Štolcers: "Tad jau arī var zagt un teikt, ka ģimene jānodrošina…"

Andreja ŠTOLCERA futbolista karjeru viennozīmīgi novērtēt ir grūti. No vienas puses, karjerā sasniegts ļoti daudz: iegūts Krievijas čempionāta zelts ar Maskavas "Spartak", izbaudīts triumfs Anglijas "Championship" līgā ar "Fulham", izcīnīts sudrabs Ukrainā ar Doņeckas "Shakhter", iekrāta neliela pieredze Eiropas spēcīgākajā nacionālajā čempionātā Anglijas premjerlīgā un prestižajā UEFA Čempionu līgas grupu turnīrā, kā arī aiz muguras itin gara un veiksmīga karjera Latvijas nacionālajā izlasē (pieminēt Latvijas, Azerbaidžānas un Anglijas 4. līgas čempionu titulus uz šī fona pat vairs nav vērts). No otras puses, palikusi sajūta, ka maksimums izspiests netika, jo labākajos futbolista gados dažādu iemeslu dēļ Andrejs vairāk deldēja "Fulham" soliņu premjerlīgā nekā spēlēja.

Tomēr pēdas pēc sevis Štolcers ir atstājis, un maijā nu jau bijušais futbolists atgādināja par sevi divreiz – ierodoties Latvijā un iepazīstinot trenerus ar jauno futbolistu iemaņu attīstīšanas programmu "Concept4Football", kā arī mēneša beigās piedaloties Leģendu kausa izcīņā Londonā, "Fulham" sastāvā gūstot vienīgos vārtus turnīrā. 36 gadu vecumā Andrejs vairs neraujas laukumā ("Paretam vēl uzspēlēju ar veterāniem, taču man vienmēr interesanti bijis cīnīties par sasniegumiem un tituliem – kad tas vairs nebija iespējams, neturpināju"), bet mēģina attīstīt sevi dažādos darbības laukos ap futbolu – galvenokārt kā treneris. Sarunā ar Sportacentrs.com Londonā dzīvojošais Štolcers pastāstīja par to, kā patlaban rit viņa dzīve un kādi ir jaunie izaicinājumi. Tāpat ar topošo treneri pārrunājām spēļu ietekmēšanas un pārdošanas problēmu mūsdienu futbolā.

- Pagājušās nedēļas nogalē "Fulham" sastāvā spēlēji Leģendu kausa izcīņā. Kā radās tāda iespēja, zinot, ka savulaik šī kluba sastāvā tik daudz spēļu nemaz neaizvadīji?
- Tāds piedāvājums bija, jo patlaban strādāju kluba fondā ("Fulham Football Club Foundation"). Protams, piekritu uzspēlēt. Pretiniekos bija gan cilvēki vecumā ap 50 gadiem un vairāk, kas tiešām ir leģendas, gan arī tādi, kas nesen beiguši karjeru un bija zvaigznes – Dzola, Haselbainks, Flū. Pusfinālā zaudējām ar 1:5 "Chelsea", bet mani nogāza soda laukumā, un pats iesitu pendeli. "Chelsea" uzvarēja arī finālā, kur Dzola guva ļoti skaistus vārtus. Kopumā diena izdevās, stadionā bija ap 14 tūkstošiem līdzjutēju, spīdēja saule, kas Londonā tagad tik bieži nemaz nenotiek.

- Vairāk gan izskatījās, ka to pārkāpumu soda laukumā notēloji (Vārtu guvuma VIDEO)!
- Jā, tā izskatījās [smejas]. Iepriekš spēles laikā Tūre Andre Flū pārkrita pāri Krisa Kolmena kājai un arī notēloja, tad arī es tāpat atmaksāju – ne mēs pirmie sākām. Tā futbolā ir – ja pretinieki tā rīkojas, kāpēc gan mums to nedarīt? Parādīju, ka tēlot mākam arī mēs [smejas]. Protams, pretinieki bija nikni, taču tas bija šovs – kā gan bez pendelēm?! Pēc mača vēl katra komanda izsita trīs 11 metru soda sitienus, un vārtos stāvēja viens vīrs no malas, kas par to bija samaksājis, bet nauda aizgāja labdarībai. Bija vēl dažādi pasākumi, lai saziedotu naudu, piemēram, krūts vēža ārstniecībai.

