Kazakevičs: "Vapni varēju stipri ātrāk paņemt un iespēlēt izlasē"

43 gadus vecais Dainis Kazakevičs šobrīd Jelgavā ir izveidojis bērnu futbola skolu un tai velta daļu sava brīvā laika. Par futbola baudīšanu šobrīd bijušais izlases treneris atzīmēja: "Futbolu neesmu sācis skatīties vairāk, jo agrāk bija diezgan daudz to "obligāto" spēļu. Dažreiz nedēļas nogalē tās bija astoņas deviņas spēles. Pirmdienā vēl paķēri kādus hailaitus. Tas bija liels apjoms, kuram vēl nāca klāt tas, ka ir jāpieņem lēmumi. Šajā posmā [pēc izlases amata atstāšanas] daudz esmu skatījies Eiropas čempionāta spēles. Pietiekami daudz arī Virslīgu. Vairs ne tik daudz klātienē, kā tas bija esot izlases trenerim. Tagad televīzijā skatos."

"Ziemas posmā vajadzēja atiet no emocijām un tās situācijas, kas bija. Pagājušais gads tīri cilvēcīgi emocionāli nebija vienkāršs. Veltīju laiku savam mentālajam stāvoklim, lai sakārtotos un atjaunotos. Esot tik aktīvā darbā, objektīvi ģimene cieš. Brīvdienas parasti ir spēlēs un treniņnometnēs. To es nokompensēju pilnā apmērā. Meita šogad sāk iet pirmajā klasē. Smejoties viņa man teica - "Tēti, tu darbu varētu atrast rudenī, lai vasarā varētu pavadīt laiku ar mani kopā." Tik strikts tas uzstādījums nebija, bet priekš sevis nolēmu, ka pats pirmo pusgadu īsti neko nemeklēju. Tā kā īsti labi varianti paši nenāca, tad pavadīju laiku atjaunojoties un ar ģimeni, paralēli baudot futbolu," par savām gaitām pēc šķiršanās no izlases teica Kazakevičs.

Apvārsnī Kazakevičam esot bijuši divi darba piedāvājumi. Viens ar mazas valsts izlasi un viens ārzemju klubā. Neviena no opcijām līdz konkrētai vienošanās fāzei gan nenonāca. Savukārt vietējā futbola dīķī vakanču īpaši daudz nav, trenerim sakot: "Latvijā treneru darba tirgus ar pozīcijām, kas man pašam būtu interesantas, nav ļoti liels. Ņemot vērā mazo Latvijas futbola virtuvi, ir varianti, kurus man nepiedāvās vai kurus es neizskatīšu. Attiecībā uz ārzemēm esmu jau iepriekš teicis, ka Latvijas treneris un Latvijas spēlētājs vēl nav prece. Ja ir jākonkurē ar vāciešiem, francūžiem vai citiem - viņu, piemēram, pusgada pieraksts Bundeslīgā daudz ko atrisina. Vēl viens izaicinājums ir darbs ar aģentiem. Pats treneris reti sev meklē darbu. Parasti to dara aģenti. Jautājums ir cik spēcīgi ir tie aģenti, kuriem ir interesants Latvijas tirgus un treneri."

Kazakevičs arī ieskicēja savus pirmos novērojumus par izlasi itāļu speciālista Paolo Nikolato vadībā: "Paskatoties Baltijas kausa spēles, redzu ideju trenerim. Viņš ir nolicis sev priekšā vairākas lietas, kurām viņš tic. Futbola sabiedrībai tas ir skaļi pateikts. Noteikti vēl detalizētāk tas ir teikts arī spēlētājiem. Laukumā spēlētāji to cenšas realizēt. Futbolā nav viena pareizā viedokļa vai ceļa. Šis ceļš ir citādāks nekā es viņu gāju. Man tas bija pragmatiskāks, saprotot to, ko futbolisti spēj. Uz tā centos uzbūvēt pārējās lietas. Jaunais treneris iet no tās pārliecības, kas ir viņam."

