Dāvis Ikaunieks: "Klubs par mani prasīja no 800 tūkstošiem līdz miljonam"

- Vienā dienā izkriti no Čehijas augstākās līgas, bet jau nākamajā tiki atzīts par labāko leģionāru. Kuras emocijas bija spēcīgākas, un kā vari raksturot šo sezonu?
- Kā komandai sezonu noteikti varu raksturot kā ļoti neveiksmīgu, taču uzskatu, ka to var iedalīt divās daļās. Sezonas sākums bija ļoti vājš, bet ziemā atnāca jauns treneris, un, ja nekļūdos, sezonas otrajā pusē pēc punktiem bijām pat pieciniekā [dalītā 5.-7. vietā, taču arī trīs galvenās konkurentes cīņā par palikšanu aizvadīja ļoti labu otro daļu – A.S.]. Ja skatās individuāli manu spēli, tad šī sezona bija labāka nekā iepriekšējā. Noteikti labāka snieguma ziņā, arī spēlēju vairāk [spēļu skaits gan bija mazāks, bet Dāvis biežāk izgāja sākumsastāvā un aizvadīja vairāk minūšu – A.S.]. Ja salīdzina balvu un komandu, tad, protams, vairāk jau biju bēdīgs par izkrišanu, jo galvenais bija palikt līgā.

- Tev pašam pēc snieguma un sajūtām tā bija labākā sezona karjerā?
- (Domā) Ja nebūtu ikra savainojuma, tad varētu teikt, ka noteikti. Taču arī tāpat varētu teikt, ka plus mīnus tā bija labākā sezona. Esmu progresējis, labāk jūtos ar bumbu. Ja pirmajā gadā daudz kas nesanāca, tad tagad bumbu zaudēju retāk, pie kā daudz strādāju. Ar jauno treneri man treniņos bija ļoti labs kontakts, un tad gan – pēc ziemas, kad atsākās sezona – jutos labākajā formā, kādā esmu bijis.

- Tā ka var drīzāk formulēt, ka nevis sezona bija labākā karjerā, bet gan tas pusgads?
- Jā. Tie aptuveni trīs mēneši līdz traumai, manuprāt, man bijuši vislabākie. Arī fiziski jutos vislabāk.

Dāvis Ikaunieks kopā ar galveno treneri Martinu Svedīku. Foto: fcvysocina.cz

- Atzīšana par labāko leģionāru tev bija pārsteigums?
- Nē, jo pirms sezonas beigām zināju, ka esmu tai balvai izvirzīts. Nedēļu iepriekš domāju, ka uzreiz pēc spēles ar mašīnu braukšu mājās, bet tad man pateica, ka man ir jāpaliek, jo esmu ieguvis balvu. Braucot uz pasākumu, jau zināju, ka esmu uzvarētājs.

- Kāds vispār bija balsošanas process?
- Balsoja visu komandu galvenie treneri un kapteiņi.

- Paskatījies, kurus spēlētājus balsojumā apsteidzi? Tie bija diezgan skaļi vārdi.
- Zinu, ka labāko trijniekā bija arī [Miroslavs] Stohs un [Nikolae] Stanču.

- Stanču pirms pusgada uz Prāgas "Sparta" pārgāja par gandrīz četriem miljoniem eiro, un leģionāru līmenis kopumā šosezon bija ļoti augsts. Kā juties šādā konkurencē?
- Nepatīkamākais bija tas, ka izkritām no līgas. Ja tā skatās, tad Stanču varbūt būtu pelnījis vairāk, jo iesita arī vairākus izšķirošus vārtus. Lai gan arī es tādus guvu. Domāju, ka atmaksājās smagais darbs, tādēļ arī ieguvu balvu.

- Biji ne tikai labākais leģionārs, bet arī trešais labākais uzbrucējs un sestais labākais spēlētājs. Tas sešinieks starp visiem līgas spēlētājiem varbūt pat bija lielāks pārsteigums?
- Noteikti, ka jā, taču kaut ko tādu īstenībā jau varēja gaidīt. Mūsu trenerim ir labs kontakts ar citiem galvenajiem treneriem, un viņi esot teikuši, ka pēc pirmā gada esmu ļoti progresējis. Taču neapšaubāmi tas ir pārsteigums, ka esmu iebalsots tik augstu. Bet to, ka citu komandu treneri par mani sacīja labus vārdus, jau zināju.

- Pēc pēdējās spēles beigām treneris diezgan atklāti pateica – tevi būtu grūti noturēt tāpat, bet pēc izkrišanas tas ir kļuvis neiespējami. Kāda tagad ir situācija - jau esi atvadījies no kluba, komandas?
- Šobrīd nezinu, kāda ir situācija. Esmu atbraucis uz izlasi un koncentrējos tai. Tad jau redzēs, kas un kā būs. Šobrīd nevaru pateikt.

- Taču aģentam telefons droši vien ir karsts?
- Nezinu, tiešām. Pagaidām vēl neesmu kontaktējies.

- Sezonas laikā tavā sakarā netrūka baumu un tika pieminēti dažādi klubi, sākot no Prāgas "Slavia" līdz "Jablonec". Šīs baumas vairāk bija aģenta mēģinājums pacelt interesi par tevi, vai piedāvājumi un sarunas bija reālas?
- Bija piedāvājums no "Jablonec", bet es pats atteicos un neaizbraucu. Varēju pateikt prezidentam, ka vairs negribu palikt komandā, un tad droši vien mani arī būtu laiduši projām. Varbūt arī ne. Taču jau biju izgājis visu gatavošanās posmu sezonas otrajai daļai, līdz sezonas atsākšanai bija palikusi vairs tikai nedēļa, man bija labs kontakts ar treneri, zināju, ka pie viņa labi jutīšos un spēlēšu. Tāpēc arī negribēju iet prom.

