Viedoklis: Starkova alternatīvas – Lukjanovs un Zjuzins
Iepriekš rakstīju, ka Latvijas futbola izlases ne pārāk kvalitatīvais sniegums galvenokārt ir saistīts ne jau ar Aleksandra Starkova neprasmi izvēlēties īstos spēlētājus, bet gan ar skopajām izvēles iespējām kā tādām. Šoreiz izteikšu viedokli, kādas tad ir alternatīvas Starkovam? Mans viedoklis - reāli ir tikai divi spēlētāji, kas uzreiz varētu pastiprināt izlasi, un tie ir Ivans Lukjanovs un Artūrs Zjuzins.
Pirmkārt jau jāizsaka prieks par tik lielo interesi par iepriekšējo viedokli Aleksandra Starkova sakarā. Lai arī liela daļa nepiekrita pasaudzēt mūsu valstsvienības treneri un turpināja viņam veltīt iznīcinošus komentārus (un ar divkāršu sparu tas atsācies pēc zaudējuma Ķīnai), palieku pie sava viedokļa – proti, Latvijas izlases neapmierinošais sniegums ir daudz vairāk saistīts ar niecīgajām iespējām izvēlēties atbilstošu sastāvu, nevis Starkovu. Izteicu arī kritiskas piezīmes Starkova virzienā (par pāris spēlētāju ignorēšanu, par nespēju mainīt taktiku mača gaitā, par, iespējams, ne tik cītīgu sekošanu leģionāru gaitām internetā), taču tai pat laikā noteikti neapsūdzēju viņu mūsu izlases vājajos rezultātos! Starkova aizstāvēšanas pamatā paudu viedokli, ka esošajai situācijai ap izlasi vienkārši nav daudz alternatīvu, proti, labāku spēlētāju par tiem, kas mūsu karoga krāsas aizstāv šobrīd. Nelielai atkāpei – Čempionu līgas grupu turnīrā piedalās 32 klubi, katrā pieteikti 18 spēlētāji. Kopā tie ir 576 futbolisti. Cik mūsējo? Neviena (un ne pirmo sezonu). Eiropas līgas grupu turnīrā piedalās 48 klubi, kopā 864 futbolisti. Cik mūsējo? Divi... Kamēr vesela komanda, piemēram, ir Moldovai un Baltkrievijai. Bēdīgi, lai neteiktu vairāk.
Arī man Latvijas izlases sniegums, tāpat kā gandrīz visiem, nepatīk, tomēr atkal jāatgriežas pie alternatīvas jautājuma – ko var mainīt? Par to vairums izvēlas nerunāt, bet gan izgāzt dusmas, īpaši nevēloties izlases rindās vairs redzēt trīs personāžus – Vitāliju Astafjevu, Juri Laizānu un Andreju Rubinu. Jācer, ka Starkova kritiķi vismaz piekrīt, ka Andra Vaņina, Oskara Kļavas, Kaspara Gorkša, Denisa Ivanova, Aleksandra Cauņas, Māra Verpakovska, Artjoma Rudņeva likšana pamatsastāvā ir pareiza pieeja... Un tie ir septiņi no 11 pamatsastāva spēlētājiem. Ja pieņemam, ka taisnība ir tiem, kas vēlas, lai minētā trijotne nepārstāvētu Latvijas izlasi, tad ir tikai loģiski, ka jānosauc uzvārdi, kas varētu viņus ne tikai aizvietot, bet darīt to cienīgi. Tāpēc šajā materiālā mēģināšu izvētīt visus potenciālos aizvietotājus – pie tam ne tikai trijotnei Rubins, Astafjevs un Laizāns, bet arī citās pozīcijās, kurās mums nosacīti viss ir kārtībā.