"Treneris piedāvā lietu, kurai viņš tic. Vai tas strādā vai nē, to jau parāda rezultāts. Spēlē pret Lietuvu varēja redzēt, ko treneris grib. Sastāvs bija izvēlēts tehniskās, mazāks, vairāk spēlējošs ar bumbu. Tam bija blaknes, jo zaudējām ļoti daudz divcīņas laukuma vidusdaļā. Pretinieki mūs fiziski nostūma no bumbas un atņēma to atslēgas pozīcijās. Viņi iesita vārtus un mēs to spēli zaudējām. Ir divi ceļi. Saprast, ka to nevaram izdarīt. Otrs ceļš ir ticēt un saprāta robežās koriģēt kaut kādas lietas. Ja treneris tic, ka tā ir jāspēlē, tad tas ir jāturpina. Ja ideja ir pareiza - rezultāts atnāks," par izlases pārorientēšanos spēlēšanai no pirmā numura pozīcijas sprieda Kazakevičs.

Bijušais izlases treneris norādīja, ka Nāciju līgas C grupā septembra pretinieki ir ļoti nopietnas izlases: "Pēc spēlētāju līmeņa šīs abas divas komandas - Armēnija un Ziemeļmaķedonija ir spēcīgākas par mums. Armēnijas sakarā mēs kā komanda varam būt spēcīgāki par viņiem. Atceroties pagājušo gadu, izbraukuma spēlē funkcionāli bijām ļoti sliktās kondīcijās. Aizbraucām pēc smagas spēles un nepaspējām atjaunoties. Tā kondīciju ziņā bija viena no sliktākajām spēlēm četros gados manā vadībā. Būtu labākās kondīcijās, tur arī varētu veiksmīgāk spēlēt. Taču tas, ka tā ir ļoti laba komanda ar ātriem un tehniskiem futbolistiem, tas ir viennozīmīgi. Dajebkādā stilā viņus nevar apspēlēt. Ļoti būs jāpiedomā pie tā kā izmantot mūsu spēcīgās puses. Būs jāsabalansē tas kā spēlējam ar bumbu ar to kā to darām bez bumbas."

Ieskatoties pāris zīmīgākajos pārkārtojumos, kas notikuši pēc viņa ēras noslēgšanās pie izlases stūres, Kazakevičs atzīst: "Lūkasa [Vapnes] gadījumā uzreiz teikšu, ka tā ir viena no lietām, ko ar atpakaļ ejošu skatu tagad sev pārmetu. Jā, varēju viņu ātrāk paņemt izlasē. Nevaru atbildēt kāda būtu bijusi viņa loma tajā modelī, kuru mēs spēlējām, ar diviem fiziskiem aizsardzības tipa centra pussargiem. Neslēpšu, ka pirms katras nometnes sēdēju un domāju, ko ar to visu darīt. Paņemt viņu uz izlasi vai atstāt U-21? Ko darīt, ja es viņu vispār neizlaidīšu laukumā? Tagad analizējot varu pateikt, ka varēju viņu stipri ātrāk paņemt un iespēlēt izlasē."

Treneris Nikolato vienu no izlases līderiem Kristeru Toberu līdzšinējās spēlēs izmantojis kā centra aizsargu, kamēr Kazakeviča zīmējumā Toberam bija balsta pussarga lomu. Par šo pārkārtojumu Kazakevičs atzīmēja: "Toberam šī ir tuvāka pozīcija. Viņš kā centra aizsargs arī klubā spēlē. Man bija modelis ar diviem centra aizsargiem. Centos sabalansēt kā izlikt laukumā labākos spēlētājus ar tām taktiskajām funkcijām, kuras izmantojām savā shēmā. Tas nav ne labi, ne slikti. Trenerim ir cits spēles modelis. Viņš laukuma vidusdaļā redz ātrākus un tehniskākus spēlētājus, kas vairāk ir tendēti spēlē ar bumbu. Arī tur viņš meklē risinājumus. Iepriekšējā nometnē nebija Eduards Emsis. Varbūt arī tur gaidāmas izmaiņas salīdzinājumā ar Baltijas kausu."

"Mazas izlases kontekstā, kāda ir Latvija, spēlētāju attieksme pret valsti un komandu ir ļoti būtiska sastāvdaļa. Spēlētāju vēlēšanās būt komandā, ka tur ir labs mikroklimats, labs kolektīvs un vienoti mērķi - tas ir būtiski, lai visi labākie vienmēr būtu motivēti un ar 100% atdevi spēlētu. Šobrīd tāds kolektīvs noteikti ir. Esmu priecīgs, ka man bija iespēja četrus gadus strādāt šādā kolektīvā. Man par šo posmu ir daudz vairāk pozitīvu emociju nekā kādu rūgtuma posmu," sarunu noslēdza Kazakevičs.