Starkovs: "Kamešs ir ievērojami progresējis"

Komentārs par spēli:
Aleksandrs Starkovs: Šādu spēļu mērķis nav komerciāls, bet gan dot katram jaunajam spēlētājam iespēju un motivāciju, ka viņu vēro. Viss ir atkarīgs no spēlētājiem. Ja ir talants, uzcītība un mīlestība pret darbu, tad katram ir iespēja tikt jebkurā izlasē. Spriežot pēc notiekošā laukumā, tā nebija draudzības spēle. Tā jau bija īsta spēle, un katrs cīnījās par savu izdevību.

Dainis Kazakevičs: Kurš izvēlējās pamatsastāvu – es vai Marians? Par visu ļoti koleģiāli vienojāmies, vēl ar kandidātu izvēli un sastāvu palīdzēja arī Vitālijs Astafjevs. Uzaicinājām arī spēlētājus, kuri pat savā klubā Virslīgā vēl daudz nespēlēja, taču kuri vēl ir pietiekami jauni, kuriem tas ir nopietns izaicinājums sevi pierādīt un kuriem tas ir nopietns stimuls augt tālāk. Mūsu sastāvs pirmām kārtām bija tendēts uz jaunajiem spēlētājiem. Katrā līnijā mēģinājām paņemt arī pa kādam pieredzējušam, taču centāmies ar to neaizrauties. Mums bija būtiski palīdzēt Aleksandram Starkovam ieraudzīt vēl tālākas rezerves – spēlētājus, uz kuriem varētu lūkoties vēl tālākā perspektīvā. Daudz kas mums neizdevās, taču puišu centība un vēlēšanās bija liela. Pretiniekiem bija liels pārsvars, tomēr bija jūtams, ka ir sezonas beigas un ka abās komandās spēlētājiem bija fiziski grūti.

Marians Pahars: Protams, nebija grūti motivēt spēlētājus. Pateicos viņiem par to, ka piekrita ierasties. Jau sākumā vienojāmies, ka nesauksim puišus, kas dzīvo tālu – grūti savākties un braukt uz šejieni. Skaidrs, ka līmenis [abām komandām] ir atšķirīgs. Pretiniekiem spēlēja Kamešs – redzams, ka viņš jau ir izlases futbolists. Bija spēlētāji, kuriem vēl daudz, daudz jāstrādā, bet kopumā puiši ir malači par to, ka centās un cīnījās līdz beigām – varēja salūzt un zaudēt ar 0:5, tad visam atvaļinājumam būtu slikts noskaņojums.

Ja spēle notiktu pēc četrām dienām, vai no klubu izlases kādu spēlētāju paņemtu savā komandā?
A.S.: Jā, protams. Klubu izlasē uz maiņu iznāca Kļimovs, kurš jau sen ir zināms no jauniešu izlasēm – spēlētājs, kurš no nekā var izveidot momentu. "Jelgavā" ar viņu tiek strādāts, un vispār ir ļoti svarīgi, kādās rokās spēlētāji nonāk. Jau otro dienu apspriež rakstu medijos par Ivanu Lukjanovu. Tādā klubā ar tādu "pedagogu" diez vai, ka spēlētājs var par kaut ko izaugt. Tas viss būtu smieklīgi, ja nebūtu bēdīgi. Vienīgais, kas mani šajā situācijā satrieca, bija tas, ka Latvijas mediji aktīvi pārpublicēja šīs muļkības, kas aizvaino Lukjanova personību – viņš ir Latvijas izlases spēlētājs un ir pelnījis labākus vārdus. Viņam ne vienmēr viss sanāk, bet kuram gan viss sanāk? Tev, Marian, savulaik viss sanāca? [Marians smejoties atbildēja – Nekad!].

