Gauračs: "Protu sešas valodas"

Cik zinu, Tavā dzimtajā pilsētā Rēzeknē puse iedzīvotāju ir krievi.
Pat vairāk. Ģeogrāfiski mēs atrodamies tuvu Krievijai, taču es piedzimu latviešu ģimenē un līdz astoņu gadu vecumam krieviski vispār nerunāju. Iemācījos vēlāk, kad ģimenes apstākļu dēļ pārgāju uz krievu skolu. Latviešu-poļu skolā vēl arī iemācījos poļu valodu.

Cik tad pavisam valodu zini?
Angļu, krievu, latviešu, poļu, rumāņu un itāļu. Tas ir interesanti. Mīlu valodas un uzskatu, ja ierodos jaunā valstī, tad man jāspēj komunicēt ar partneriem, treneri, līdzjutējiem, presi. Un vispār man patīk izprast tautu, kurās nokļūstu, būtību - tā var daudz iemācīties.

Ko iemācījies Itālijā?
Saprotiet, izaugu pat ne "Skonto". Apstākļi manā dzimtajā pilsētā bija briesmīgi - trenējāmies smiltīs, regulāri bija problēmas ar autobusiem un bumbām. Savukārt "Ascoli" uzreiz tiku pirmajā komandā, un tur bija Paljuka, di Badžo, Delvekio. Mācījos visu: taktiku, tehniku, profesionalitāti ārpus laukuma.

Pirmo tetovējumu uztaisīji Itālijā?
Mani iedvesmoja itāliešu futbolisti, kuriem bija ļoti daudz tetovējumu. Ilgi domāju, galu galā nolēmu par labu un tagad nevaru apstāties. Aizraušanās pārtapa par kaislību. Jau esmu atradis Maskavā labu meistaru, ar kuru izdomājām un uzzīmējām tetovējumu uz kreisās rokas.

Itāliešu valodu mācījies patstāvīgi?
Atbraucu uz "Ascoli" 17 gadu vecumā - par pasniedzēju nevarēja būt ne runas. Man trāpījās ļoti stingrs treneris Masimiljano Favo, kurš regulāri man aizrādīja, ja ko nesapratu. Esmu viņam ļoti pateicīgs, jo pēc 4-5 mēnešiem jau brīvi runāju itāliski. Joprojām viņu atceros.

Kā "Ascoli" tevi pamanīja?
Guvu vairākus vārtus Granatkina kausa izcīņā: pamatā izcēlos pret Krievijas izlasi. Zaudējām ar 1:3 - mums visus vārtus iesita Artjoms Dzjuba, bet vienīgos atbildes vārtus es. Pēc tās spēles pie manis piegāja aģents un uzaicināja uz pārbaudēm Itālijā. Sākumā nemaz nenoticēju - biju taču no mazas pilsētiņas, no maziņa klubiņa un te pēkšņi Itālija. Taču pēc tam atsūtīja biļetes, un tā lieta aizgāja. Iepazinos ar Marko Trabuki, biju pārbaudē "Lazio", "Sampdoria" un "Ascoli", kura man arī piedāvāja līgumu. Ar Trabuki strādāju vēl šobaltdien. Sadraudzējāmies, viņš kļuva arī par mana bērna krusttēvu.

Kā radās ideja dēlam dot vārdu Enriko?
Viņš dzima Itālijā, tur viņu arī kristīja. Enriko nešķiras no bumbas kopš sāka staigāt. Sieva brauc uz visām manām spēlēm un vienmēr ņem līdzi dēlu. Acīmredzot viņu aizķērusi futbola atmosfēra. Atnāku no treniņa noguris, saku: "Varbūt mašīnītes uzspēlēsim?", bet viņš: "Nē, tēti, labāk futbolu!".

Un kā viņam veicas?
Kad Enriko kļuva divarpus gadus vecs, ar viņu sāka nodarboties personīgais treneris. Tagad viņam ir četri gadi, un viņš spēlē sešgadīgo komandā Liepājā. Vakar apmeklēju viņa treniņu "Metalurgā" - Enriko ir pamanāms pat vecāko puišu starpā. Pavasarī ģimene pārcelsies uz Maskavu un domāju, ka dēls trenēsies "Torpedo".

Vai tiesa, ka Latvijā piepelnījies, strādājot par dīdžeju?
"Dižvanagos" pelnīju tikai 40 dolārus un paralēli nodarbojos ar mūziku, taču uztvēru to vairāk kā izklaidi: klubos nevarēja nopietni nopelnīt. Pēc pārcelšanās uz Itāliju ar dīdžeja amatu vairs nedarbojos. Es pat skolu Latvijā nepaguvu pabeigt: man ir deviņu klašu izglītība, tagad neklātienē beigšu 12. klasi.

