Karašausks: "Jau cik reižu esmu atvainojies Starkovam. Nu vairs ne - pietiek!"

- Kādēļ neizdevās uzlauzt "Sūduvas" aizsardzību?
- Nezinu. Laikam priekšā pietrūka agresivitātes. It kā daudz kontrolējām bumbu, bet viņi iesita savus momentus. Arī mums bija pusmomenti, no kuriem varējām kaut ko izspiest, taču laikam pietrūka agresivitātes, pēdējās piespēles. Varbūt svaiguma. Lai gan nedēļu bijām atpūtušies [no šā sastāva kausā spēlēja vienīgi melnkalniešu centra aizsargs Mihailo Tomkovičs – A.S.], man liekas, ka neizskatījāmies svaigi.

- Radās iespaids, ka brīžos, kad tikāt līdz viņu blīvajai aizsardzībai – otrajā puslaikā viņi aizsargājās ar teju deviņiem spēlētājiem -, jūs apstājāties un nezinājāt, kā tai tikt cauri.
- Grūti tagad uzreiz spriest, ko varējām vai nevarējām darīt citādi. Zaudējām (nopūta). Kā jau teicu, priekšā pietrūka agresivitātes. Un pēdējās piespēles, lai izveidotu vismaz kādu uzbrukumu. Nebija pēdējās piespēles, tāpēc nekas arī nesanāca. Viņi nostājās uz 16 metriem, mēs kontrolējām bumbu, taču tā kontrole bija bezjēdzīga. Tāpēc neuzlauzām viņus. Nevarējām uzlauzt un laikam nezinājām, kā to izdarīt. Pirmajā puslaikā bija kaut kāda panika, kaut kāds stress, baidījāmies, it kā spēlētu pret stiprāku pretinieku. Jāspēlē mierīgāk. Kaut kādās epizodēs spēlējām pavirši.

- Tagad skaidrs, ka viesos jāiesit vismaz divi vārti. Vai ir iespējams, pirmkārt, iesist divus vārtus un, otrkārt, arī uzvarēt summā?
- Iespējams ir vienmēr. Ar tādu bumbas kontroli zaudējām 0:2, mums tagad ir nedēļa laika, lai sagatavotos nākamajai spēlei un tiktu tālāk. Iespējas ir vienmēr, un nedrīkst tagad nolaist rokas par to, ka zaudējām ar 0:2. Vēl viss ir priekšā.

- Jau ļoti ilgu laiku spēlējat bez garā uzbrucēja. Arī tas kaut kā ietekmē? Vismaz no malas izskatās, ka trūkst asuma un no flangiem nav, kam adresēt centrējumus.
- Būs garais uzbrucējs [Tamazs Pertija atklāja, ka Liepājā atgriezīsies Ģirts Karlsons – A.S.]. Varbūt viņš mums palīdzēs.

- Par tevi pašu ir baumas, ka tu varētu iet prom no "Liepājas". Tās ir tikai baumas vai realitāte?
- (Iesmejas) Dzīvē viss var būt. Nezinu, kas būs tālāk. Vienmēr saku, ka nezinu, kas var notikt rīt. Varbūt rīt man būs piedāvājums, bet varbūt nebūs. Nezinu. Tāpēc dzīvoju tagadnē.

- Šobrīd nekāda piedāvājuma nav? Jo bija runas, ka tev jau šovakar varētu būt pēdējā spēle "Liepājā".
- Wow (izbrīnā iepleš acis)! Tas ir šoks pat man! [Pertija pēc mača atzina, ka kaut kādas pārrunas notiekot un ka varbūt tieši tas ietekmējis uzbrucēja sniegumu – A.S.]

- Tātad Marijampolē tu spēlēsi?
- Man ir divas dzeltenās.

- Jāizlaiž par trim.
- Eirokausos [jāsakrāj] divas.

- Trīs.
- Vai, tad forši – spēlēšu! Mani ģērbtuvē jau sabāra [par otro brīdinājumu]. Tad mēs noteikti Marijampolē uzspēlēsim un pacīnīsimies.

