Stojanovičs: "Paskatieties uz Slovēniju! Netaisnojieties, ka esat maza nācija!"

Klātienes saruna notika Rīgā 16. februārī, svētdienas vakarā, viesnīcā, kurā bija apmeties Slaviša Stojanovičs. Intervijas gaitā varēja just, ka viņš jūtas mazliet atviegloti, jo dienu pirms mūsu tikšanās Slovēnijas serbs beidzot vienojās ar LFF par atlaišanas kompensāciju. Un tomēr sarunas laikā Stojanovičs runāja pietiekami atklāti un brīžiem kļuva emocionāls, aktīvi žestikulējot un paceļot balsi. Promejot viņš vēlējās, lai publiski izskan daži fakti un tiek apstiprināta vai noliegta informācija, kas cirkulējusi futbola aprindās. Nākamajā rītā viņš no Latvijas aizlidoja.

Par procesu, kā rezultātā LFF atbrīvojās no jums, vēl parunāsim, bet sākumā - vai pats vēlējāties turpināt šo darbu vēl divus gadus?
Protams! Bez jebkādām šaubām! Mani šī situācija pārsteidza, jo ierados strādāt trīs gadus. Arī jūnijā, bet sevišķi decembrī [kad LFF vilcinājās ar lēmumu par Stojanoviča nākotni - aut.] man uz galda bija trīs pārliecinoši [clear - angliski] piedāvājumi turpināt darbu citviet. Es nemaz nerunāšu par finansiālo pusi, jo tas nav pat salīdzināmi. Pāris no šiem piedāvājumiem finansiālā ziņā bija patiešām ļoti, ļoti labi. Es tos nepieņēmu, daži mani draugi bija vīlušies. Mana vēlme bija palikt un turpināt, pabeigt darbu šeit. Šī vēlme bija liela, un tā tas bija līdz pat janvāra beigām.

Bet jūs taču zinājāt, ka Kaspars Gorkšs ir nomests, un varbūtība, ka jūs atbrīvos no amata, ir augsta. Kāpēc šādā situācijā tomēr noraidījāt šos citus piedāvājumus? Jūs nekādi nevarējāt būt drošs, ka paliksiet pie Latvijas izlases stūres.
Protams, drošs nevarēju justies. Lietas, kas notika federācijā un ar Kasparu, lika man domāt, ka es varētu nepalikt. Tomēr teikšu to pašu, ko sacīju visiem federācijā - es neesmu Kaspara Gorkša cilvēks. Vai Edgara [Pukinska] vai kāda cita cilvēks. Esmu LFF darba ņēmējs. Mani pārsteidza, ka šis faktors [Gorkša atbrīvošana - aut.] bija tik svarīgs. Šķita, ka svarīgākajam jābūt, vai viņi ir apmierināti ar manu darbu - man šķita, ka kvalifikācijas cikla beigās nonācām uz pareizā ceļa. Un tieši tas ir svarīgi, nevis tas, no kuras puses ienācu federācijā un kurš mani aizstāv vai ir pret mani.

Ko darījāt decembrī un kā vērtējāt savas izredzes palikt? Un kāpēc decembrī, kad vēl bijāt amatā un izšķīrās jūsu liktenis, neatradāties Latvijā?
Kāpēc gan decembrī man bija jābūt Latvijā, ja jau tā 80% laika biju šeit? 80% laika biju šeit par spīti tam, kas 2019. gadā notika manā privātajā dzīvē. Biju šeit un darīju savu darbu. Decembrī ir atvaļinājuma laiks, kuru saskaņoju ar federāciju. Patvaļīgi to nelēmu. Šai laikā visiem izlašu treneriem ir atvaļinājums. Tādus pašus jautājumus saņēmu jūlijā un toreiz visu paskaidroju. Tās ir pašsaprotamas lietas. Ziniet, ko man vaicāja Slovēnijā? Vaicāja, kāpēc visu laiku esmu šeit! Tāpat Serbijas un Bulgārijas futbola cilvēki jautāja man, kāpēc visu laiku atrodos Latvijā. Nav noteikts, cik ilgi man jāatrodas uz vietas. Taču ne jau tas ir svarīgi. Svarīgi ir tas, ka 25. novembrī bija LFF valdes sēde, kurā es prezentēju visas lietas - vīziju, plānus nākotnē konkrēti pa datumiem, konkrētus plānus un konkrētu filozofiju. Un pēc uzstāšanās es sacīju, ka valde man var vaicāt jebko, ko vien vēlas. Tāpat teicu, ka viņi var pieņemt jebkuru lēmumu, taču lūdzu to darīt nekavējoties. Bet - no 25. novembra līdz janvāra beigām pagāja labs laiciņš... [Iesmejas] Nezinu, kāpēc viņi vilka garumā. Tā nav mana sadaļa.

Decembrī gaidīju un, kad pagāja zināms laiks, es pieņēmu, ka turpināšu darbu. Tāpat decembrī man bija pāris sarunas ar dažiem federācijas cilvēkiem un nebija indikāciju, ka viss varētu pagriezties šādi. Vienīgi apmēram pēc janvāra pirmās nedēļas sākās runas, ka būs vēl viena LFF valdes sēde, kurā varētu notikt balsojums.

Kopš pēdējās spēles pret Austriju līdz lēmumam aizritēja divi mēneši. Vai uzskatāt to par normālu situāciju?
[Smejas] Ja viņi sākotnēji zināja savu lēmumu un, iespējams, viņi zināja, tad būtu bijis loģiski, ja viņi paziņotu to agrāk. Tas nāktu par labu visiem. Šajā gadījumā man būtu vairāk laika atrast jaunu darbu, bet viņiem pašiem būtu vairāk laika atrast jaunu treneri. Tas bija neloģiski, ka es izvēlējos pārbaudes spēles martā, bet pēc trim četrām dienām notika šis te.

Vai jūs personīgi sapratāt procesu, kā notiek lēmuma pieņemšana? Pat mēs, žurnālisti, brīžiem bijām apjukuši, vai lēmumu pieņems LFF valde vai LFF Treneru asociācija, kurai arī bija teikšana. Vai jūs sapratāt, kurš izšķīra šo lēmumu?
Nē [smejas]. Man tas bija mulsinoši. Līdz šim man karjerā nebija tādas pieredzes, ka process notiek šādi, turklāt tik zibenīgi, trīs stundu laikā, viņi jau izvēlas jauno treneri [LFF vienlaicīgi paziņoja par Stojanoviča nepaturēšanu un Kazakeviča pieņemšanu - aut.]! Manuprāt, pa vidu jāizdara vismaz daži priekšdarbi - kaut vai jāsagatavo paziņojums medijiem [smaida]. Viņi to visu izdarīja tā, kā izdarīja...