Izlases potenciālos dalībniekus var iedalīt divās nosacītās grupās – 1) leģionāri, 2) LMT Virslīgas klubu līderi. Vēl ir tādi, kuri šobrīd ir bez darba, bet izlasi ir pārstāvējuši, taču, manuprāt, šādiem spēlētājiem nevajadzētu būt izlasē – nav nopietni ņemt futbolistu, kurš ar savu pamatdarbu nespēj nopelnīt sev maizei (piemēram, Vladimirs Koļesņičenko vai Deniss Kačanovs). Ideālā gadījumā izlasei būtu jāsastāv tikai no leģionāriem, kas spēlē būtiski spēcīgākās līgās nekā Virslīga (vismaz, kamēr pašmāju čempionāta līmenis nekļūst ievērojami labāks) – Virslīga pēdējos gados kritusi ļoti zemu... Varbūt esmu pārlieku liels statistikas cienītājs, taču domāju, ka UEFA čempionātu rangs, kurš ir balstīts uz katras valsts klubu sekmēm Eirokausos, ir attiecīgās valsts objektīvākais futbola līmeņa noteicējs. Protams, lielākoties tas ataino tikai spēcīgāko klubu spēku, taču, manuprāt, šis rangs ir pietiekami labs indikators ar atsevišķiem izņēmumiem. Un šis rangs parāda, ka Virslīga ir pamatīgi regresējusi. Ja agrāk mūsu klubi rangā vienā sezonā nopelnīja punktus robežās no 1.2-2.3, tad šajā sezonā bija īsta katastrofa (atcerēsimies „Skonto” un „Ventspils” impotenci...) un tikām pie smieklīgiem 0.5 punktiem (tikpat, cik Lihtenšteinai, mazāk nekā Luksemburgai, Maltai...). Tikai agrākie rezultāti ļauj Virslīgai kopējā rangā noturēties kaut cik cienījamā 34. vietā. Tieši tāpēc pirmām kārtām acis jāmet uz leģionāriem.
Leģionāri
Taču nu sāksim ar mūsu spēlētāju analīzi, vispirms apskatot pirmo grupu jeb leģionārus. No latviešu futbolistiem visspēcīgākajā līgā šobrīd spēlē Oskars Kļava – Krievijas Premjerlīgā, kas pēc minētā UEFA ranga ir 7. stiprākais čempionāts Eiropā. Lai gan Kļava „Anzhi” vienībā tikai pēdējā laikā ir izkarojis vietu pamatsastāvā, atcerēsimies, ka vēl pirms pārcelšanās uz Krieviju Oskars bija, visticamāk, labākais labās malas aizsargs Virslīgā, izkarojot vietu izlases pamatsastāvā vēl pārstāvot „Liepājas Metalurgu”. Salīdzinoši nesen uz Krieviju pārcēlies arī Aleksandrs Koliņko, ar kuru klubs (Naļčikas „Spartak”) rēķinās un kurš tiek saukts arī uz izlasi. Koliņko pēc ilgāka pārtraukuma beidzot atkal atgriezies augstākā līmenī, apliecinot, ka izlasē ir vismaz otrā vārtsarga cienīgs. 8. stiprāko čempionātu pārstāv jaunais Artūrs Karašausks (Ukrainas „Dnipro”), taču šeit ir uzreiz vairāki „bet”. Tas, ka Ukrainas čempionāta augstā vieta rangā ir lielā mērā skaidrojama ar divu izteikto superklubu „Dynamo” un „Shakhtar” sekmēm Eiropā, vēl ir mazākais. Pamatā jau jāvērtē pats Karašausks – viņš savā „Dnipro” ir tikai dublieru komandas spēlētājs, netiekot pat galvenās komandas pieteikumā. Protams, tas ir tikai saprotami, jo viņš ir paņemts ar skatu uz nākotni. Lai Artūram Ukrainā veicas izsisties un tad jau varbūt varēsim par viņu runāt lielās izlases sakarā.
9. spēcīgākajā čempionātā spēlē Deniss Ivanovs – kaut arī viņa „Sivasspor” Turcijā klājas švaki, Deniss ir stabils pamatsastāva spēlētājs, katru nedēļu aizvada lielas spēles, un arī viņš vietu izlasē bija izkarojis pirms Liepājas pamešanas (Turcijā Ivanovs nokļuva caur Keiptaunas „Ajax”). Jautājumu nav. Tālāk seko Māris Verpakovskis un 11. vietā esošais Grieķijas čempionāts. Protams, žēl, ka Māris nesit tur vārtus un nav arī pamatsastāva spēlētājs „Ergotelis” sastāvā, taču arī viņa kvalitātes uz Latvijas izlases fona diez vai vajadzētu apšaubīt – galu galā arī pēdējos divos gados Verpakovskis izlasē ir bijis uzbrukuma līderis un galvenais vārtu guvējs. Šajā brīdī vēlētos pieminēt UEFA rangā neietilpstošo Anglijas Čempionātu, kurā spēlē Kaspars Gorkšs – viņa „QPR” tiecas uz Premjerlīgu, un mūsu Kaspars ir viens no komandas galvenajiem (ja ne pats galvenais) aizsardzības balstiem. Arī par Čempionāta līmeni nevajadzētu šaubīties. Arīdzan jautājumu nav.
