Šketovs: ''Ar valsts komandu jābūt gan uzvaru, gan zaudējumu brīžos''

Kādi ir Jūsu galvenie secinājumi par valstsvienības startu spēlēs Nīderlandē, kā arī kopumā par 2015. gadu?
Artūrs Šketovs: ''Pirmkārt, šogad aizvadītās 20 oficiālās spēles bija rekordliels skaitlis viena kalendārā gada laikā valstsvienībai. Mēs paši to sasniedzām, jo iekļuvām gan Eiropas čempionāta, gan Pasaules kausa kvalifikācijas pamatturnīros, turklāt kopumā to esam spējuši izdarīt iepriekšējās piecas reizes pēc kārtas. Arī uz Nīderlandi mēs devāmies ar cerībām un ambīcijām iekļūt izslēgšanas spēlēs. Diemžēl atkal to neizdevās izdarīt, kam noteikti ir gan objektīvi, gan subjektīvi iemesli.

Pirmais iemesls ir tāds, ka šajā turnīrā nevarēja piedalīties tādi pieredzējuši spēlētāji kā Sergejs Nagibins, Igors Avanesovs, Igors Lapkovskis, Dmitrijs Jakovļevs. Savainojumu dēļ mums nepalīdzēja arī jaunie spēlētāji Germans Matjušenko un Artūrs Jerofejevs. Visi šie spēlētāji martā bija Eiropas čempionāta kvalifikācijas pamatturnīrā Bosnijā. Ar prātu, protams, es sapratu, ka bez šiem spēlētājiem mums būs grūti šajā pamatturnīrā. Tomēr mēs cerējām uz labāko un ticējām, ka tie spēlētāji, kas iepriekš nebija izsaukti tik bieži, ar jaunām ambīcijām un jauniem spēkiem cienīgi aizvietos iepriekšminētos spēlētājus.”

Kāds bija spēles plāns pirms katras no spēlēm Eindhovenā un vai to izdevās realizēt?
Artūrs Šketovs: ''Diemžēl no Nīderlandes puses netika organizētas spēļu video tiešraides, bija tikai UEFA.com teksta tiešraides. Uzskatu, ka šis bija tas gadījums, kad mēs varam būt apmierināti ar spēli, bet ne rezultātu. Domāju, ka visās trijās spēles komandā bija lielisks noskaņojums un vēlēšanās sevi apliecināt no labākās puses laukumā, ko lieliski pierāda pirmo puslaiku rezultāti šajās spēlēs. Arī pret pasaules ranga līderiem Spāniju pirmo puslaiku zaudējām tikai ar 0:1 – šī komanda arī šajā turnīrā pierādīja savu augsto klasi un izcīnīja pārliecinošas uzvaras. Pārējās trīs komandas bija aptuveni vienāda līmeņa ar saviem plusiem un mīnusiem.

Ņemot vērā pieredzi šogad Sarajevā, šajā turnīrā mēs centāmies spēlēt disciplinēti, pirmkārt, jau aizsardzībā. Centāmies spēlēt kā pirmais numurs, taču brīžiem iekritām uz pretuzbrukumiem.Domāju, ka kopumā izvēlētā taktika mums nesa veiksmi. Mums tiešām pietrūka pāris minūtes, lai sasniegtu vēlamo rezultātu spēlēs gan pret Nīderlandi, gan Bosniju un Hercegovinu. Mačs pret Nīderlandi parādīja, ka mēs varam spēlēt kā līdzīgs ar līdzīgu ne tikai pēc rezultāta, bet arī parādītās spēles ziņā. Savstarpējā spēlē mums nebija mazāk reālu vārtu gūšanas momentu kā Nīderlandei. Bija izgājieni gan divatā pret vārtsargu, gan viens pret vienu, arī veidojām labus momentus pie spēles piecatā pret četriem spēlētājiem, nerealizējām 10 metru soda sitienu, trāpījām pa vārtu stabu...Diemžēl pietrūka, pirmkārt, jau individuālās meistarības. Mums vajadzēja realizēt savus momentus. Otrkārt, protams, pretestības līmenis šādās spēlēs ir krietni augstāks nekā tas ir Latvijas čempionāta spēlēs.

