Facebook
GoogleŠī un nākamā sezona Virslīgā (1. daļa)
@MikelisO
Pirms mēneša noslēdzās Latvijas futbola čempionāts jeb “LMT Virslīga 2006”. Šī gada cīņas bija saistošas, beidzot bija arī ģenerālsponsors – par to kļuva LMT. Piedāvājam jums pirmo no divām raksta daļām. 1. daļā apskatīsim katras komandas iespēto sezonā, neaizmirstot arī 1. līgas gaviļniekus.
Šī sezona kļuvusi par “sausāko” pēdējo 3 sezonu laikā – kopumā iesisti 303 vārti, kas ir ievērojami mazāks skaitlis nekā divās iepriekšējās sezonās – 2005. gada sezonā tika gūti 345 vārti, gadu iepriekš – par vieniem mazāk. Toties šogad ir bijuši visvairāk pieteikti leģionāri – 70. Apskatīsim atsevišķi katra kluba paveikto šīs sezonas laikā, uzklausīsim treneru un eksperta viedokli, kā arī esošo vai topošo komandu līderu domas par sezonu klubam, sev, tālākajiem mērķiem, un iemesliem, kādēļ netika izcīnīta labāka vieta. Neatmetot domu, ka tomēr varētu tikt pieņemts lēmums par 10 komandām “Virslīgā”, apskatījām uz 10 vietām pretendējošās komandas.
“FK Ventspils”
Starpsezonu periodā komandas sastāvs tika pārvērsts visai kardināli, ko veicināja komandas galvenā trenera Romāna Grigorčuka vēlmes un vajadzības. Komandu pameta kādreizējais izlases aizsargs Lukaševičs (beidza karjeru), kā lielākās pārejas bija Rehviašvili došanās uz Azerbaidžānu, Žavoronkova pievienošanās konkurentiem “Skonto”, vārtsarga Romanova pievienošanās “Ditton” un vairāku sevi neveiksmīgi apliecinājušu ārzemnieku izmešana. Taču arī papildinājums bija vērā ņemams – kurzemnieku piedāvājumam tomēr piekrita Gorkšs, komandā atgriezās krievu leģionārs Zangerejevs. Tāpat tika iegādāti arī ārzemnieki – ukrainis Pokariņins, serbs Vukovičs, vēl viens spēlētājs no Krievijas – Dubenskis. Starpsezonu periodā Grigorčuks nekautrējās pārbaudīt spēlētājus dažādās pozīcijās, komandai aizvadot 25 (!) pārbaudes spēles. Ukraiņu treneris arī ieviesa komandā 3-4-3 stratēģiju, cerēdams, ka tā Latvijas apstākļos vēl nav tik pazīstama un dos lielāku ieguldījumu. Komandas mērķis jau kuro gadu bija beidzot uzvarēt Latrvijas čempionātā jeb šogad - “LMT Virslīgā”. Ja godīgi, tad šogad patiešām viņu izredzes bija vērtējamas daudz augstāk, taču daudzi par to kautrējās kaut ko teikt, jo pēdējo gadu “Ventspils” fatālās neveiksmes čempionāta noslēgumā daudziem neitrālajiem līdzjutējiem ticību šai komandai jau bija atņēmušas. Šaubas neradīja arī jaunā komandas modeļa saspēlētība, jo Grigorčukam ar 25 pārbaudes spēlēm vajadzēja būt gana. Stratēģijas 3-4-3 pielietojums gan bija samērā neparasts – lai arī no tradicionālā 4-4-2 aizsarga vietā sanāk spēlēt uzbrucējam, komandas spēles stils sākās ar aizsardzību. To cementēja atlētiskie Ndeki un Gorkšs, kā arī Kačanovs, kuram šī sezona iegrozījās tik veiksmīga, ka viņš 26 gadu vecumā izgāja Latvijas izlases pamatsastāvā 2008. gada Eiropas čempionāta atlases cikla spēlē pret Ziemeļīriju.Čempionāta pirmais riņķis, gan neliecināja par īpaši drošu kurzemnieku spēli – vairākas minimālas uzvaras ar 1:0 un 2:1, arī neizšķirts pret jūrmalniekiem un liepājniekiem, taču cerētais punktu skaits, jādomā, bija iegūts. Izrādījās, ka visa čempionāta gaitā “Ventspils” uzvaras it kā pārliecību neradīja, taču aculiecinieki atzina, ka pretiniekiem līdz neizšķirtam bijis daudz tālāk nekā “Ventspilij” līdz pārliecinošākai uzvarai. Čempionāta vidū “Ventspils” pārsvars bija samērā liels, lai neteiktu vairāk – tas pārsniedza pat 10 punktus un daudzi jau pasteidzās kronēt viņus par čempioniem. Taču gan spēlētāji, gan treneri atzina, ka jāspēlē vēl daudz un iespējams viss. Vasarā klubs pārsteidza vēl vienā frontē – UEFA kausa izcīņas 2. kārtā ventspilniekiem pretī stājās titulētais angļu “Newcastle United”, kam izdevās godam pretoties – 0:1 savā laukumā un 0:0 viesos neliktu kaunēties gandrīz nevienai komandai Eiropā. Čempionātam