16. stiprākajā čempionātā spēlē mūsu vārtu vīrs Andris Vaņins, pārstāvot Šveices „Sion”. Viņš ir viens no retajiem, kurš, šķiet, ir pāraudzis līmeni, kurā spēlē un būtu pelnījis tikt vēl augstākas raudzes turnīrā. Katrā ziņā arī par Vaņina meistarību un atbilstību izlasei nav ne mazāko šaubu. 20. čempionātā Kiprā pastāvīgi spēlē tikai vārtsargs Andrejs Pavlovs, tiesa, vārtsargu pozīcija izlasē šobrīd nav tā problemātiskākā. 23. čempionātā Baltkrievijā spēlē vārtsargs Pāvels Davidovs – diemžēl spēlē maz. Polijas čempionātā, kurš ieņem tikai 27. vietu (salīdzinājumam – Virslīga atrodas 34. vietā), ir trīs mūsējie. Spilgtākais pārstāvis ir Artjoms Rudņevs, kurš spēlē Polijas čempionu „Lech” rindās un apliecinājis sevi arī Eirokausos. Viņa sekmes nav palikušas nepamanītas, un viņš tiek izsaukts uz izlasi. Citādāk ir ar diviem Gdaņskas „Lechia” pārstāvjiem Ivanu Lukjanovu un Sergeju Kožanu, kuri arīdzan ir savas komandas pamatsastāva spēlētāji. Ja Kožana neizsaukšanu varētu saprast, jo izlasē priekšā ir tādi centra aizsargi kā Gorkšs un Ivanovs, tad Lukjanova ignorēšana rada neizpratni. Ivans ir lielisks piespēļu dalītājs, viens no komandas līderiem, bez tam var spēlēt pozīcijā, kura izlasē ir sāpīgākā – uzbrūkošā centra pussarga postenī (tiesa, klubā viņš spēlē kā labās malas pussargs). Ivans allaž centīgi piedāvā sevi, nāk pēc bumbas, spēj to pieturēt un ievadīt uzbrukumus - visu to, kas Latvijas izlasei ļoti trūkst (parasti vienkārši izsitam bumbu pēc iespējas tālāk...). Šeit patiešām var pārmest Starkovam – vidējā līnija buksē, bet tāds Lukjanovs netiek ņemts vērā...
Atgriežoties pie salīdzinoši zemās Polijas čempionāta vietas rangā, jāmin, ka, pirmkārt, klubu līmenis ir ļoti līdzīgs (šosezon visas favorītes ne tuvu nav tabulas augšā) un Poliju Eiropā nepārstāv galvastiesu spēcīgāki klubi (kā tas ir, piemēram, Skotijas, Ukrainas un pat Latvijas gadījumā), bet, otrkārt, Polija ir blakus Vācijai, un ierasta prakse ir tāda, ka Vācijas klubi pārpērk poļu klubu spēlētājus, tiklīdz kāds uzspīd... Tāpēc Polijā ir tāds kā apburtais loks, par ko dusmojas poļu līdzjutēji – sak, mūsu klubi nekad negūs izcilus panākumus, ja nespēs saglabāt savus līderus pēc vienas veiksmīgas sezonas. Taču citādi – čempionāts piesaista lielu mediju, līdzjutēju uzmanību, klubu budžeti ir lieli un negribas pat salīdzināt Polijas čempionātu (un citus iepriekš minētos turnīrus, kuros spēlē izlases līderi) ar mūsu Virslīgu...
Grūti noteikt, kur šajā rangā varētu būt Krievijas 1. divīzija, kurā spēlē (spēlēja) Juris Laizāns – noteikti augstāk nekā Virslīga, bet diez vai daudz augstāk... Pie tam Juris pārstāv(-ēja) vienu no līgas vājākajām komandām, galu galā izkrītot uz 2. divīziju. Vēl viens mīnuss – karjeras līkloči Laizānam ir ar izteikti lejupejošu līkni un jau labu laiku viņa sniegums neizskatās īstam izlases vecim cienīgi. Visbeidzot jāpiemin viens leģionārs, kurš spēlē ārpus Eiropas – tas ir aizsargs Raivis Hščanovičs. Nenoliedzu, ka MLS līgā ir augsts līmenis un viņa „Toronto” 11. vieta 16 komandu konkurencē nav zemē metama, taču Hščanovičs diemžēl tur ir rezervists... Bez tam, lai gan „Toronto” ir viena no labākajām Kanādas komandām un kanādiešu tajā netrūkst (septiņi), valsts izlasē no 18 spēlētājiem nav neviena(!) Kanādas kluba pārstāvja, toties tajā ir iekļauti Vācijas reģionālās (pēc spēka – 4.) līgas divi spēlētāji, Portugāles 2. līgas spēlētājs un tamlīdzīgi... Nez kāpēc, izlasē neņem Kanādas klubu (ne tikai „Toronto”) futbolistus? Ja vēl ņem vērā, ka Kanādas izlase nav nopietns spēks izlašu futbolā, tad...
