Ukrainas cenu un organizatoriskās īpatnības

Harkovā aizvadīta jau otrā no trīs paredzētajām Eiropas čempionāta grupu turnīra spēlēm. Sportam pievērsīsimies nākamajā reizē, bet šoreiz par organizatoriskajiem jautājumiem. Ziņo mūsu pārstāvis Ukrainā!

Sveiki, tautieši! Mana favorīte Dānija vakar piedzīvoja pirmo neveiksmi turnīrā, taču par futbolu parunāsim nākamajā blogā. Tā kā Harkovā esmu jau vairāk nekā nedēļu, laiks padalīties ar iespaidiem par turnīra organizatorisko līmeni. Tikt līdz stadionam man bieži nav izdevies [tas tika cītīgi apsargāts un izolēts no ārpasaules ilgu laiku pirms turnīra sākuma], toties varu plaši izklāstīt to, kā darbojas vietējie brīvprātīgie, un cik haotiski notiek darba organizēšana šeit. Ir gan arī pozitīvas lietas. Latviešiem ir no kā mācīties, ja mēs gribam pie sevis sarīkot kādu lielu sporta forumu. Sarīkot tā, lai atbraukušie līdzjutēji uz mājām nedotos ar tukšiem maciņiem.

Cenas ir lieliskas

Sāksim ar to, kas parasti visvairāk interesē iespējamos iebraucējus – cenas. Jāsaka, ka tās patiešām ir labas. Ja vēlies iegādāties kaut ko veikalā, kas atrodas uz kādas no galvenajām ielām, jārēķinās, ka izmaksas būs nedaudz lielākas. Šeit gan ir jābūt gudrākam, un jāpagriežas 100 metrus nostāk no šīs ielas, kur atrodas mazāki veikali. Tur cenas būs apmēram 30% mazākas. Starp mīnusiem jāmin vien tas, ka tur reti kad tiek pieņemtas kredītkartes, tādēļ maciņā vienmēr jātur skaidra nauda.

Alus vidēji maksā no 5 līdz 12 grivnām (100 grivnas = apmēram 10 eiro). Pārdevēji zina stāstīt, ka vislabāk iet “Bud” alus. Jāpiekrīt, ka cenas un kvalitātes ziņā tā arī ir. Populāras ir nefiltrēto alu šķirnes, taču tam ir specifiska salda piegarša. Latvijas alus ir labāks! Cilvēki šeit ļoti daudz pīpē, pie tam praktiski visu veikalu pārdevēji to dara turpat pie ieejas. Cenas ir no 7 līdz 12 grivnām par paciņu. Pīpmaņi ir sastopami uz katra stūra visās sabiedriskajās vietās.

Smagā alkohola artilērija ir pieejama lielā daudzumā. Cenas svārstās no 20 līdz 130 grivnām par 0.5 litriem. Cilvēki pārsvarā iegādājas to, kas maksā no 35 līdz 45 grivnām. Manas simpātijas iemantojis brendijs, kas maksā 38 grivnas. Pietiekami laba garša un arī galvassāpju no rīta nav ne mazāko.

Vidēja līmeņa bāros un ēstuvēs jārēķinās ar 60-100 grivnu budžetu. Protams, ka arī šeit visu izšķir bāra atrašanās vieta. Dārgajās iestādēs var izlikt lielu naudu ne par ko, bet citur ar mazu budžetu var pieēsties līdz nelabumam. Mūsu brīvprātīgo brigāde parasti dodas uz diezgan lielu un prestižu kafejnīcu. Šņabja pudele tur maksā ap 85 grivnām, bet ēdiena porcija ap 40.

Lieliskās brīvprātīgās no Novosibirskas

Kopumā radies iespaids, ka cenas ne ar ko īpašu neatšķiras no Latvijas, taču esmu konstatējis, ka šeit tomēr ir par apmēram 30% lētāka dzīvošana. Kafejnīcās, bāros un restorānos cenas ir pat līdz 50% lētākas. Labākais ir tas, ka cenas, sākoties čempionātam, netika uzpūstas, kas ir raksturīgs citām valstīm, tajā skaitā arī Latvijai. Ceru, ka arī pie mums to ņems vērā, kad pie mums notiks augstākā līmeņa turnīrs.

Īpaši smieklīgi man bija, kad es ieraudzīju suvenīru cenas. Nekā pārspīlēta, atskaitot Adidas telti. Fanu zonā alus maksā pat lētāk nekā vidēja līmeņa restorānos, kas gan vienalga ir krietni dārgāk nekā veikalos (Carlsberg 0.5L alus maksā 16-22 grivnas, savukārt veikalos ap 10). VIP zonā šī cena gan ir iespaidīga – pāri 30 grivnām.

