Hščanovičs: "Kanādā cilvēki uz futbolu ir traki!"

Kad pavasarī kļuva zināms, ka 23 gadus vecais aizsargs Raivis HŠČANOVIČS karjeru varētu turpināt Ziemeļamerikā, daudzi tam neticēja. Latvijā ne visai labi zināmajā MLS (Major League Soccer) līgā, kurā spēlē 15 komandu no ASV un viena – no Kanādas, neviens mūsu futbolists vēl nebija izmēģinājis spēkus. Tomēr Deivida Bekhema, Fredrika Ljungberga un daudzu citu Eiropā labi zināmu futbolistu lēmums doties pāri okeānam, lai turpinātu karjeru tur, liecina, ka arī Eiropā arvien vairāk sāk cienīt amerikāņu pūliņus popularizēt un ievērojami celt MLS līgas līmeni. Līdz šim pārstāvējis Rīgas "Skonto", Hščanovičs aprīlī, daudz nevilcinoties, pieņēma piedāvājumu no "Toronto FC" un šobrīd izvēli nekādā gadījumā nenožēlo - milzumdaudz skatītāju, lieliska organizācija un labs futbola līmenis. Par to visu aizsargs stāsta sarunā ar Sportacentrs.com.

- Pirms tevis neviens Latvijas futbolists MLS līgā spēlējis nebija. Kā radās iespēja doties pāri okeānam, lai savu karjeru turpinātu Ziemeļamerikā?
- Aģents janvāra sākumā paziņoja, ka ir šāds variants. Tobrīd līgums ar "Skonto" gāja uz beigām, un aģentam atbildēju: "Kāpēc ne? Labprāt – tas būtu interesants variants, jo līga patiešām strauji attīstās." To arī tagad novēroju – šurp brauc slaveni spēlētāji, ir daudz skatītāju, spēles visu laiku rāda TV. Popularitāte tikai aug. Vienīgā ķibele bija tāda, ka janvāra beigās dabūju meniska traumu – pāris nedēļu pirms braukšanas šurp. Tik un tā atbraucu uz desmit dienu ilgu treniņnometni, lai gan īsti nemaz nepatrenējos – tikai izgāju rehabilitācijas posmu un pabiju kopā ar komandu. Treneris bija redzējis manu spēļu ierakstus un vēlējās mani redzēt komandā. Atgriezos Rīgā, turpināju atlabt pēc savainojuma, taču, kā jau tas ar traumām gadās, viss negāja tik ātri. Bija plānots braukt atpakaļ un pamazām sākt trenēties, lai pēc tam klubs skatītos – parakstīt līgumu vai ne. Tomēr bija jāpaliek Rīgā, kur trīs nedēļas Viktora Lāča vadībā atlabu un iesāku trenēties. Uz Toronto aizbraucu, kad MLS sezona jau bija sākusies, taču spēlētājus vēl varēja pieteikt. Patrenējos nedēļu, nospēlēju vienu pārbaudes spēli. Treneris bija apmierināts, un parakstīju līgumu!

- Ja treneris bija ar mieru tik ilgi gaidīt, tad acīmredzot ierakstos tavā sniegumā viņam kaut kas bija iepaticies īpaši?
- To gan nezinu...

- Pirmā reakcija uz to, ka ir iespēja turpināt karjeru pasaules otrā malā, viennozīmīgi bija pozitīva?
- Jā, un esmu laimīgs, ka nonācu šeit – ar visām četrām par! Te iespējas ir daudz lielākas nekā būtu atradis kaut kur Eiropā, kur visi transfēru logi jau bija ciet. Aģenta priekšlikums bija patīkams pārsteigums. Sākumā domāju – kas tur Amerikā būs... Bet, kad internetā paskatījos "Toronto" mājas lapu, redzēju, ka komandai ir labākie fani visā līgā – visas spēles ir izpārdotas un nāk vairāk nekā 20 tūkstošu skatītāju, tad vairs nebija daudz, ko domāt.