Tā nav 100% informācija, jo nedzirdēju savām ausīm, bet man ir informācija, ka vēl pagājušajā gada nogalē Kazakevičs LFF valdes sēdē nosauca savus potenciālos asistentus, ja viņu apstiprinātu par izlases galveno treneri. Cik tas ir korekti brīdī, kad jūs vēl nebijāt atlaists?
Pirmkārt, man būtu jābūt pilnīgi pārliecinātam, ka šī informācija ir patiesa [pēc intervijas šo rindu autors pārliecinājās par informācijas patiesumu arī no cita avota, jau decembrī valdes sēdē tika nosaukti Pahara un Pučinska vārdi - aut.]. Man ir svarīgi, ka mums ar Daini bija laba sadarbība, kamēr katrs darījām savu darbu - es kā lielās izlases treneris, viņš kā U-21 izlases treneris un LFF sporta direktors. Ko viņš šai laikā darīja un runāja, to es nevaru zināt un negrasos jebkā komentēt. Jūs paši varēsiet pārliecināties, vai tā izrādīsies taisnība.

Tikāt atlaists pēc itin labas spēles Ļubļanā pret Slovēniju un uzvaras pār Austriju. Vai jums nešķiet, ka būtu bijis loģiskāk, ja LFF tamlīdzīgu lēmumu par jūsu atbrīvošanu pieņemtu pēc jūnija spēlēm [0:3 un 0:5] vai pēc 0:6 Zalcburgā?
Tas nebūtu bijis loģiski, ja viņi to izdarītu pēc jūnija spēlēm, jo tikko martā biju sācis darbu - tas būtu totāli neloģiski. Pēc septembra nometnes, kad spēlējām Austrijā, es personīgi aizgāju pie Kaspara [Gorkša] un sacīju viņam: "Ja es esmu problēma un nedaru pienācīgi savu darbu, tad apsēžamies pie galda un meklējam kompromisu!" Tā bija mana iniciatīva un vēlme. Kad Kaspars tika atstādināts [17. oktobrī - aut.], man atkal bija sarunas ar LFF un teicu: "Ja vēlaties kaut ko mainīt, mani ieskaitot, dariet to, lūdzu, nekavējoties! Apsēžamies un runājam! Vienīgi nedariet to pēc spēlēm!"

Publiski izskanējuši vairāki argumenti, kāpēc tikāt atlaists. Ja godīgi, pats tā arī nesapratu, kurš no tiem galu galā skaitījās izšķirošais. Pie iemesliem tika minēta jūsu nevēlēšanās piesaistīt vietējo trenera asistentu, lai gan bija Koliņko, tāpat tika runāts, ka esat dārgs treneris LFF.
Medijiem un faniem jāzina fakti. Nosauciet kaut vienu treneri pasaulē, kurš neņem līdzi savu asistentu! Nosauciet vismaz vienu šādu nopietna līmeņa treneri! Tas ir tikai normāli, ja treneris ierodas nevis viens pats, bet ar saviem asistentiem, saviem ārstiem un citiem darbiniekiem, kuri ir obligāti nepieciešami lielās izlases līmenī.

Tālāk. Kad ierados Latvijā, nolēmu piesaistīt tikai vienu savu treneri, kā arī mans piedāvājums ietvēra nekavējoties piesaistīt arī Latvijas speciālistus. Es šo pozīciju piedāvāju Krisam [Kristapam] Blankam un Andrejam Piedelam. Viņiem bija savi iemesli, kāpēc viņi nepieņēma šo piedāvājumu, tāpēc paliku ar vienu savu asistentu un Koliņko. Koliņko manā komandā bija ne tikai vārtsargu treneris - pirms tam viņu nepazinu, bet, kad aprunājāmies, uzzināju, ka viņam ir vīzija nākotnē kļūt par galveno treneri. Starp citu, 2020. gadam izlasei jau biju sarunājis vietējo asistentu - galveno treneri Virslīgā, taču diemžēl mani atbrīvoja un ko nu vairs.

Galu galā manā komandā bija divi asistenti no mana bijušā kolektīva. Šie divi mani asistenti saņēma atalgojumu, kas līdzvērtīgs viena trenera algai. Nekas nevarēja būt vēl draudzīgāks LFF budžetam, jo divi cilvēki dalīja viena cilvēka algu - šādi viņi nodemonstrēja lojalitāti pret mani un LFF.

Tālāk tiksim skaidrībā, kas tie bija par cilvēkiem manā komandā, jo acīmredzami daudzi to nezināja. Mans pirmais asistents martā bija Nebojša Miloševičs. Tagad viņš kā galvenais asistents strādā Dejana Stankoviča vadībā "Crvena zvezda" [titulētais Belgradas klubs rudenī piedalījās Čempionu līgas grupu turnīrā, bet šobrīd soļo pretī trešajam Serbijas čempionu titulam pēc kārtas - aut.]. Kā saprotat, Stankovičs futbolā ir liels vārds. Asens Bukarevs, kurš viņu aizvietoja, ir Bulgārijas izlases, Sofijas CSKA, Sofijas "Levski" bijušais spēlētājs, pēdējā laikā sporta direktors un arī galvenais treneris Bulgārijā. Arī šobrīd viņš ir galvenais treneris Bulgārijas augstākajā līgā [šī gada sākumā pārņēma čempionāta pastarīti "Vitosha" - aut.].

Tālāk par manu algu. Varbūt Latvijai patiešām esmu par dārgu. Taču, lai varētu šeit strādāt, es samaksāju soda naudas, atdevu savu naudu, lai varētu ierasties Latvijā.

Samaksājāt "Levski"?
Visu pateicu. Tātad samaksāju no savas kabatas, lai varētu atbraukt uz šejieni un strādāt par divreiz mazāku algu [nekā Bulgārijā - aut.]. Tas ir fakts. Tālāk. Neviens [no LFF - aut.] nerunāja ar mani par to, ka ir problēmas ar naudu un ka varētu samazināt algu. Tas ir viss.

Cilvēki uzdos loģisku jautājumu - kāpēc vispār nolēmāt doties uz Latviju, vēl arī samaksājot soda naudas?
Bija vairāki iemesli - gan profesionāli, gan privāti. Pirmkārt, strādāt nacionālajā izlasē ir lieliska iespēja. Tā ir iespēja sacensties ar pasaules labākajiem spēlētājiem, pasaules labākajiem treneriem, pasaules spēcīgākajām izlasēm. Ja tu šai līmenī sasniedz labus rezultātus, tad tā ir liela iespēja tikt pie kaut kā labāka nākotnē.

Trenera arodā esmu 20 gadus un lielāko daļu savas karjeras esmu cīnījies par augstākajiem mērķiem, tituliem - diemžēl ir bijuši arī smagi brīži, kas atstājis iespaidu uz manu veselību. Izlasei gadā ir 10 spēles vai, maksimums, 15 spēles ar pārbaudes mačiem, kas ir nesalīdzināmi mazāk nekā 60 spēles klubā. Stresa līmenis ikdienā ir nesalīdzināms, tāpēc mana izvēle bija loģiska. Plus uzskatīju, ka man būs vairāk laika ģimenei, kas līdz šim nebija iespējams. Tomēr vairāk laika ģimenei tā arī nesanāca, jo situācija [ar Latvijas izlasi] bija tāda, kāda tā bija, un lielākoties atrados viens pats šeit uz vietas. Šie bija iemesli, kāpēc izvēlējos Latvijas izlasi, turklāt šeit bija plānots trīs gadu projekts. Tiešām cerēju, ka varēšu šeit mierīgi strādāt trīs gadus, lai kaut ko uzbūvētu nākotnē un dotu ieguldījumu Latvijas futbolā. Kad apspriedos ar saviem bijušajiem treneriem, kuru viedokli allaž uzklausu, arī viņi man ieteica izmantot šo iespēju. Lūk, tāds iemeslu kopums.

