Vaņins: "100 spēles ir mans mērķis. Tad varētu arī atvadīties no izlases"

Nākotne klubā
Palīdzējis "Zürich" atgriezties Šveices Superlīgā, Vaņins 2018. gada februārī zaudēja pamatvārtsarga lomu klubā. Vēl 18. februārī viņš sargāja vārtus pret "Luzern" (1:1), taču divas dienas vēlāk galvenā trenera amatā stājās ilggadējais Šveices izlases aizsargs Lidoviks Maņēns, kurš nolēma uzticēties Janikam Breheram, kuram nu ir 26 gadi. Lai arī Vaņins ar retiem izņēmumiem vairs spēlēja tikai kausā, Latvijas izlases kapteinis šā gada janvārī pagarināja līgumu ar vēl uz sezonu. "Es palieku Cīrihē," intervijā Sportacentrs.com saka Vaņins. "Vasaras laikā nebija nekā konkrēta. Varbūt bija sarunas ar arābu valstīm – Saūda Arābiju -, taču nekādu konkrētu piedāvājumu nebija un arī klubs negribēja mani laist prom, jo, cik ir runāts, viņi ar mani rēķinās. Arī treneris ar mani rēķinās. Vienmēr esmu gatavs iziet laukumā, ja tas ir vajadzīgs. Janvārī, kad Cīrihe piedāvāja pagarināt līgumu, nekādu šaubu nebija. Citu variantu nemaz nebija, tobrīd domāju, ka izlasē turpināšu spēlēt, un cerēju, ka varbūt arī klubā parādīsies iespēja spēlēt. Man tomēr jau ir 39, nevis 29 gadi – tagad mainīt klubu un atrast ko citu ir ļoti grūti. Ja nu vienīgi braukt uz Ķīnu vai arābu valstīm."

Vecākie šobrīd izsauktie spēlētāji Eiropas izlasēs

Motivācija izlasē
Augusta beigās bija pirmā preses konference, kurā Slaviša Stojanovičs publiski atzina, ka vārtsargu hierarhijā šobrīd visaugstāk vai vismaz labākajās starta pozīcijās pirms valstsvienības nometnes ir viens no Gdiņas "Arka" līderiem Šteinbors. Tomēr Vaņins neminstinoties apstiprinoši atbildēja uz jautājumu, vai vēl grib braukt uz izlasi: "Protams, ka joprojām alkstu to darīt. Spēlēšana izlasē ir īpaša lieta. Katram gribas spēlēt [izlasē], un arī es gribu to darīt. Ja nespēlēju nedz klubā, nedz izlasē, tas ir grūti. Esmu izsalcis pēc spēlēšanas."

Nāciju līgā Vaņins kļuva par Latvijas izlasē spēlēm visu laiku bagātāko vārtsargu, apsteidzot pašreizējo valstsvienības vārtsargu treneri Aleksandru Koliņko, un Andris ir tikai divu spēļu attālumā no tā, lai kļūtu par astoto Latvijas izlases maģiskā simtnieka kluba biedru. Sarunas laikā Vaņins bija pirmais, kurš ierunājās par 100 spēlēm, un viņš nekautrējas teikt, ka vēlas sasniegt šo latiņu. "Protams, mans mērķis ir nospēlēt 100 spēles. Domāju, ka pēc tam es atvadītos no izlases."

Vaņins pamatvārtsarga lomā bija sešus ciklus pēc kārtas un simtnieku visdrīzāk būtu sasniedzis jau jūnijā – ja ne savainojuma pirmajā puslaikā Skopjē. "Cik tuvu esmu tām 100 spēlēm - tas ir jāprasa trenerim," atbild Vaņins. Šveicē jau vienpadsmito sezonu aizvadošais Vaņins gan piebilst, ka starp karjeras beigām izlasē un klubā visdrīzāk nav liekama vienādības zīme. "Kamēr labi jutīšos, tikmēr ir jāspēlē. Šobrīd es pat jūtos labāk nekā pirms desmit gadiem, taču treneri diemžēl skatās pasē. Vecā skola… Virs 30 gadiem vairs jau neesi perspektīvs. Viss ir jāpierāda treniņos. Sliktāks vārtsargs nekā pirms desmit gadiem es noteikti neesmu palicis un joprojām cenšos progresēt."

Statuss izlasē
Savainojums Skopjē un Šteinbora iešana pamatsastāvā neziņu radījusi vēl par citu jautājumu: kurš šobrīd ir izlases kapteinis? Vaņinam sēžot rezervē, laukumā kapteiņa apsējs tika centra aizsargam Kasparam Dubram, un Stojanovičs iepriekš deva mājienu, ka mainīsies arī oficiālais kapteinis. Tomēr atbildes uz to nometnes sākumā vēl nebija. "Kapteinis? Es esmu pieredzējušākais spēlētājs (gardi smejas). Nezinu, tas ir jāprasa trenerim," pirmdien teica Vaņins. "Ar treneri sarunas par manu lomu vēl nav bijis, viss vēl ir tikai priekšā. Pagājušās nedēļas vidū ar viņu sazvanījāmies, taču saruna bija virspusēja - viņš teica, ka vēlas mani redzēt izlasē un grib ar mani parunāt šeit, uz vietas."

