Astafjevs par dāņu dinamītu: "Dāņi bija kā mašīnas, taču mēs nenobijāmies"

- 1992. gadā debitēji Latvijas izlasē. Atceries, ka toreiz dāņiem spēlēja arī Olsens?
- Jā, biju dzirdējis, ka Fēru salas trenē pazīstams spēlētājs no Dānijas izlases, kas "Euro 1992" izveidoja sensāciju. Atceros to spēli. Viņi ieradās kā tobrīdējie Eiropas čempioni, spēle, šķiet, notika 22. augustā [26. augustā – A.S.]. Man tā bija debija, ļoti labi atceros – izgāju uz 15 minūtēm Jurija Popkova vietā, atceros arī to. Protams, tādas spēles neaizmirst. Debija, pilnas tribīnes "Daugavas" stadionā…

Un palicis atmiņā arī tas, kā es, būdams rezervists, no ģērbtuvēm no tribīņu apakšas izgāju laukumā. Un tur stāvēja tādas (!) mašīnas…Dānijas izlase, Viltorts [domāts Vilforts]…Neatceros precīzi uzvārdus, bet kārtīgas mašīnas, milzīgi spēlētāji, kuri pēc komplektācijas un auguma bija divreiz lielāki par mums. Un atceros, ka viņiem toreiz bija tāds iespaidīgs komandas sauklis "au!", ko tagad izpildām arī mēs. Taču viņi mūs nenobiedēja un mēs nospēlējām diezgan solīdi. Tas bija diezgan sensacionāls punkts, tāds mūsu pirmais lielais punkts. Protams, mēs gan vairāk aizsargājāmies un atsitāmies.

- Tev toreiz bija 21 gads, debija izlasē, pretī Eiropas čempioni. Kājas netrīcēja, izejot laukumā?
- Izejot laukumā un nokļūstot savā vidē, uztraukums pazūd. Taču citādi, protams, tobrīd vēl biju tikai jauns puika un tas viss man bija kas jauns – atlases cikls, izlase, čempioni. Bija pietiekami daudz iemeslu, lai galva sagrieztos.

- Tajā laikā vēl nebija tik milzīgu iespēju skatīties spēles, apskatus, analīzes un lasīt simtiem ziņu, kā tas ir tagad. Cik daudz sanāca sekot līdzi "Euro 1992" finālturnīram?
- Protams, gan lasīju, gan skatījos un atceros to situāciju. Zināju, ka Dānija neizgāja kvalifikāciju, taču dienvidslāvi politisku motīvu dēļ nepiedalījās finālturnīrā un dāņi no atvaļinājuma aizbrauca uz čempionātu. No viņiem neviens neko negaidīja un neprasīja. Biju daudz lasījis par viņu galveno treneri Melleru-Nilsenu. Par to, kā viņš vadīja komandu. Par to, cik grūti bija visus savākt. Par to, ka Vilfortam bija problēmas ar meitiņu, kura slimoja, un to, kā viņš pēc tam atgriezās izlasē [Vilforts meitas slimības dēļ izlaida grupu turnīra izšķirošo spēli pret Franciju – A.S.].

Biju ļoti labi informēts par Dānijas izlasi. Tagad, kad parādījies internets, ar lielu interesi pārlasu visus šos momentus, jo pašam ir sanācis spēlēt pret tik spēcīgiem futbolistiem. Ļoti daudzi no viņiem spēlēja Anglijas čempionātā, un viņi man, protams, bija kā piemērs, no kuriem var mācīties. Patīk lasīt par agrākajiem notikumiem un jo īpaši par tiem spēlētājiem, ar kuriem pašam ir bijusi iespēja spēlēt. Un ļoti patīkami, ka pretinieku izlasi trenē cilvēks, pret kuru ir bijusi iespēja iziet laukumā. Ja būs iespēja, noteikti sasveicināšos ar viņu.