ritot, ventspilnieku pārsvars sāka rukt, pacēlās baumas par trenera Grigorčuka asajām darba metodēm, ietekmējot spēlētājus arī fiziski. Daļēji šīs baumas arī apstiprinājās, jo pats Grigorčuks masu medijiem atzina, ka vasarā, spēles “Ventspils” – “Ditton” pārtraukumā, iesitis Zangerejevam ar futbola zābaku. Latvijas kausa izcīņā ventspilnieki piedzīvoja sāpīgu zaudējumu, ar 1:2 pusfinālā līdzīgā spēlē piekāpjoties “Skonto”, izlaižot spēles laikā iegūto pārsvaru no rokām. Tomēr čempionātā ventspilnieki pārsvaru noturēja – pāris kārtas līdz čempionāta beigām gan zaudējot “Liepājas metalurgam” ar 0:4, ventspilnieki padarīja savu pārsvaru slidenu. Taču kurzemnieki beigu daļu nospēlēja aukstasinīgi un čempionu kronis beidzot pienācās arī trešajai “TOP” komandai. Savās domās par čempionātu dalījās arī ventspilnieku un Latvijas izlases centra aizsargs Kaspars Gorkšs, kurš šīgada sezonā neizlaida nevienu maču: “Protams, sezonu vērtēju ļoti labi. Klubam beidzot izdevās izcīnīt sen kāroto čempionu titulu, arī pašam šis ir lielākais tituls līdz šim.” Pēc veiksmīgā čempionāta, protams, ventspilnieku uzvarētāju spēlētāji kļuvuši samērā pieprasīti spēlētāju tirgū. It īpaši abi aizsargi – Gorkšs un Ndeki. Taču Gorkšs vēl nemācēja pateikt neko konkrētāku: “Lai arī nedaudz agrāk domāju, ka šajā laikā varētu būt zināms nākamais klubs, tomēr skaidrības vēl nav nekādas. Nekad nesaki nekad – nevēlos pāragri izteikt kādus apgalvojumus. Vienu brīdi par tevi interese var būt liela, otru – tāda var nebūt vispār. Ceru jau kaut kad drīzumā ieviest skaidrību, lai varu mierīgi baudīt atvaļinājumu.” Jautāts par čempionāta negatīvajām pusēm, Kaspars neko konkrētu nenosauca: “Negatīvas emocijas gluži nebija. Bija nepatīkami brīži, kad zaudējām Daugavpilī vai “Jūrmalai”, taču tās lietas ātri ir jāaizmirst. Jāatmet negatīvais nost, lai varētu koncentrēties lielākajam mērķim.” Par to, ka ventspilnieku trumpis bija stabila spēle, piekrīt gandrīz visi aptaujātie, arī Gorkšs. Laikam jau Grigorčuks to mācēja kaut kā iemācīt, bet citu klubu treneri – ne. Var patikt, var nepatikt ventspilnieku rādītais sniegums un spēle, taču tieši šādā stilā pašlaik pasaulē iespējams paveikt ko lielu – arī Itālija uzvarēja pasaules čempionātā ne ar to skatāmāko spēli. “Tās visas ir muļķības, ko daudzi saka. Čempioni ir tie, kam ir visvairāk punktu, un tie arī ir labākie. Mums galu galā bija visvairāk punktu, tā kā mēs arī bijām pelnījuši būt čempioni,” piebilst Kaspars. Otro čempionāta daļu ventspilnieki patiešām nenospēlēja tik labi, taču tas saistīts ar vairāku komandas līderu, it īpaši uzbrucēju, traumām. Taču Grigorčuks prata sataupīt un izmantot spēlētājus pareizajā brīdī. Tālredzīgi domājot, tā sauktajā “zelta mačā” pret Liepāju (0:4) sākumsastāvā nebija ne Rimkus (tikko atkopies no traumas, bet izgāja laukumā otrajā puslaikā), Bička, Stukaļinas, Sļesarčuks utt. Taču izšķirošajās spēlēs spēlēja labākais sastāvs, nodrošinot uzvaru “Ventspilij”. Par komandas rezultatīvākajiem spēlētājiem kļuva Vīts Rimkus un Igors Sļesarčks, katrs gūstot 9 vārtus. Kluba nedisciplinētākais spēlētājs bija Zahars Dubenskis ar 8 dzeltenajām kartītēm. Savukārt skatītāju ziņā ventspilnieki bija pirmajā vietā. Ja nekas nenobruks Baltijas līgas sakarā, tad nākamgad ventspilniekiem vienā grupā būs jāmērojas spēkiem ar Paņevežas "Ekranas" (2. vieta Lietuvā) un daudzu Latvijas futbolistu pārstāvēto Tallinas "TVMK" (4. vieta Igaunijā). Tagad spēlētāji bauda godam nopelnīto atvaļinājumu, uz pirmo pirmssezonas treniņu sapulcējoties 21. decembrī. Komanda pateicas visiem atbalstītājiem, sakot, ka, lielā mērā pateicoties līdzjutējiem, izdevies sasniegt kārotos mērķus. Interesanti, ka par savas pilsētas līdzjutējiem treneris Grigorčuks gan ar īpašu prieku neizsakās. Apsveicam “Ventspili” ar iegūto Latvijas čempionu titulu!