Toronto futbola kluba līdzjutēji tiek uzskatīti par labākajiem visā MLS līgā (Foto: AFP/Scanpix).

- Presē visur tika minēts, ka ar "Skonto" nepagarināji līgumu hroniska ceļgala savainojuma dēļ. Laikam beidzot oficiāli vari noliegt šo informāciju?
- Tieši tā – man tas bija nepatīkams pārsteigums. Nezinu, kur viņi bija ņēmuši, ka bijusi kaut kāda hroniskā trauma. Man bija meniska savainojums, kas ir ikdienišķa futbolista trauma un aizņem divus mēnešus, lai to izārstētu. Tam pierādījums ir tas, ka šobrīd spēlēju un nekādu problēmu ar ceļiem nav.

- Tā ka ar "Skonto" šķīrāties bez domstarpībām?
- Jā. Līgums nāca uz beigām, dabūju to savainojumu, un viss karājās gaisā... Aģents teica, ka "Toronto" ir patiešām ieinteresēta un pat ir gatava uzaicināt iziet rehabilitāciju un tikai tad sākt trenēties. Ilgi nedomājot, piekritu. Manuprāt, tas ir solis uz priekšu karjerā.

- Prom no Latvijas uz labāku līgu, taču tālāk no izlases trenera Starkova acīm. Kā šis solis, tavuprāt, var ietekmēt iespējas tikt izlases kandidātos?
- Protams, esmu par to domājis un kā Latvijas pilsonis un patriots vēlos spēlēt izlasē. Viss ir atkarīgs no manis. Ja strādāšu ar simtprocentīgu atdevi un progresēšu, tad tālāk jau jāskatās, vai Starkovs saskatīs mani izlases modelī vai ne.

- Kad aizbrauci un parakstīji līgumu, uzreiz tiki iekļauts pamatsastāvā. Nebiji pārsteigts, ka viss tik ātri iet uz priekšu?
- Biju, jo lieta tāda, ka pirms četrām nedēļām vēl nemaz nebiju sācis īsti trenēties un fiziski nebiju gatavs. Pirmā spēle, protams, neizdevās tāda, kā gribētos – bija sīkas niansītes, taču kopumā iespaidi bija tie labākie – īpaši par atmosfēru. Tagad jau uz visu skatos mazliet citādi, jo pirmā spēle vienmēr ir īpaša. Turklāt tā arī bija pirmā oficiālā spēle pēc ilga pārtraukuma. Sanāca tādas kā ugunskristības – komanda jauna, es nezinu čaļus un viņi mani ne.

- Pirmā spēle 80 000 vietu ietilpīgajā stadionā Bostonā. Uztraukums bija?
- Protams! Pirms katras spēles esmu uztraucies – ne jau tā, ka trīc rokas un kājas, bet uztraukums pirms mača ir normāla parādība.

- Pirmoreiz karjerā sanāca spēlēt tādas auditorijas (vairāk nekā 20 tūkstošu skatītāju) priekšā?
- Nē, Turkmenistānā ar "Skonto" spēlējām 40 tūkstošu klātbūtnē.

- Nu jau pagājis gandrīz mēnesis. Kādā formā esi šobrīd?
- Tikko noslēdzies nedēļas cikls, kurā sanāca trīs spēles septiņu dienu laikā. Var teikt, ka jūtos diezgan labi – neteikšu, ka par 100% viss ir kārtībā, jo fiziski izturība vēl nav optimālā līmenī, taču tuvu tam. Jūtu, ka vēl varu pielikt – katrā treniņā un spēlē kļūst vieglāk. Daudz palīdz saprašanās ar citiem, jo ir zināms, kad, kur un kāpēc skriet, kā arī – ko darīs partneri. Sākumā bija tā, ka neko nezināju un centos izskriet visur. Komunikācija ir uzlabojusies, un spēki laukumā tiek tērēti lietderīgāk.

Hščanovičs veic izklupienu mačā pret Filadelfijas "Union" (Foto: AFP/Scanpix).