Maskavā neaicināja muzicēt klubos kā Ņigmatuļinu un Sičovu?
Haha, es, protams, sekoju līdzi Ņigmatuļinam, taču šobrīd esmu koncentrējies futbolam un ģimenei. Kad spēlēju Krasnojarskā "Enisey" rindās, sauca uzstāties klubos, taču man tam vienkārši nav brīvā laika. Maskavā tikai brīvdienās izdodas izrauties uz koncertiem: īpaši iespaidoja Ivans Dorns.

Kur Tev ir ērtāk - Itālijā vai Maskavā?
Itālijā bija komfortabli. Askoli-Pičeno - neliela, skaista pilsētiņa pie jūras, taču tik un tā man sveša tauta. Savukārt Krievijai un Latvijai ir daudz kopīgu svētku, esam tuvi garā un Maskavā manai ģimenei ir labi.

Kas par incidentu Tev gadījās ar faniem Bukarestē?
Nospēlējām 1:1 ar kādu no pastarīšiem. Mājās. Līdzjutēji mūs divas trīs stundas nelaida ārā no stadiona. Policija viņus ar lielām grūtībām izdzenāja. Mēs apsēdāmies autobusā, es iekārtojos pie loga, ieslēdzu mūziku un mierīgi gaidīju ierašanos bāzē, lai paņemtu auto un brauktu mājās. Un te pēkšņi Adrians Jenči, kurš spēlēja "Spartak", prata krieviski un sākumā man tur palīdzēja, iekliedzās: "Edgar, ātrāk šurp!" Ieraudzīju, ka visi spēlētāji guļas ejā starp sēdekļiem. Minūtes 20 pa mums meta ar akmeņiem. Kad atbraucām uz bāzi, tur gaidīja vēl aptuveni 200 cilvēku. Gandrīz diennakti tur nosēdējām, līdz varējām braukt pa mājām.

Nesen "Torpedo" fani arī apciemoja bāzi. Iztika bez akmeņiem?
Viņu ierašanās mums bija pārsteigums, taču tikšanās notika bez apvainojumiem un draudiem. Vienkārša saruna, viedokļu apmaiņa. Visi redzēja, kā "Dinamo" fani rīkojās ar saviem spēlētājiem - mums nekā tāda nebija, līdzjutēji vienmēr ir ar mums. Kad pāreju uz jaunu klubu, mēģinu saprast tā būtību, iedzīvoties tā atmosfērā. Vēl jo vairāk "Torpedo" - klubs ar lielām tradīcijām un tūkstošiem fanu. Ļoti viņus cienu un iznācis tā, ka mums ir labas attiecības.

Kāda bija Moldova pēc Itālijas un Bukarestes?
Tiraspolē radās iespaids, ka esmu atgriezies pagātnē, bet es uz "Sheriff" taču braucu taisīt karjeru - spēlēt Eiropas līgas grupu turnīrā. Vienā spēlē Moldovā man izdevās gūt piecus vārtus - tas bija Moldovas rekords. Tiesa, nekādu balvu par to nepiešķīra, turklāt tobrīd jau zināju, ka "Sheriff" pametīšu.

Vienreiz atzinies, ka Tavs mīļākais spēlētājs ir Ševčenko. Kāpēc tā?
Pievērsu viņam uzmanību jau Kijevas "Dynamo" laikos, bet par manu elku viņš kļuva, spēlējot "Milan" un tiekot pie Zelta bumbas. Skatījos uz viņu kā varoni. Ševčenko deva man karjerā stimulu: domāju, ja viņam izdevās, var izdoties arī man. Kad "Sheriff" Eiropas līgā spēlēja pret "Dynamo", sapņoju iegūt viņa kreklu. Taču pirmajā spēlē ar viņu apmainīties sarunāja 40 gadus vecais Važa Tarhnišvili, Moldovas futbola leģenda, savukārt otrajā spēlē mani apsteidza Vilfreds Balima. Kad piegāju pie Andreja, viņš vienu kreklu jau bija iemetis tribīnēs, bet otru bija apsolījis Balimam. Taču runa nav par kreklu, bet to, ka uzspēlēju pret viņu, un mēs pat uzvarējām - 2:0.

Cik grūti bija nolemt par labu braukšanai no Eiropas uz Sibīriju?
Riskēju - man nebija īpaša priekšstata ne par Krievijas Nacionālo līgu, ne par Krasnojarsku. Taču, kad atbraucu uz "Enisey", izrādījās, ka tur ir foršs kolektīvs, sāku spēlēt un gūt vārtus. Regulāri tikāmies ģimeņu lokā, kopā svinējām visas dzimšanas dienas. Puiši teica, ka man paveicies, jo krievu klubiem vienotība ir retums. Vienīgā problēma bija laika josla: naktīs negulēju, plus nebeidzamie pārlidojumi. Bet pēdējā laikā nespēju gūt vārtus - tas ļoti ietekmēja psiholoģiski. Gribējās atrast ko citu un iet tālāk.

Tavas atalgojums "Enisey" un "Torpedo" ir salīdzināms ar to, ko pelnīji agrāk - Eiropas valstu augstākajās līgās?
Krievijas Nacionālās līgas atalgojums ir tīri pieklājīgs uz Eiropas fona. Neatpaliek no Slovākijas, Čehijas, Slovēnijas augstāko līgu algām.

