Viedoklis: Pahars sagrauj Starkova māju un atgūst fanu uzticību

Kad vēl nebija oficiāli zināms viņa palīgu sastāvs, Pahars savā pirmajā preses konferencē kā galvenajam trenerim sacīja, ka treneru korpusu lielākoties sastādīs tie paši speciālisti, kas viņam palīdzēja arī Latvijas U21 izlasē. Tā arī notika. Jurija Ševļakova, Igora Kļosova (trenera asistenti) un Aleksandra Kulakova (vārtsargu treneris) vietas ieņēma Andris Riherts, Vitālijs Astafjevs un Andrejs Piedels. Klāt nāca fiziskās sagatavotības speciālists Alehandro Munjoss, bet fizioterapeits Jurijs Ksenzovs un ārsts Oļegs Samoiļenko stājās Sergeja Pečņikova un Daga Čudas vietā.

Tika nomainīts arī izlases ģenerālmenedžeris (Roberts Mežeckis aizvietoja Genādiju Karavajevu) un aizgāja arī LFF treneris Vladimirs Serbins, bet no vecās komandas savās vietās palika vien masieris Aleksandrs Jurovskis un ekipējuma menedžeris Jānis Zeltiņš. Izlases spēlētāji uzsver, ka līdz ar trenera maiņu mainījušies daudz un dažādi sīkumi. Pirmām kārtām jau treniņprocesa sakarā, kur daudz jauninājumu ieviesis spānis Munjoss. Tāpat Pahara vadībā vairāk tiekot veikta pretinieku video analīze un Mariana veidotās attiecības ar spēlētājiem esot citādas nekā Starkova laikā.

Tomēr lielas izmaiņas ir ne tikai sīkumos, bet arī pašā galvenajā - izlases spēlē. Jau pieminētajā preses konferencē jūlija vidū Pahars solīja izmaiņas, taču lēnas un pakāpeniskas: “Noteikti kaut ko mainīšu, bet nevēlos mainīt visu. Nevēlos momentāni sagraut visu, ko Starkovs daudzu gadu laikā ir izveidojis. Es to izmantošu, taču man ir arī savi uzskati un kaut kas noteikti tiks mainīts.” Kaut ko Pahars tiešām ir mainījis, taču tas ir noticis nevis pakāpeniski, bet gan tagad un uzreiz!

Starkova kritizētāji parasti uzsvēra Petroviča konservatīvismu un nevēlēšanos kaut ko mainīt. Patiesībā Starkovs šā cikla gaitā mainīja daudz un bieži, taču šīs izmaiņas bija citāda rakstura nekā pie Pahara. Starkovs gan atkarībā no pretinieka, gan pieejamajiem resursiem un spēlētāju tobrīdējās sportiskās formas centās nevis kaut ko radikāli mainīt, bet gan uzlabot esošo shēmu. Teju visu ciklu Starkovs izmantoja asimetrisku 4-2-3-1, vienam malējam pussargam spēlējot augstāk nekā otram. Atkarībā no situācijas un iespējām shēma varēja tika pārveidota par 4-4-1-1, bet brīžos, kad situācija spieda uzbrukt un atspēlēties, izlase pārgāja arī uz 4-4-2, kas asimetrijas dēļ varēja pārtapt arī par nestandarta 4-3-3. Mainījās arī spēles stils, piemēram, variējot ar tālajām vai īsajām piespēlēm, kā arī spēle Vaducā, kad pirmās 25 minūtes tika izmantots neierasti agresīvs augstais presings pa visu pretinieku laukuma pusi.