Pārliecinoši saku, ka nauda nebija iemesls, jo tad taču būtu palicis Bulgārijā vai dotos kaut kur citur. Tāpat esmu dzirdējis stulbas baumas, ka savākšu šeit naudu un ar kādu sadalīšu - ja es būtu tāds, tad paliktu Bulgārijā un sadalītu ar kādu naudu tur. Totāli neloģiski. Tādējādi es būtu stulbs cilvēks, samaksājot soda naudas un ierodoties šeit strādāt par divreiz mazāku atalgojumu, ja vien man iekšienē nebūtu futbola loģikas. Vēlos, lai jūs un visi pārējie zinātu visus šos apstākļus - neatkarīgi no tā, vai kāds respektē to vai nē.

Vai jums ir pieņemami tas, ka medijos tika nopludināts jūsu algas apmērs?
Protams, ka tas nav pieņemami, jo esmu konfidenciāls cilvēks. Ja līgumā būtu punkts par algas publiskošanu, tad es neiebilstu. Taču viņi tik un tā drīkstēja tā darīt - te ir jautājums par lojalitāti, ētiku un to, kas ir labi un kas ir slikti. Tomēr viņiem bija visas tiesības atklāt manu algu, te nav nekādu pārkāpumu. Taču te atkal ir jautājums, vai viņu izpaustā informācija par manu algu ir patiesa. Nezinu, ko mediji raksta un kādu algu piemin. Patiešām nezinu šos faktus, tiesa, esmu dzirdējis trakus skaitļus. Taču varu atklāt, ka pie Latvijas izlases stūres mana alga bija tāda pati, kāda pirms 10 gadiem, kad strādāju mājās Slovēnijā ar "Domžale". Mājās! Ar ģimeni, savā valstī, bez vajadzības ceļot pa ārzemēm.

Pēdējā izskanējusī informācija bija, ka no šī gada jūs saņemtu 14 tūkstošus eiro mēnesī ["Sporta Avīzes" informācija - aut.].
Bruto vai neto?

Tas netika precizēts.
Lūk, bet tas ir jāprecizē! Medijiem jābūt ļoti uzmanīgiem, kad tiek publicēta šāda informācija. Dodu miljons procentu, ka tie nebija 14 tūkstoši! Noteikti nebija [pēc intervijas šo rindu autoram no cita pietuvināta informācijas avota vēlreiz tika apliecināts, ka alga bija 14 tūkstoši eiro pēc nodokļu nomaksas; savām acīm līgums, protams, netika skatīts - aut.].

Mazāk?
Es pateicu to, ko pateicu. Medijiem jābūt ļoti precīziem, kad tiek publicēta tāda informācija. Nepadariet mani par to, kas neesmu! Neviens nedrīkst to darīt. Es cīnīšos par sevi un savu godu.

Stāstījāt par savu novembra prezentāciju LFF valdes sēdē. Kad uzstājāties, vai LFF valdes locekļi tikai klausījās un viss? Vai jutāt, ka runājat ar īstiem futbola cilvēkiem vienā valodā vai drīzāk tomēr ar biroja cilvēkiem?
Jūs esat ļoti gudrs puisis un mēģināt izvilināt no manis lietas, kuras es labāk neteikšu. Taču jūs neesat pirmais, ar kuru man ir intervija, es strādāju par treneri jau 20 gadus. Katrā ziņā es respektēju jūsu centienus [smaida]. Man šī LFF valdes sēde bija svarīga, lai parādītu visu analītiku, parādītu uzlabojumus un parādītu, ko togad paveicām, pat ja gads bija ļoti grūts. Ielikām sastāvā jaunus spēlētājus, veicām labas darbības cikla beigās - labu statistiku, vīziju. Ja kas, savas uzstāšanās laikā mēģināju arī nodrošināt tulkojumu latviešu valodā, tā ka neviens nevar apelēt pie tā, ka nesaprata manis stāstīto. Kad pēc savas uzstāšanās aicināju uzdot jautājumus vai pieņemt lēmumu, vai jebkādu citu reakciju, viņi man uzdeva tikai vienu jautājumu. Par to, kāpēc asistentu lomai nepiesaistu vietējos trenerus... Tā bija apmēram stundu gara mana uzstāšanās un beigās tikai viens jautājums.

Noslēdzot tēmu par attiecībām ar LFF, kā jūs novērtētu šo pēdējo mēnesi, kura laikā veicāt pārrunas par kompensāciju? Vai viss notika profesionāli?
Šis mēnesis nebija vienkāršs, taču galu galā nonācām pie tāda risinājuma, lai abas puses būtu apmierinātas. Es patiešām augstu vērtēju Edgara [Pukinska] paveikto un viņa vēlmi panākt risinājumu. Tas bija svarīgi. No citas puses, es arī saprotu federācijas situāciju, un es neizdarīju spiedienu un nemēģināju panākt maksimumu no tā, kas bija ierakstīts līgumā. Beigās visi palika apmierināti. Katrā ziņā pārtraukt līgumattiecības nebija mans lēmums. Ja es pārtraucu līgumu, tad zinu, kā rīkoties. Šai gadījumā viņi pārtrauca līgumu, un bija neliela nesaprašanās, atšķirīga interpretācija par līguma punktu, taču beigās vienojāmies un esmu pateicīgs Edgaram, ka viņš tāpat kā es centās panākt kompromisu.

Foto: AFP/Scanpix.

Tagad vēlētos parunāt par Latvijas futbolu kopumā. Varbūt varēsiet pateikt vairāk, jo vairs neesat amatā. Par spēlētājiem - lūdzu, nosauciet pozitīvos piemērus, kuri futbolisti ne tikai cīnījās par valsti, karogu, himnu, bet sniedza arī jums kā trenerim atbalsta plecu un atdeva vairāk nekā 100% no sevis? Un otrādi - vai bija negatīvie piemēri?
Koncentrēšos tikai uz pozitīvajiem piemēriem. Tā būs labāk. Minēšu tos, kuri katrā spēlē rādīja vienu un to pašu, maksimālo, pašatdevi. Izlasē jārāda pat vairāk nekā ikdienā. Izlasē jābūt noteikumiem, un es tos izveidoju, kā arī vēstīju par tiem savos ziņojumos. Cerams, jūs iegūsiet šo informāciju un redzēsiet, ko esmu uzrakstījis nākotnei un par pagātni.

Esmu priecīgs, jo no paša sākumā mana filozofija bija iesaistīt jaunus, svaigus spēlētājus. Puišus, kuriem līdz šim netika dota iespēja sevi pierādīt. Varu minēt Pāvelu Šteinboru, kurš gaidīja ļoti ilgi - jā, viņš vairs nav jauns, taču iekļāvās izlasē, un viņa sniegums bija patiešām augstā līmenī, turklāt brīdī, kad komanda kopumā nebija augstā līmenī. Tai pašā laikā ļoti cienu Vaņinu, kuram bija pareizā attieksme - runājām ar viņu ne tikai par vārtsarga funkcijām, bet arī par citām lietām komandā, tāpat viņš pareizi uztvēra Šteinbora kļūšanu par pamatvārtsargu.