Šajā vietā varētu apstāties – neviens cits Latvijas futbolists nespēlē līgā, kas būtu ievērojami ņiprāka par mūsu pašu vietējo čempionātu (tāpēc nemetīsim acis Lietuvas, Igaunijas, Albānijas vai Kipras 2. līgas virzienā, kur spēlē bieži piesauktais Viktors Morozs – ja gribi pārstāvēt izlasi, jāspēlē spēcīgākā līgā; cita lieta, ka Starkovs Morozu ignorēja arī tad, kad pussargs sevi lieliski pierādīja vērā ņemamajā Bulgārijas čempionātā). Un tomēr pieminēsim dažus no šīm salīdzinoši pieticīgajām līgām. Lielāko vērību pelnījis Edgars Gauračs. Viņa pārstāvētais Moldovas čempionāts (35.) gan ir tieši zem Virslīgas (34.), taču, pirmkārt, Gauračs ir gados jauns spēlētājs, tātad daudzsološs, bet, otrkārt, viņš pārstāv Moldovas čempionvienību „Sheriff”, kura šosezon aizcīnījusies līdz Eiropas līgas grupu turnīram. Un tomēr nesteigsim viņu pierakstīt izlasei – lai viņš vispirms nostiprinās šī kluba sākumsastāvā! Būtu dīvaini, ja Gauračs būtu izlases uzbrucējs, tai pat laikā sēžot uz rezervistu soliņa pieticīgajā Moldovas čempionātā. Diemžēl šobrīd rezervistu soliņa sildīšana ir visai ierasta... Tad jau labāk izvēlēties jebkuru uzbrucēju, kurš ikdienā spēlē un gūst vārtus Virslīgā. Protams, arī, piemēram, Verpakovskis pārsvarā deldē soliņu, un tomēr Grieķijas čempionāts ir Grieķijas čempionāts, un, savulaik izkarojis vietu izlasē, Māris vienmēr ir bijis tās uzbrukuma līderis, kamēr Gauračam sevi vēl jāpierāda – ar vienu „hattrick” pret vāju vienību Moldovā ir daudz par maz. Tad vēl ir Azerbaidžāna, kuras vieta UEFA rangā (37.), iespējams, ir nedaudz par zemu, jo progress šajā līgā ir vērojams tieši pēdējās sezonās, ieplūstot lielākai naudai – piemēram, šosezon Azerbaidžānas klubi UEFA rangā ir sapelnījuši vairāk punktu nekā trīs Baltijas valstu klubi kopā. Tāpēc nenocienāsim šajā līgā spēlējošos Andreju Rubinu un Ģirtu Karlsonu, arī vārtsargu Pāvelu Doroševu. Cita lieta, ka šajā rudenī Rubins un Karlsons bija vājā formā (pirms gada bija pavisam cits Rubins!)...
Virslīga
Esam klāt otrajai grupai, proti, Virslīgai. Ievadā jau minēju, ka Virslīgas līmenis šobrīd ir pavisam zems, līdz ar to, manuprāt, lai varētu runāt izlases kontekstā, spēlētājam jābūt īstenam savas komandas līderim. Attiecībā uz uzbrūkošiem spēlētājiem pietiekami labs rādītājs varētu būt rezultatīvāko spēlētāju saraksts. Tīri subjektīvi par minimālo barjeru nosauksim astoņus vārtus, taču paturēsim prātā, ka spēcīgāko (un tātad rezultatīvāko) komandu rindās gūt vārtus ir vieglāk nekā mazākos klubos. No Latvijas futbolistiem vismaz astoņus „Skonto” rindās ir iesituši Karašausks (kurš jau ir Ukrainā), Andrejs Perepļotkins (tieši astoņus) un Daniils Turkovs. „Ventspils” komandā 15 vārti Jurijam Žigajevam, deviņi – Eduardam Višņakovam, „Liepājas Metalurgā” 18 Denisam Rakelam, 12 Kristapam Grebim, „Jelgavā” 11 Oļegam Malašenokam. No nosauktajiem Starkovs uz izlasi nesauc E.Višņakovu, Rakelu, Malašenoku, bet mačā pret Ķīnu iespēja tika dota Turkovam. Vai Rudņevu un Verpakovski vajadzētu aizvietot ar kādu no Virslīgas izcilniekiem? Ļoti, ļoti apšaubu. Ja nu vienīgi rezervistu statusā (piemēram, Karlsona vietā). Iespējams, drīzumā labumu izlasei varētu dot Rakels, bet no otras puses – varbūt lai viņš vispirms iekārtojas kādā klubā (kā zināms, Deniss Liepāju pametīs)?