- Dalība šādos turnīros droši vien ļoti noder arī kontaktu veidošanā?
- Tieši tā. Pēc spēles tikos ar bijušajiem komandas biedriem, parunājām – kā kuram iet. Ar dāni Bjernu Goldbeku turpinu sazināties un, iespējams, sāksim sadarboties. Viņš šobrīd strādā "Eurosport". Man bija ļoti interesanti aprunāties ar dažādiem futbola cilvēkiem. Tas pats Kriss Kolmens pēc spēlētāja karjeras bija treneris "Fulham", un ir vērtīgi iepazīties ar viņa pieeju darbam. Pats vēl meklēju savu sapņu amatu, un uzreiz neizdodas viss, ko gribētos. Taču trenēt man patīk.

Kā vecajos laikos – Štolcers traucas garām pretiniekam Leģendu kausa spēlē pagājušās nedēļas nogalē (Foto: www.fulhamfc.com).

- Pieminēji, ka darbojies "Fulham Fondation". Kādi ir tavi pienākumi?
- Nestrādāju tieši ar kluba futbolistiem, taču kā "Fulham" sistēmas treneris apceļoju reģionus un darbojos ar jauniešiem tur. Arī nedēļas nogalēs sanāk pastrādāt, piemēram, Vimbldonā, kad sestdienu rītos kopā sanāk ļoti daudz bērnu, viņiem līdzi arī vecāki, un ir patīkama atmosfēra. Vēl darbojos "Sutton" futbola kluba rezerves komandā, taču pagaidām sadarbība pārtrūkusi.

- Tava pamatnodarbošanās tomēr ir "Fulham Fondation"?
- Jā, taču ir arī citi darbi. Piemēram, "Royal Russel" privātskolā, ko finansē karalienes institūcijas, tur trenēju dažāda vecuma bērnus un jauniešus, starp kuriem ir visai daudz krievu. Vēl esmu "Concept4Football" tehniskajā programmā, nesen biju Rīgā ar programmas direktoru Gvinu Beriju. Tāpat palīdzu Latvijas "Prime Athlete" firmai.

- Darba netrūkst!
- Jā, bet man labāk gribētos vienu konkrētu vietu, kur varētu palikt un koncentrēties darbam ar kādu komandu. Man ir gandarījums trenēt jauniešus un dalīties pieredzē ar viņiem, taču pats savulaik spēlēju pietiekami augstā līmenī, tāpēc man interesantāk būtu strādāt un sasniegt kaut ko ar pieaugušo komandu kā trenerim, menedžerim. Ir ambīcijas, ceru gada beigās nokārtot PRO licenci, ar kuru arī vieglāk būtu tikt pie labāka darba.

- Par "Concept4Football" – kas tieši tiek piedāvāts treneriem?
- Tā ir tehniskās sagatavošanas programma bērniem un jauniešiem no 5 līdz 16 gadu vecumam, lai tiktu sasniegts augsts tehnikas līmenis. Klubi tehnikas mācīšanai nepievērš tik lielu uzmanību kā vajadzētu – ne tikai Eiropā, bet visā pasaulē. Kā piemērs ir kaut vai Čempionu līgas fināls – "Barcelona" ar lielu pārsvaru kontrolē bumbu, un tādi lieliski spēlētāji, kādi ir Mančestrai, neko nevar izdarīt. Mūsu mērķis ir palīdzēt sagatavot futbolistus, lai viņi būtu spējīgi tehniski darboties ar abām kājām. Apmācām trenerus, kuri pēc tam var aptvert lielāku spēlētāju loku, lai iegūst pēc iespējas vairāk bērnu un jauniešu. Piedāvājam treneru kursus, DVD ierakstus utt.

