RFS atbalstīšana Frankfurtē: neaizmirstama pieredze un darvas karote

Par visu pēc kārtas. Lidmašīnas biļetes tika iegādātas teju uzreiz pēc kalendāra izziņošanas. Ar domubiedriem klusībā cerējām uz iespēju apmeklēt Latvijas komandas spēli pret kādu no Anglijas Premjerlīgas klubiem, taču tam nepiepildoties, uzrunāja arī iespēja doties uz Frankfurti – pilsētu ar plašām nokļūšanas iespējām lielās lidostas dēļ. Kopā ar draugiem izvēlējāmies ''airBaltic'' lidojumu spēles rītā un atgriešanos nākamās dienas vakarā, par biļetēm samaksājot aptuveni 140 eiro. Turpceļā lidojumu izpildīja ''Airbus A220-300'' lidaparāts Lietuvas karoga krāsās – nepilnu divu stundu lidojums un nonācām Vācijas lielākajā lidostā. Atgriežoties mājās, ''airBaltic'' vietā lidojumu izpildīja lietuvieši – ''Heston Airlines''.

No Frankfurtes lidostas uz pilsētas centru iespējams nokļūt gan ar vilcienu, gan autobusu, bet izvēlējāmies taksometru – 15 eiro uz trīs cilvēkiem ļāva nonākt trīszvaigžņu viesnīcā, kas atradās pusotra kilometra attālumā no pilsētas centra un izmaksāja 35 eiro par nakti no personas.

Par sabiedrisko transportu un taksometriem Frankfurtē nevarēja sūdzēties – ļoti pieejami un demokrātiski. Piecas stundas pirms mača (un arī pēc tā) ar spēles biļeti bija iespējams tikt pie transporta biļetes, ko gan izmantot nebija nepieciešamības – pēc spēles mājup devāmies ar kājām. Rūgtuma piegaršu gan atstāja pati pilsēta. Iepriekš ārpus Frankfurtes lidostas nebija sanācis būt, bet prātā pilsētu asociēju ar Vācijas finanšu centru, debesskrāpjiem, desiņām, ''Eintracht'' un vietējo basketbola komandu ''Skyliners''. Tuvojoties braucienam, radās bažas, ka pilsētā nav pārāk daudz, ko apskatīt. Nonākot Frankfurtē, tās arī apstiprinājās. Nelielajam apskates objektu skaitam atstāt labu iespaidu par Frankfurti nepalīdzēja arī, atļaušos teikt, milzīgais narkomānu skaits uz ielām ārpus finanšu rajona. Ne vienu reizi vien ielu dīleri trīs gados jauniem vīriešiem piedāvāja iegādāties dažādas narkotiskās vielas, kas mūs, protams, neinteresēja. Ko tādu nekur citur Rietumu pasaulē nebiju pieredzējis – to varētu saukt par visa brauciena darvas karoti medus mucā, taču arī tāda ir realitāte.

RFS fanu kluba ''Riverside Lions'' vadītājs Gints Jankovskis aktīvi ar Frankfurtes mača interesentiem un apmeklētājiem komunicēja kopš septembra ievada, izveidojot ''WhatsApp'' grupu, kurā dalījās ar visu svarīgāko informāciju par nokļūšanu Frankfurtē, spēles biļetēm, RFS merču, pulcēšanās vietu un visiem citiem jautājumiem, kas līdzjutējiem radās.

Par RFS līdzjutēju pulcēšanās vietu spēles dienā tika izraudzīts ''O'Reilly's Irish Pub'' pie pašas Frankfurtes centrālās stacijas, kurā alus un Vācijā populārie alus kokteiļi maksāja sākot no četrarpus eiro. Latvieši tika aicināti pulcēties no pulksten 13.00, bet gājiens uz stacijā gaidošo vācu sarūpēto privāto vilcienu līdz stadionam tikai RFS līdzjutējiem sākās pulksten 16.10. Sākotnēji tika paredzēts nepilnus sešus kilometrus lielo attālumu līdz stadionam mērot kājām, tomēr, pēc apspriešanās ar drošības iestādēm, tika pieņemts lēmums uz maču doties ar vilcienu.

Pulcēšanās vietā šo rindu autors un divi viņa draugi ieradās īsi pēc pulksten 15.00 – jau tobrīd bāra apkārtnē bija redzamas vairākas Frankfurtes policijas automašīnas un policisti pilnā ekipējumā, kuri gādāja par drošību – vēl pavisam nesen, 2022. gada maijā, pie šī paša bāra bija izcēlies konflikts starp vietējām ''Eintracht'' ultrām un Anglijas kluba ''West Ham United'' līdzjutējiem, rezultējoties vairāk nekā 30 cilvēku arestos.