Sāpīgākais temats izlasē ir centra pussargi. Tagad Astafjevs ir prom, Laizāns nerāda vēlamo sniegumu... Jau minēju, ka no leģionāriem ļoti cerīgs ir Lukjanovs un īpaši tik smagos apstākļos viņu vajadzētu piesaistīt. Taču arī attiecībā uz Virslīgu ir varianti. Pirmām kārtām vēlētos izcelt Artūru Zjuzinu – viņš savos 19(!) gados progresē ļoti strauji un šosezon bija ne tikai „Ventspils” kapteinis, bet sezonas beigās arī patiess līderis laukumā. Starkovs reti iesaista izlasē jauniešus (kādreiz gan bija Igors Semjonovs un Kristaps Blanks, taču tie bija skontieši, kurus mūsu treneris pazina labāk), taču šī ir tā reize, kad vajadzētu... pat negribu pieminēt vārdu „riskēt”, bet gan vienkārši pamēģināt. Žēl, ka nebija iespējas pavērot Zjuzinu mačā ar Ķīnu. Tomēr šeit uzsvēršu, ka Zjuzinam vēl jāpierāda, ka sniegums Virslīgas sezonas beigu daļā nav bijis tikai īss uzplaiksnījums - tādā vecumā gadās uzspīdēt un tikpat ātri nodzist un, zinot konservatīvo Starkovu, šis noteikti ir viens no iemesliem, kāpēc Artūru izlases tuvumā nemana. Un tomēr atkārtošos, ka iespēju dot vajadzētu - pasaules futbola praksē netrūkst piemēru, kad arī tādā vecumā var veiksmīgi ieiet izlasē un tur nostiprināties. Atskaitot Zjuzinu, vēl no centra pussargiem Virslīgā sevi apliecinājuši Maksims Rafaļskis un Artis Lazdiņš, kuri no Starkova puses ir izpelnījušies uzmanību. Pirmais gan izlasē nepārliecināja, taču jābruņojas ar pacietību un jācer, ka viņš pamazām iespēlēsies. Katrā ziņā Astafjeva un Laizāna duets nu jau ir vēsture.
No malējiem pussargiem, protams, jāizceļ Aleksandrs Cauņa, kurš jau tāpat ir stabila izlases vērtība. Vēl ir uz vārtiem tendētais Žigajevs. Savukārt otrajā malā, proti, kreisajā, problēmas ir lielākas, jo Rubina sniegums šoruden bija bāls. Virslīgas sakarā bieži tiek pieminēta daugavieša Valērija Afansjeva vārds - nedomāju, ka šim daugavpilietim atbildīgā spēlē jādod priekšroka pār pieredzējušo Rubinu, taču vismaz pārbaudes spēlēs Starkovam nenāktu par ļaunu viņu iemēģināt. Diemžēl tas nenotiek.
Visbeidzot par aizsardzību - līniju, ar kuru mūsu izlasē ir mazākās problēmas. Vienīgā pozīcija, kurā nav stabila spēlētāja, ir kreisās malas aizsargs. Starkovs iemēģināja Pāvelu Mihadjuku – nebija pārāk droši. Dzintaram Zirnim sekmējās labāk, taču arī šim 33 gadus vecajam futbolistam noderētu alternatīva. Diemžēl arī šajā pozīcijā spilgta spēlētāja, kurš uzreiz varētu mesties cīņā pret Grieķijas kalibra pretiniekiem, nav. Taču noteikti derētu pasekot „Daugavas” futbolistam Jevgeņijam Simonovam, tāpat skontietim Vitālijam Maksimenko. Savukārt aizsardzības centrā aiz stabilo Kaspara Gorkša un Denisa Ivanova muguras aug labi aizvietotāji – skontieši Vitālijs Smirnovs un Kaspars Dubra (arī minētais leģionārs Kožans).
