Pahars: "Noskaņojums ģērbtuvēs bija gluži kā pēc uzvaras"

"Pēc tā, kā spēle attīstījās, esam priecīgi un ļoti apmierināti ar rezultātu. Noskaņojums ģērbtuvē bija gluži kā pēc uzvaras," pēc spēles īsi sacīja Marians Pahars. "Kādēļ, atšķirībā no spēles Lietuvā, tagad spējām atspēlēties pat no 0:2? Domāju, ka nekas nav mainījies – vienkārši toreiz dažādu iemeslu dēļ nebijām gatavi. Pret Lietuvu A priori nevarējām uzvarēt. Zinām, kādas tur bija problēmas, bet te bija pavisam cita situācija. Tās ir divas pavisam dažādas spēles, un maču pret Lietuvu pat nevēlos atcerēties. Bet par šodienu var teikt, ka puiši vienkārši ir veči [мужики – no krievu val.], un vēlos viņiem pateikties. Reti kad izdodas atspēlēties no 0:2, un slovāki ir stipra komanda."

Latvija sākotnēji gatavojās, ka slovāki spēlēs ar diviem lielajiem uzbrucējiem, taču jau pirmsspēles dienā bija skaidrs, ka viesi izmantos tikai vienu. Latvijas shēmas izvēlē tas gan neko būtiski neietekmēja: "Nē, nedomājām mainīt shēmu – to var izdarīt ļoti viegli, spēlētājam pasperot desmit soļus uz priekšu, un tā jau būs cita shēma. Izlēmām nemainīt, turklāt bijām ļoti ierobežoti savā izvēlē. Likām akcentu, ka būs viens uzbrucējs, un lielu uzmanību veltījām flangiem, kur aktīvi pieslēdzas abi malējie aizsargi. Taču uzskatu, ka ar viņiem tikām galā ļoti labi. Domāju, ka shēmas un komandas formas [shape - no angļu val.] ziņā atstrādājām ļoti augstā līmenī."

"Esmu ar viņiem apmierināts. Ļoti (smaida)," Pahars atbildēja uz jautājumu, kā vērtē Kovaļova, Višņakova un Rodes sniegumu, kuri pirmoreiz izgāja izlases pamatsastāvā. "Sīkāk? Domāju, ka šobrīd nav jēgas veikt kādu sīkāku analīzi. Pirmajā puslaikā, manuprāt, Kovaļovs bija labākais laukumā. Višņakovs – domāju, ka visi redzēja, ka slovāku treneris viņam aplaudēja, kad viņš nogāja no laukuma. Tas liecina par to, ka pat pretinieku trenerim bija laiks, lai padomātu, kā spēlē Višņakovs. Rode guva uzvaras [izlīdzinājuma] vārtus. Tātad visi trīs pielika savu roku labā rezultātā."

"Neizšķirts nav uzvara, un nedrīkst krist eiforijā. Arī spēlētājiem teicu – malači, atspēlējāties, bet ir jāstrādā tālāk. Var teikt, ka šie spēlētāji šodien izmantoja savu iespēju, bet grūti teikt, kas notiks pēc ziemas pārtraukuma. Tad situācija varbūt pavisam cita. Taču var teikt, ka viņi ir nopelnījuši vietu ja ne sastāvā, tad tuvu tam – pat pēc tam, kad būs atgriezušies visi mūsu līderi," Pahars turpināja.

Par spīti tam, ka pie tā daudz tika strādāts treniņos, pret Slovākiju atkal pēc standartsituācijām tika ielaisti ļoti līdzīgi vārti kā pirmie Lietuvā. Paharam pēc spēles nebija atbildes, kāpēc tā: "Nezinu, grūti pateikt. Tieši tādus pašus vārtus ielaidām Lietuvā, un likām akcentu tieši uz to. Pēc tam tajā zonā pamainījām spēlētāju pozīcijas. Tur stāvēja Šabala, par kuru man šajā pozīcijā nav nekādu šaubu. Taču viņš ir pavisam jauns – 1994.gadā dzimis. Varbūt pietrūka pieredzes, un Slovākijai ir kvalificēti spēlētāji – Jakubko otrajā stāvā var apspēlēt jebkuru. Varbūt pa spēlētājam jāliek pie katra staba, lai vismaz tur aizsargātos (smaida)."

"Tas futbolā ir svarīgs elements, taču ne galvenais – nevaram paspēt paveikt pilnīgi visu. Šobrīd komandā notiek pārbūve – mainās shēma, spēles stils. Puiši paši pārdzīvo, un nevēlos nevienu vainot. Ja kāds nevēlētos cīnīties, tad varētu kādu vainot. Arī lieku tādu akcentu – tehniskais brāķis vienmēr ir bijis un būs, bet, ja ir vēlme cīnīties, to var kompensēt," Pahars turpināja. "A Priori spēlējam ar stiprām komandām – pasaulē vairs nav palicis daudz komandu, pret kurām varam spēlēt kā līderi. Katrā spēlē ir jāspēlē maksimāli – ja spēlēsim uzlādēti kā otrajā puslaikā, kurā slovākus būtībā vispār nevarēja redzēt, tad domāju, ka būsim uz kaut ko spējīgi."

"Jā, runāju ar viņu – ne ļoti daudz, ne ļoti ilgi un ne ļoti detalizēti," Paharam tika vaicāts par Verpakovski, kurš nav slēpis, ka šis viņam, visticamāk, ir pēdējais cikls izlasē. "Redzēs. Palūdzu viņam sagaidīt novembra spēli. Ja izdosies, viņš uz to ieradīsies, un tad arī padomāsim un izlemsim – un viņš pats izlems. Viss var mainīties. Varam sazvanīties, vai paies kāds laiks. Vēlētos, lai viņš paliktu izlasē, un viņam to pateicu. Bet cita lieta – kādā lomā un vai viņš to vēlēsies. Lai kādu lēmumu viņš arī pieņemtu, uztveršu to ar sapratni un cieņu, jo viņš ir mūsu leģenda. Te jautājumu nav, un viņu saprotu. Skatīsimies."