Vai nebija domas uz izlasi uzaicināt Starkovam labi zināmo Igoru Kozlovu, kurš Lietuvas čempionātā ir redzama persona?
A.S.: Piekrītu. Pie tam mēs viņam sekojām līdzi, un viens no mūsu treneriem devās uz Šauļiem, vēroja viņa spēli un iepazinās ar klubu un apstākļiem. Domāju, ka ir vēl citi uzvārdi, bet šoreiz palikām pie šiem spēlētājiem un devām katram no viņiem iespēju. Piemēram, uzaicinājām Ņerugalu, valsts čempionu. Gribas tuvāk paskatīties, kāds viņam raksturs. Vai Milašēvičs. Domāju, ka ar četriem pieciem pilnīgiem jaunajiem pietiek, lai mūsu sadarbība būtu efektīva un neviens nepaliktu bez uzmanības. Igoram Kozlovam, kuram ir tikai 25 gadi un kurš turpina augt, sekojam un lai dod Dievs viņam panākumus karjerā.

Kāpēc klubu izlasē nebija spēlētāju no Daugavpils, Ventspils un Liepājas? Tas laikam ir saistīts ar to, ko Jūs jau teicāt?
D.K.: Pirmām kārtām organizatoriski orientējāmies uz spēlētājiem no klubiem, kas ir no Rīgas un ap Rīgu. Otrkārt, šīm vadošajām komandām sezonas gaitā bija pietiekami liela uzmanība un savstarpējo spēļu laikā izlases treneriem bija pietiekami lielas iespējas redzēt futbolistus. Izņemot "Skonto", kurai ir daudz gados jaunu spēlētāju, orientējāmies vairāk uz komandām no otrā piecinieka un kuras ir tuvāk Rīgai, lai uz spēli varētu viegli saorganizēt. Te ir arī nedaudz jāprecizē. Protams, ka šī nav Virslīgas izlase tādā izpratnē, ka te ir labākie klubu spēlētāji, kas nav tikuši nacionālajā izlasē, bet orientieris ir uz to, ka tā ir Virslīgas klubu jauno spēlētāju izlase, pieaicinot dažus pieredzējušos spēlētājus.

Kurš izlases spēlētājs šogad ir visvairāk progresējis?
A.S.: Šajā ziņā piekrītu Marianam. Ar neapbruņotu aci ir redzams, ka Vladimirs Kamešs. Viņu minēju kā piemēru spēlētājiem – viņš no spēlētāja, kuru aicinām skaita dēļ, ir pārvērties par vadošo spēlētāju pēdējā mačā. Protams, ka viņam ir acīmredzams progress. Atzīmētu arī Nauri Bulvīti, kurš aizsardzības malā ļoti labi spēlē – spēcīgs, agresīvs, tehnisks. Viņam viss ir, un dod Dievs, lai viņš turpinātu progresēt.

Kurus trīs spēlētājus Jūs atzīmētu no savas vai pretinieku komandas?
A.S.: Iespējams, Žigajevu, kurš pēdējo divu gadu laikā zaudēja tempu. Visu laiku auga un auga, bet tad sekoja kritums – savainojums, vēl varbūt citas problēmas. No pretinieku komandas izceltu lielo uzbrucēju Maksimu Daņilovu. Viņam ir gan talants, gan dotumi. Protams, daudz kā trūkst, taču viņam viss vēl ir priekšā. Vēl arī to pašu Kļimovu un vārtsargu, kurš spēlēja pirmajā puslaikā [Dmitriju Grigorjevu]. Jaunajā paaudzē vispār ir ļoti daudz augumā raženu spēlētāju – atbilstoši mūsdienu futbola prasībām.

