Viedoklis: Nevajag izgāzt dusmas uz Starkovu

Pēc spēles ar Gruziju viens līdzjutējs ar segvārdu senscore Sportacentrs.com komentāros tēlaini uzrakstīja: “Starkova metodes varētu salīdzināt ar spēlmani. Reiz uzlicis uz laimīgo zirgu (Euro2004), kurš atnesa lielo laimestu, viņš pēc tam visu laiku liek uz šo zirgu (vecais izlases modelis) cerībā uz nākamo laimestu. Rezultāts nevienam nav jāsaka. Zaudēts ne tikai iepriekš iegūtais laimests (fanu atbalsts, uzticība), bet ievārīti arī jauni s*di.” Skaisti pateikts, bet, iedziļinoties būtībā, kategoriski tam nepiekrītu.

Zirgu skriešanas sacensībās ir liela izvēle, uz ko likt, bet cik plašs spēlētāju loks ir pieejams Starkovam? Manuprāt, papildus 20 šobrīd izlasē iekļautajiem spēlētājiem vēl šim līmenim reāli varētu atbilst aptuveni 10. Tas gan ne tuvu nenozīmē, ka tie 10 neizsauktie ir labāki par 20 izsauktajiem... Starkovs izvēlas 20 no 30 un noteikti ir tuvu pareizākajai izvēlei. Piekrītu, ka mūsu izlases treneris noteikti varētu pamēģināt kādus divus trīs no neizsauktajiem, īpaši uzmanību vēršot vidējās līnijas atjaunināšanai (V.Astafjevs ilgi vairs nespēlēs), bet, kopumā ņemot, atļaušos apgalvot, ka sastāva izvēles ziņā ir nianses, kuras varētu uzlabot, taču lielas kļūdas netiek pieļautas. Arī skontiešu invāzijas (kuras laikā, starp citu, tieši tikām uz „Euro2004”) vairs nav. Ja vēl daudzi no neņemtajiem spētu izsisties klubu futbolā (kā to daļēji spējis A.Rudņevs)... bet tādu gandrīz nav – varbūt tikai pārītis. Taču vairumā gadījumu, kad lieta nonāk līdz ignorēto reālu uzvārdu saukšanai, tas izraisa smaidu. Nu neesmu piekritējs tādam moto - "ja ne labāk, tad vismaz citādāk". Lai šie citi, it kā apbižotie, vispirms izsitas klubu futbolā (Starkovs šajā ziņā taču netraucē) un tad varēs runāt par saukšanu uz izlasi! Var diskutēt par 20 izsauktajiem, bet laukumā (pamatsastāvā) patiešām dodas tie, kas klubu futbolā sevi pierādījuši vislabāk. Vēsu prātu un racionāli skatoties, kardinālām sastāva izmaiņām nav pamata. Paskat, nupat piespiedu kārtā tika iemēģināts it kā labākais no pārējiem centra pussargiem Maksims Rafaļskis un... nespēja viņš pavilkt to vezumu kā nākas. Protams, var lūkot iemēģināt citus, īpaši jaunos, taču aizrauties nevajadzētu - būs tikai sliktāk. Starp citu – cik Eiropas izlasēs, neskaitot pundurus, nav neviena spēlētāja no TOP5 līgām? Latvijas izlasē nav... Vai tā ir Starkova vaina? Problēma ir visā Latvijas futbola saimniecībā, sākot jau no sporta veida popularitātes mūsu valstī kā tādas, bet tā jau ir pavisam cita tēma. Secinājums - izvēle ir švaka, taču sarkanbaltsarkano karogu pārstāv praktiski visi labākie, kas mums ir.

Otra lieta, ko Starkovam pārmet – taktika, impotentais uzbrukums. Šajā ziņā atļaušos pakritizēt treneri vairāk, taču arīdzan, nepārkāpjot sarkano līniju, jo lielos vilcienos esam tur, kur objektīvi mums jābūt, jo atkal jau atduramies pret spēlētāju kvalitātes jautājumu. Pret Horvātiju un Grieķiju izteikti spēlējām kā otrais numurs, ļaujot pretiniekiem daudz uzbrukt, pret Gruziju spēlējām kā līdzīgs ar līdzīgu, pret Maltu pie 0:0 spēlējām kā pirmais numurs, bet pēc izvirzīšanās vadībā nedaudz palaidāmies. Pārmetumi varētu būt divi. Pirmais – pret tādām komandām kā Malta jāspēj būt pirmajam numuram visas 90 minūtes, nenolaidīsim latiņu sev pārāk zemu! Otrais pārmetums ir daudz būtiskāks – spēja mainīt taktiku mača gaitā. Apzinos, ka horvāti un grieķi ir stiprāki (šobrīd - daudz stiprāki) nekā mēs un, kamēr vien tablo rāda 0:0, laikam jau esam spiesti spēlēt izteikti no aizsardzības. Taču tas, kas neapmierina, ir nespēja pārtransformēties pēc nonākšanas zaudētājos. Ne pret Horvātiju (ielaidām 43. minūtē), ne pret Grieķiju (58. minūtē) pēc pirmo vārtu ielaišanas kopumā 90 minūtēs nespējām izveidot nevienu pašu momentu, bet galvenais – nevarēja redzēt kaut vai centienus (akcentētus uzbrukumus) atspēlēties... Vai tiešām Igaunijas izlase ir galvastiesu pārāka par mūsu izlasi, ja tā Serbijā no 0:1 prata panākt 3:1? Negribētos tam ticēt - vaina ir taktikā, nespējā pārkārtot savas rindas un pieeju mača gaitā pēc nonākšanas iedzinējos. Daļēji problēma ir tāda, ka īsti neprotam spēlēt kā pirmais numurs (arī pret Gruziju bija jāsagaida 2. puslaiks, līdz beidzot sapratām, ka viesi neizšķirtu vien pasīvi gaida un ka esam spējīgi pāriet uzbrukumā), taču kritiskās situācijās to ir vismaz jāmēģina darīt.