RFS līdzjutēju pulcēšanās vieta - ''O'Reilly's Irish Pub''

Ap pulksten 16.00 līdzjutēju barveži sāka aicināt bāra viesmīlīgās telpas pamest, lai pulcētos ārā un gatavotos gājienam uz netālo staciju. Tikai sākot gājienu, bija iespējams aptvert patieso drošībnieku vērienu – tās nebija pāris policistu automašīnas pie bāra, bet gan vairāki desmiti policistu, kas arī nebija tērpti ikdienas formastērpos, bet gan tādos, kas vizuāli atgādināja kaut ko no speciālo uzdevumu vienības. Tika apturēta pat satiksme, lai RFS līdzjutēju garā desa varētu šķērsot ielu, kārtībsargiem abās pusēs pavadot latviešu virteni, starp kuriem bija iesprukuši arī pāris ārzemnieki. Viņi pēc novērojumiem visai uzcītīgi sekoja līdzi Ginta Jankovska norādēm, leca līdzi latvjiem, bet, nonākot stadionā, vairs vismaz manām acīm nebija redzami.

Bija jūtams, ka, pretēji Latvijas līdzjutējiem, Frankfurtes policistiem šādi gājieni un lielu futbola līdzjutēju masu kontrolēšana nebija nekas jauns. Kā jau iepriekš minēju, Frankfurte sastapusies arī ar krietni agresīvāk noskaņotiem faniem daudzkārt lielākā skaitā. Polizei aprīkojumā bija mikrofoni un skandas, lai vienkāršāk nodotu nepieciešamo informāciju līdzjutēju pūlim un virzītu to uz centrālās stacijas pirmo platformu, kur jau gaidīja īpašs vilciens, kas bez pieturvietām (un par brīvu) RFS līdzjutējus nogādāja līdz stadiona pieturai. Neilgais brauciens līdz ''Deutsche Bank Park'' stadionam, kas UEFA sacensībās sponsoru aizlieguma dēļ zināms kā ''Waldstadion'', bija ļoti lustīgs – visa ceļa garumā skanēja ''Riverside Lions'' saukļi un latviešu dziesmas.

Izkāpjot pieturā, gaidīja jauns policistu grupējums, kas tālāk RFS līdzjutējus virzīja uz stadionu cauri mežam un pretēji tam, kā sākotnēji bija paredzēts – pa centrālo stadiona ielu, kur nāktos doties garām ''Eintracht'' karstasinīgāko līdzjutēju pulcēšanās vietai. Tādējādi tika minimizēts risks provokācijām un asumiem abu komandu fanu starpā.

Aptuveni desmit minūšu gājiena attālumā no vilciena stacijas bija arī stadiona ieeja. Turpceļā gan sanāca uz aptuveni piecām minūtēm aizkavēties – policijas eskortu mežā papildināja arī trīs dienesta zirgi un suns. Šķiet, aptuveni pusceļā viens no zirgiem kļuva nemierīgs, atbrīvojās no sedlos esošā policista un ieskrēja mežā. Policijas pārstāvji aicināja mūs apklust un nekustēties, ko arī visi daudz maz ievēroja, konkrētajā laika nogrieznī saukļus neizkliedzot. Četrkājainais frankfurtiešu draugs tika notverts un nomierinājās, un RFS pūlis varēja turpināt ceļu uz stadionu. Pie ieejas gaidīja vēl vairāk drošībsargu, tostarp civilā apģērbā. Esmu apmeklējis vairākus sporta pasākumus ārpus Latvijas robežām, taču jāsaka, ka pirmo reizi tiku pārbaudīts tik rūpīgi – izčamdīts tika pilnīgi viss, lai spēles norises vietā nenonāktu tai neparedzētas lietas. Izejot drošības un biļešu pārbaudi, līdz mača sākumam bija atlikusi pusotra stunda.

Šajā laikā izdevās apstaigāt mūsu sektoram pieejamo stadiona teritorijas daļu, kurā bija gan ''Eintracht'' suvenīru veikals ar oficiālajām spēles šallēm, ne tādām, kādas piedāvāja ielu tirgoņi pilsētā, pie pulcēšanās vietām un stacijā, gan neskaitāmas iespējas tikt pie dažādiem dzērieniem un ēdieniem. Alus stadionā bija lētāks nekā ''Arēnā Rīga'' – pieci eiro par puslitru un divi eiro par depozītu. Sākoties spēlei, depozīta glāzes gan gāja zudumā un tas vairs nebija jāmaksā, lietojot parastās plastmasas glāzes. Ūdens ''Eintracht'' mājvietā maksāja trīsarpus eiro, bet dažādas limonādes – 4.8 eiro. Par 4.3 eiro varēja iegādāties arī dažādas Vācijā iemīļotās desiņas, bet pirms mača faniem nosūtītajā piedāvājumā bija atrodama arī pica, šnicele un burgeri – tos gan nemanīju piedāvājumā mūsu sektoram tuvumā esošajās tirgotuvēs.