Tāpat Mārcis Ošs katru reizi darīja visu, ko spēja. Man ļoti žēl, ka viņš [savainojuma dēļ] nevarēja mums palīdzēt septembrī, jo viņš izlasei nozīmē ļoti daudz. Kad man parādījās vīzija ielikt viņu pussarga pozīcijā, visi bija šokā, sevišķi aizsardzības līnija. Es teicu: "Skatieties, kādam no jums ir jāspēlē vidū, jo mums trūkst pussargu." Neviens to sākotnēji nevēlējās akceptēt, jo Latvijā ir pavisam cita mentalitāte nekā Serbijā vai Slovēnijā, kur futbolists pirmajā sekundē piekritīs ar vārdiem: "Protams, dodiet tikai man spēlēt!" Izraēlā pēc pirmā puslaika Ošs piekrita spēlēt viduslīnijā - tā bija mana ideja, taču Izraēlā viņš beidzot noticēja, ka var tai zonā palīdzēt. Pēc tam viņš par balsta pussargu nospēlēja gan Slovēnijā, gan Rīgā pret Austriju, kad guva uzvaras vārtus.

Tāpat ļoti pozitīvus vārdus varu teikt par Ontužānu - kā viņš attiecas pret treniņiem, pret komandas filozofiju, pret iesildīšanos un tā tālāk. Kamešs un Gutkovskis vienmēr rāda visu, ko spēj - šie ir puiši, kuriem nav "augšā"/"lejā" fāžu, viņi vienmēr atdod 100%. Jā, viņi var nospēlēt labāk un sliktāk, taču pašatdeve vienmēr ir 100% līmenī. To es ļoti respektēju, tāpat kā respektēju Dubru, kurš nodemonstrēja lielu profesionālismu brīžos, kas viņam nebija patīkami. Viņš tika tiem pāri un beigās parādīja teicamu sniegumu pēdējos mačos. Maksimenko ir liels profesionālis. Varbūt kādu piemirsu, jo spēlētāju bija daudz, īpaši gados jauno spēlētāju, kā Tobers un Ķigurs, kuriem ir lielas perspektīvas. Viņiem ir tikai jāatveras, nav jābūt intravertiem, tik klusiem un tādiem, kuri it kā teiktu: "Es neaiztikšu jūs, bet jūs neaiztieciet mani." Spēlētājam nav jābūt tādam, kuru jāiekustina. Tāpat potenciāls ir Fjodorovam. Esmu priecīgs par Grjaznovu, kurš izmantoja savu iespēju - vēroju viņu nepārtraukti. Tāpat sekoju tādiem jauniešiem, kuri manā vadībā izlasē netika - Dainis [Kazakevičs] izlasē varbūt iekļaus, piemēram, Minkeviču. Sekoju jaunajiem talantiem.

Izraēlā beidzot sajutu, ka esam uz pareizā ceļa. Nav svarīgi, kāds tur bija rezultāts, taču nospēlējām labāk nekā iepriekš un sevišķi to varēja sajust ģērbtuvēs. To nevar tik vienkārši izskaidrot, bet var sajust - savstarpējā saikne, puiši sāka ilgāk palikt ģērbtuvē, nesteidzās tik ļoti uz saviem numuriņiem, viņi sāka vairāk viens ar otru runāt, sāka jokot, sāka ticēt, sāka pieņemt manu vīziju. Sāka uzticēties viens otram. Vēl izceltu Savaļnieku. Noteikti kādu aizmirsu, jo šobrīd mana galva ir pilna ar citu informāciju - kā zināt, šī intervija mums iznāca diezgan spontāna, tāpēc tagad visu saku pēc atmiņas. Kopumā dažos aspektos gan esmu bēdīgs, jo pareizajā virzienā gājām ļoti, ļoti lēni.

Minējāt latviešu kluso dabu. Vai jums kā trenerim tā bija viena no lielākajām problēmām?
Jā, jo līdz šim biju strādājis pilnīgi citās vidēs. Ja jūs zinātu, cik daudz laika veltīju motivējošām uzrunām, dažādām filmām - motivējošām un dokumentālām filmām! Citātiem no grāmatām, dalīšanās ar dažādiem pieredzes stāstiem. Man un asistentiem tas bija ļoti grūts darbs. Viena no galvenajām problēmām ir, ka futbolisti ir klusi un viņiem trūkst ambīciju - viņi ir apmierināti ar lietām šeit. Labāk dodamies kaut kur ārpusē, lai spertu soli atpakaļ un pēc tam piecus soļus uz priekšu! Šī man pietrūka - drosmes iziet ārpus komforta zonas. Cerams, nākamajam trenerim, Dainim, šai ziņā izdosies izspiest vairāk, jo šobrīd esmu futbolistus atvēris, taču ar to ir par maz - tagad būs jārāda īstās lietas. Man izdevās panākt, ka viņi izgāž uz priekšu krūtis, atbrīvo savus prātus, sāk runāt vairāk - reizēm pat sliktu vārdu pateikšana ir laba lieta. Pirms tam viņi visi bija klusi, katrs koncentrējies uz savu darbu - pabeidzam spēli un ejam mājās.

Runājot par ambīciju trūkumu, varbūt arī līdzjutēju un mediju spiediens ir par mazu, kas ļauj futbolistiem justies pārāk komfortabli?
Noteikti! Jā, viņiem šeit ir dzīve bez spiediena. Ja tas šeit skaitās spiediens no mediju puses, tātad šeit nav spiediena. Godīgi to saku. Protams, nekad nav patīkami lasīt par sevi kaut kādus kritiskus vārdus, izjust vārdisku uzbrukumu, taču neviens tev nedara pāri laukumā, neviens šeit neuzbrūk uz ielas, neviens šeit dusmīgi nesagaida pēc spēles, neviens nesagaida autostāvvietā, neviens šeit neuzbrūk restorānā, kad tu ieturi maltīti ar ģimeni. Toties tas viss notiek vienas vienīgas spēles dēļ citās valstīs - futbola valstīs. Ir piemēri, kā tas notiek, piemēram, Itālijā, futbolistiem pārstāvot "Palermo" vai "Napoli" [ļoti emocionāli stāsta, žestikulē - aut.]. Ir jāslēpjas mašīnas aizmugurējā sēdeklī, lai kaut kur nokļūtu, Anglijā fani laužas tavā mājā. Man ir bijusi pieredze, ka fani sadauza automašīnas stāvvietā. Viņi gaida pie stadiona, kad nāksim, tad ielaužas ģērbtuvē. Vai viņi zvana man un saka, lai ļauju faniem ieiet ģērbtuvēs - viņi "paskaidros" spēlētājiem, kā ir jāspēlē. Šeit, Latvijā, tas ir tik mierīgi, it kā atrastos bibliotēkā.