- Varbūt bija vēl kāds piedāvājums?
- Tādu konkrētu nebija. Klubs arī prasīja diezgan lielu summu.

- Kādu?
- Ziemā bija no 800 tūkstošiem līdz miljonam. Zemāk cenu viņi nelaida, neko [zemāku] pat neizskatīja. Cik klubs gribētu vasarā, nezinu. Varbūt prasīs tikpat daudz, varbūt arī mazāk, jo tomēr izkrita no līgas. Par to pagaidām nav ne jausmas.

- Interese bijusi tikai no Čehijas vai arī ārzemēm?
- Ir bijusi arī no ārzemēm. Cik dzirdēts, bijusi arī no Polijas, bet domāju, ka tur nekā tāda konkrēta nebūs. Zvanīts, jautāts ir arī no Vācijas 2. Bundeslīgas, taču neviens nav gatavs maksāt tādu naudu.

- Tev klubā bija viena no lielākajām algām?
- Nezinu, bet domāju, ka nē. Labāko pieciniekā nebiju noteikti.

- Pašā sezonas izskaņā sešās spēlēs guvi tikai vienus vārtus un neizmantoji labas iespējas – arī izšķirošajā mačā, kuru zaudējāt ar 0:2, pie 0:0 bija divi momenti. Traucēja spiediens, ka katrs punkts kļūst arvien svarīgāks?
- Pēc savainojuma bija ļoti grūti atsākt, jo trūka sagatavošanās posma un uzreiz iemeta kopējos treniņos. Psiholoģiski bija grūti saņemties. Jā, katrā spēlē bija pa vienam diviem momentiem, bet kaut kā pietrūka.

- Pirms pēdējās spēles treneris teica, ka cer, ka tu beidzot iesitīsi un ar hat-trick palīdzēsi palikt līgā. Arī pats juti, ka komanda cer tieši uz tevi un ka esi kļuvis par līderi?
- Par to pārāk nedomāju un īpaši nejutos kā komandas līderis. Taču, jā, treneris teica, ka pēdējās trīs spēlēs [kurās komanda neguva nevienus vārtus un divreiz zaudēja – A.S.] no manis cerēja un gaidīja vairāk. Viņš to man pateica arī individuāli.

- Lielu daļu vārtu guvi ātros pretuzbrukumos vai situācijās, kad bumbu saņēmi plašumā. Šādā spēlē jūties vislabāk vai tā ir tikai sakritība, ņemot vērā, ka daudzos mačos spēlējat ar pretuzbrukumiem?
- Domāju, ka tā vienkārši ir sakritis. Man noteikti vairāk patiktu komandas spēle, kad pozicionāli darbojamies ar bumbu. Arī "Liepājā" galu galā daudz spēlējām ar bumbu, un viss bija kārtībā.

- Uzskati, ka esi gatavs pāriet nākamajā līmenī un spēlēt, piemēram, Čehijas augšgala klubā, nevis pastarītē?
- Cik gatavs esmu, nezinu, bet ir ļoti liela vēlēšanās un apņēmība tur tikt, lai varētu cīnīties par tituliem. Tas tomēr ir pavisam citādi, un pašam to ļoti gribas. Spēles laiks? Ja dotos uz stipru klubu, es par to īpaši nedomātu, katru dienu maksimāli trenētos un cīnītos, lai laukumā spēlētu katru minūti. Kad par mani kāds izrāda interesi, man noteikti nav tādas domas, ka tur spēlētu mazāk – es dotos un cīnītos.

- Kādi ir pirmie iespaidi par Latvijas izlases galveno treneri? Kāds bijis viņa pirmais vēstījums komandai?
- Viņš prasa spēlēt aktīvu futbolu, spēlēt augstu un nesēdēt aizsardzībā. Pats trenējies neesmu, arī individuālu sarunu nav bijis, taču no tā, cik esmu dzirdējis, man patīk. Man tāda tipa treneris ļoti patīk.

- Lai arī trenējies neesi, gan jau esi pamanījis kādas atšķirības. Kas ir mainījies ikdienas procesā salīdzinājumā ar citiem treneriem?
- Starp treniņiem tagad ir vairāk brīvā laika. Nezinu, kā citiem, bet man personīgi tas patīk labāk. Vairāk brīva laika. Nav tik daudz sapulču, nav tik noslogots grafiks.

- Tikko arī bija sapulce, kas ilga pavisam nedaudz. Tā nebija īsākā sapulce, kāda tev bijusi izlasē?
- Man tas patīk (smaida).

- Gada laikā nomainījies Pahars, Starkovs. Tici, ka ir iespējams aizmirst pagātni un ar jauno treneri sākt visu no sākuma?
- Teiktu tā, ka šajā trenerī saskatu to, ko saskatīju sava kluba trenerī – to, ka viņš grib, ir jaunas emocijas, cita pieeja. Tā uzskatu un arī ļoti ceru, ka tagad beidzot aizies.

Dāvis Ikaunieks piektdien līgas mājaslapā tika iekļauts "Vysočina" 25 gadu simboliskajā izlasē. Foto: hetliga.cz