- Tajā ciklā Dānija beigās netika ārā no grupas. Vai paši savā starpā toreiz runājāt, ka arī esat pielikuši roku pie tā, lai Eiropas čempioni netiktu uz Pasaules kausu?
- Mūs ne tik daudz interesēja, kā klājās mūsu pretiniekiem. Tas neizšķirts pret Dāniju mums deva lielu grūdienu nākotnei, jo sapratām, ka varam nezaudēt spēcīgiem pretiniekiem un ka varam ar viņiem spēlēt kā līdzīgs ar līdzīgu. Labi, ne gluži kā līdzīgs ar līdzīgu, bet vismaz varam sasniegt rezultātu. Pēc tam viesos zaudējām īriem [0:4], bet mājās ar spāņiem atkal nospēlējām veiksmīgi un izcīnījām punktu [0:0]. Šīs spēles deva tādu pārliecību un ļāva mums attīstīties nākotnē. Esam maza valstiņa, kas tobrīd vēl tikai uzkrāja pieredzi. Tas mums pašiem bija būtiskāk, nevis tas, ka mūsu dēļ kāds nav ticis ārā no grupas.

- Kā tajos laikos bija ar došanos uz izbraukuma spēlēm? Uz to pašu Dāniju, Spāniju?
- Arī tolaik mums tomēr bija iespēja lidot ar līgumreisiem. Piemēram, pirms spēles Spānijā gatavojāmies nometnē Itālijā. Finanšu tam pietika. Lielu problēmu nebija, un mūsu pirmās spēles piesaistīja lielu uzmanību, jo Latvija tikai sāka savu, tā teikt, vēsturisko ceļu futbolā. Nekādu problēmu nebija – tika pasūtīti līgumreisi, futbolistiem bija labi apstākļi.

- Tagad skatoties pagātnē, kas bija lielāka sensācija – Dānijas triumfs 1992. gadā vai Grieķijas 2004. gadā?
- Grūti salīdzināt. Gan tā, gan tā izlase uzvarēja pelnīti. Dāņi tomēr spēlēja uzbrūkošāku futbolu. Atceros, ka viņi dramatiskā finālā uzvarēja vāciešus [2:0] un to izdarīja ar labu spēli. Grieķi tomēr vairāk spēlēja no aizsardzības. Taču tagad futbols kļūst arvien taktiskāks. Piemēram, pēdējais Portugāles triumfs – arī portugāļi pēdējos mačus jau vairāk spēlēja no aizsardzības. Dažādas taktikas, dažādas komandas – grūti salīdzināt, katrai komandai ir tiesības uz savu spēles redzējumu.

Tāpēc ļoti interesanti, kāda taktika tagad būs Fēru salām. Pēc mūsu analīzes Fēru salas ir stipra komanda, kas spēlē mūsdienīgu futbolu, kurā uzbrukumiem pieslēdzas arī malējie aizsargi. Un ne jau nejaušības pēc viņi nospēlēja neizšķirti ar ungāriem, kuri spēlēja Eiropas čempionāta finālturnīrā, un pat varēja viņus uzvarēt. Bija abpusēji asa spēle. Tāpēc sagaidu interesantu spēli.

- Paraksturo Fēru salu izlasi! Ko no tās varam sagaidīt?
- Viņi stila ziņā kaut kādā ziņā atgādina Islandi, arī dāņus. Spēcīgi puiši, izturīgi – acīmredzot klimatiskie apstākļi norūda spēlētājus. Viņi pirmām kārtām ir fiziski ļoti spēcīgi, taču arī tehniskajā ziņā īpaši izceļas divi spēlētāji – balsta pussargs [Hadlurs Hansons] un astotais numurs, uzbrūkošais pussargs, otrais uzbrucējs [Brandurs Hendriksons Olsens]. Fēru salas ir sabalansēta komanda, kustīga, spēlē visas 90 minūtes. Gluži kā Anglijā – spēlē no vieniem vārtiem uz otriem, tur augstu tempu. Nebūs viegli, bet arī mēs gatavojam savu spēli.