Tuvojoties spēles sākumam, arvien straujāk sāka pildīties ''Waldstadion'' tribīnes – tas mačā pret RFS bija teju vai izpārdots, pulcējot 56'600 līdzjutēju, no kuriem aptuveni 600 bija latvieši. Šo līdzjutēju rindās bija gan RFS kvēlākie līdzjutēji, gan rūdīti Latvijas sporta fani, gan dažādas citu sporta veidu un aprindu personības, kā arī netrūka tādu, kas pirmo reizi apmeklēja futbola spēli un īsti nebija lietas kursā par notiekošo, spēles ievadā vaicājot šo rindu autoram, kuri ir mūsējie un uz kuru pusi viņi uzbrūk. Tas vien parāda mērogu un plašo sabiedrības loku, ko RFS ar saviem panākumiem aizsnieguši.

Ja ir kāda lieta, par ko ''Eintracht'' būtu (ne)pelnījuši kritiku, tad tas ir neeksistējošais pirmsspēles šovs, kas gan, iespējams, nemaz nav nepieciešams – tāds vienkārši iepriekš pieredzēts lielajās Eiropas futbola spēlēs un ko līdzīgu gaidīju arī Frankfurtē. Mājinieki laukumā tika sagaidīti ''Sirius'' melodijas pavadījumā, kas sportā visplašāk asociējas ar Maikla Džordana laika Čikāgas buļļiem, informatoram nosaucot spēlētāja vārdu, bet visam stadionam izkliedzot futbolista uzvārdu. Organizatoriski ''Eintracht'' bija parūpējušies arī par viesu līdzjutējiem, uz maču nozīmējot kādu kundzi, kas atkārtoja galvenā informatora vāciski sacīto latviešu valodā. Patīkams un iepriekš neredzēts žests. ''Eintracht'' nozīmētā latviski runājošā dāma gan, visticamāk, ar futbolu bija uz Jūs, taču tas tik un tā neaizēno to, līdz cik mazām detaļām Frankfurtē tiek organizēta futbola spēle.

Jauna pieredze bija arī mača vērošana stāvus – RFS līdzjutējiem tika atvēlēts 20. sektors, kas bija iežogots no apkārtējiem līdzjutējiem un bez krēsliem. Godīgi sakot, nebija slikti un šķita, ka, stāvot kājās, vairāk esi iekšā spēlē. Spēles biļete, kas tika iegādāta caur RFS, maksāja 16 eiro. ''Riverside Lions'' līderis Gints Jankovskis dienu pēc spēles sarunā atklāja, ka bijusi iespēja tikt arī pie otrā līmeņa sektora ar sēdvietām, taču, ja RFS vadība būtu izvēlējusies to, biļetes būtu praktiski divreiz dārgākas.

Skats uz laukumu no ''Waldstadion'' 20. sektora, kas tika atvēlēts RFS līdzjutējiem.


Par to, ka Frankfurtes viesu sektors iepriekš pieredzējis daudzu plašu tradīciju fanu kustību viesošanos, liecināja arī labierīcības un tajās apzīmētās sienas.

Pirms spēles bija bažas, vai starp latviešiem un karstasinīgākajiem ''Eintracht'' līdzjutējiem neizcelsies kāda klope, tomēr tās izrādījās pārspīlētas – mačs aizritēja mierīgi un bez asumiem fanu starpā. Atgriežoties stadiona pieturā, ''Eintracht'' līdzjutēji, kuru lielā masa gaidīja savu vilcienu, aplaudēja RFS fanu pulkam, kuru loks bija par diviem cilvēkiem mazāks nekā pirms spēles – divus latviešus aizturēja par narkotisko vielu lietošanu stadionā. Tas, šķiet, arī bija vienīgais starpgadījums.

Domāju, ka par pašu maču šajās rindās izplūst nav vērts – tie, kas vēlējās, jau paguva to noskatīties tiešraidē vai ierakstā, vai arī izlasīja par to portālā ''Sportacentrs.com''. RFS demonstrēja teicamu futbolu, spēlēja, nevis atsitās, meklēja iespējas un nebija tālu, lai vēlreiz pārsteigtu futbola pasauli. Šādu Latvijas komandas sniegumu pret tāda līmeņa pretinieku vērot klātienē bija patiess prieks un lepnums. Ceru, ka līdz nākamajai šāda mēroga Latvijas komandas spēlei nebūs jāgaida ilgi, un RFS vai kāda cita Virslīgas komanda priecēs ne tikai futbola, bet visa Latvijas sporta līdzjutējus uz augstākā līmeņa Eiropas skatuves arī turpmākajās sezonās. Jo šie patiešām bija vērienīgi visa Latvijas sporta svētki ārpus dzimtenes.