Kur Maskavā esi apmeties?
Dzīvoju "Avtozavodskā". Speciāli izvēlējos šo rajonu - tas ir mūsu, "Torpedo", rajons, ar "Torpedo" garu, atmosfēru. Gandrīz visu brīvo laiku pavadu tur. Blakus mājām ir itāliešu restorāns - tur var mierīgi pasēdēt, paklausīties itāliešu mūziku.

"Torpedo" futbolists Ņikita Bezlihotnovs šobrīd iziet pārbaudi CSKA. Paspēji viņu iepazīt pa pusgadu, spēlējot "Torpedo"?
Mēs ar Ņikitu uzreiz atradām kopīgu valodu. Viņš ir mans draugs dvēseliski, starp mums ir kāda saikne. Pat statistika to apliecina - paskatieties, cik rezultatīvās piespēles viens otram esam atdevuši. Ņikita ir ļoti perspektīvs futbolists. Domāju, CSKA iegūs, ja parakstīs ar viņu līgumu.

Kurš "Torpedo" ir atbildīgs par izjokošanu?
Es cenšos būt par kompānijas dvēseli. Nesen nofotografēju futbolistus pēc atvaļinājuma - padarīju visus apaļīgus un izvietoju sociālajos tīklos. Spēlētāji taču bieži atgriežas ar lieko svaru - lūk, arī mēģināju pajokot.

Klubos nemuzicē, bet vai vispār turpini muzicēt?
Mācos spēlēt ģitāru, taču treniņnometņu dēļ esmu paņēmis pauzi. Uzskatu, ka katram cilvēkam jāiemācās spēlēt vismaz viens instruments. "Enisey" ļoti sadraudzējāmies ar Andreju Siņicinu, kurš šobrīd pārstāv "Krasnodar": pusotru gadu mūs izmitināja vienā numuriņā, kopā sēdējām lidmašīnās. Arī ļoti muzikāls puisis.

Kuras adreses pirmām kārtām apmeklē internetā?
Vispirms "Twitter". Tur redzu visu - gan sporta, gan mūzikas ziņas. Pēc tam eju citos portālos. Ļoti neparasts un interesants ir sports.ru, man patīk - godīgi, saku to ne tāpēc, ka tagad sēžu ar Jums. "Sport-Express" ir cita stila, bet to arī pārskatu. GQ lasu par modi.

Ja slēdz iekšā televizoru, tad kāda iemesla dēļ?
Tie paši kanāli, kas ir Krievijā, ir arī Latvijā. Lielākoties skatos krievu ziņas, jo dzīvoju Maskavā un interesējos par šejienes dzīvi un "Vakara Urgantu". Vispār no krievu šovbiznesa varu atzīmēt vienīgi Ivanu Urgantu - par kontaktēšanās manieri, uzvedību, izskatu.

Kur mīli pavadīt atvaļinājumu?
Par atklājumu man kļuva meksikāņu Kankūna. Parasti man nepatīk atgriezties pilsētās, kurās esmu jau bijis, taču Kankūna ir vienīgā vieta, kur gribu atgriezties. Bijām tur pirms gada: jūrmala, pludmale, ēdiens - atpūties kā vēlies, ja gribi, aktīvi, ja gribi, pasīvi.

Daudzi Maskavas iedzīvotāji principiāli nepērk šeit apģērbu un brauc to pirkt Eiropā. Tu arī esi no tiem?
Maskavā ir pilns ar veikaliem - ar visdažādākajām cenām. Dažreiz šo to nopērku. Gadās, ka ar ģimeni brīvdienās lidojam uz Milānu, pastaigājamies un es pērku kaut kādu apģērbu - taču tikai iepirkšanās dēļ turp nelidoju. Traku naudu par apģērbu nekad netērēju. Apģērbam netērēju daudz, tai pašā laikā spēju apģērbties skaisti un ar stilu. Lūk, aksesuāri - cita lieta. Uzskatu, tie vīrietim ir ļoti svarīgi - apavi, pulkstenis.

Agrāk par stilīgāko futbolistu Krievijā tika uzskatīts ukrainis Ļevčenko, tagad latvietis Gauračs. Vai tā ir kāda likumsakarība?
Jā, redzu, ka krievu futbolistus ļoti daudz kritizē par ģērbšanās manieri, kaut arī viņiem ir pietiekami daudz finanšu, viņi daudz ceļo, viņiem ir iespēja iegādāties skaistu apģērbu. Taču viņi to nedara. Par Levčenko lasīju - sekoju viņam Tviterī. Ļoti interesanta personība, man patīk, kā viņš ģērbjas. Personīgi es nepielieku nekādas īpašas pūles. Man tas ir dabiski. Vienkārši man ir sava gaume, pie kuras pieturos. Ja kādam tas patīk - brīnišķīgi!

Izmantotie resursi:
Футбол, хоккей, баскетбол, теннис, бокс,...