Starkovs ne tikai centās uzlabot shēmu, bet centās to darīt gandrīz tikai esošā sastāva ietvaros. Oktobra sasaukuma otrajā mačā diskvalifikācijas dēļ nevarēja spēlēt abi malējie aizsargi Oskars Kļava un Ritus Krjauklis. Jauni spēlētāji uz izlasi netika izsaukti (kā tagad Artūrs Karašausks), bet viņu vietas ieņēma Nauris Bulvītis un Ritvars Rugins (cikla sākumā tika izmantots kā centra pussargs), kuri sevi pierādīja tik atzīstami, ka šajās pozīcijās palika arī turpmāk. Jūnijā pret bosniešiem dažādu iemeslu dēļ nebija divu malējo pussargu Alekseja Višņakova un Ivana Lukjanova. Viņi tika aizstāti ar Alanu Sineļņikovu (tika saukts kopš Japānas spēles februārī) un Vladislavu Gabovu, kuri iederējās asimetriskajā shēmā kā vairāk uz aizsardzību tendēti malējie pussargi. Savukārt Kļava maijā tika pārkvalificēts par balsta pussargu, kur gan pēdējā laikā jau bija spēlējis arī klubā.

Pahara pieeja bija cita. Marians izmainīja shēmu, daudzu esošo spēlētāju pamatpozīcijas un sastāvu papildināja (pastiprināja?) arī no ārpuses. Pirmkārt, jāsāk ar to, ka Pahara vadībā par izlases pamatshēmu ir kļuvis pavisam cits izvietojums: 5-3-1-1 (vai 3-5-1-1, ja tā vairāk labpatīk) ar rombu viduszonā un diviem flanga spēlētājiem, kas var darboties no viena laukuma gala līdz otram. Būtiskākā atšķirība ir tieši šajos flanga spēlētājos, jo Starkova un Pahara redzējums par malējiem aizsargiem (vismaz izlases kontekstā) ievērojami atšķiras - Starkovs tomēr deva priekšroku fiziskās divcīņās spēcīgākiem un otrajā stāvā meistarīgākiem aizsargiem, kuri reti uzbrukumiem pieslēdzas laukuma pēdējā trešdaļā. Tāpat Marians Grieķijā parādīja, ka var ne tikai mainīt spēlētājus shēmas ietvaros, bet no spēles uz spēli brīvi mainīt arī pašu shēmu - Pirejā sākām ar neierasto 4-3-2-1 jeb Ziemassvētku eglīti, otrajā puslaikā gan atgriežoties pie 5-3-1-1.

Otrkārt, kā jau minēts augstāk, Pahara vadībā ir mainīta izpratne par daudzu spēlētāju pamatpozīcijām. Gabovs un Sineļņikovs pilda tos pašus pienākumus, ko “Skonto” (Starkovs neslēpa, ka Sineļņikovu izlasē neredz kā malējo aizsargu). Bulvītis no malējā aizsarga atkal kļuvis par centra aizsargu (lai cik tas dīvaini varbūt nebūtu, pēdējā gada laikā labākos mačus izlasē viņš gan ir aizvadījis tieši malā, nevis centrā), bet Rugins no aizsardzības malas atgriezies centra pussarga vietā. Te gan jāatgādina, ka runa ir tikai par izlasi - Rugins kā aizsargs uzspēlēja arī Pahara “Skonto”. Un Vladimirs Kamešs un, iespējams, arī Andrejs Kovaļovs, ir kļuvuši par rezerves malējiem aizsargiem (runa ir tikai par 5-3-1-1). Domājams, ka tieši Kamešs no tiem futbolistiem, kas ir izsaukti, ir galvenais zaudētājs no trenera un shēmas maiņas - pie Starkova viņa vieta pamatsastāvā īsti netika apstrīdēta.