- Kāda bija atsaucība programmas prezentācijai Rīgā maija vidū?
- Diezgan liela – Latvijas treneri nebija vienīgie, kas atbrauca. Taču tālāk sarunas jārisina ar klubu prezidentiem, kas var piešķirt finansējumu programmas iegādei un aptvert visus kluba trenerus, kuri paši to neapmaksās. Cenas katrā valstī ir atšķirīgas. Piemēram, viens DVD Anglijā maksā 25 mārciņas, trīs – ap 50 mārciņām. Izcenojumu gan sīkāk var apskatīties programmas mājas lapā. Pats iepazīstināšanas ietvaros esmu bijis Latvijā un Zviedrijā, ir doma par Dāniju un Vāciju. Londonā bija Krievijas Federācijas cilvēki, ar kuriem tikos, taču viņi šobrīd darbojas ar holandiešu metodiku. Krievija gan ir tik liela, ka gan jau vieta atrastos arī mūsu programmai.

- Mūsdienu futbolā arvien lielāka sērga ir spēļu sarunāšana un negodīga peļņa totalizatorā. Kā topošais treneris – kā tu motivētu spēlētājus nepadoties šādam vieglas peļņas vilinājumam?
- Cīnīties pret to ir grūti. Taču trenēties tik daudz gadu, lai tad vienkārši atdotu spēli totalizatoram… Šobrīd treneriem tam visam ļoti jāseko līdzi, jārunā ar spēlētājiem, jāmotivē strādāt, lai izredzes izsisties un nopelnīt godīgi būtu lielākas. Es viennozīmīgi par to ar spēlētājiem daudz runātu. Daži treneri izmanto citus paņēmienus, kā noņemt telefonus uz kādu laiku, lai spēlētāji nevarētu sazināties ar citiem pirms mačiem.

- Ja spēlētājs nopelna pārsimts latu mēnesī un vairs neprogresē, nepretendējot uz veiksmīgu karjeru… Šāds vilinājums daudziem var nākt tieši kā laikā.
- Ja paskatās, kāda ir ekonomiskā situācija visapkārt, kad viss kļūst tikai sliktāk, tad, protams, daļēji var saprast tos, kas vilinājumam padodas. Taču – cik tālu spēlētājs sevi novedīs? Var jau arī iet zagt un teikt – jānodrošina taču ģimene… Pilnīgi tāds pats gadījums kā totalizatori. Ir taču citas iespējas nopelnīt naudu. Latvijā ir sētas līmenis, tāpēc arī neko padarīt īsti nevar – kad pirmo noķers un kārtīgi sodīs, tad arī citi piedomās. Varu personīgi teikt par sevi – ja esmu laukumā, es eju cīņā tādās situācijās, kad zinu, ka sāpēs, taču citas izejas nav. Ja redzu, ka cits tādā situācijā pacels kājiņu un pietaupīsies, tad man pret viņu radīsies riebums. Ja kāds nopelna uz to, ka norok savu komandu un čaļus, tad tas ir pēdējais, ko var izdarīt… Man karjerā paveicās ar to, ka saskarties ar nekādu spēļu sarunāšanu nevajadzēja. Savā laikā arī mums bija maza alga, nebija praktiski nekā, taču mēs neko tādu nedarījām.

- Kā bijušais futbolists vari novērtēt – ar cik iesaistītiem spēlētājiem laukumā pietiktu, lai viņi ietekmētu gala rezultātu?
- Pietiek ar vienu! Un pat ne vārtsargu – ja uzbrucējam vajadzīgs, viņš var nesist iekšā un traucēt to izdarīt citiem. Protams, tas ir risks, jo iesist var citi, taču visi, kas piedalās tādās spēlītēs, riskē. Domāju, ar trim iesaistītiem futbolistiem pilnībā var pietikt, lai nodrošinātu gala rezultātu. Taču to ir sarežģīti noteikt – reizēm skatāmies augstākā līmeņa spēles un domājam – kā tāds futbolists var pieļaut kļūdu vienkāršā situācijā. Taču tas ir iespējams, un tas notiek arī treniņos.