Hodžsons var aiziet augstu paceltu galvu

Hodžsons ieguva amatu, kurš bija brīvs trīs mēnešus kopš itāļu speciālista Fabio Kapello atbrīvošanas sakarā ar rasisma skandālu. Lietas apstākļi zināmi, tādēļ tos plašāk neiztirzāšu, tikai jāuzsver, ka jebkuram sportistam ar veselīgiem uzskatiem ir visai problemātiski sastrādāties ar futbolistu (šai gadījumā Džonu Teriju), kurš nespēj atstāt ārpus sporta attiecībām rasistiskos uzskatus. Vēl grūtāk sadarboties ar šādus uzskatus atbalstošu treneri (Fabio Kapello). Šo jautājumu gan funkcionāriem izdevās noklusināt.

Pēc skandāla likās, ka nenovēršama ir ''Tottenham Hotspur'' pārstāvošā Harija Redknapa nākšana pie valstskomandas stūres. Tomēr tā nenotika un hodžsonam nācās ielēkt strauji aizejošā vilcienā.

Kopumā Rojs Hodžsons veica vairākas vērtīgas iestrādnes, kas nodrošināja komandas sekmīgu startu turnīrā, kā arī veica psiholoģisku komandas sagatavošanu. Jāņem vērā, ka Anglijas spēle kvalifikācijā bija daudzsološa, bet, nonākot izlases vadībā, viss, ko no jaunās izlases varēja sagaidīt Hodžsons, bija izgāšanās turnīrā un kārtējās lamas angļu presē, tomēr tā gluži nenotika. Tātad, kas bija apstākļi, kas to novērsa?

Pirmkārt, Hodžsona principi spēlētāju izvēlē. Hodžsona nepiekāpīgais raksturs jau parādījās situācijā ar rasisma skandālā netieši cietušo Rio Ferdinandu – treneris atstāja ''United'' aizsargu ārpus borta, tādējādi izvairoties no konflikta izvēršanās. It kā tas bija negodīgs gājiens, jo tieši Ferdinanda brālis tika iesaistīts apvainojumos, tomēr viss izvērsās labi. Pat angļu prese palika mierā un pat diezgan uzjautrināta reaģēja uz Hodžsona darbībām. Otrkārt, trenera taktika spēlētāju izmantojumā, piemēram, prasmīgā Endija Kerola un Teo Volkota bieža iesaistīšana spēlē uz maiņu, redzot, ka šie spēlētāji šādā veidā ir efektīvāki. Tas apliecinājās spēlē pret zviedriem.

Treškārt, novēršot visus iespējamos saspīlējuma punktus, Hodžsons izveidoja to, kā sen Anglijai nebija bijis - apvienotu, saliedētu vienību bez spilgtu, nekontrolējamu zvaigžņu līdzdalības. Iespējams, vēl vienu trenera atkāpšanos saistībā ar ''zvaigžņu'' nekontrolētu uzvedību angļu fani varētu nepārciest.

Jāatzīst, ka angļi turnīrā neparādīja kaut ko neiedomājamu, īpaši uzbrukumā tās arsenāls izskatījās visai vienveidīgs, un jāpiekrīt Anatolijam Kreipānam, ka ar tradicionāliem rezultatīvajiem '''britu futbola'' centrējumiem komanda mūs aplaimoja maz (izņēmums ir Kerola efektīgais sitiens). Tomēr, tas, ko komanda izpildīja, bija efektīvi un piemērā ar Velbeka gūtajiem vārtiem pret zviedriem – arī efektīgi. Ja šāda vecuma spēlētāji ir spējīgi sarežģītās situācijās izmantot dotās izdevības, tas liecina par izaugsmes iespējām. Šeit parādās vēl viens angļu trumpis- komandas jaunība- tajā ir vairāki spēlētāji, kas nebija pārsnieguši 23 gadu slieksni un bieži demonstrēja jau visai nobriedušu spēlētāju sniegumu.

Hodžsons, kuram bija maz laika, lai dotu spēlētājiem skaidrus norādījumus, spēja uzbūvēt vienību, kur katram bija ierādīta noteikta vieta. Protams, bija skaidrs, ka lielākais komandas spēks prognozējami bija aizsardzība. Arī pussargiem bija doti konkrēti uzdevumi. Hodžsona plāns neradīja daudz iespēju, tomēr komanda izcēlās ar augstu momentu realizāciju

Situācija ar Anglijas izlasi sakārtojās tik labi, kā reti kurš varēja cerēt no šīs situācijas. Atgādinām, cik ilgi angļiem oficiālās spēlēs nebija izdevies uzvarēt neērtos oponentus zviedrus, tāpat veiksmīgais sniegums pret citām komandām, ieskaitot itāļus. Diezgan diskutabli, cik vērtīgi angļiem bija mēģināt aizspēlēties līdz 11 m sērijai, zinot tās pieredzi ar tām, tomēr tas ir cits jautājums. Iespējams, ka šobrīd Itālija nebija tai „pa zobam’’, kā to atzina Hodžsons. Izvērtējot minēto, komanda, kuru gaidīja liels pazemojums, var doties prom augstu paceltām galvām.

Izmantotie resursi:

Goal.com