Ja godīgi, Latvijā vairums līdzjutēju nemaz neatpazītu spēlētājus uz ielas...
Jā! Un tas ir viens no iemesliem, kāpēc ierados šeit. Jo neviens arī mani šeit nepazīst, un es varu mierīgi strādāt. Gribēju šeit mazāku uzmanību. Sofijā, Belgradā vai Ļubļanā nav iespējams normāli pastaigāties, lai tev kāds kaut ko nepateiktu, nepajautātu vai nesāktu strīdēties par kādu tēmu. Šādās futbola valstīs ir jābūt uzmanīgam, kādu kreklu esi uzvilcis, ar ko kopā esi, kādu ēdienu ēd - tur ir paparaci un tamlīdzīgi. Šeit ir mierīgi, varu strādāt.

Taču futbolisti, to visu zinot, izvēlas palikt šeit komfortā, nevis doties tur, kur ir spiediens. Ārzemēs ir jācīnās un jāspēj sagremot daudzas lietas. Es futbolistiem vaicāju: "Bet kādi ir jūsu mērķi futbolā? Spēlēt 50, 200, 500 līdzjutēju priekšā? Vai, maksimums, 1 000 - 2 000 līdzjutēju priekšā derbijā? Aiziet, spēlējam kaut kur citur, uz lielākas skatuves!" Nacionālā izlase ir placdarms, kas var ļaut ielēkt šajā līmenī. Es viņiem saku: "Ja jūs spēsiet apturēt Levandovski un neļausiet viņam gūt vārtus, tātad esat labi aizsargi! Ja tu iesit bumbu Ščensnija vārtos, tātad esi labs uzbrucējs! Uzdodiet jautājumus sev un uzreiz sapratīsiet atbildi!" Šeit iespēja spēlēt izlasē pret tādiem meistariem ir liela veiksme - tas nav saviem spēkiem nopelnīts atrasties tādā grupā. Paveicies, jo to ļauj izloze. Labi, šogad tādas veiksmes un iespējas nebūs, bet izmantojiet iespējas iekļūt Eiropas klubos! Esmu trenējis klubus, kur virkne futbolistu ilgi gaidīja pie futbola klubu durvīm, lai tikai tiktu pie iespējas spēlēt. Iespējas vienkārši pierādīt sevi!

Reiz biju uz 14 dienām Kamerūnā. Viņi mani uzaicināja, lai iepazīstinu ar futbola vīziju Eiropā. Vispirms septiņas dienas bija runāšana, teorija, bet tad gājām laukumā. Tas ir nabadzīgs reģions, tur bija tikai četras futbola bumbas. Pirmajā treniņā bija 14 spēlētāju. Trīs dienu laikā viņu skaits pieauga līdz 47! Viņi ieradās no ikviena ciematiņa, lai tikai tiktu pie iespējas spēlēt futbolu. Bez jebkāda atalgojuma - tikai lai parādītu savu futbola izsalkumu. Savukārt šeit Dievs un futbola sistēma dod iespēju spēlēt pret Alabu, Levandovski, Iličiču. Dod iespēju gūt vārtus pret Oblaku. Saproti, trakoti liela iespēja! Kā to var nesaprast un neizmantot šādas iespējas?! Nespēju noticēt tam, nespēju noticēt apātijai pret šīm iespējām. Tā vietā ir: "Nu laaaabi, mēs uzspēlēsim." Futbolistu pirmais jautājums, iespējams, ir, vai fotogrāfam ir kāda laba bilde, ko ievietot savā "Instagram".

Ja jūs vēlreiz kļūtu par "Crvena zvezda" treneri, Latvijas izlasē atrastos kāds spēlētājs, kuru jūs labprāt paņemtu?
Ui, sarežģīts jautājums. "Crvena zvezda" ir liels izaicinājums...

Labi, "Domžale" [pagājušās sezonas trešā komanda Slovēnijā, šosezon pagaidām sestā - aut.]?
Starp citu, "Domžale" es rekomendēju divus spēlētājus...

Cigaņiku un?
[Smejas] Cigaņiku un Gutkovski. Tāpat palīdzēju dažiem citiem puišiem, kuri vēlāk nonāca šajos klubos, kuri ir spēcīgāki nekā iepriekšējie klubi. Neminēšu vārdus. Centos palīdzēt, rekomendēju viņus. Neesmu futbola aģents, vienkārši vēlējos, lai Latvijas spēlētāji spēlētu labākā līmenī, jo viņu prasmes ļauj to darīt. Citi futbola aspekti ir mentalitāte, attieksme pret futbolu un vēlēšanās. Ja par kādu futbolistu tiek pateikts, ka viņš ir labs, tas ir jāpierāda gan laukumā, gan ārpus laukuma, un viņam ir jābūt kā piemēram. Un labs spēlētājs, rādot labu piemēru, padara par labiem arī citus spēlētājus. Tāda ir tā atšķirība.

"Euro 2020" atlases cikla laikā daudz runājāt par Latvijas futbolistu fizisko sagatavotību. Vai tā ir liela problēma un kur meklējama sakne - nepietiekami ieguldījumi medicīniskajos līdzekļos?
Medicīna ir viena no lietām, taču, kad runājam par fiziskajām spējām, ir jārunā par vairākām lietām. Savā ziņojumā par Latvijas izlasi saliku visu ar konkrētiem skaitļiem. Uztura bagātinātāji ir viena lieta, cita lieta ir, ko tu ēd, ko tu dzer un kā tu atjaunojies. Šīs ir trīs galvenās lietas, kā arī tas, ko tu dari starpsezonu periodā un sezonas gaitā. Otrkārt, vēl cita lieta ir fiziskās spējas kopumā - cik liels tu esi, cik garš esi, cik liela ir tavu muskuļu masa. Un trešā svarīgā lieta ir spēles temps. Latvijas Virslīgā spēles temps ir zems, ir daudz paužu. Ceru, šogad Latvijas izlase mainīsies, bet pērn izlasē 80% spēlētāju bija no Latvijas līgas. Virslīgā klātienē vien noskatījos 40 spēles, par pilnīgi katru spēli man ir veiktas piezīmes. Tas, ko redzu, ir daudzie pārtraukumi mača gaitā. Laukumā bieži skrien medicīniskais personāls, lielas spēles daļas notiek zemā tempā un bez agresijas. Un tad pēkšņi izlasē tev jāmainās šādi [uzsit knipi - aut.] un jāspēlē pret Austriju, kurai 80-90% spēlētāju ir no Vācijas Bundeslīgas. Bum-bum-bum-bum-bum, augšā-lejā, augšā-lejā! Pilnīgi cits spēles temps.

Otra lieta - kopējie apstākļi [facilities in general - angliski]. Jūs domājat, ka, piemēram, Zahavi [Izraēlas uzbrucējs, kurš pārstāv Ķīnas klubu un Rīgā 3:0 uzvarā sasita hat-trick - aut.] ceļotu no Guandžou uz Rīgu, ja viņam nebūtu pareizas aprūpēšanas lidmašīnā, ja viņam nebūtu uztura bagātinātāju lidmašīnā, ja viņam nebūtu infūzijas nekavējoties pēc ierašanās Rīgā un ja viņam nekavējoties nebūtu medicīniskās aprūpes un masāžu? Ja jūs tā domājat [ka viņam tā visa nav], tad jūs kļūdāties. Protams, viņam tas viss ir, tāpat kā visas citas lietas. Stāsts par to, kā tu aprūpē savus spēlētājus un kā spēlētāji attiecas paši pret savu ķermeni. Latvijā tam noteikti ir jābūt labākā līmenī.

