Albāņi iesildīja, latvieši Vemblijā stājas rindā

Patriotismu atliekot maliņā, domāju, latviešu sagaidāmais rezultāts ir 0:4 (uzrakstu šos vārdus, tad apskatos bukmeikeru birojus un uzsitu sev uz pleca - neesmu kļūdījies) - smagāka sakāve jāuztver noraidoši, kamēr mazāks zaudējums ar simpātijām. Te nestrādās Jurģa Kalna loģika par to, ka neizšķirti nedrīkst būt prieka avots - pat 0:2 vajadzētu uztvert ar labvēlību. Jā, ir piemēri, kad angļi klūp, iekrīt lamatās un izgāžas, taču šoreiz mazliet cits konteksts - jauns treneris Tuhela personā, un Anglijas miegainības pakāpe ir krietni zemāka. Tieši pretēji - maksimāla mobilizēšanās, kas sola Latvijai mīcīšanu 90 minūšu garumā. Pie rezultāta izvērtēšanas, protams, nedrīkst nepieminēt snieguma kvalitāti - var zaudēt 2:7 aizraujošā futbolā, kur arī mūsējie patramda Pikfordu, bet var zaudēt ar 0:3, ne reizi netiekot pāri centra līnijai.

Ielidoju Londonā 21. martā - dienā, kad Latvija iesāka ciklu ar grūtu, taču vērtīgu panākumu Andorā (1:0), kamēr paralēlajā cīņā Vemblijā Anglija spēkojās ar Albāniju. Mūsu izlases Transfermarkt vērtība pašlaik ir 10 miljoni, kas ir mazliet mazāk nekā gan "Riga", gan RFS, savukārt Albānijas vērtība ir 98 miljoni. Albāņiem ir Milānas "Inter", Liverpūles "Everton", Stambulas "Besiktas" un Bergamo "Atalanta" futbolisti - Latvija nestāv ne tuvu. No albāņu 23 spēlētājiem tikai viens ir no Albānijas čempionāta, tāpat zināms fakts, ka virkne šīs izlases futbolistu ir dzimuši un futbolu mācījušies Rietumeiropā, nevis Albānijā. No minēto četru lielo klubu spēlētājiem tikai viens skolojies etniskajā dzimtenē.

Albānijai ir spēcīga izlase, kas piedalījusies jau divos "Euro" finālturnīros un pērnvasar 1. minūtē iesita Itālijai, spēlēja 2:2 pret Pasaules kausa bronzas īpašnieci Horvātiju. Tomēr piektdien biju liecinieks, kā albāņi Brazīlijas trenera Silvinju vadībā spēlēja totālāko antifutbolu pret Angliju. 26.8% bumbas kontrole Albānijas (arī!) miljonāriem, veikto precīzo piespēļu skaits 253 pret 813 un (ieklausieties!) Tuhela Anglija uzrādīja 95% precīzo piespēļu procentu. Tas ir fenomenāls rādītājs, kādu pat super dominējošā Spānija savā triumfa "Euro 2024" pret tiem pašiem albāņiem nesasniedza (91%).

Skaidrs, ka te iemesli meklējami ne tikai angļu algu čekos, bet arī Albānijas izvēlētajā pieejā - totāla aizsardzība. Pat pēc ielaistiem vārtiem diezgan agrā 20. minūtē Albānija spēles plānu nemainīja - ļoti dziļi ierakumi. Saprotu, apzinos, ka būs cilvēki, kuri šo rakstu uztvers kā Latvijas izlases aizstāvības runu zaudētam karam vēl pirms tā sākšanās. Taču īstenībā lieku galdā tīrākos faktus un tiešām nezinu, ko lai šeit iesaka Nikolato. Viņš lai pats izdomā mūsu ideālāko Catenaccio, taču kārtējo reizi rekomendēju līdzjutējiem nemērīt Latvijas futbolu pēc spēlēm pret grandiem - vai tas būs laimīgs 0:2 (šādu augstvērtīgu rezultātu Vemblijā pratusi sasniegt gan Igaunija, gan Lietuva) vai nelaimīgs 0:7 (kā gadījās gan Melnkalnei, gan Ziemeļmaķedonijai nesenā pagātnē), tas nemaina būtību! Futbola zemes, kurām sporta karalis ir miljardu bizness, absolūti nav mūsu mēraukla.

Mums ir jāspēj atrasties Nāciju C līgā, jāaizķer punkti 1-2 spēlēs no četrām pret Armēnijas un Ziemeļmaķedonijas līmeņa komandām (Nikolato to rudenī neprata, īkšķis lejup), šī gada grupā jāatstāj aiz sevis Andora un, vēlams, laukumā jārāda asi zobi pret to pašu Albāniju, kaut uz papīra arī te līdz vienādības zīmei tik tālu, kā "Rail Baltica" gatavībai. Pret Angliju? Šokēties par 0:6? Šokēties par 20% bumbas kontroli? Šokēties par Latvijas autobusu? Ar likumu nevar aizliegt šokēties - arī par lietus lāsēm vai miglu Londonā ne. Taču diez vai tas ir jēgpilni.