- Atceroties, kā nospēlējāt pirmo maču pret "Crusaders" (1:3), var teikt, ka šobrīd varbūt nemaz neesat gatavi Eirokausiem? Vai varbūt savus spēkus kaut kādā mērā pat esat pārvērtējuši?
- Nē, nē, neko neesam pārvērtējuši. Zinājām, kas tā ir par komandu. Ļoti labi zinājām. Tik daudz strādājām taktiski, skatījāmies video, zinājām viņu stilu. Viņi pat divas piespēles [pēc kārtas] nevar iedot. Viens, divi un sit uz uzbrucēju [Karoli Laukžemi], kurš viņiem spēlē priekšā. Bam, bum, un tāds gols - tāds pats, kāds sanāca pret "Crusaders". Ielaidām tādus pašus vārtus. Citādi viņiem principā nebija neviena momenta – tikai no centrējumiem. Bet ne no kombinācijām – viņi cits citam nevar iedot divas piespēles. Tāpat kā "Crusaders". Bumbu kontrolējām 75% laika. Nevaram uzlauzt [pretinieku aizsardzību]. Viņu tāda veiksme, mūsu aizsardzības kļūdas, un viss – tāpēc arī [ielaisti] vārti. Pirmajos viņiem paveicās – sita un trāpīja pa celi. Veiksme. Neko nevaram tai padarīt.

- Bijāt gaidījuši, ka viņi spēlēs ar pieciem aizsargiem?
- Viņi tāpat spēlēja arī pret baltkrieviem, bijām tam gatavi. Pieci aizsargi nav problēma. Vienkārši nevarējām uzlauzt. Varu runāt par sevi – piemēram, man nav tāda svaiguma. Nezinu, ar ko tas ir saistīts, bet nebija svaiguma. Diemžēl.

- Pēc šādas spēles par to droši vien grūti runāt, taču jāpavaicā arī par izlases tēmu. Tas tev bija pārsteigums, ka arī iepriekšējā reizē [pret Portugāli un Igauniju] netiki izsaukts? Ņemot vērā, cik labi spēlēji Virslīgā un cik labi turpini to darīt.
- Protams, ka man tas bija pārsteigums. Ja treneris neredz (iesmejas) mani izlasē, atceras kaut kādus, nezinu, manus konfliktus un joprojām dzīvo šajos konfliktos, nevar pārkāpt sev pāri, tā ir viņa problēma. Visi cilvēki mainās, un visi pēc septiņu gadu pārtraukuma var atrast kaut kādu komunikāciju. Ja cilvēks nevar, tad ko mums darīt – tad mums nav pa ceļam, un domāju, ka mums diez vai kaut kad būs pa ceļam.

- Tā ir tava interpretācija, vai jums ir bijusi saruna par šo tēmu?
- Mums vispār nebija sarunas. Viņš man ne zvana, ne ko. Viņš pat man nav uzzvanījis un uzzinājis, kā man iet, kad atbraucu no Šveices. Ja viņam tas nav interesanti, tad, saku, nav pa ceļam un izlasē diez vai mani redzēs Starkova vadībā. Un diez vai, ka es pats viņa vadībā gribēšu braukt pie viņa.

- Tā ka vismaz tu pats esi pārliecināts, ka tas ir saistīts tieši ar to [veciem konfliktiem], nevis, teiksim, sportiskiem iemesliem?
- Protams! Jūs redzat, kā es spēlēju, cik vārtu man bija līdz tam brīdim, kad visus izsauca uz izlasi. Un viņš intervijās saka, ka esmu vājāks. Tās ir muļķības! Kā es varu būt vājāks, ja biju pirmajā vietā vārtu guvējos un piespēļu skaitā?! Varbūt neiederos viņa taktikā. Mans uzskats ir tāds, ka viņš ir apvainojies un vēl dzīvo tajā 2010. gadā [Starkovs togad bija Karašauska treneris Rīgas "Skonto" - A.S.]. Nu, lai dzīvo tajā gadā! Man ir vienalga – es zinu, ka kādreiz atgriezīšos izlasē, bet diez vai pie šī kunga.