Sliktā ziņā pārsteidza apkalpes līmenis. Latvju bāleliņi ir tā izlepuši, ka bieži sūdzas par apkalpošanu pie mums, tādēļ iesaku visiem atbraukt uz šejieni, lai mazliet pārdomātu savu uzvedību. Šeit pārdevēji pat lielveikalos ir rupji, augstprātīgi, laipnība nav jūtama. Šajā ziņā patīkami izceļas cigarešu kiosku pārdevēji. Bieži vien tie ir krietni vien patīkamāki par prestižu restorānu personālu.

Interesanti, ka šeit alkoholu dzert sabiedriskās vietās ir aizliegts, pie tam neglābj arī alkohola lietošana, slēpjot to kādā maisiņā. Izņēmums ir pie fanu zonas, kur policija ārvalstu tūristus neaiztiek. Var redzēt, ka ir uzdevums ārzemniekus nebakstīt. Nav izslēgts, ka tas saistīts ar sliktajām policijas angļu valodas zināšanām.

Jāatzīmē, ka vakaros biežāk nākas sastapt milicijas brigādes, nekā tūristus. Organizatori stāstīja, ka uz čempionāta laiku ir mobilizētas visas rezerves, kādas vien iespējamas, arī kadeti no miliču skolām. Pie tam patrulēts tiek arī maziņās ielās. Ir jūtams, ka vietējos urlas ir stipri padzenājuši. Pastaigājoties parkā, redzēju, ka vietējiem liek skaidri noprast, kas viņus sagaida, ja viņi sāks trakot. Bet tādu ir maz. Arī garāmgājēji stāstīja, ka pilsētas centrā grūti sastapt kautiņu cienītājus. Pilsētas nomalēs, jā. Kopumā šeit ar noziedzību situācija ir krietni labāka nekā citās pilsētās.

Lieta, kas mani biedē - Ukrainā mašīnām nav jāveic tehniskā apskate! Vēl viena lieta, ko ievēroju – šeit nav atskurbtuvju. Kā policija tiks galā ar nemitīgi dzerošajiem Dānijas un Nīderlandes faniem, man nav skaidrs.

Starp citu, pēc Nīderlandes futbola federācijas lūguma pilsētas nogalē ir izveidota īpaša „Oranžo nometne”, kurā savas teltis novietojuši tūkstoši Nīderlandes fanu. Daļēji fanu zonu pārvalda tieši holandieši, starp kuriem ir arī skatuves režisors. Tādēļ mani pārsteidz, kāpēc pati izlase dzīvo Polijā.

Kāds no daudzajiem izklaides priekšnesumiem

Organizatoriskais līmenis – ļoti zems

Kā jau vienā no saviem blogiem rakstīju, nepamet sajūta, ka šeit viss tika darīts pēdējā brīdī. Neskaidrību bija ļoti daudz, un populārākā atbilde bija – там разберемся [tulkojumā – tad jau tiksim galā]. Tikai dienu pirms fanu zonas atklāšanas mums beidzot tika izskaidrots, kas ir jādara. Savstarpējās komunikācijas trūkums jūtams uz katra soļa. Ukraiņiem ierasta parādība ir kavēt 15-20 minūtes, pat tad, kad stingri pateikts, ka tas ir jāizdara noteiktā laikā. Mēs ierodamies laikā, bet organizētāji parasti kavē 20 minūtes.

Pirmajās dienās dusmas krājās nemitīgi. Arī neizpratne, kāpēc vietējiem iedzīvotājiem viss ir tik vienaldzīgs. Parkos un ielās cilvēki staigāja, dzīvoja savu dzīvi. Pārīši rīkoja randiņus. Jaunatne tusējās un smējās. Nekas tāds, kas liecinātu, ka pilsētu sagaida kaut kas liels. Mēģinot iztaujāt garāmgājējus par pilsētas pārvērtībām, pat ne visi zināja, kas īsti pilsētā notiek – kaut kādi sporta pasākumi, tā viņi minēja. Taču, kad aizgāju uz fanu zonas atklāšanas ceremoniju un koncertu, kas sekoja pēc tam, viss negatīvais izgaisa.

