Kazakevičs: "Domāju arī par atkāpšanos, bet nesteigšos ar secinājumiem"

"Viennozīmīgi skaidrs, ka esam vīlušies gan spēles kvalitātes, gan rezultāta ziņā. Bez šaubām, gatavojoties šim kvalifikācijas ciklam, šai spēlei nebija izvirzīts cits uzdevums kā vien izcīnīt uzvaru. Nebijām apmierināti jau ar pirmo puslaiku – daudz kas neizdevās, pirmajās 20 minūtēs komanda daudz nervozēja, bija ļoti daudz tehniskā brāķa un kļūdu diezgan elementāros tehniskos elementos, pietrūka pēdējās piespēles, lai izmantotu brīvās zonas. Un arī tad, kad mēs nonācām labās vārtu gūšanas situācijās, neizdevās iesist.

Tas, kas notika otrajā puslaikā… Vēl mīkstāku un katastrofālāku sniegumu no mūsu puses nevarētu nosaukt. Centāmies daudz kontrolēt bumbu, bet pēc ielaistajiem vārtiem bijām diezgan dezorganizēti un pietrūka kvalitatīvas spēles laukuma vidusdaļā. Neskatoties uz to, ka bija ļoti daudz brīvu zonu, nespējām tās izmantot un kvalitatīvi nogādāt bumbu priekšējā līnijā.

Viennozīmīgi uzņemos visu vainu par rezultātu, jo es biju tas cilvēks, kurš gatavoja komandu un izvēlējās sastāvu. Nekritizēšu nevienu konkrētu futbolistu, jo vēl jāizanalizē spēle un jāsaprot lietas, kas un kāpēc neizdevās. Laukumā pietrūka līdera, kurš varētu paņemt spēli uz sevi. Maltas uzvara ir likumsakarīga. Viņi daudz kvalitatīvāk izmantoja savus momentus un no trim iespējām divās guva vārtus. Mums pie tik liela pārsvara teritorijas ziņā momentu skaits bija nesalīdzināmi mazāks, nekā tam būtu jābūt.

Neslēpšu, ka esmu ļoti vīlies, un uzskatu, ka mūsu pienākums šādā spēlē bija izcīnīt uzvaru. Tajā pašā laikā vēl ir tikai pirmā kvalifikācijas spēle, priekšā ir vēl deviņas. Šai komandai noteikti ir potenciāls, bet diemžēl tas, kas izdevās treniņos, praktiski ļoti maz izdevās laukumā. Arī situācija ar 11 metru soda sitienu varēja izvērsties pozitīvāk – ja būtu guvuši vārtus, varētu nospēlēt pārliecinošāk, taču tagad to neviens vairs nepateiks. Kā sitēju izvēlējāmies Flaksi, jo Gutkovskim pēdējie 11 metru soda sitieni nebija veiksmīgi un Sadraudzības kausā Flaksis tos izpildīja veiksmīgi. Šodien diemžēl (dziļa nopūta) tā nebija."

- Teicāt, ka trūka līdera, bet izlasē ir Gutkovskis un Ikaunieks, kuri ir līderi savos klubos, kuros ir arī daudz pieredzējušu spēlētāju. Kā pietrūka, lai viņi būtu līderi šodien?
- Pirmām kārtām, domāju, ka gan viens, gan otrs savos klubos līderi ir visai nosacīti. Tieši tā – tur viņiem blakus ir pieredzējuši partneri. Viņi ir ļoti labi un kvalitatīvi spēlētāji, kas gūst vārtus, bet situācijās, kad viņu komandas nonāk zaudētāju lomās un viņiem spēle jāuzņemas uz saviem pleciem, tas viņiem ne vienmēr izdodas arī klubos. Kāpēc tas viņiem neizdevās šeit, šobrīd uz karstām pēdām neatbildēšu, bet skaidrs, ka tā ir mana atbildība, lai viņiem tas izdotos.

Domāju, ka šajā konkrētajā situācijā viņi netika galā ar psiholoģisko spiedienu. Treniņos modelējām situācijas, kad rezultāts varētu būt arī nelabvēlīgs, taču, nonākot šādā situācijā laukumā, tika pieņemti pietiekami daudz nepareizu lēmumu. Gutkovskis un Ikaunieks neapšaubāmi ir labi un kvalitatīvi spēlētāji, kas noteikti ir vieni no izlases līderiem – un viņiem tādiem arī būtu jābūt -, bet šodien viņiem pietrūka mērķtiecības uzbrukuma darbībās. Gan Ikauniekam, gan Gutkovskim bija izgājieni praktiski pret vārtiem, taču viņi neapspēlēja vārtsargu. Tā jau ir tā lieta parādīt, ka konkrētā sarežģītā situācijā savu momentu vari realizēt vai pieņemt pareizu lēmumu.