Apkopojot visu - spēlētāju nepietiekamā mērķtiecība, fiziskā sagatavotība, tāpat futbola infrastruktūra, mediju niecīgā uzmanība futbolam, līdzjutēju nelielais skaits - vai redzat iespēju, ka Latvijas futbols varētu piecelties?
Tas ir grūts ceļš. Noteikti. Tas, ko redzēju spēlēs un treniņos, tai skaitā U-10, U-12, U-14, - daudz talantīgu puišu! Kas notiek, kad viņi ienāk pieaugušo futbolā... Iespējams, kopējie apstākļi - sākot jau no finansiālajiem nosacījumiem, kas liek daudziem ātri pamest futbolu. Ja izdotos pārvarēt šo sākumposmu un dot viņiem pieņemamākus apstākļus, tad neapšaubāmi Latvijai būs daudz talantu, kuri varētu tikt ārzemēs. Šobrīd mums, piedodiet, Latvijai [smaida], ir daudz jauno spēlētāju ārzemēs - "Bradford", "Sampdoria", "Hellas", "Bayern", "Empoli", "Schalke" un vēl citi, tagad arī "Tottenham Hotspur" puisis, par kuru Morinju runāja. Tātad jaunie spēlētāji ir. Ja kaut kas nesanāk šeit, Latvijā, nekavējoties ir jārod risinājums, lai dotos uz citu valsti un iemācītos īsto futbolu. Latvijā pie šī brīža infrastruktūras panākt to šeit uz vietas ir piecreiz grūtāk. Visu cieņu, bet Latvijā līdz maijam spēlē tādos mākslīgā seguma laukumos, ka labāk iet spēlēt uz betona...

Un tomēr vai redzat Latvijā atrodošos jaunus spēlētājus vecumā, teiksim, ap 20 gadiem, kuri vēl var izsisties un spēlēt "Top" līgās? Ķigurs? Vaicāju jums, jo Jūs savulaik devāt iespēju Oblakam un citiem jauniešiem, kuri vēlāk tālu izsitās.
Jā, devu iespēju Oblakam 18 gadu vecumā [ļāva debitēt topošajai superzvaigznei Slovēnijas izlasē 19 gadu vecumā - aut.], devu iespēju Handanovičam 18 gadu vecumā ["Domžale" sastāvā 2004. gada vasarā arī 19 gadu vecumā - aut.], devu iespēju Lukam Jovičam 16 gadu vecumā [šobrīd Madrides "Real" nonākušo uzbrucēju Stojanovičs patiešām uzlaida uz maiņu Serbijas čempionāta mačā 16 gadu vecumā, un Jovičs trīs minūtes pēc uznākšanas izrāva "Crvena zvezda" 3:3 neizšķirtu; šeit video no 03:50 Joviča vārti un sekojoša pateicība Stojanovičam - aut.], devu iespēju 15 ar pus gadu vecumā Harisam Vučkičam, kurš drīz vien pārcēlās uz "Newcastle". Daudz spēlētāju 18-19 gadu vecumā, kuriem uzticējos - sanāk iespaidīgs CV. Kad biju Beļģijā un trenēju "Lierse", devu iespēju arī 19 gadus vecajam Ramī Bensebenī, kurš bija mūsu atslēgas spēlētājs un pēc tam pārcēlās uz "Montpellier", bet tagad atrodas Menhengladbahas "Borussia". Turpat Beļģijā devu iespēju 22 gadus vecajam Amarī Traorē, kurš pārcēlās uz "Reims". 18 gadu vecumā "Crvena zvezda" vārtsargs manā vadībā bija Rajkovičs, kurš tagad ir starp trim labākajiem vārtsargiem Francijā...

Vai tomēr varat minēt kādu Latvijas futbolistu ar potenciālu?
Mēģinu iedomāties, bet manis minētie puiši tādā vecumā, kā vaicāji, jau bija nonākuši daudz augstākā līmenī. Te mēs nonākam pie vienas izšķirošas problēmas - Latvijā par spēlētājiem 21-22 gadu vecumā visi runā kā par joprojām jauniem futbolistiem. Taču tas vairs nav jauns futbolists! Vēl divi gadi šeit, un viss ir beidzies - tu paliec nolemts Latvijā! Ja paliec šeit līdz 24 gadiem, varbūt tiksi kaut kādā līgā, nezinu kādā. Reāli viss ir beidzies! Piemēram, Černomordijam [23 gadi - aut.] ir labi dotumi, lai kļūtu par kvalitatīvu aizsargu. Tiesa, viņam vēl ir jāapgūst daudz taktisku un tehnisku prasmju. Taču, galvenais, viņam ir jābūt ambīcijām, lai kaut kur nokļūtu un pierādītu sevi, jo viņš vairs nav jauns. Ja viņš pazaudēs vēl pāris gadus, ir jautājums, kas tur sanāks.

Ņemot vērā viņa tehniku, man ir liela ticība Ķiguram [22 gadi - aut.]. Patiešām. Tāda tipa pussargs, sevišķi atrašanās ar muguru pret vārtiem un apgriešanās - reti nākas futbolā redzēt tāda līmeņa prasmes. Taču atkal - vēl viens divi gadi šeit un... varēsim runāt par kaut kādu viduvēja līmeņa klubu.

Biju apbēdināts [jo guva smagu savainojumu - aut.], taču manī lielu interesi raisīja tas, kā attīstīsies Varslavāns [18 gadi - aut.] no "Mettas". Arī viņa prasmes man ļoti patīk. Diemžēl viņš guva traumu. Dzirdēju, ka viņš pārcēlies uz RFS - ceru, ka viņam klāsies labi un viņš spēlēs. Šeit runāju tikai par tiem futbolistiem, kuri pašlaik atrodas Latvijā - viņi kaut ko var sasniegt. Varbūt kādu piemirsu.

Bet varbūt Černomordijs un citi var attīstīties arī jūsu bijušajā klubā "Riga"? Varbūt esat dzirdējis, ka viņi paņēmuši Maskavas "Spartak" bijušo treneri Kononovu, viņi iegulda aizvien vairāk naudas, uz šo klubu pārceļas futbolisti, kas ir diezgan lieli vārdi uz Latvijas futbola fona, un klubs pat cer pacīnīties par Eirokausu grupu turnīru.
Jā, tas jau ir cits līmenis, taču viņiem jābūt piesardzīgiem - slavena trenera piesaistīšana un lielākas naudas tērēšana automātiski nenozīmē panākumus. Tas nav tik vienkārši. Ja tas būtu tik vienkārši, tad visi sacenstos, kurš iztērēs vairāk naudas. Perfekti piemēri ir "Manchester City" un PSG - protams, šie klubi spēj uzvarēt savās valstīs, taču to viņi varētu sasniegt arī ar citiem treneriem un mazliet citu sastāvu, savukārt Čempionu līgā, lai cik ļoti vēlētos, šie klubi triumfēt nespēj, turklāt līdz šim nav nonākuši pat tuvumā, praktiski nekad nespējot iekļūt pat pusfinālā. Tas nav tik vienkārši. Otrs jautājums ir - cik Latvijas futbolisti spēlēs jaunā limita apstākļos? Protams, tā ir apsveicama vēlme kvalificēties Eiropas līgas grupu turnīram, taču ir jāveic sarežģīts ceļš.