- Kad Petroviču apstiprināja amatā, tev jau tobrīd bija tādas sliktas priekšnojautas?
- Jā, uzreiz. Uzreiz zināju, ka manis izlasē var nebūt. Noteikti zināju, taču cerība vienmēr mirst pēdējā. Varbūt cilvēks vismaz gribēs parunāt, paskatīties, kāds cilvēks es esmu. Kad Pahars un viņš bija izlasē, viņš ar mani runāja, kad es biju Šveicē [domāta Šveices pēc spēka otrā līga – A.S.]. Tik mīļi runāja! Un man likās, ka viss ir aizmirsts, esam pieauguši cilvēki un viens otru saprotam. Bet, ja tā paskatās, laikam viņš arī paliks tāds, kāds ir.

- Kad pēdējoreiz runāji ar Starkovu?
- Jau saku – izlasē. Tas bija Mariana Pahara vadībā pret Andoru. Ļoti labi parunājām. Ļoti mierīgi parunājām. Tas bija Andorā. Viņš man uzprasīja, kā un cik forši iet Šveicē. Es jau domāju, ka nu gan ir viss [aizmirsts]. Man pret viņu nav nekādu pretenziju. Jā, tajā 2010. gadā mēs ar viņu konfliktējām, bet visu konfliktu neviens nezina. Ticiet man, viņa teiktie vārdi man bija vēl sliktāki nekā tie, kurus teicu viņam.

- Atbildi zinu tāpat, tomēr pats pasaki to publiski – kam bija domāts tas žests pret "Babīti"? Un ko tu ar to gribēji pateikt?
- Viennozīmīgi, ka izlases trenerim. Viennozīmīgi! Lai [viņš] redz, ka bišķiņ jāpievērš uzmanība futbola, nevis kaut kādām cilvēciskām ambīcijām. Es esmu pieaudzis cilvēks. Mēs varējām satikties un parunāt. Ja viņš šādā sarunā ar mani viens pret vienu redzētu, ka neesmu mainījies vai kas tamlīdzīgs, tad lai nesauc mani uz izlasi. Taču viņš man nav piezvanījis un nav pat aprunājies. Citus cilvēkus, kuri klubā nespēlēja un nesita iekšā vārtus, viņš sauca uz izlasi, bet mani ne. Diemžēl. Pirmo reizi varu pateikt, ka man tas diemžēl ir nesaprotami.

- Ja Starkovs tev nezvanīja, varbūt tev pašam vajadzēja izrādīt iniciatīvu un piezvanīt viņam?
- Kāda jēga viņam zvanīt?!

- Izmēģināt laimi.
- Un ko es viņam teikšu? Paņem mani izlasē? Nu, negribi ņemt – neņem! Es vairs nelēkāšu. Cik reižu pa visiem šiem gadiem viņam biju atvainojies. Vairs neesmu maziņš bērniņš, kuram ir 18 gadi un kurš var atvainoties. Es savas kļūdas atzinu, esmu par tām kļūdām atvainojies. Kas – man pa desmit reizēm jāatvainojas šim cilvēkam?! (Nopūta). Nu vairs ne. Pietiek!

Karašauska žests Starkovam (vārtu guvums, sākot no 3:02)

Starkova atbilde nepilnas divas nedēļas vēlāk

- Kādēļ kā pēdējos izvēlējāties izsaukt tieši Maksimenko, Ošu un Jāni Ikaunieku? Un, spriežot pēc tā, Karašauskam neizdevās jūs sazvanīt?
- Kuru sazvanīt? Mani? (Vaicā ļoti izteiksmīgi) Man likās, ka viņš zvanīja savam direktoram un prasīja, kāpēc ["Liepāja"] pārāk smagi spēlē pret pastarīšiem. Domāju, ka katram spēlētājam sevi ir jāpierāda laukumā. Otrkārt, bija konkrētas vakances. Mēs izšķīrāmies pēdējās nedēļās, trenējāmies individuāli, testējām viņu gatavību, pārbaudījām. Izsaucām tos, kuri bija stiprākie.