- Līdz šim ir izdevies nospēlēt labā līmenī – pēc paša domām?
- Pats par sevi esmu diezgan kritisks – vienmēr var nospēlēt daudz labāk. Neatceros, kad bijusi spēle, kad noeju no laukuma patiešām laimīgs, jo vienmēr atceros kādu sīkumu, kad varēja nospēlēt labāk. Taču kopumā viss iet uz priekšu. Komandā ir daudz jaunu spēlētāju, saprašanās tikai tagad veidojās. Arī treneris ir bieži pieminējis, ka tagad sanāk tāds kā pirmssezonas posms – spēlētāju rotācija bijusi tik liela, ka joprojām tikai taustāmies. Var sanākt tā, ka pirmās 45 minūtes nospēlējam slikti, bet iznākam pēc pārtraukuma un otrais puslaiks ir labākais, kāds bijis. Nav vienas augšupejošas līknes – iet kā pa viļņiem. Domāju, ka gan mana, gan komandas spēle vēl uzlabosies – ģērbtuvē savā starpā daudz runājam un cenšamies atkost cits citu kā spēlētājus. Pagaidām ļoti atšķiras mājas spēles no izbraukuma – tas ir ļoti iespiedies prātā. Šis mēnesis parādīs mūsu spēku – būs astoņas spēles, no kurām piecas – izbraukumā.

- Kas bija nianses, pie kurām nācās pierast visilgāk?
- Teikšu godīgi, Latvijas čempionātā ir spēles, kurās atnāk 50 cilvēku uz stadionu – tad tiek spēlēts tikai sev. Šeit kameras, TV, reportieri utt. ir visapkārt, un atslābināties nedrīkst ne sekundi. Kā tiek pieļauta kļūda, pretinieks uzreiz to izmanto. Domāju, ka MLS ir ļoti labas komandas ar meistarīgiem izpildītājiem, jo pietiek iedot pāris iespēju – tās tiks izmantotas. Tāpēc jākoncentrējas par visiem 120% katrā momentā.

- Tieši futbola ziņā – vai MLS ir raksturīgas tendences spēles stilā?
- Īstenībā katra spēle ir kā pārsteigums – katrā nākamajā mačā pretī ir jauna komanda ar nezināmiem spēlētājiem. Čaļi, kas te spēlē ceturto gadu, jau zina, kas jāgaida, kamēr es nezinu neko. Es paskatos mazus videoklipus no pretinieku iepriekšējām spēlēm – tas ir viss, ko uzzinu. Pēc katras spēles, protams, varu izanalizēt, kāds bijis pretinieks un kā viņš spēlē – vai vairāk skrien, iet uz vidu vai sit. Viss nāks ar laiku, un otrajā aplī jau zināšu vairāk. Viss notiek ļoti ātri – daudz tiek veltīts fiziskajai gatavībai. Arī mūsu treniņi ir intensīvi – spēks, ātrums un, protams, arī tehnika. Temps dažreiz ir ļoti augsts.

- Amerikā lielākā cieņā ir vismaz četri citi sporta veidi – basketbols, hokejs, beisbols un amerikāņu futbols. Cik liela kopumā ir interese par eiropiešu futbolu?
- Toronto mums ir lielāka auditorija, salīdzinot ar visiem pārējiem sporta veidiem. Visas biļetes vienmēr ir izpirktas, vidēji nāk mazliet vairāk nekā 20 tūkstošu skatītāju. Hokeja arēnā ietilpība nav tik liela. Kāpēc tā? Galvenokārt tādēļ, ka pilsēta ir ļoti daudznacionāla, uz ielām var sastapt visu valstu un rasu cilvēkus, tāpēc arī iedzīvotāji ir tik daudzpusīgi – cilvēkiem interesē viss. Ja sarīkotu pasaules čempionātu šahā, tad, manuprāt, sanāktu 20 tūkstošu arī uz to [smejas]. ASV ir citādi – Sietlā gan nāk līdz pat 40 tūkstošiem. Tomēr katru mēnesi dzirdu, ka jauni slaveni spēlētāji taisās uz šejieni – Mutu, Piress, del Pjēro, Anrī u.c. Ļoti daudz tiek strādāts, lai popularizētu līgu, un var just, ka pēdējos gados tā ir strauji augusi. Visa organizācija, pārlidojumi utt. ir augstākajā līmenī.