D.K.: No lielās izlases galvenais treneris jau izcēla tos spēlētājus, kurus vēlējās izcelt – mēs vairāk sekojām līdzi savai komandai. Kopumā gribētu atzīmēt tiešām visu čaļu attieksmi un vēlmi sevi pierādīt. Skaidrs, ka droši vien nevienam nebija pilnīgi ideāla spēle, tomēr pēc mana subjektīvā vērtējuma piekritīšu, ka Grigorjevs nospēlēja ļoti stabili un pārliecinoši. Tāpat gribētu atzīmēt Ingu Šlampi, kurš aizsardzības līnijā bija viens no pieredzējušākajiem un aizvadīja pietiekami labu spēli. Varu piebilst, ka šādā spēlē grūti kādu konkrēti izcelt, jo pamatu pamats bija komandas kopdarbība. Bet piekritīšu, ka Kļimova iesaistīšanās otrajā puslaikā ļāva izveidot momentus. Trīs jau esmu nosaucis, bet man patika arī Denisa Tarasova sniegums – viņš nebaidījās spēlēt ar bumbu un uzņemties iniciatīvu.

M.P.: Negribētu nevienu izcelt. Jā, var teikt, ka Makss daudz bumbu pieņēma, ir liels un spēcīgs – tas, ko Starkovs teica, ka viņam ir labas dotības. Tarasovs labi nospēlēja un vārtsargs Grigorjevs, arī Kirils Ševeļovs un flangi. Visi normāli nospēlēja – kāds labāk, kāds sliktāk. Bet nacionālajā izlasē var izcelt Kamešu, Bulvīti, Maksimenko. Arī atzīmētu Šabalu, kuram ir tikai 18 gadi, bet viņš spēlēja lielajā izlasē, nevis pie mums. Parādīja sevi labi, bija bīstams un aktīvs.

Kā ir mainījies Virslīgas līmenis?
A.S.: Jautājums par līmeni ir ļoti sarežģīts un strīdīgs. Protams, spēles līmenis ir saistīts arī finansiālo līmeni. Piemēram, kuru [labu spēlētāju] komandā var noturēt Marians? Kad spēlēja Cauņa, tad "Skonto", protams, bija spēcīgāks. Bet sezona bija interesanta, un Daugavpils, manuprāt, spēlēja stabilāk un uzvarēja pelnīti. (...) Pirms desmit gadiem, kad bija daudz bagātu klubu, kuros bija daudz leģionāru, jaunie spēlētāji ne vienmēr varēja tikt sastāvā. Bet tagad Virslīga ir labs placdarms, kur progresēt. Viņiem jebkurā komandā ir jābūt līderiem. Vācu 18 spēlētājus, un man bija vajadzīgi četri uzbrucēji. Ja nopietni, neatradu daudz uzbrucēju, kas būtu guvuši vairāk nekā vienus vārtus. Izvēle bija ļoti ierobežota. Jā, leģionāri gūst vārtus, bet vietējie spēlētāji, pat tie, kuri pirms gada bija perspektīvi, diemžēl...Milašēvičs [pirms tam jautājums bija tieši par Milašēviču – A.S.] guva desmit vārtu, kas pussargam ir lielisks rezultāts. Tāpēc viņš atradās uzaicināto sarakstā.

D.K.: Skaidrs, ka, ja runājam par piecu vai desmit gadu vēsturi, tad, bez šaubām, Aleksandram ir taisnība, ka visu nosaka finanses, un šā brīža čempionāts līmeņa ziņā ir vājāks. Ja runājam pēdējo divu gadu kontekstā, tad, manuprāt, čempionāts ir spēcīgāks, nekā tas bija pagājušajā gadā vai aizpagājušajā gadā, ja runājam tieši par visu komandu līmeni, nevis tikai vadošajām komandām. Šobrīd nav nevienas komandas, kurā nebūtu Latvijas līmenim kvalificētu spēlētāju, treneru un normāla treniņprocesa. Katra komanda pret katru pretinieku izvēlas piemērotāku taktiku, komandas ir pietiekami izglītotas Latvijas līmenim. No tā arī veidojas līdzvērtīgais čempionāts, ka, "Gulbenei" spēlējot ar "Ventspili" vai "Metalurgu", nevaram prognozēt, kura komanda noteikti uzvarēs. Labāk vai sliktāk, bet šobrīd visas komandas māk spēlēt futbolu. Ja arī nav pietiekami spilgtu izpildītāju, to cenšas kompensēt ar komandas darbu. Ja iepriekšējos gados bija "Olimps" vai "Tranzīts" ar ļoti jauniem spēlētājiem, nešaubos, ka šobrīd no 18 gadus veciem futbolistiem spēlē tikai kādi divi vai trīs visās komandās kopā.