Spēle ar Bosniju un Hercegovinu tobrīd nebija izšķiroša abām komandām cīņā par iekļūšanu izslēgšanas spēlēs. Taču vēsture liecina, ka mēs ar Bosniju un Hercegovinu bijām vienā apakšgrupā jau ceturto reizi pamatturnīrā, un katra spēle ir bijusi principiāla. Pirmo reizi sešus gadus atpakaļ Čehijā mēs uzvarējām ar 2:0, tad divas reizes zaudējām, turklāt šoreiz gribējām reabilitēties par piedzīvoto zaudējumu šogad martā Sarajevā. Eindhovenā mēs pirmo puslaiku uzvarējām ar 1:0, tad nonācām iedzinējos 1:2, tad izlīdzinājām rezultātu. Diemžēl turpinājumā ielaidām ļoti nepatīkamus trešos vārtus, jo, manuprāt, mirkli iepriekš epizodē no pretinieka puses bija pārkāpums pret Oskaru Ikstenu, kuru tiesneši nefiksēja, kā rezultātā sekoja bosniešu pretuzbrukums četri pret trīs... Mēs tajā brīdī nenospēlējām īsti pareizi aizsardzībā, un bijām ielaidām trešos vārtus.

Otrajā puslaikā astoņas minūtes līdz spēles beigām bosnieši spēlēja ar pieciem pārkāpumiem, taču sesto pārkāpumu tajā epizodē tiesneši nefiksēja. Lai arī cik dīvaini tas nebūtu, bet maču starp Latviju un Bosniju un Hercegovinu apkalpoja Horvātijas un Serbijas tiesneši. Izšķirošajos brīžos viņi nepiešķīra soda sitienu, lai gan trīs reizes pārkāpumi no pretinieku komandas ouses bija acīmredzami. Rezultātā, lai ieņemtu trešo vietu grupā, tobrīd teorētiski mūs neapmierināja arī neizšķirts. Bija jāgūst divi vārti un atlika divas minūtes. Piecatā pret četriem šajā brīdī centāmies spēlēt ar lielāku risku un zināmā mērā arī avantūru, diemžēl pašā mača izskaņā ielaidām vēl divas bumbas jau tukšos vārtos.''

Vai Jūs palikāt apmierināts ar valstsvienības jauno spēlētāju parādīto sniegumu šajā turnīrā? Kas nepieciešams, lai šie futbolistu spētu līdzvērtīgi aizvietot mūsu komandas pastāvīgos līderus?
Artūrs Šketovs: ''Jaunais spēlētājs ir relatīvs jēdziens. Šajā turnīrā sastāvā bija tikai viens šāds spēlētājs, kuram pašlaik ir 20 gadi, tas ir Artūrs Kuļešovs. Pārējie spēlētāji pēc pases vairāk nav tik jauni. Cita lieta – tā ir starptautisko spēļu pieredze, kas tiek gūtas ar spēlēm izlasē vai Eiropas kausos kluba rindās. Diemžēl, šajā ziņā mēs nevaram šobrīd īpaši lepoties. Mūsu komandas nosacīti ‘otrā ešalona’ spēlētājiem šādas pieredzes, neskatoties uz viņu vecumu, manāmi trūkst.

Arī draudzības spēles šogad Rīgā starp Latvijas U-21 un Spānijas U-19 izlasēm parādīja, cik liela pašlaik ir līmeņu atšķirība. Mūsu spēlētāji labākajā gadījumā telpu futbolu sāk spēlēt 17 gadu vecumā, kamēr spāņi to dara jau telpu futbola skolās no sešu – septiņu gadu vecuma. Attiecīgi uz to brīdi viņiem jau ir divpadsmit gadu treniņu pieredze telpu futbolā. Šeit Latvijā šie jaunie spēlētāji varbūt tikai 25 vai 27 gadu vecumā kļūst par nobriedušiem un konkurētspējīgiem starptautiskā līmeņa spēlētājiem. Šī ir mūsu telpu futbola pašreizējā bēda un galvenā problēma. Tāpēc tie spēlētāji, kam šobrīd ir 30 vai 35 gadi, ir vadošie izlases spēlētāji. Turklāt mēs pasē spēlētājam neskatāmies...Pēdējā spēlē ar Bosniju un Hercegovinu nepiedalījās mūsu līderi - Andrejs Aleksejevs sasniegtā kartiņu limita dēļ, Igoram Dacko aktualizējās savainojums un tika nolemts viņu pietaupīt, kamēr Aigara Bondara vietā mēs iedevām iespēju šajā mačā sevi pierādīt Antonam Astrahancevam.''