- Kura komanda būs favorīte?
- Mēs spēlējam mājās. Neapšaubāmi, ka gan līdzjutēji, gan skatītāji no mums sagaida uzvaru. Ņemot vērā mūsu iepriekšējās spēles, mums tomēr vajadzētu parādīt kvalitatīvāku, kvalificētāku futbolu. Pieliksim visas pūles, lai to izdarītu.

- Kura no daudzajiem savainotajiem mums pietrūks visvairāk?
- Toties ir jauni spēlētāji, kuri ir izsaukti, lai viņus aizvietotu.

- Ļoti diplomātiski.
- (Smejas) Protams, ka līderu mums pietrūks. Savainotie spēlētāji tomēr ir pamatsastāva futbolisti, taču tā ir iespēja citiem. Tas ir sports, tas ir futbols. Vieta tukša nekad nepaliks. Tagad ir ļoti laba situācija sevi parādīt tiem, kuri iepriekš spēlēja otrās lomas vai izlasē nebija vispār. Tagad izlasē parādījušies gan jauni spēlētāji, gan labi aizmirsti vecie. Domāju, ka noteikti neesam kļuvuši vājāki, bet to parādīs tikai spēle.

- Kādi ir galvenie secinājumi pēc spēles Andorā?
- Pirmkārt, pret Andoru spēlējām sev netipisku futbolu, kurā mums tomēr bija grūti. Neesam tā komanda, kurai ir liels pārsvars gaisā un kura var aizrauties ar tālajām piespēlēm. Komandā esot tehniski labiem izpildītājiem un gudriem spēlētājiem, tomēr vajadzēja spēlēt sev raksturīgāku futbolu un vairāk kontrolēt bumbu. Kā izdosies, redzēsim. Fēru salas ir diezgan stipra komanda, spēlē agresīvi un asi. Viss būs atkarīgs no pašiem spēlētājiem. Esam gatavi tādai spēlei.

- Kurai komandai prognozē čempiones titulu Virslīgā?
- Latvijas čempionāts ir neprognozējams, un ļoti labi, ka tagad katra spēle var izmainīt situāciju gan turnīra tabulas augšdaļā, gan vidusdaļā. Prognozēt nevēlos. Tagad spēles vēroju no malas, un man ir interesanti sekot līdzi futbolam. Pēdējā spēle starp "Liepāju" un "Jelgavu" bija diezgan kvalitatīva. Sagaidu interesanti sezonas izskaņu ar daudz gūtiem vārtiem. Ar visādām interesantām situācijām laukumā – tagad kādam atkal vainīgi ir tiesneši. Krievijā ir tieši tāpat – kā Maskavas "Spartak" neizdevās spēle [2:4 pret Sanktpēterburgas "Zenit"], tā uzreiz sākās apvainojumi. Tā ir neizbēgama futbola sastāvdaļa. Vienkārši baudīšu futbolu.

- Pats gan jau atbalstīsi "Jelgavu"?
- Protams, ka "Jelgava" man ir tuva komanda un ceru, ka tā ieņems pēc iespējas augstāku vietu. Pēc uzvaras Liepājā tai ir labas izredzes iekļūt trijniekā un varbūt pat iegūt arī sudrabu.

- Kā skaties uz savu nākotni? Varam sagaidīt, ka nākamsezon atkal kļūsi par kāda kluba galveno treneri?
- Pagaidām grūti kaut ko pateikt. Šobrīd nav nekādas konkrētības. Dzīvē ir dažādi periodi, un šobrīd sanācis tā, ka varu uz to visu varu skatīties no malas. Laiks velti neaizrit. Veltu vairāk laika dažādiem čempionātiem, skatos futbolu, mācos, dzīvoju futbolā. Un izlase ir tas laiks, kad varu atgriezties komandas iekšējā virtuvē un turpināt attīstīties.