M.P.: Nedomāju, ka salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu kaut kas ir mainījies. Skaidrs, ka čempionāts ir kļuvis ļoti līdzīgs, un intriga ir gan tabulas augšdaļā, gan apakšā. Tas ir grūts jautājums. Runāju ar dažādiem cilvēkiem, kuri saka, ka mūsu pirmās četras vai piecas komandas nepazustu Ukrainas Premjerlīgā. Tas norāda to, ka mūsu līmenis nemaz nav tik slikts.

Kur pazudis Roberts Savaļnieks, kurš bija izlases kandidātu vidū, bet netika pieteikts spēlei?
A.S.: Savaļnieks pēdējā kārtā guva savainojumu, tādēļ neatbrauca.

Kādas ir Jūsu domas – labāk būtu Virslīgu spēlēt trīs vai četros apļos?
A.S.: Man kā izlases trenerim ir jādomā, kas ar kandidātiem notiks septembrī vai oktobrī. Viņi cīnīsies par medaļām un aizvadīs ļoti daudz spēļu. Atkārtošu. Kad klubi bija bagātāki, tad notika spēlētāju rotācija. Pats strādāju ar "Skonto". Varēju Zemļinskim iedot divas brīvas nedēļas, lai viņš varētu gatavoties izlases kvalifikācijas turnīra spēlēm. Man bija pieejamas labas rezerves viņa pozīcijā, tādējādi varēju regulēt viņa sportisko formu. Četri pieci izlases futbolisti vienalga spēlēs Latvijas čempionātā, un tad viņiem var būt ļoti liela slodze. Tas ir ļoti diskutējams jautājums.

D.K.: Arī no mūsu puses būtu aplami izteikt konkrētu viedokli. Pagājušas tikai dažas dienas, un jābūt laikam, lai to izanalizētu un saprastu. Manuprāt, būtiski ir, lai šis lēmums būtu izsvērts un savlaicīgs, jo atkarībā no tā arī katra komanda komplektējas, plāno gatavošanos un skatās, cik spēlētāji ir nepieciešami. Tādu lēmumu noteikti nedrīkst pieņemt divas nedēļas pirms sezonas sākuma. Loģiski, ka, tā kā klubi finansiāli nav tik spēcīgi, tiem būtu arī izdevīgi, ja sastāvā vajadzētu mazāk spēlētāju. Tas ir diskutabls jautājums. Bet šosezon, spēlējot četros riņķos, ieguvām labu čempionātu un bija maz spēļu, kas nevienu neinteresēja un kuras neko neietekmēja.

M.P.: Atkal ļoti grūts jautājums. Pats esmu par trīs apļiem. Kad pats spēlēju izlasē, par tādām lietām nemaz nedomāju. Kad kļuvu par treneri, tad uzreiz sāku par to domāt. Mēs daudz spēlētājus dodam izlasēm, un pēc katras spēles ir vajadzīgs laiks, lai atgūtos. Runājam, ka "Daugava" visu sezonu bija stabila, bet tai ir maz izlašu spēlētāju – viens vai varbūt divi. Mēs pastāvīgi atdodam spēlētājus izlasei, un saistībā ar to, iespējams, zaudējām Dainim ar 2:3. Pēc tam ilgi analizējām, kāpēc tā. Bet, ja skatāmies no izlases puses, tad, protams, ir jādomā veidi un jārisina situācija.