sapulču dienā var būt vairākas, bet tās tiešām ir īsas. Tagad, kad izlasē ir vairāk jauno spēlētāju, vakar sapulce gan pieauga līdz kādām 20 minūtēm, bet kopumā sapulces ir ļoti īsas – kaut informācijas ir daudz. Treneris vēlas pateikt galvenos principus.

Otrdienas treniņu izlases futbolisti aizvadīja savu pirmo bērnības klubu kreklos - lūk, Liepājas "Metalurga" audzēkņi Kristers Tobers un Raivis Jurkovskis, kā arī Roberts Savaļnieks un Dāvis Ikaunieks, kuri gan uz Liepāju pārcēlās no Valmieras un Kuldīgas. Foto: LFF

- Iepriekšējā izlases ciklā pieci brīdinājumi septiņās spēlēs, šajā kluba sezonā deviņi brīdinājumi divdesmit deviņās spēlēs – ar ko saistāms kartīšu pieaugums? Esi kļuvis agresīvāks?
- Laikam. Šveicē, godīgi sakot, par kartītēm biju pārsteigts, jo turienes tiesnešiem patika kartītes dāļāt ļoti ātri un ļoti viegli. Par vairākām kartītēm tiesneši bija arī atvainojušies pēc spēlēm, puslaikā ieraugot video, ka nevajadzēja dot. Kāds tam ir iemesls? Pat īsti nezinu. Agresivitāte laikam nedaudz ir pieaugusi, bet iemeslu nezinu – ceru, ka nākamsezon kartīšu būs mazāk, lai nevajadzētu izlaist spēles [Šveicē jāizlaiž par ceturto, astoto brīdinājumu – A.S.]. Šveicē divas kartītes dabūju par to, ka manam spēlētājam uzbruka, apsaukāja un vajadzēja iesaistīties, kādu pagrūst malā. Kolīdz kādu nogrūžu, tā uzreiz sejā redzu dzelteno. Vēl viena kartīte, ko ļoti labi atceros, - man iedeva neprecīzu piespēli, taisīju izklupienu, nospēlēju bumbā, bet tiesnesis iedeva dzelteno. Pirms otrā puslaika, ejot laukumā, prasīju, par ko man iedeva, un viņš ļoti atvainojās, jo dzeltenās nebija – un pat soda nebija, lūdzu, piedod. Man tā tieši bija jau ceturtā…Vēl dažas bija taktiskās pretuzbrukumos, kuras tiešām vajadzēja, bet dažas bijušas arī neattaisnotas.

- Otra lieta, kas tavā profilā iekrita acīs, - nupat sezonas izšķirošajos vārtos asistēji, bet kluba rindās pagaidām pēdējos vārtus esi guvis "Liepājas" kreklā.
- Jā, diemžēl. Esmu no tiem, kurš pirmssezonā vārtu sit ļoti daudz – gan Šveicē bija, gan Polijā. Aģents jau teica, ka, ja agrāk pēc uzvarētām spēlēm, skatoties vārtu guvējus, viņam vienmēr bijusi cerība, ka beidzot būšu iesitis, tad tagad viņam tā cerība jau ir izgaisusi. Šosezon vārtiem bija jābūt – bija divas trīs ļoti labas iespējas, kuras bija jārealizē. Tas pats arī izlasē, kur bija vairākas labas iespējas, bet labi, ka vismaz izlasē vārtu konts ir atvērts. Arī pats ļoti vēlos gūt pirmos vārtus klubā, bet bumba pagaidām kaut kā nekrīt iekšā.

- Kura opcija klubā esi pie standartsituācijām?
- Tāpat jau esmu augšgalā viens no galvenajiem, bet pie sitiena tikt ir grūti, citreiz arī mēģinu atbrīvot zonu. Šveicē pie stūra sitieniem ir grūti tikt vaļā no sedzējiem – ja pie bumbas tieku, tad tieku knapi. Taču, jā, stūra sitienu izspēles ir vairāk tendētas uz mani.

- Tev līgums vēl ir uz 1+1 gadu, vai ne?
- Jā! Pēc izlases man ir iedota atpūta, uz treniņnometni man būs jāierodas 1. jūlijā – klubs saprot, ka bijusi ilga sezona, tādēļ iedeva atpūtu. Futbolā simtprocentīgas skaidrības nav nekad, bet domāju, ka atgriezīšos klubā, un tad jau būs saruna ar sporta direktoru – izrunāsim visu, kā viņi redz situāciju ar mani par tuvāko vai tālāko nākotni. Tad arī risināsim nākotnes jautājumus.