Sapņi piepildās!

Sveicināti! Mani sauc Raivis Žvagiņš. Esmu 17 gadus vecs, mācos 11. klasē Madonas pilsētas 1. vidusskolā. Ļoti patīk pasportot, īpaši uzspēlēt futbolu. Pavisam nesen esmu sācis tā nopietni pieiet pie pokera spēles. Ja nu kāds vēl nezina, tad atgādināšu, ka izrādījos veiksmīgākais SONY futbola ekspertu konkursā, tādējādi savā īpašumā ieguvu divas biļetes uz UEFA čempionu līgas finālu Maskavā.

Konkurss kā jau konkurss. Kad pieteicos, nemaz nevarēja iedomāties, ka pēc pirmās kārtas būšu starp labākajiem, tāpēc konkursam nepievērsu tik lielu uzmanību, saglabāju vēsu prātu un neiespringu. Iespējams, tas bija viens no iemesliem, kāpēc izdevās prognozēt tik labi. Turpmākā cīņa jau bija pavisam nopietna, jo katra kļūda un neuzmanība varēja maksāt ļoti daudz. Tā nu pamazām, pamazām izsitos līdz 2. vietai, tikmēr pirmajā vietā ar 3 punktu pārsvaru atradās Caips (Māris Vensbergs). Sačatojām un apspriedām jau nākamos no piedāvātajiem jautājumiem. Nonācām pie secinājuma, ka sāksies tīrā laimes spēle, jo perfekti uzminēt, kurā puslaikā komandas sasitīs vairāk vārtu, ir gandrīz neiespējami.

Pienāca izšķirošie brīži, kurus gaidīja ikviens no līderiem šajā konkursā - 1/4 finālu spēles. Šaubos, ka biju vienīgais, kam mati pēc šīm divām dienām palika sirmi. Interesantā tiesnešu darbība laukumā, kā arī aizraujošās spēles, dažreiz lika lekt kājās un saķert galvu. Tādus pārdzīvojumus pat nebiju piedzīvojis, vērojot Latvijas futbola izlases spēles. Beigu beigās, ar nedaudz ieplaisājušu galdu, dienu pabeidzu ar veselu vienu punktu. Smieklīgi? Ne jau nu man. HockeyArena čatā izvērsās asas diskusijas - bija vai nebija 11 metru soda sitiens? Vieni teica, ka bija, otri - tiesnesim vajadzēja nosvilpt pirms soda laukuma.

Varbūt Viņš, tur augšā, tā vēlas, lai es naktīs gulēt nevaru, bet viss izvērtās veiksmīgi, jo pēdējā kārtā prognozēju vienkārši dievīgi. 10 no iespējamajiem 12 punktiem, taču vēl joprojām nebiju pārliecināts, vai esmu prognožu spēles uzvarētājs. Lai gan vecākiem apsolīju, ka tūliņ (uzreiz pēc spēles) iešu gulēt, nomodā paliku līdz 3:00. Žēl, bet rezultātus nesagaidīju. Nopratu, ka tiks sagatavots raksts, kā tam arī vajadzētu būt. Tad nu devos "saldā" miegā, par laimi, nesapņojot par Čempionu līgu.

No rīta devos uz skolu. Nevienam neteicu, kā veicies, jo negribēju izgāzties. Katru brīvo brīdi izmantoju, lai ieskrietu esports.lv un pārbaudītu, vai nav publicēti konkursa rezultāti. Diemžēl nebija. Pavisam nemanot, biju aizmirsis par rezultātiem un konkursu, jo atcerējos tikai tad, kad draugs pazvanīja un apsveica mani sakot: "Raivi, diemžēl Tu neuzvarēji konkursā, jo uzvarēja hockeyarena.net!" Tad nu sākās prieka lēkmes, trīces, jo parunāt nevarēju vispār.

Līdzbraucējs jau bija skaidrs. Iepriekš biju runājis ar māsas vīru par sapņiem. Tad nu es teicu, ka mans sapnis ir aizbraukt uz kāda turnīra, piemēram, Eiropas vai pasaules čempionāta finālu, protams, arī Čempionu līgas finālu. Kā teiktu Roberto - sapņi piepildās! Nezinu vai tas ir mans liktenis, vai vienkārši sakritība, bet zinu tikai vienu - tāda iespēja tiek dota vienreiz mūžā un palaist to vējā būtu muļķīgi.

Nākamā diena pārvērtās par dokumentu kārtošanas dienu, jo nācās veikt dažādus norādījumus no konkursa organizētājiem. Pases kopijas, tel. numuri utt. Tam bija jānotiek tik ātri, jo jau 14. aprīlī bija nepieciešama mana un līdzbraucēja reģistrācija. Paveicās, ka Ansis Rudzāts arī spēlē HockeyArena, tāpēc sazināties un noskaidrot nepieciešamās lietas nebija grūti. Viņš izskaidroja, kā viss notiks, kas vajadzīgs, kad un kur. Protams, norunājām tikšanos 18. aprīlī, kad tika apbalvoti pirmo trīs vietu ieguvēji.

Man, kā konkursa dalībniekam, ļoti patīkami likās tas, ka nebija nekādu negatīvu emociju apbalvošanas laikā, bet gan veselīga atmosfēra. Varbūt tāpēc, ka tajā brīdī valdīja humors. Visi smējās, parunāja par konkursu kopumā, par jautājumiem un iespējamajiem konkursiem turpmāk. Protams, saprotu, ka bija neliela vilšanās sajūta (arī man būtu), bet tas ir tikai normāli. Tad nu devāmies uz foto sesiju. Jutāmies kā īstas futbola zvaigznes.

Devos mājup. Parādīju tuviniekiem iegūtās balvas, izstāstīju par turpmāko notikumu gaitu. Ticiet vai nē - tikai tad viņi tā pa īstam noticēja, ka viss patiešām notiks, jo izklausījās pārāk labi, lai būtu patiesība. Viss apmaksāts, galvenais pašam būt uz vietas.

Šis konkurss vēlreiz apstiprināja, ka jācīnās līdz galam, jo sākot ceļu līdz uzvarai nevar zināt, kā viss izvērtīsies. Ko varu ieteikt? Protams, piedalīties šāda veida konkursos un censties to uztvert kā joku.

Šoreiz tas arī viss. Līdz Maskavai 4 nedēļas!