Svarīgākā lieta ir - īstā ķīmija un balanss komandā. Lai futbolists attīstītos, ir trīs svarīgākās lietas - labs treneris, laba treniņprocesa sistēma un labi komandas biedri. Ja kaut viens no šiem faktoriem iztrūkst, tā uzreiz ir liela problēma. Piemēram, ko dod, ja tev ir labs treneris, bet nav labu komandas biedru? Taču svarīgākais ir balanss un harmonija komandā. Var vilkt līdzības ar māju. Pirmkārt, mājai ir nepieciešams arhitekts, kuram ir sava vīzija - kur ēka atradīsies, kā tā izskatīsies, kādas būs sienas un tā tālāk. Tālāk tu ieej mājā - kādam ēka ir jānokrāso, kādam ir jāievelk elektrība, kādam ir jāizvēlas dizains. Tās ir tās dažādās lomas komandā, kas jāsaliek kopā, un tas ir grūts darbs - atrast elektriķi, dizaineri. Tas viss jāsaliek kopā tā, lai ikviens justos nozīmīgs un nevienam nebūtu skaudības. Tas treneriem ir grūts darbs. Daudziem cilvēkiem šķiet, ka trenera darbs ir viegls - aizej, izvēlies sastāvu, drusku pabļausties. Kas tur ko neuzvarēt?

Katrā ziņā labi, ka Latvijai ir "Riga", tāpat RFS, Valmiera, Ventspils - Eirokausi ir labs spogulis, kur atrādīt savu meistarību. Visu cieņu Virslīgai, bet šaubos, ka kāds no ārzemēm speciāli brauks uz tās spēlēm. Savukārt Eirokausu spēles tiek vērotas, lieli vīri skatās gan šos turnīrus, gan izlašu mačus. Vienīgi ceru, ka vietējiem Latvijas puišiem tiks dota iespēja sevi pierādīt Eirokausos, jo jaunais leģionāru limits ir viltīgs [tricky - angliski].

Foto: Romāns Kokšarovs (f64).

Kā ar jūsu nākotni? Tie trīs piedāvājumi ir pagalam, vai ne?
Trīs darba piedāvājumi, kuri bija man uz galda, ir pagalam, jo tie tika izteikti decembrī. Viens no šiem piedāvājumiem bija tepat Latvijai kaimiņos. Cits piedāvājums bija pavisam netālu no manas valsts, un mana ģimene bija aizkaitināta [pissed off - angliski], jo nepieņēmu to, lai gan tas būtu bijis daudz tuvāk mājām, un piedāvātā alga bija daudz lielāka [nekā alga Latvijas izlasē - aut.]. Diemžēl man bija jāatsaka šiem piedāvājumiem. Vispār "diemžēl" nav pareizais vārds, jo man bija spēkā esošs līgums [par Latvijas izlases vadīšanu], zināju, ko vēlos nākotnē, zināju savus mērķus. Un galu galā šādi izrādīju lojalitāti. Tā ka šie trīs piedāvājumi ir pazaudēti. Ir grūti atrast darbu tagad uzreiz, jo pasaulē ir ļoti, ļoti, ļoti maz klubu, kuriem nepieciešams treneris februārī [smaida], visiem ir treneri. Pirms trim dienām saņēmu zvanu no Saūda Arābijas, bet pagaidām turp nedošos.

Sacījāt, ka, izvēloties strādāt Latvijā, galvenie iemesli bija iespēja strādāt izlašu līmenī ar mazāku ikdienas stresa pakāpi nekā tas ir klubā. Vai tagad izskatāt arī klubus?
Patiešām nezinu, taču jāsaprot, ka, ja esam godīgi, tad tikt pie darba izlasē ir ļoti grūti. Tagad ir skaidrs tas, ka līdz jūnijam nestrādāšu. Tas ir neapšaubāmi. Daudz lietu notika pagājušajā gadā - tai skaitā manā privātajā dzīvē un ap to. Un visu šo laiku biju šeit, Latvijā, nevis ar cilvēkiem, kuriem bija nepieciešams atbalsts. Tāpēc tagad šo laiku līdz vasarai izmantošu, lai būtu kopā ar šiem cilvēkiem, jo pastāv arī dzīve ārpus futbola. Taču, ja man radīsies iespēja strādāt kādā izlasē par mazāku naudu, es, protams, izvēlēšos šo opciju. Nešaubīgi. Tomēr atkārtošu, ka darbu izlasē dabūt ir ļoti grūti. Ne velti izmantoju iespēju Latvijā, apzinoties šo situāciju.

Zinot Latvijas futbola līmeni, kā arī pēc pieredzes ar mūsu futbolu, vai jūs redzat varbūtību nākotnē atkal strādāt šeit - atkārtoti nacionālajā izlasē vai ar kādu klubu?
To nekad nevar zināt. Cenšos dzīvot ar pareizu attieksmi, augstu profesionalitāti. Tu nekad nevari zināt, kā futbola liktenis ar tevi izrīkosies. Nevar zināt, kurš kurā klubā būs prezidents, nevar zināt, kas notiks federācijā. Galu galā nevar zināt, kas vispār notiks tavā dzīvē ārpus futbola.

To pašu nepārtraukti atkārtoju arī spēlētājiem - esiet korekti! Jums var būt savs viedoklis, taču esiet korekti viens pret otru, jo kādā brīdī kāds zvanīs man un vaicās par jums viedokli, un šis zvanītājs, iespējams, respektēs manu viedokli. Un tad man būs divas opcijas - pateikt labus vārdus vai... es nekad nesaku sliktus vārdus, taču varu dot mājienu, ka kaut kas nav labi. Man bija tāds gadījums nupat decembrī - protams, izteicos atzinīgi, jo šajā gadījumā man nebija iemeslu būt negatīvam. Šai situācijā visi bija ieguvēji.

Atrodoties šeit, vienmēr mēģināju palīdzēt, cik vien spēju - centos veidot labas attiecības ar klubiem, to prezidentiem un sporta direktoriem. Ne vienmēr es biju sekmīgs, jo cilvēkiem ir dažādi viedokļi un vīzijas. Tomēr no savas puses vienmēr centos demonstrēt profesionālajam futbolam piemērotu attieksmi atbilstoši tam, kā tiku audzināts ģimenē, kas bija ar futbolu saistīta ģimene. Man ir patīkami tas, ka jebkur, kur līdz šim esmu strādājis, varu allaž viegli, viegli, viegli piezvanīt un palūgt, ja man kaut kas ir nepieciešams un saņemšu pretimnākšanu. Gluži tāpat kā es palīdzu citiem - tagad marta sākumā Serbijā būs derbijs starp "Crvena zvezda" un "Partizan", un es uzaicināšu dažus cilvēkus no Latvijas, jo viņi to vēlējās.