Nu, lūk – visu šo rezumējot, pamatīgi izsukājot leģionārus, meklējot alternatīvas utt., reāli nav daudz spēlētāju, kuri netiek ņemti izlasē, bet tai pat laikā varētu to pastiprināt. Starkovam, izvēloties sastāvu, lielā mērā ir taisnība. Un tomēr divi ignorētie spēlētāji (kāda "sakritība" - pussargi...) varētu uzlabot izlases sniegumu un varbūt pat nekavējoties – Lukjanovs un Zjuzins (ar lielu piebildi - ja vien progress neapstāsies!). Citi nosauktie (piemēram, Afanasjevs, Rakels), manuprāt, šobrīd varētu pretendēt vien uz rezervistu statusu, kas gan, protams, arīdzan viņiem būtu solis uz priekšu. Vēl viena piebilde - futbolā ātri viss mainās un šis ir šī brīža viedoklis. Straujš progress un regress futbolā ir ierasta lieta.
Viedoklis tapis palīdzot Virslīgas specam Naurim Mackevičam!
-2 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
Rubins nav lēns! Salīdzinājumā ar Lukjanovu viņam ir daudz citu plusu.
-2 [+] [-]
+3 [+] [-]
-2 [+] [-]
[+] [-]
-1 [+] [-]
Nu kādi ir tie Rubīna plusi šobrīd? Jā, maby Rubins 2004 ir labāks par Lukjanovu 2010, taču tas arī viss, ko var pateikt
[+] [-]
[+] [-]
-2 [+] [-]
Šos abus trenerus gan kvalificēto kārtā nevajadzētu likt, kaut gan anglis pieklājīgā konkurencē ir sevi apliecinājis, cita runa vai izlases līmenī viņš bija/ir.
Vai pašlaik mūsu malējie pussargi ir ekstra ātri un Lukjanovs tāds nav?
Trenerim ir uzdevums variēt taktiku un sastāvu atbilstoši savas komandas prasmēm un izejot no šīm prasmēm sagatavoties konkrētai spēlei. Ja uz doto brīdi ātru malējo pussargu izlasē nav, tad nestrādā arī izvēlētā taktika, jo izlase nav superklubs, kur var piemeklēt labākos izpildītājus konkrētam modelim(trenera vēlmēm). Tādēļ jau tā kritika ir Starkova virzienā, izlase turpina spēlēt jau gadiem pēc vienas un tās pašas sistēmas, kas nav slikti, bet ja nav izpildītāju dotajā brīdī, tad jāaicina jauni spēlētāji un ap viņiem jāveido izlases modelis un taktika.Šī iemesla pēc vien Lukjanovs jāaicina uz izlasi.
TOP 20 tomēr ir smieklīgi,kaut visu cieņu Starkovam, ja paskatās uz TOP 6 čempionātiem, tad tur katrā no tiem atradīsi vismaz 5 ļoti labus speciālistus.
Radīt interesi un finanses šiem kvalificētajiem treneriem ir federācijas uzdevums. Vai mums šāds treneris ir bijis?
Nav, bet piemēri ir loti dažādi, turklāt runa nav tikai par futbola lielvalstīm, bet arī par tādām izlasēm, kā Somija, Igaunija u.c., kam ir salīdzinoši mazi resursi, bet piesaistot kvalificētus trenerus, izlases līmenis ceļas. Var protams domāt, ja piesaistīsim Hidingu mums tāpat nekas nesanāks, vai otrādi, bet kā jau teicu mums šādas pieredzes nav bijis.
[+] [-]
-2 [+] [-]
Un kurš tad tika uz EURO2004?
Mieriigi var pateikt, ka uz Portugaali muus ievilka, M.Verpakovskis nebuutu mums taa uzbruceeja,, laabakajaa gadijumaa uzvaru vietaa mums buutu neizkirti
[+] [-]
Interesantakais, ka tomēr Lukjanovu (kurs taču ir bijušais Skontietis, tatad Starkovam par viņu jabūt plašākai informācijai!) Starkovs neņem.
+2 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
Viņš var spēlē kā uzbrucēju, tā arī tā saucamo insaidu (malējo uzbrucēju/pussargu). Savulaik Lechia viņu iegādājās tieši kā uzbrucēju.