- Vai piekrītat, ka lielākais klupšanas akmens laikam bija aizsardzības centrs?
- (Nopūta) Ja drīkst, atļaušos nekomentēt konkrētu spēlētāju darbību. Skaidrs, ka kļūdas bija, bet tās bija diezgan kompleksas. Pirms pretinieku spēlētāji nonāca uzbrukuma noslēguma fāzē, bija epizodes, kur arī uzbrukuma grupas spēlētāji augšējās bumbas nenospēlēja tā, kā viņiem vajadzētu to darīt. Šobrīd izvairīšos minēt konkrētus vaininiekus. Skaidrs, ka jums ir absolūta taisnība, ka mūsu aizsardzības līnija tajās epizodēs nebija uzdevumu augstumos un viņiem bija jānospēlē daudz organizētāk un veiksmīgāk.

- Arī vidējās līnijas centra pussargu pienesumu gribējās mazliet lielāku. Ja Stuglis nedaudz reabilitējās ar vārtiem, tad no Andreja esam pieraduši redzēt kvalitatīvāku sniegumu. Spēļu prakses trūkums?
- Iespējams, spēļu prakses trūkums. Iespējams, arī zināms uztraukums pirmajā kvalifikācijas spēlē. Lielākā problēma, īpaši uzbrukumu veidošanā, bija tā, ka situācijās, kad bija jāspēlē uz priekšu, mēs spēlējām šķērsām un atpakaļ. Lai gan bija labas atsegšanās un bija iespējas saasināt spēli.

Vienīgā iespēja, kuru izmantojām, bija diagonālās piespēles, un to veicināja tikai Šadčina veiksmīgās darbības pirmajā puslaikā. Otrā malā Tīdenbergs varēja būt daudz kvalitatīvāks, un tā bija problēma, ka spēlētāji daudz centās nodrošināties, baidoties kļūdīties. Ļoti bieži abiem centra pussargiem bija darbības, kas bija orientētas nevis uz spēles saasināšanu, bet gan bumbas kontroli, kas īsti neko nedeva.

- Otrajā puslaikā ļoti krita acīs tas, ka spēlētāji daudz krita, nevis cīnījās līdz galam.
- Protams, ka jāspēlē līdz galam un nav jāgaida nekādas tiesneša svilpes un Dieva dāvanas. Ir jānoturas kājās un jāapspēlē pretinieks. Ziniet, pēc tik neveiksmīgas spēles mūs, sākot ar katru spēlētāju un beidzot ar mani, var ļoti daudz kritizēt, un visiem, kas kritizēs, būs taisnība. Mums, kā cilvēkiem, kuriem būs jāgatavojas nākamajai spēlei, ir ļoti nopietni jāizanalizē, kas ir noticis, un jāsaprot, kur es, kā treneris, kļūdījos sastāva izvēlē vai kādās taktikas niansēs un kuri spēlētāji, iespējams, nespēj pildīt tās funkcijas, kas viņiem bija uzticētas. Lai mēs saprastu, kāpēc tā ir noticis – tas ir būtiskākais.

Uz emocijām šķiet, ka šī spēle noteikti bija jāuzvar, un droši vien tāpat domāja arī moldāvi. Viņiem gan tika viens punkts [0:0], mums – neviens. Skaidrs, ka, analizējot spēli, pret visiem spēlētājiem, kas bija laukumā, būs lielākas vai mazākas pretenzijas. Nevaru izcelt nevienu spēlētāju, kurš būtu nospēlējis vismaz savā līmenī. Tas pats Šadčins ļoti agresīvi un aktīvi spēlēja pirmajā puslaikā, bet tajā pašā laikā bieži vien pārturēja bumbu un aizrāvās ar apspēlēšanu. Tas principā nav slikti, ja esi pie soda laukuma, bet, ja to dara vidusdaļā, tas bieži vien var maksāt ar pretuzbrukumu.

- Vai tas ir apkaunojošākais zaudējums tavā trenera karjerā? Un vai pēc spēles beigām galvā pavīdēja doma par atkāpšanos? Ceru, ka neapvainosies.
- Nē, nē, protams, ka neapvainojos. Kā jau tev teicu – pat tad, ja kāds man iemestu ar ķieģeli, viņu saprastu. (Nopūta) Vai tas ir apkaunojošs zaudējums? Tā ir tāda grūta lieta. Absolūti netaisos taisnoties, jo, ja komanda zaudē, treneris viennozīmīgi ir par to atbildīgs. Apkaunojoši diez vai, jo nedomāju, ka spēlējām tādu futbolu, ka Malta mūs pilnībā apspēlēja un būtu kauns skatīties acīs. Taču viennozīmīgi, ka spēle nebija pārāk veiksmīga un kvalitatīva. Ņemot vērā to, ka U21 izlase pēdējos kādos astoņos gados ne reizi nav apspēlējusi nopietna līmeņa komandas, tas ir arī psiholoģisks moments, ka ciklā ir viena divas spēles pret Lihtenšteinu, Luksemburgu, Maltu vai Andoru, kurās ir obligāti jāuzvar. Un ne vienmēr ar to tiekam galā. Nevaru teikt, ka zaudējums būtu apkaunojošs. Ir bijušas situācijas, kas varbūt bija necienīgākas.