- Skatītāji futbolu kā spēli labi saprot?
- To nemācēšu pateikt. Zinu tikai to, ka, laukumā esot, sajūtas ir labas – mūs atbalsta ļoti aktīvi. Spēlēt 20 tūkstošu savējo fanu priekšā, manuprāt, ir katra futbolista sapnis. Esmu priecīgs, ka šeit tas viss ir. Līdzjutējiem patīk taisīt šovu – ja viņi atnāk, tad atbalsta no visas sirds. Nav tā, ka 20 000 vienkārši sēž un skatās. Šejieni varu salīdzināt ar Rīgas "Dinamo" Latvijā – cilvēki iet uz spēli kā uz svētkiem un jūt līdzi. Spēlētājs var justies kā lielu svētku sastāvdaļa.

- Svētku atmosfēru laikam varēji izjust arī pirms pašas sezonas, kad komandas bankets notika NBA spēles laikā...
- Jā. "Toronto" futbola klubs ir organizācijas "Maple Leafs Sports & Entertainment" sastāvdaļa. NHL klubs "Maple Leafs", fārmklubs AHL, Toronto "Raptors" no NBA, kā arī mēs esam vienā organizācijā, kas pasaules sportā ir viena no vadošajām. Sezonas atklāšanas bankets notika "Raptors" un "Celtics" spēles laikā – visa komanda un kluba amatpersonas sēdēja, ēda vakariņas un skatījās spēli. Tas bija pirmais iespaids, ka patiešām esmu nokļuvis labā organizācijā – tai ir pieredze gan ar NHL, gan NBA, un to visu viņi tagad cenšas ieviest arī futbolā. Tāpēc arī viss iet uz augšu – komanda ir četrus gadus veca, bet jau kopš pirmās spēles izpārdotas it kā bijušas visas biļetes. Ir 15 000 sezonas abonementu, kas vienmēr ir izpirkti, turklāt vēl 10 000 cilvēku ir rindā pēc tiem.

Raivis (pa labi) svin "Toronto" panākumu kopā ar pāris gadus Latvijā spēlējušo krievu Maksimu Usanovu, kurš arī komandai pievienojās pirms pašas sezonas (Foto: AP/Scanpix).

- Tikt uz futbolu Ziemeļamerikā nemaz nav tik vienkārši...
- Cilvēki ir kā traki! Komandas prezentācija notika mūsu galvenā sponsora bankas telpās, un pusotrs tūkstotis fanu bija atnākuši. Sēdējām pie galdiņiem un dalījām autogrāfus. Šeit var gūt lielu baudu no tā visa – vienīgais, kas jādara, ir jāstrādā.

- Tavu kreklu veikalos jau var nopirkt?
- Neesmu redzējis. Zinu, ka "Air Canada" centrā pēc pāris nedēļām atvērsies liels futbola veikals – gan jau, ka tad varēs. Jau teicu, ka visas idejas tiek ņemtas no NHL un NBA – arī par sīkumiem, kas ir pārdošanā. "Toronto" kluba apģērbs un citu sīkumu te ir pilns – kaut kas līdzīgs ar "Dinamo" Latvijā, ka var nopirkt pat numura zīmes ar kluba logo.

- Ziemeļamerikas profesionālajās sporta komandās parasti tiek pievērsta liela uzmanība pretinieka analizēšanai. Kā tas notiek "Toronto" komandā?
- Mums ir diezgan liels treneru korpuss, un notiek darbs, lai par katru spēlētāju būtu sīka informācija, videoklipi utt. Ja vēlamies analizēt savu spēli, pēc katras mājas spēles ir pieejami visi iespējamie rādītāji – cik liela distance noskrieta, cik sprintu, piespēļu utt. Tehnoloģijas ir augstā līmenī. Šeit statistiku mīl, un pēc katras spēles var saņemt izdruku ar visiem saviem rādītājiem.