Kā Jūs vērtējat mūsu vārtsargu spēli šajā turnīrā? Kā savu iespēju šajā turnīrā izmantoja Antons Astrahancevs?
Artūrs Šketovs: ''Vārtsarga pozīcija ir pietiekoši sāpīgs jautājums mums. Visā pasaulē šīs pozīcijas augsta līmeņa futbolisti ir deficītā, arī mūsu gadījumā šis ir aktuāls jautājums. Pašmāju klubos ne visur šobrīd ir vārtsargu treneri, attiecīgi netiek veikts pietiekošs darbs ar viņiem. Šodien izlases līmenim atbilstošu vārtsargu mums ir maz.Tam pašam Antonam Astrahancevam nav pietiekošas spēļu prakses klubā, jo atbildīgākajos mačos šogad spēlēja viņa konkurents – leģionārs no Serbijas. Turpretim Aigars Bondars, kurš pēdējo desmit gadu laikā neapšaubāmi ir labākais Latvijas telpu futbola vārtsargs, pašlaik spēlē Latvijas 1. līgas čempionāta klubā Rēzeknē, kur spēles līmenis tomēr ir atšķirīgāks nekā Virslīgā. Protams, vārtsargu jautājums mūs nevar neuztraukt. Kas attiecas uz pašām spēlēm, tad principā Antons nospēlēja cienīgi. Iespējams, spēlē ar Bosniju un Hercegovinu viņam bija uztraukums sākumā, jo tā bija pirmā pilnā spēle šādā oficiālā līmenī. Visiem ir kļūdas, bet kopumā uzskatu, ka Antons šo maču var ienest savā aktīvā. Es domāju, ka mēs varam paļauties uz viņa palīdzību nākotnē.''

Kuri spēlētāji šajā turnīrā Jūs iepriecināja no pozitīvās puses? Savukārt kuri varbūt neapliecināja uz sevi liktās cerības no Jūsu puses?
Artūrs Šketovs: ''Vienmēr uzvar un zaudē visa komanda kopā! Galveno atbildību uzņemas galvenais treneris, protams. Es jau izteicos par mūsu problēmām šajā turnīrā, bet, neskatoties uz to, mēs katrā spēlē līdz pēdējam cīnījāmies par rezultātu. Pat mačā ar spāņiem – pie rezultāta 0:2 otrā puslaika vidū mums bija iespējas aizķerties aiz punktiem, tomēr burtiski 40 sekunžu laikā mēs ielaidām trīs vārtus. Iespējams, arī šādā brīdī izšķirošo lomu nospēlēja vadošo futbolistu nogurums un mūsu salīdzinoši “īsais” rezervistu soliņš. Varbūt tagad negribētos kādu īpaši izcelt, jo mēs zaudējām visās trijās spēlēs, tomēr kopsummā par visu šo gadu un iepriekšējiem turnīriem atzinību ir pelnījuši mūsu pieredzējušie futbolisti – kapteinis Andrejs Aleksejevs, Igors Dacko, Maksimu Seņs un Aigars Bondars. Īpaši gribētu izcelt arī savu asistentu Vadimu Atamaņukovu, kurš tika iekļauts spēlētāju pieteikumā pēdējā brīdī.

Savainojumu dēļ no kandidātu saraksta izkrita vairāki futbolisti, un pēc Baltijas Kausa beigām mums bija jāpieņem operatīvs lēmums par aizvietotājiem. Pirms došanās uz Pasaules kausa pamatturnīru saslima arī Sergejs Nagibins, un mēs līdz pēdējam brīdim cerējām uz viņa iespējamo dalību šajā turnīrā. Arī Oskars Ikstens pirmo nometnes dienu netrenējās nelielas mikrotraumas dēļ. Izvērtējot situāciju, beigās mēs nolēmām nevienu spēlētāju papildus neizsaukt, jo sapratām, ka reāli pastiprināt sastāvu būs grūti. Tika pieņemts lēmums komandas pieteikumu pastiprināt ar BFC “Daugavpils” rindās spēlējošo treneri Vadimu Atamaņukovu. Viņš tādējādi atgriezās izlasē kā spēlētājs, turklāt visas nometnes laikā viņš turpināja pildīt arī galvenā trenera asistenta pienākumus, par ko Vadimam jāsaka atsevišķs paldies. Pēdējā spēlē pret bosniešiem Vadims Atamaņukovs vispār bija viens no labākajiem laukumā, viņš veda komandu sev līdzi, spēlēdams turklāt kā kapteinis, jo Andrejs Aleksejevs nevarēja piedalīties noslēdzošajā mačā kartiņu dēļ.”