Tāpēc, lai cik neprofesionāli tas izklausītos, uztveru Anglijas un Latvijas spēli kā šovu, kas mums visiem ar savu klātesamību jāizbauda. 2 000 latviešu Vemblijā pieredzēs, kā Eiropas (pasaules) starmešu gaismu, kas primāri meklēs angļu superzvaigznes, atblāzmas zaigos arī mūsu futbolistu vaigos. Izlozes mūsu dzimtenei vēsturiski bijušas nejaukas - tagad beidzot varam uztaurēt kaut kam tādam kā Anglija. Skaidrs, ka laukumā nevajadzētu ļaut sevi pazemot, taču, ja Albānija ar spēcīgākiem futbolistiem spēlēja šāaādi, man grūti iedomāties scenāriju, ka esam izveicīgāki. Allaž cenšos raudzīties uz lietām optimistiski, taču šeit nav neviena stiebriņa, pie kura pieķerties. Vienīgais - vēl līdz starta svilpei, kad tabulā paveras mīļš skats uz mums kā grupas līderiem līdzās fantastiskajai Anglijai.

Latvijas uzvara Andorā vērtējama tikai un vienīgi pozitīvi, tiešām nesaprotu kritiķus. Ja vien tu neesi Spānija vai Vācija, šai pundurvalstī grūti klājas gandrīz ikvienai komandai. Futbolā jābūt ļoti lielai līmeņu atšķirībai, lai uzvaru ierakstītu blociņā vēl pirms cīņas sākuma. Latvijas U-19 dara pāri Itālijai un Francijai (pat ja šeit uz papīra kā reiz ir milzīgas līmeņu starpības), vakar pat Gibraltārs nospēlēja 1:1 puslaiku Melnkalnē, bet mūspusē nez kāpēc nereti ironizētās Fēru salas pret stipro Čehiju viesos(!) tikai 85. minūtē ielaida otros un zaudēja ar 1:2.

Šādu piemēru Eiropas futbolā ir lērums, tāpēc gaidu to brīdi, kad pieradīsim pie paradigmas, ka ir pilnīgi normāli mocīties pret punduriem (trīs punkti tomēr vēlami), taču jāpieprasa arī suta pretiniekiem, kuri ir pakāpi (ne trīs pakāpes kā Anglija) spēcīgāki par mums. Citādi novērojama klasika - mūžīgā šausmināšanās par "neizteiksmīgām spēlēm" pret mazajām izlasēm un uzlielīšana par it kā baigo cīņassparu pret stiprajiem. Kaut patiesībā izlases čaļi allaž dara maksimumu, un tālākais jau ir no sērijas "kā kārtis sadalīsies".

Lai šim rakstam iedotu papildus vērtību, ņemot vērā savu klātesamību Anglijas un Albānijas mačā, dažas lietas par fanošanas tēmu, kas var noderēt tautiešiem Vemblijā. Pirmkārt, Anglijas puses organizācija ir pasaules līmenī. Stjuartu skaits mērāms simtos, visas norādes par pareizo sektoru ir izskaidrotas tik saprotami kā maziem bērniem, jebkuru neskaidrību gadījumā palīdzēs draudzīgs personāls, iesoļošana stadionā par spīti garām rindām notiek zibenīgi (biļešu pašrocīga skenēšana), pirmsspēles šovs ASV līmenī, laukuma kopšanu jeb izdangāto zāles kušķu iespiešanu savā vietā spēles pārtraukumā veic desmitiem laukuma darbinieku, pēc mača stjuarti 80 tūkstošu pūļa kustību atkal organizē prātīgi, lai neveidojas saspiešanās riski. Plus, protams, speciālie metro reisi ļauj raitāk tikt ārā no Vemblija apkārtnes. Tomēr šeit tāpat jārēķinās ar vismaz patērētu ekstra pusstundu, jo cilvēku masas ir nereālas - kā "The Times Square" Ņujorkā Jaunajā gadā.

Otrkārt, iesaku aizmirst muļķības par "Green Hooligans" vai ko tamlīdzīgu 2025. gadā izlases maču sakarā. Tūkstošiem albāņu gan pa vienam, gan bariņos mierīgi slāja ieskauti savu karogu krāsās, un, protams, neviens anglis neuzdrošinājās raisīt jebkāda rakstura konfliktus. Tā ka droši apsedzamies ar Latvijas karogiem un lepni tos izrādām Londonā. Treškārt, kamēr Anglijas izbraukuma spēlēs sarosās aktīvākie angļu fani, Vemblijā ir "svētdienas publika" un vismaz albāņu kaislīgajiem faniem izdevās būt ārkārtīgi pamanāmiem. Neoficiālajā fanu konkurencē piektdienas spēlē atdodu Albānijai uzvaru pār Angliju. Tieši Balkānu pārstāvji, baudot mega izrādi, bija dzirdamāki, pamanāmāki, kaislīgāki. Ar to mēģinu pateikt, ka arī letiņiem ir iespējas izcelties. Mūsu nebūs tik daudz kā albāņu, taču, ja balsis būs vienotas, neatkarīgi no rezultāta tribīnēs varam izcelties. Lai izdodas!

Edmunds Novickis no Londonas.