Treškārt, Pahars ir mainījis sastāvu arī no ārpuses. Pēc vairāku gadu pārtraukuma uz izlasi ir izsaukts veterāns Aleksandrs Koliņko, kurš jau pirmajos treniņos darbojās ar milzīgu atdevi un enerģiju, noņemot jebkādus jautājumus par to, kādēļ ir atgriezies. Taču Pirejas spēle pierādīja, ka Pahars ar Koliņko nerēķinās tikai kā ar līderi ģērbtuvēs un treniņos, bet gan arī kā reālu izaicinātāju ilglaicīgajam pirmajam numuram Andrim Vaņinam, kas jau pārāk ilgi valstsvienībā bija dzīvojis komforta zonā un kura pozīcijas bija tik akmenscietas vairāk nevis paša izcilības un nevainojamības, bet gan konkurences trūkuma dēļ.

Vismaz sarunās medijiem Starkovs apstiprināja, ka arī, viņaprāt, Koliņko ir izlases līmeņa vārtsargs, taču nav jēgas viņu izsaukt, ja Aleksandrs netiks laukumā - un Starkova acīs Vaņins bija nepšaubāms pirmais numurs. Pahara laikā bez Pāvela Doroševa vairs uz izlasi netiek sauktas tādas Starkova vērtības kā Deniss Ivanovs, Oskars Kļava, Vitālijs Smirnovs, Oļegs Laizāns un Edgars Gauračs. Interesanti būs redzēt, vai Višņakovam un Lukjanovam atradīsies vieta izlasē pēc tam, kad (ja?) viņi atgūs formu savos jaunajos ārzemju klubos.

Izlasē ir atgriezies perspektīvais pussargs Artūrs Zjuzins, kurš neizmantoja dažas dotās iespējas Starkova laikā un kura atteikums martā pamatīgi iedragāja viņa jau ne tā spīdošās pozīcijas. Tāpat vietu izlasē ieguvis Renārs Rode, kurš Starkova periodā bija sevi labi parādīja treniņos, kad tika piesaistīts divpusējām spēlēm, Deniss Rakels, Vitālijs Jagodinskis, un, protams, Juris Laizāns. Līdz ar Laizāna atgriešanos tieši viņam ir nozīmīga loma uzbrukumu ievadīšanā, kas iepriekš bija liela problēma. Grūti spriest, cik ilgi Laizānam būs otrā jaunība, taču konkurence uz trim centra pussargu vietām ir milzīga - Laizāns, Cauņa, Rugins, Zjuzins, Lazdiņš un arī Fertovs, kuru Pahars uzskata par izlases pamatsastāva spēlētāju.

Visas uzskaitītās izmaiņas, klāt pieliekot Pahara atklātumu sarunās ar medijiem, vēl gan automātiski nenozīmē arī kvalitātes paaugstināšanos. Lai arī pirmās trīs spēles neatkarīgi no dažādajiem iznākumiem tika izceltas pozitīvi, nebūt ne viss bija tik rožaini, kā varētu šķist. Igauniju neuzvarējām vairākumā, pret Lietuvu ne tikai paši radījām daudz momentu, bet ļāvām to darīt arī pretiniekiem, bet pret Grieķiju mums bija tikai pusotra reāla iespēja pie pretinieku vārtiem. Taču amatā vairs nav pamatoti un brīžiem arī nepamatoti nemīlētā Starkova, līdz ar to ir arī mainījusies publikas un mediju attieksme. Treneru maiņas dēļ negatīvo nodzēš pozitīvais, kā pagaidām ir vairāk, taču Starkova pēdējā gada laikā tika izcelts gandrīz tikai negatīvais - kaut gan bija arī pozitīvas iezīmes. Pat apkaunojumā Vaducā...

Kamēr Pahara māja vēl tikai tiek celta, tieši tas varbūt arī ir galvenais iemesls, kādēļ vispār vajadzēja mainīt treneri - lai no baltas lapas varētu sākt strādāt ne tikai izlase un tās spēlētāji, bet lai uz valstsvienību no baltas lapas sāktu skatīties arī pārējie. Šobrīd galvenais, ka ir kļuvis citādi. Vai kļūs arī labāk un konkurences kvantitāte teju visās pozīcijās pārtaps arī kvalitātē, to rādīs tikai laiks.