Penkevics: "Debija izlasē ir sapņa piepildījums – fantastiskas sajūtas"

"Emocijas, protams, ir fantastiskas – debija Latvijas nacionālajā izlasē ir sapņa piepildījums. Kā bērns sapņoju būt izlasē un šodien to beidzot piepildīju. Lai gan pārbaudes spēle, bet izlase ir izlase. Par savu sniegumu gan ir nepiepildīta sajūta. Vienmēr gribas vairāk, bet šodien mani nesaprotamā kārtā pievīla ķermenis – neizpratu, kādēļ abās kājās tik ātri sākās krampji. It kā klubā spēlēju pa 90 minūtēm, bet te arī ir cits līmenis, cits stress, cita atbildība. Krampji mani izsita no līdzsvara, bet tas nav attaisnojums," sacīja 22 gadus vecais "Jelgavas" centra pussargs.

"No mums, kā centra pussargiem, treneris prasa visu laiku sevi piedāvāt, atvērties. Arī tas man varbūt līdz galam nesanāca. Meklēju tās vietas, tās zonas, bet varbūt kaut kur vēl ne līdz galam saprotos ar komandas biedriem, ar kuriem kopā esmu bijis tikai piecas dienas. Vismaz zinu, pie kā man vēl ir daudz jāstrādā. Jā, pamatsastāvā it kā daudzi bija no "Valmieras", bet tajā pašā laikā ar centra aizsargiem Jagodinski vai Meļņiku, no kuriem man ir jāsaņem bumba, vēl ne tik labi saprotos. Ar pārējiem esmu spēlējis, taču izlasē tas tik un tā ir nedaudz citādi. Kopumā jau bija ok, bet maza nepiepildīta sajūta ir.

Beidzot piepildīju savu sapni, un no tā visa ir tāds emociju kokteilis – gan galvā, gan darbībās, ar šo stresu bija jācenšas tikt galā. Pirmais solis pretī Anglijai? Pirmais solis sākās jau bērnībā (smejas), bet, jā, tas ir mans nākamais mērķis – šodien izpildīju savu pirmo mērķi, par ko sapņoju ļoti ilgu laiku. Bērnībā šeit uz izlases spēlēm biju ļoti bieži. Kristaps Blanks vienmēr dabūja biļetes, no Ritvara Rugina man bija krekls, šorti, man vēl kaut kur ir smieklīga bilde no 2010. gada Pasaules kausa kvalifikācijas, kur stāvu un atbalstu komandu. Man ļoti patika skatīties izlases spēles un vienmēr gribēju arī pats tajā kādreiz spēlēt. Tajā laikā ļoti skatījos uz Cauņu, Rudņevu, Gorkšu, kurš bija kapteinis. Aleksandram Cauņam jau atgādināju, ka ļoti spilgtā atmiņā man ir palikusi spēle [2010. gadā] pret Gruziju, kuru skatījos pa televizoru, un viņš kompensācijas laikā pie 0:1 pusšķērītē guva vārtus.

Pirmais izsaukums uz izlasi, godīgi sakot, bija neliels pārsteigums. Mazliet rēķinājos ar to, jo biju labi strādājis, bet varbūt vēl ne līdz galam pietiekami - vienmēr esmu ļoti paškritisks un uz situāciju skatos no abām pusēm. Ziņu saņēmu pusotru nedēļu pirms nometnes – no Roberta Mežecka. Klubs man vēl nebija paguvis pateikt, tobrīd braucu pie stūres un atbildēju [zvanam] – sākumā pat mazliet nesapratu, ko man saka. "Labdien, šeit Roberts Mežeckis, nacionālās izlases menedžeris," jau mazliet apzinājos [kas notiek], un tad viņš vaicāja, vai zinu, kur ir [izlases] viesnīca. Sāku [stostīties] un nemācēju salikt burtus kopā (smejas). Bet tas bija ļoti patīkams mirklis. Par pamatsastāvu uzzināju vakar. Naktī, godīgi sakot, vienu stundu negulēju – pamodos starp trijiem un četriem, nevarēju aizmigt, bija daudz domu galvā, visu laiku vizualizēju, kā būs. Bieži ir tā, ka vizualizēju piespēles, sitienus pa vārtiem – tas varbūt kaut kādā veidā mani iespaido, lai laukumā būtu labāk.

Pēdējās Virslīgas spēlēs man bija citas veselības problēmas. Biju saslimis ar kaut kādu vēdera vīrusu. Vemšana, caureja, veselu nedēļu mocījos, bet tik un tā bija jāspēlē – arī ar slimību. Normāli ēdis un gājis uz treniņiem nebiju trīs dienas, bet tev ar raksturu ir jānospēlē pilna spēle. Darīju, ko varēju, bet kaut kādā 75. minūtē vienkārši sākās vemšana, rīstījos un vairs nevarēju izturēt – bija ļoti nepatīkama sajūta, bezspēks, negulētas naktis."