Verpakovskis: "Jūtos lepns un gandarīts par saviem 15 gadiem izlasē"

Aizvadītajā nedēļā Verpakovskis nospēlēja savu atvadu spēli izlasē. "Mani 15 gadi izlasē ir beigušies. Jūtos lepns, gandarīts, ir labi paveikta darba sajūta, jo, manuprāt, ir daudz kas labs izdarīts, lai gan, protams, bijušas arī neveiksmes. Kopumā izlases posms atmiņā paliks tikai ar to labāko. Esmu priecīgs, ka tik ilgi varēju izvilkt un noturēties tajā līmenī - līdz 34 gadu vecumam biju izlasē," atzīst nu jau bijušais izlases futbolists. "Godīgi sakot, es pat nedomāju, ka tik ilgi spēlēšu izlasē. Biju domājis, ka beigšu agrāk, jo negribētos, lai kāds saka, ka mani sauc tikai vecu nopelnu dēļ."

Latvijas futbola leģenda bez minstināšanās var nosaukt savas klubu karjeras augstāko punktu. "Noteikti Kijevas "Dinamo" pirmā sezona, kad spēlējām Čempionu līgas grupu turnīrā, - es visus mačus nācu laukumā pamatsastāvā, un mēs ļoti veiksmīgi nospēlējām, diezgan grūtā grupā tikām pie desmit punktiem. Mums bija jāspēlē ar "Leverkusen", Madrides "Real" un "Roma". Man arī vārtus izdevās gūt, un bija baigā ažiotāža Kijevā. Triumfējām arī Ukrainā. Nu, protams, "Copa del Rey" fināls arī ir ļoti nozīmīgs. Spānijas kausa pusfinālā ar "Getafe" apspēlējām "Barcelona", finālmačā arī es piedalījos. Tas pusgads man ir ļoti spilgti iespiedies atmiņā."

Verpakovskis viens no nedaudzajiem latviešiem, kas spēlējis Čempionu līgā. "Tas ir kaut kas ļoti īpašs, es pat nevaru paskaidrot, kāpēc. Man izdevās spēlēt arī Eiropas čempionāta finālturnīrā, bet Čempionu līga patiešām ir kaut kas... Tur ir top klubi, top spēlētāji, pasaules labākie. Un tev jāspēlē pret viņiem. Tu iznāc laukumā, tribīnēs 90 000 atbalsta tevi, dzied līdzi. Un, kad sāk skanēt Čempionu līgas himna, tiešām skudriņas skrien pār ādu. Tas ir kaut kas tik īpašs, ka nekad to neaizmirsīšu. Novēlu ikvienam Latvijas futbolistam tiekties pēc tā - izjust uz savas ādas, kas tas ir," saka liepājnieks.

Latvijas futbolisti, kuri sekmīgi spēlējuši ārzemēs, mēdz palīdzēt ārzemēs iekārtoties arī citiem mūsējiem. "Galvenais jau, lai būtu futbolisti. Tad arī iekārtosim, paskatīsimies! Varbūt jau šovasar izdosies kādu kaut kur iekārtot. Bet tas, protams, nav tik vienkārši. Konkurence Eiropā ir milzīga. Ir ļoti grūti pārlēkt no Latvijas čempionāta līmeņa uz kādu augstāku līmeni. Jā, savulaik to darīja tas pats Pahars, Rubins, Stepanovs, Koliņko, bet tolaik arī Latvijas čempionāta līmenis, manuprāt, bija augstāks. Domāju, ka kontakti palīdzēs un ka tas ir tikai laika jautājums, kad kāds no Liepājas kaut kur aizbrauks," atzīst kurzemnieku kluba prezidents Māris Verpakovskis, kurš gatavs dot padomu jaunajiem futbolistiem. "Galvenais - saprast, ko viņi dzīvē grib. Ja vēlas labi spēlēt futbolu, tad jāupurē visas blakus lietas: meitenes, diskotēkas, internets. Mācības ne, tās paralēli jāmēģina turpināt, jo nekad jau nezini, kā dzīve iegrozīsies. Ja, nedod Dievs, ir savainojums, jābūt rezerves variantam. Bet visas izklaides - tām būs laiks vēlāk. Es pats savulaik daudz ko upurēju, lai iegūtu kā futbolists. Tagad, atskatoties pagātnē, šķiet, ka varēju upurēt vēl vairāk. Tad es noteikti būtu sasniedzis vēl vairāk. Taču diemžēl tā apziņa nāk jau tikai pēc tam. Tobrīd man apkārtējie teica to pašu, bet es neklausījos. Šķita, ka esmu visgudrākais. Tagad saprotu, ka bija jāieklausās."

Verpakovska divi vārti pret Turcijas izlasi 2003. gada novembrī atstājuši neizdzēšamas pēdas mūsu futbola vēsturē, jo 1:0 un 2:2 Latvijas izlasei deva ceļazīmi uz 2004.gada Eiropas čempionāta finālturnīru.

Izmantotie resursi:
Laikraksts "Diena"