- Cik lielu distanci noskrēji pēdējās spēles laikā?
- Pēdējā mājas spēlē biju centra aizsargs, iznācu uz maiņu pirmajā puslaikā un kopumā noskrēju aptuveni 9 km. Iepriekš, kad laukumā biju visu spēli, tad noskrēju ap 11,5 km, kas bija ceturtais rādītājs komandā, ja nemaldos. Ir interesanti pašam to redzēt, turklāt, piemēram, treneris saka – tu pārāk maz uzbrūc, vairāk jāpieslēdzas. Pēc nākamās spēles paņemu rokās divas lapas un salīdzinu, vai esmu šajā ziņā gājis uz priekšu vai atpakaļ. Skatos, pie kā jāpiestrādā, tādējādi var progresēt pēc katra mača.

- Klubs nodrošina arī ar labiem sadzīves apstākļiem?
- Nē, tas viss ir jāgādā pašam. Līgas noteikumi paredz, ka klubs tikai īpašajiem spēlētājiem kā Bekhemam var kaut ko nodrošināt. Pagaidām dzīvoju kluba apmaksātā viesnīcā, bet meklēju dzīvokli, tuvākajā laikā būšu atradis kaut ko stadiona tuvumā.

- Par treneri – kādu iespaidu atstājis Predrags Radosavļevičs jeb Preki, kurš ir visai pazīstama persona?
- Dzelzs vecis. Par daudz ko liecina tas, ka viņš spēlēja futbolu līdz 42 gadu vecumam. Līdz tam laikam viņam divi treneri visu laiku brauca līdzi. Ja cilvēks labi ir spēlējis augstā līmenī līdz 42 gadiem, tad tas kaut ko nozīmē, tāpēc viņš arī no mums prasa daudz. Nav bijis neviena viegla treniņa – pat, ja ir jātrenējas tikai 40 minūšu, pēc tam jūtam, ka darbs ir padarīts. Treneris skaidri un gaiši arī pateica – kā trenēsimies, tā arī spēlēsim. Ja netiks strādāts ar pilnu atdevi, tad arī pie spēles laika netikt. Stingrs un ļoti prasīgs treneris.

Latvijā diemžēl Hščanoviča un "Skonto" aktivitātēm laukumā daudz cilvēku līdzi nesekoja (Foto: Romans Kokšarovs, Sporta Avīze, f64).

- Toronto dzīvo ne mazums latviešu. Vai ir sanācis jau kādu satikt?
- Nē – mēģināju zvanīt uz latviešu biedrību, taču, cik sapratu, nomainījies numurs. Meklēju internetā, bet nevaru atrast...

- Kā vietējiem iet ar tava uzvārda izrunu?
- Smagi... Skatos spēļu momentus, komentētājiem iet traki... Vietējie reportieri, kas brauc mums līdzi un komentē spēles, nāk klāt un prasa, lai pastāsta, kā pareizi izrunāt. Čaļi komandā jau samācījušies, daži jau zina pāris frāzes arī latviski: "Labrīt!", "Labdien!", "Daudz laimes dzimšanas dienā!", taču izrunāt zilbes ir grūti.

- Runājot par tavu uzvārdu – no kuras valodas tas ir cēlies?
- No poļu. Mani vecvecāki bija no Latgales puses, kas kādreiz bija Polijas pakļautībā.

- Kā no Latvijas šobrīd tev pietrūkst visvairāk?
- Ēdiens. Nav omes taisītās kartupeļu biezputras ar kotletēm, marinētiem gurķiem un sēņu mērci – te to nedabūt. Bet vēl jau nav pagājis tik ilgs laiks un neesmu paspējis pēc kaut kā noilgoties, tikai aptaustos. Staigāju pa pilsētu, skatos uz lielajām mājām. Varbūt vasarā, kad būs pauze pasaules čempionāta laikā, varēšu uz nedēļu atbraukt.