Tomēr arī šīs taktikas lietas Starkova izpildījumā nevar saukt par pagalam sliktām – lielākoties spēlējam, izejot no savām iespējām. Toties ir aspekti, kuros labāku par Starkovu neatradīsi. Viņš izlasi uzskata par svētvietu (tas ir pareizi!) un nepieļauj nekādus vieglprātīgus eksperimentus (citās izlasēs tādas problēmas ir un arī paši piedzīvojām avantūrista G.Džonsona laikus). Viņš nenogurstoši uzsver šīs svētvietas statusu izlases spēlētājiem (dzirdēts, ka Starkovs vairākus daudzsološus jaunos futbolistus nav izsaucis uz izlases treniņnometni, jo viņi mēdz staigāt... jakās ar uzrakstu „Russia”...), motivējošā veidā liekot futbolistiem cienīt izlasi un atdot tai visus spēkus. Protams, var pārmest Starkovam pārlieku lielu konservatīvismu, negribīgi ielaižot izlasē jaunas asinis (aizsardzības balsts K.Gorkšs, nupat arī A.Rudņevs netika uzreiz pamatsastāvā pēc pirmajiem panākumiem), taču labāk tā, nekā redzēt pārsteidzīgus lēmumus un eksperimentus. Rezumējot – līdzjutēji ir tiesīgi prasīt no izlases vairāk, nekā tā šobrīd paveic (īpaši ņemot vērā, ka būtībā šis pats sastāvs nesenā pagātnē bojāja nervus Grieķijai, Šveicei, Izraēlai, abas reizes pārspēja Moldovu), taču ar nežēlīgu kritiku nevajadzētu pārcensties. Esmu pārliecināts, ka jebkurš cits treneris (vai tas būtu labākais pasaules treneris, vai kāds cits kompetents vietējais treneris), realizējot dzīvē labākos līdzjutēju izteikumus, pie mūsu izlases stūres uz labo pusi neko krasi neizmanītu.

Varam, protams, skaudīgi skatīties uz Melnkalnes, Baltkrievijas, arī Lietuvas, Igaunijas rezultātiem, bet tikpat labi – vai uzskatāt, ka mūsu izlase ir pelnījusi sasniegt vairāk nekā Rumānija, Somija, Velsa, Bosnija un Hercegovina? Rumāņiem trīs spēlēs divi punkti (zaudējums pret Franciju, neizšķirti pret Albāniju un Baltkrieviju), somiem trīs spēlēs nav punktu (zaudējumi pret Moldovu, Nīderlandi un Ungāriju), velsiešiem arīdzan nav punktu (zaudējumi pret Melnkalni, Bulgāriju un Šveici), bosniešiem ar vairākām zvaigznēm sastāvā četri punkti (uzvara pret Luksemburgu, neizšķirts ar Albāniju, zaudējums pret Franciju). Esmu drošs, ka, ieliekot jebkuras no nosauktajām izlasēm vietā Latviju, mūsu līdzjutēji ar rezultātiem nebūtu apmierināti, kaut gan minēto izlašu futbolisti spēlē labākos klubos. Mūsējo sniegums? Bet varbūt, rādot skatāmāku sniegumu, mums šobrīd nebūtu pat to četru punktu? Varbūt šī brīža labākie Latvijas futbolisti nemaz nav spējīgi labāk spēlēt? Daudzi tikai grib redzēt rezultātu, neiedziļinoties, kādas ir iespējas šo rezultātu sasniegt... Atkārtošos – šo to Starkovam var pārmest, bet izkliedziniem par nepieciešamo viņa nomaiņu neredzu lielu pamatu. Pamatā par izlases vājumu atbildīga ir nespējīgā futbola saimniecība (labāk izteikt sašutumu par to!), nevis izlases treneris. Varbūt vienīgi ieteiktu Starkovam sev par palīgu paņemt cilvēku, kurš cītīgāk seko līdzi (tostarp internetā) mūsu leģionāru sniegumam klubos... Visādi citādi – cepuri nost, joprojām!