Vārtsargu spēles pamatsastāvā atlasē un finālturnīros

"Kurš ir izlases līderis? Tavā priekšā sēž (atkal gardi smejas). Mums katrā līnijā ir līderi. Maksimenko, Dubra, Laizāns, priekšā varbūt arī Rakels, Gutkovskis. Es varu pirms spēles pateikt kādus vārdus. Arī Dubra var. Tas ir jādara kapteinim," teica Vaņins. Cits kapteiņa pienākums, par kura veikšanu Vaņins arī uzrakstīja atklātu vēstuli savā Instagram profilā, bija saistīts ar prēmijām. " Man bija saruna ar mūsu federācijas prezidentu Gorkša kungu, jo viņš atcēla izsaukuma naudas un arī prēmijas kļuva diezgan mazākas, nekā tās bija iepriekš. Man, kā kapteinim, komandas biedri prasīja uzzināt sīkāk. Parunājām kā divi pieauguši cilvēki, un viss. Viņš pateica savus argumentus, es pateicu savus. Tas nevienam nav noslēpums, ka arī finansiālā puse komandai ir stimuls sisties laukumā. Uzprasīju, kādēļ agrāk bija tā, bet tagad nolēmi visu nogriezt. Viens otru uzklausījām. Nekas nav mainījies."

Izlases katastrofa
Pirms trim gadiem Andorā laimīgi Šabalas vārti atnesa smagu uzvaru pār pundurvalstiņu (1:0), izcīnot ceturto panākumu piecās spēlēs un nezaudējot sestajā mačā pēc kārtas. Kopš tā laika 29 spēlēs ir piedzīvoti 20(!) zaudējumi un izcīnītas nieka divas uzvaras – 4:0 pār Andoru un 1:0 pār Igauniju. Šajā laikā bijuši gan apkaunojoši rezultāti pret vājākajām izlasēm Eiropā – 0:1 Gibraltārā, pat divi 0:0 Nāciju līgā pret Andoru -, gan arī bezcerīgas sakāves ar 0:5 pret Gruziju un Slovēniju. "Iepriekš [Gibraltārā] teicu, ka zemāk vairs nav kur krist, bet tie banālie vārdi vairs nestrādā," sacīja Vaņins.

"Grūti teikt, kādēļ tik slikti spēlējam, kaut gan futbolisti spēlē ārzemēs un arī Latvijas čempionātā. Spēlētāju individuālais līmenis ir stiprs, bet rezultāti rāda, ka mēs, kā komanda, esam ļoti vāji," komentē Vaņins. "Nezinu, kur ir problēma. Ja paskatās no malas, agrāk mēs nezaudējām divcīņās. Uzvarējām divcīņās, līdz pēdējām minūtēm spējām turēties 16 metros [soda laukumā] un sargāt 0:0 un meklējām arī iespējas pretuzbrukumos. Bet tagad… Domāju, ka mums arī neveicas – kā mums iesit vienus vārtus, tā aiziet arī otrie un trešie. Domāju, ka pārāk pārdzīvojam ielaistos vārtus un pārstājam spēlēt. Vajag, tieši otrādi, uzkurināties, jo 0:1 vēl nekas nav."

Ekrānšāviņš no soccerway.com.

"Trūkst ticības. Nav rezultāta un īsti nevaram paņemt punktu arī pret kādu no lielajām komandām. Kaut vai punkts mājās pret tādām komandām kā Izraēla vai Slovēnija būtu liels panākums, kas ļautu sākt ticēt saviem spēkiem. Taču šobrīd nevaram paņemt pat to vienu punktu. Neteiktu, ka tagad mēs būtu daudz vājāki kā pret čehiem vai turkiem, bet toreiz mēs spējām aizsargāties un atrast pretuzbrukumus. Varbūt toreiz bija vairāk veiksmes. Kas ir mūsu stiprā puse tagad? (Iesmejas) Standartsituācijas. Tajās mēs esam bīstami," saka Vaņins.

Pirms desmit gadiem Latvija bija praktiski viena puslaika attālumā, lai otro reizi vēsturē spēlētu pārspēlēs. "Kas nogājis greizi desmit gadu laikā? Paaudžu maiņa," uzskata Vaņins. "Paskaties, kādos klubos tolaik spēlēja – Anglijā, Krievijā, Eiropā. Arī futbolistu līmenis, domāju, bija augstāks, nekā tas ir tagad. Tā paaudze bija stiprāka – to varu pateikt droši. Taču nevaru pateikt, ka šī paaudze būtu tik vāja, ka mājās Slovēnijai jāzaudē ar 0:5 un Izraēlai – ar 0:3. Dažus ciklus iepriekš mēs Izraēlu uzvarējām izbraukumā, kaut gan tā Izraēla bija stiprāka nekā šī. Pat nezinu, kā izskaidrot pašreizējo situāciju. Kā jau teicu, pārliecības atgūšanai mums vajag izcīnīt kādu punktu pret kādu lielu komandu – piemēram, pret to pašu Poliju Varšavā vai tagad pret Austriju. Domāju, ka tad arī viss aizies un viss mainīsies. Šajās spēlēs mums ir jāparāda savas stiprākās īpašības un jāparāda, ka esam komanda, nevis individuāli spēlētāji. Jāparāda, ka varam būt spēcīgi tieši kā komanda."

Izlases sākumsastāvs Grieķijā (2009. gadā), Turcijā (2015. gadā) un pret Slovēniju (2019. gadā)

+Spēlētājs spēles dienā togad vēl nebija svinējis dzimšanas dienu