Latvijā man bija patiešām smags, smags periods. Zini, ko viens žurnālists no ārzemēm pēc manām pirmajām četrām spēlēm ar Latvijas izlasi [tika piedzīvoti zaudējumi ar 1:3, 0:2, 0:3 un 0:5 - aut.] uzrakstīja? Jau pirms tam viņiem nebija saprotama mana izvēle braukt strādāt uz šejieni, bet pēc manas ceturtās spēles žurnālists savā publikācijā uzrakstīja, ka es noteikti esmu mazohists. Sak, es noteikti esmu mazohists, ja braucu uz Latviju un pieņēmu šādu darbu, turklāt uz tādiem nosacījumiem. Taču mani tas nesatrauca.

Futbola sabiedrībai, pirmkārt, ir jābūt vienotai - federācijai jābūt vienotai un ar vīziju un labu plānu, apzinoties, kādus spēlētājus un sistēmu tā vēlas redzēt. Jāapzinās, kāda ir kopējā filozofija, ņemot vērā jūsu mentalitāti. Jāsaprot, kā tehniski un taktiski komanda rīkojas laukumā. Tie ir pirmie soļi, kas Latvijas futbola ģimenei ir jāsper. Un jāatbalsta vienam otrs. Jābūt labām attiecībām starp federāciju un klubiem. Jāmēģina atrast optimālo variantu izlasei. Un neesiet apmierināti ar mazumiņu, kā arī neattaisnojieties ar to, ka esat maza nācija! Labi, Islande, Fēru salas, Andora, Slovēnija - visi ir maziņi! Taču Slovēnija ir divreiz bijusi Pasaules kausa izcīņas finālturnīrā, reizi "Euro" finālturnīrā, basketbolā Eiropas čempioni, rokasbumbā ceturtie [bronza 2017. gada pasaules čempionātā - aut.], tāpat ir lieli panākumi sieviešu sportā, slēpošanas sporta veidos un tā tālāk. Stāsts ir par sistēmu un darbu.

Ja jūsu rīcībā būtu laika mašīna un varētu atgriezties 2018. gada beigu situācijā, kad bijāt Bulgārijā Sofijas "Levski", vai jūs piekristu Kaspara [Gorkša] piedāvājumam strādāt Latvijā, zinot, ka no līguma trim gadiem būs iespēja nostrādāt tikai vienu?
Tiešām grūts jautājums. Arī "Crvena zvezda", bet sevišķi "Levski" sajutu mīlestību no faniem. Esot trenera vai spēlētāja ādā tur, sajūta ir neticama. Visu šo lietu šeit man trūka... Galu galā manai pieejai jābūt līdzīgai kā tev - tu vēlies būt žurnālists, tu vēlies, lai tavi raksti ir labi un tiek respektēti, vēlies, lai tavas intervijas ir labas, ka tavs futbola redzējums ir labs, ka tavas provokācijas ir labas. Tu vēlies to visu sajust. Tomēr šeit, pat ieguldot iekšā visu savu sirdi, sajūti tikai negatīvismu. Šeit ir gandrīz neiespējami dzirdēt komplimentus.

Ja man būtu laika mašīna... jebkurā gadījumā man tā bija vērtīga pieredze. Noteikti nenožēloju, ka nonācu šeit, pat ja tas bija grūti. Tai pašā laikā nožēloju, ka nepaliku un nepabeidzu savu darbu Bulgārijā. Taču atkal - redzot, kas tagad notiek "Levski", salīdzināt ir mulsinoši. Dievs zina, kāpēc es nolēmu braukt uz Latviju. Vēlāk "Levski" ieradās jauns kluba prezidents un, kas zina, varbūt viņš mani būtu atlaidis, jo viņš tur atlaida visus. Tā ka nekad nevari zināt, kas ir labākais lēmums. Katrā ziņā noteikti nenožēloju, ka biju šeit.

Ar negatīvismu domājat Latvijas futbola vidi?
Nē, kopumā. Man grūti to kārtīgi izskaidrot, jo angļu valoda nav mana dzimtā valoda, taču doma tāda, ka, izvēloties starp komplimentu un uzbrukumu, gandrīz vienmēr izvēle ir par labu tam otrajam. Kaut vai uz robežas - pasaki kādu labu vārdu, galu galā esam taču cilvēki. Arī futbolistiem, treneriem, lidostas darbiniekiem, apkopējai reizēm ir vajadzīgs atbalsts, nevis tikai bakstīšana par kļūdām. Jūlijā sadusmojos par jautājumu, kāpēc nebiju šeit uz vietas. Johaidī, es maksāju no savas kabatas, lai veiktu 150 kilometrus ar taksi, lai noķertu lidmašīnas reisu, tiktu līdz Ļubļanai un palīdzētu RFS atrast treniņlaukumu [pirms "Olimpija" un RFS spēles Eiropas līgā - aut.]. Kāpēc man tas būtu jādara kā nacionālās izlases trenerim?! Man tas nebūtu jādara, bet gan vienkārši jādodas noskatīties spēli. Tā vietā, lai vērtētu futbolistu sniegumu [domāti Latvijas izlases spēlētāji RFS sastāvā - aut.], man divas dienas pirms mača jāpalīdz atrast RFS laukumu, atrast viesnīcu. Kā Latvijas izlases trenerim man nav jārūpējas, kur izmazgāt izlases ekipējumu - jā, bija arī tāds gadījums! Es nekad nesūdzējos par šīm lietām. Nesūdzējos, kāpēc mēs uz spēli pret Austriju vispirms lidojām uz Vāciju [Minheni - aut.], pēc tam braucot ar autobusu. Nesūdzējos Izraēlā, kad dzīvojām 120 kilometru attālumā no stadiona - 30 grādu karstums un pirmsspēles dienā jābraukā turpu šurpu, bet pašā stadionā man pasaka, ka drīkstēs izmantot tikai 60% no laukuma. Spēles dienā atkal jāveic šie 120 kilometri, bet pēc mača lidostā no pusnakts līdz septiņiem rītā jāgaida reiss!

Toreiz tā pārsvarā nebija necieņa no Izraēlas puses, nevis mūsu puses neizdarība?
Gan, gan... Protams, viesnīcas atrašanās vieta - tā bija Izraēlas puses lieta, ko viņi neatļautos, piemēram, nodarīt Polijas izlasei. Bet ar Latviju un Ziemeļmaķedoniju viņi šādi izrīkojās un laukumā savāca sešus punktus. Taču arī ar tādām lietām jārēķinās futbolā. Reiz, kad bija jāspēlē Izraēlā un vajadzēja aizvadīt treniņu, viņi vienkārši bija noņēmuši vārtus. Atlika vaicāt autobusa šoferim, kurš, protams, neko nevarēja paskaidrot. Futbolā daudz šādu lietu notiek. Zinu, ka Latvijas Futbola federācijai arī bija grūti brīži, tā pārdzīvoja krīzi un piedzīvoja trakas lietas. Es reiz runāju ar vienu UEFA cilvēku, kurš sacīja, ka normālā gadījumā valstī jābūt vienam futbola kongresam gadā vai, maksimums, diviem. Latvijā tobrīd bija notikuši pieci! Brīdī, kad vēl bija atlikuši divi mēneši [smejas].

Latvijas futbola nacionālās īpatnības. Paldies, treneri, par interviju!