Kādus secinājumus kopumā mūsu spēlētājiem nepieciešams ņemt vērā pēc šī turnīra? Kādu vielu pārdomām turnīrs Eindhovenā sniedz mūsu klubu treneriem, kas ikdienā strādā ar šiem futbolistiem?
Artūrs Šketovs: ''Skaidrs, ka mums Latvijā pašlaik ir pusprofesionāls telpu futbols. Pat mūsu čempionāta pašlaik vadošā kluba “Nikars”, kurā notiek labs treniņprocess, spēlētāji paralēli strādā citur un treniņus apmeklē darbadienu vakaros. Tas nevar neietekmēt spēlētāju kondīciju. Citos klubos situācija nav tik laba – spēlētāji tur trenējas mazāk, rezultātā mēs redzam, kā tas ietekmē Latvijas izlases spēli...Tā nav neviena vaina, tā ir mūsu kopējā bēda un pašmāju telpu futbola realitāte! Valstsvienības spēlētāju sastāvs šobrīd tiek komplektēts no vairākiem pašmāju klubiem, nevis kā tas bija agrāk, piemēram, pamatkodolu veidoja futbolisti no “Nikars” un “RABA”.

Saspēlētības un savstarpējās sapratnes moments ļoti ietekmē spēlētāju un visas komandas sniegumu laukumā augsta līmeņa spēļu laikā. Kā zināms, katram trenerim klubā ir arī savas prasības, sava darba metodika, tādēļ saspēlētības jautājums izlasē pasliktinās.Man personīgi gribētos, lai visos mūsu klubus būtu labs treniņprocess, savukārt pašmāju treneriem ieteiktu nekad neapstāties pie mācībām. Šodien ir iespēja apmeklēt treneru seminārus kvalificētu pasniedzēju vadībā. Piemēram, nesen pie mums bija Spānijas izlases galvenais treneris Hosē Venancio Lopezs, Somijas izlases pašreizējais treneris horvātu speciālists Mičo Martič. Mūsu treneriem ir, no kā mācīties. Gribētos, lai visi treneri, īpaši no Pirmās līgas un Virslīgas telpu futbola klubiem, pastāvīgi apmeklētu šos seminārus. Es vienmēr tos apmeklēju. Jā, man ir pietiekoši liela pieredze telpu futbolā, taču allaž šādos semināros ir iespēja iegūt un uzzināt ko jaunu, nodot zināšanas citiem – tas ir ļoti svarīgs moments.

Mums ir labs kontakts ar spēlētājiem, es redzu, ka šī gada laikā viņi pielikuši spēles ziņā. Pamatdarbs ar spēlētājiem notiek klubos. Izlasē mēs varam tikai radīt labu mikroklimatu, kā arī piedāvāt taktiskos momentus, atkarībā no pretinieka, kā arī iespēlēt kādas standartsituācijas, iziešanu no presinga un tā tālāk... Atkārtošos, pamatdarbs un īpaši fiziskā sagatavotība tiek veikta klubos.Tieši fiziskā sagatavotība arī pietrūka izšķirošajos brīžos pamatturnīrā. Ja priekšsacīkšu turnīrā ar to sagatavotības līmeni pietika, lai lauztu spēles gaitu un uzvarētu, bet šeit viss notika pretēji. Iespējams, šis faktors bija izšķirošs. Spēlēs pret Nīderlandi un Bosniju un Hercegovinu, mēs uzvarējām pirmo puslaiku, bet ar spāņiem pirmajās 20 minūtēs zaudējām tikai ar vienu vārtu starpību un arī pēc pārtraukuma turējāmies līdzīgi līdz noteiktam brīdim.''