Vai man bija doma par atkāpšanos? Jā, bija. Trenera darbā esmu pieradis pie kritikas, un tā ir normāla lieta. Uz to skatos ļoti normāli un mierīgi, bet, kad pats redzu, ka neesmu pietiekami kvalitatīvi izdarījis darbu, problēmu pirmām kārtām meklēju sevī. Ģērbtuvēs gan ģenerālsekretārs, gan arī komandas spēlētāji mierināja, lai nesteidzos ar secinājumiem. Es arī nesteigšos. Mierīgi izanalizēšu un domāju, ka darbu turpināsim kopā un gatavosimies nākamajām spēlēm. Lai pārvarētu šo situāciju, ciklā ir vēl deviņas spēles.

Ja man, kā pietiekami racionālam cilvēkam, radīsies sajūta, ka ilgtermiņā nespēju no šīs komandas izspiest to, kas tai būtu jārāda - un šodien tā tas bija, es to nespēju izdarīt -, tad skaidrs, ka nav ko vilkt laiku un jādod iespēja kādam citam, kurš varbūt to varēs izdarīt labāk. Tagad svarīgākais ir situāciju izvērtēt racionāli. Latviešu tautai ir raksturīgi tas, ka, ja kāds ir nokritis, tad jācenšas pēc iespējas ātrāk pieskriet klāt un nospārdīt ar kājām, kamēr viņš, nedod Die's, nav paguvis piecelties.

- Tā tas ir visām tautām, ne tikai latviešu. Tas ir cilvēku dabā.
- Jā, tas droši vien ir cilvēka dabā. Kādam šodien ir priecīga diena, mums bēdīga.

- Vēl pirms spēles bija radušies daži jautājumi par sastāva izvēli. Pirmkārt, kāpēc nav Puncula, kurš tika izvirzīts kā viens no Virslīgas 1. riņķa labākajiem jaunajiem spēlētājiem? Otrkārt, kāpēc tika izsaukti pieci malējie aizsargi? Un, treškārt, vārtos mums ir jaunākais no trim [Kurakins] un tam pašam nav spēļu prakses. Vai vārtsargu līnija ir problēma?
- Sāksim pēc kārtas. Punculs šobrīd nav izlasē, jo, manuprāt, citi spēlētāji ir pietiekami kvalitatīvi un vienā konkrētā apstāklī apsteidz viņu konkurencē. Savulaik Punculam bija iespēja un viņš tika izsaukts uz Sadraudzības kausu. Mums bija pietiekami normāla saruna, bet viņš teica, ka viņam būtiskāk ir palikt kluba rindās. Turpinām viņam sekot, un, ja viņa spēle būs absolūti pārliecinoša, tad aicināsim viņu uz izlasi. Šobrīd uzskatu, ka Gutkovskis un Ivanovs izlasei noderēs vairāk, turklāt mans viedoklis ir tāds, ka Punculs ir labs spēlētājs, ja viņš ir pamatsastāvā.

Ja man viņš jātur uz soliņa, tad vēl ir jautājumi. Uzskatu, ka tie, kas šobrīd ir uz soliņa, spēj pastiprināt spēli un ir tā saucamie pozitīvie rezervisti. Tu saproti, par ko runāju. Ir būtiski, lai cilvēks, nonākot uz rezervistu soliņa, būtu motivēts iziet un sevi pierādīt, nevis visu laiku čīkst, kurn un rada negatīvu atmosfēru. Kas principā par pašu futbolistu neko sliktu neliecina, ka viņš grib iet laukumā un spēlēt. Bet tad ir jāņem tad, kad arī taisies reāli likt viņu spēlēt.

Runājot par pieciem malējiem aizsargiem. Tas ir saistīts ar to, ka meklējām un joprojām meklējam labāko variantu, jo malējo aizsargu spēle bija problēma gan pagājušajā ciklā, gan nevaru teikt, ka nebija problēma arī šodien. Līdz ar to no pieejamajiem izvēlējāmies labākos un divi [Klāvs Bāliņš un Ņikita Bērenfelds] netika pieteikumā. Savukārt par vārtsargiem – ja jebkura Latvijas izlase grib spēlēt veiksmīgi, tai jābūt labam vārtsargam. Lielākajā vairumā spēļu nebūs trīs četru pretuzbrukumu kā šodien, bet gan būs pretinieku dominance. Un tad ir ļoti būtiski, cik pārliecinoši spēlē vārtsargs. Nevienam no mūsu vārtsargiem nav spēļu prakses. Labākajā gadījumā viņi spēlē dublieru čempionātā, bet Virslīgā pamatsastāvā nespēlē neviens.

Bez šaubām, tā ir problēma. Tā ir problēma pārliecībā un tajā, kā vārtsargs darbojas izgājienos. Šīs īpašības var attīstīt tikai ar nopietnu spēļu praksi. Bet, no otras puses, ja Kurakins nespēlē, tad viņa konkurenti ir labāki un viņam pašam ir jāprogresē, lai izcīnītu vietu sastāvā. Varēja redzēt, ka tiem spēlētājiem, kuriem spēļu prakse ir mazāka, forma nebija tik laba. To pašu var pateikt arī par Tīdenbergu, jo pagājušajā gadā viņš izskatījās pārliecinošāk.