Vietējie brīvprātīgie tā ir katastrofa. Būtībā, tieši ārvalstu brīvprātīgie organizēja darbu fanu zonā, kaut gan tas bija jādara vietējiem. Nezinu, kā tika atlasīti vietējie, taču 80% no viņiem nav vēlmes neko darīt. Pārsvarā viņi tikai dzer un ēd, dzer un ēd. Tikai retais no viņiem kaut ko patiešām dara. Viņu kuratori gan izmanto katru iespēju mums kaut ko aizrādīt, pat nepamanot, ka turpat blakām savējie nedara neko. Nereti šie brīvprātīgie alkohola reibumā sāk uzvesties ļoti bravurīgi. Mūsu kuratoram Pāvelam nācās pašam atrisināt daudzus organizatoriskos jautājumus. Mans galvenais jautājums, kur tika izlietoti tie 1,4 tūkstoši eiro uz katru vietējo brīvprātīgo? Tieši tik izmaksājot katrs no viņiem!

Bardaks ir pilnīgi visur, atskaitot skatuvi, kur vietējie netiek pielaisti. Arī UEFA tur notiekošo kontrolē krietni uzmanīgāk.

Kā jau iepriekš rakstīju, mani galvenie uzdevumi sākumā bija tikai palīdzēt ar tulkošanu, bet turpinājumā saņēmu paaugstinājumu – kļuvu par skatuves režisora palīgu. Tur darboties bija daudz grūtāk un interesantāk. Viss bija jādara ļoti ātri un precīzi. Savu brīvprātīgā karjeras augstāko punktu sasniedzu pāris dienas iepriekš, kad tiku nozīmēts par lielā ekrāna uzraugu. Tā kā Kijevā radās ar to problēmas, UEFA noteica, ka katrā fanu zonā jābūt cilvēkam, kurš kontrolē, lai viss būtu gludi. Ja pazūd signāls, man bija jānomierina viesi, jāpaskaidro, kas noticis, un kad viss atkal būs kārtībā. Ļoti nervozs darbiņš. Bija jāiziet apmācības process.

Skatuves aizkulises

Apsardze Ukrainā nesalīdzināma ar Latvijas

Mani īpaši pārsteidza Ukrainas apsardzes darbinieki. Pat smiekli nāk! Ir acīmredzams, ka apsardzē strādā neprofesionāļi. Pirmajā dienā neviens pat nezināja, kas viņiem jādara, ko vispār drīkst vai nedrīkst ienest fanu zonā. Šo apsardzi nevar salīdzināt ar Latvijas, kaut vai „Dinamo” spēlēm. Cerēju, ka stadionā nekas tamlīdzīgs nenotiek, taču mani informēja, ka liela daļa šo apsargu darbojas arī tur. Skumji, lai neteiktu vairāk. Nu vēl vairāk man ir komentāru par apsardzes bāzesvietu. Pagrabs, kur svaigs gaiss neiekļūst (ēnā Harkovā temperatūra ir +35 grādi), klasiskie padomju operatīvie darbinieki lētos džinsos un kreklos. Smieklīgi un skumji vienlaicīgi.

Runājot par kārtību fanu zonā, ārzemnieki problēmas nesagādā nekādas. Holandieši un dāņi šeit ir lielā vairākumā. Viņi jau pirms ieejas ir sagatavojuši somas pārbaudēm, mierīgi atdod aizliegtās lietas apsargiem, neko nekomentē, smaida. Vietējie gan visu laiku strīdās, draud un tamlīdzīgi. Ja esi atbraucis ar velosipēdu, droši dodies prom, jo ar to iekšā neielaidīs, un arī atstāt to nekur nebūs iespējams. Vēl trakāk ir cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Viss fanu zonas laukums ir ar bruģa segumu, cilvēkiem ar īpašajām vajadzībām ir iekārtotas īpašas vietas, TAČU autobuss, kuram būtu jānogādā cilvēki pēc spēlēm uz mājām, nespēj piekļūt šīm vietām, jo policija pēkšņi noteikusi, ka tas šeit nedrīkst iebraukt, kaut gan jebkurš cits transports to drīkst. Lai tiktu līdz šim autobusam, jādodas pāri visai fanu zonai, kurā ir divi cilvēkiem ar īpašām vajadzībām nepārvarami šķēršļi (augstas caurules u.c.). Trakākais, ka šie cilvēki nesūdzas, acīmredzot pie tā jau ir pierasts. Tas man lika vēlreiz pārliecināties par to, ka Latvijā par cilvēkiem tiek patiešām domāts. Vienu no dienām strādāju tieši sektorā cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Ļoti žēl bija šo cilvēku, par kuriem neviens neuztraucas. Viņiem palīdzēt bija patiešām patīkami.

Nākamajā blogā vairāk parunāsim par faniem un atmosfēru Harkovā spēļu laikā!