Vai Jūsu nosaukto spēlētāju traumas ir kopēja Latvijas telpu futbola un klubu medicīnas problēma vai tomēr tie uzskatāmi kā vienreizēji neveiksmes gadījumi?
Artūrs Šketovs: ''Bez šaubām, no sešiem manis iepriekš nosauktajiem spēlētājiem četri no viņiem šajā turnīrā nespēja piedalīties tieši savainojumu dēļ. Jaunajiem spēlētājiem Germanam Matjušenko un Artūram Jerofejevam traumas ir ļoti nopietnas – krustenisko saišu plīsums, bija veiktas operācijas. Skaidrs, ka pusprofesionāla telpu futbola apstākļos vairākiem klubiem nav pienācīga medicīniskā aprīkojuma un personāla. Man nebūtu korekti publiski šeit komentēt, kā klubu treneri šādā situācijā veic savu darbu, taču fakts ir acīmredzams – pašreizējos apstākļos mūsu vadošo spēlētāju traumas atstāj ietekmi uz Latvijas valstsvienības sniegumu un rezultātiem.''

Ko mēs varam sagaidīt no Latvijas telpu futbola izlases nākotnē? Vai Artūrs Šketovs turpinās darbu ar valstsvienību?
Artūrs Šketovs: ''Atkārtošos, mēs jau piekto reizi pēc kārtas kvalificējamies no priekšsacīkšu turnīra un iekļūstam pamatturnīrā. Vienu reizi – 2013. gadā – kvalifikācijas turnīru sākām jau no pamatturnīra. Viennozīmīgi uzskatu to par panākumu! Protams, mēs ik reizi stādām uzdevumu iekļūt nākamajā kārtā, taču šajā posmā saskaramies ar daudz nopietnāku pretestību, spēlējam pret stiprām augstāka līmeņa komandām. Turklāt šajā brīdī mēs nereti saskaramies ar objektīvām problēmām, pirmkārt, jo nevaram nokomplektēt spēcīgāko sastāvu. Otrkārt, ja arī tiesneši – maigi izsakoties – neļauj mums spēlēt, tad adekvāti skatoties, paliek ļoti maz iespēju sasniegt ko vairāk un pārvarēt pamatturnīru.

Es domāju, ka mēs spējam noturēt savu līmeni un nenolaisties zemāk. Protams, katrs nākamais solis ir grūtākais. Realitāte parāda, ka no ceturtā groza komandām šajā pamatturnīrā tikai Somija spēja pacenties uz trešo vietu savā apakšgrupā – tāds ir pašreizējais reālais telpu futbola spēku samērs.Taču, ņemot vērā, ka gan pēc spēles, gan pēc rezultāta, mēs bijām ļoti tuvu augstākstāvošajām mūsu grupas komandām, un ir vērojams komandas potenciāls, es šobrīd negrasos pieņemt kādus pārsteidzīgus lēmumus, tāpēc turpināšu darbu ar Latvijas telpu futbola izlasi.

Vienlaikus es uzskatu par nepieņemamu situāciju, kad FK “Nikars” prezidents Raimonds Valts, klātienē neredzot visas spēles un nezinot iekšējos procesus komandā, intervijā LTFA.lv mājaslapā, ieņemot arī LTFA Valdes locekļa amatu, pēc turnīra beigām sniedz neobjektīvu un Latvijas izlasei neglaimojošu vērtējumu. Šādā situācijā sākotnēji varēja sazināties vismaz ar mani personīgi, noskaidrot visus apstākļus un komandas sniegumu ietekmējušos objektīvos faktorus pirms paust publiski šādu viedokli.

Ja mēs visi kopā vēlamies sekmēt Latvijas telpu futbola izlases attīstību un turpmākus panākumus, ar saviem vārdiem un rīcību mums arī visiem kopā jāpalīdz izlasei, jābūt kopā ar valsts galveno komandu gan uzvaru, gan zaudējumu brīžos. Izmantojot iespēju, vēlos sveikt visus Latvijas futbola draugus gaidāmajos Ziemassvētkos, kā arī novēlu, pirmkārt, veselību 2016. gadā! Futbolistiem savukārt novēlu izvairīties no traumām, gatavoties un sekmīgi spēlēt klubos un arī nākotnē palīdzēt Latvijas valstsvienībai!”

Informāciju sagatavoja:
Latvijas Futbola federācija
Artūrs Šketovs: “Ar vārdiem un rīcību mums kopā...