“FHK Liepājas Metalurgs”
Lai arī baumu bija daudz, čempionu treneris Benjamins Zeļkevičs palika pie komandas stūres vēl vismaz vienu gadu. 2004. gada sākumā viņš ieradās Liepājā, šī viņam bija trešā sezona pie komandas stūres. Pirmajā sezonā lietuviešu speciālistam teju izdevās aizvest “Liepājas metalurgu” līdz čempionu titulam, taču brīnumainā veidā tika zaudēts pēdējā kārtas spēlē “Skonto”, kas atkal priecājās par 1. vietu. Kas neizdevās pirmajā piegājienā, tas izdevās otrajā, un Benjamins Zeļkevičs kļuva par pirmo treneri, kam bijis pa spēkam nogāzt no čempionu kroņa “Skonto”. Liepājā visi cerēja, ka ar jauno sastāvu komandai tik un tā izdosies aizstāvēt titulu. Liepājnieki zaudēja divus pieredzējušus “atslēgas” spēlētājus – spēles veidotāju Ediju Daņilovu un rezultatīvo Viktoru Dobrecovu. Viņu vietā “Metalurga” rindas tika papildinātas ar trenera tautiešiem – lietuviešiem Astrausku, Tomašausku, kā arī Krievijas futbolistu Jevgeņiju Kecu. Kopumā sastāvs kļuva jaunāks. Vienīgi vārtos pārmaiņus stāvēja jau samērā pieredzējušie Spole un Krucs. Pirmajās ugunskristībās kā čempioniem liepājniekiem izdevās nospēlēt cienīgi – “Sadzraudzības kausa” izcīņā gan tika zaudēts ceturtdaļfinālā “CSKA” nomināli otrajam sastāvam. Taču par to tomēr nav ko sarkt, jo krievu klubam ir nesamērojami lielākas finanses, iespējas un spēlētāju resursi. Smagi sezona pagāja vēl vienam pieredzējušam spēlētājam – ilggadējam liepājnieku krievu leģionāram Aleksandram Katasonovam, kurš ar traumām mocījās ilgu laiku. Sezona tika iesākta ne ar tiem pārliecinošākajiem rezultātiem – neizšķirti pret “Skonto”, “Ventspili” un “Ditton”, knapa uzvara pār “Jūrmalu”, un sagrautas turnīra lejasdaļas komandas. Otrajā riņķī tika piedzīvots visai sensacionāls un apkaunojošs neizšķirts pret “Dižvanagiem”. Ar šādām sīkām neveiksmītēm liepājnieki aizvien tālāk atļāva aizmukt ventspilniekiem. Kā Latvijas čempioni, “Metalurgs” pirmo reizi spēlēja arī “Čempionu līgas” kvalifikācijas turnīrā. Pirmajā kārtā pārvarēta “Aktobe” barjera, bet otrajā kārtā ne mazāko cerību pret bijušā “Metalurga” spēlētāja Verpakovska pārstāvēto Kijevas “Dynamo”. Tomēr spēlētāji varēja vienīgi priecāties par iegūto pieredzi. Septembrī, sākoties “Euro 2008” atlases turnīram, uz izlasi tika izsaukti arī vairāki liepājnieku spēlētāji – Karlsons, Kļava, Grebis, Soloņicins un Zirnis. Vēlāk rezervistos tika arī, Ivanovs, Jemeļins un Surņins. Klubs izpildīja uzdevumu, kļūstot par Latvijas akusa ieguvējiem. Finālā pagarinājumā tika pieveikts "Skonto" ar 2:1, abus vārtos gūstot gaužām vienādi - pēc stūra sitiena izspēles pirmoreiz precīzs bija Karlsons, bet "sudraba", kā izrādījās arī uzvaras vārtus, pagarinājumā guva Kristaps Grebis. Čempionu slodzi liepājnieki tomēr neizturēja, spēlētāji viens pēc otra guva traumas, bet izšķirošajos brīžos kaut kas manāmi pietrūka . Jā, “Ventspili”, kas bija turnīra līderi, liepājnieki sagrāva, taču neveiksmes pret Daugavpils klubiem liedza “Metalurgam” aizstāvēt titulu. “Izdevās izcīnīt tikai Latvijas kausu, parējās frontēs uzdevumus neizpildījām. Klubam sezonu vērtēju ar mīnusa zīmi. Man pašam pozitīvi bija tas, ka sāku spēlēt sākumsastāvā nacionālajā izlasē. Kāpēc neizdevās uzvarēt čempionātā? Laikam jau kaut kur kļūdījāmies. Protams, arī tas, ka bija daudz traumu sezonas laikā, bet nebija tik daudz spēlētāju, kas spētu savainotos aizvietot. Bet nu paši jau arī esam vainīgi – nepaņēmām punktus pret objektīvi vājākām komandām. Bijām pārāk nestabili. Labi nospēlējām pret “Ventspili”, taču pēc labām spēlēm vienmēr nāk grūtākas – nevar divas spēles nospēlēt tik labi. Kalendārs beigās sanāca smagāks nekā citiem. Visādi sīkumi salasījās kopā un bišķiņ arī nepaveicās. Laikam jau to veiksmi nenopelnījām. Rezultāts bija likumsakarīgs, es domāju,” savu redzējumu par sezonu izklāstīja liepājnieku viens no vērtīgākajiem spēlētājiem – Oskars Kļava. Jautāts par galveno konkurentu plusiem un mīnusiem, Oskars sacīja: “Konkurentus parasti īpaši nepētu. “Skonto” pašlaik notiek paaudžu maiņa, tāpēc viņiem gāja grūtāk. “Ventspils”? Viņi uzvarēja, jo bija ļoti labi organizēti, ievēroja spēles disciplīnu un spēlēja visu laiku stabili. Viņiem arī bija garāks soliņš, šie faktori, iespējams, noteica čempionu.” Daudziem noteikti ir jautājumi, kur nākamsezon spēlēs liepājnieku labākie spēlētāji, kas tika arī izsaukti uz izlasi. Kļava pastāstīja, ka, iespējams, kāds aizies, taču kodols, visticamāk, nemainīsies. Arī Oskars nākamsezon paliks Liepājā. Zināms, ka Liepājā paliks arī treneris Zeļkevičs, pavēstīja Harvejs Rudzītis, komandas pārstāvis. Par komandas rezultatīvāko spēlētāju kļuva Ģirts Karlsons ar gūtajiem 14 vārtiem. Par vieniem mazāk Dariusam Miceikam, 11 vārti Grebim, 10 - Katasonovam. Komanda bija pati labākā vārtu guvēja čempionātā (66 precīzi raidījumi), tāpat ielaists arī tika vismazāk vārtu (tikai 20 ielaistas bumbas). Pat aizsardzībā labi spēlējošai čempionei "Ventspilij" šī statistika (48:23) ir tikai trešā starp visiem dalībniekiem (priekšā arī "Skonto"). Šajā ziņā jābrīnās, kā "Ventspils" tomēr spēja sadalīt vārtu guvumus tā, lai ar to pietiktu uzvarai čempionātā. Rupjākie spēlētāji komandā bija Zirnis (7 dzeltenās kartītes) un divi lietuvieši - Tomašauskas un Miceika, kuri katrs nopelnīja sešas dzeltenās kartītes un vienu sarkano. Komandas "bombardiera" Ģirta Karlsona nākotne vēl ir miglā tīta, jo viņam līgums beidzās pēc sezonas. Baltijas līgā nākamgad liepājnikeu sāncenši grupā būs Tallinas "Levadia" (1. vieta Igaunijā) un Viļņas "Zhalgiris" (4. vieta Lietuvā). Komanda pašlaik atrodas atvaļinājumā, un uz pirmo treniņa liepājnieki sanāks 18. decembrī.“Skonto FC”
Pirms sezonas komandu pameta pāris cilvēki, bez kuriem līdzšinējos gados “Skonto” nebija iedomājams – trenera darbā devās Mihails Zemļinskis, citu klubu ilgi nācās meklēt Blagonadeždinam, komandu atstāja arī abi kamerūnieši (Nguimbats un Ngons), gruzīnu pussargs Korgalidze kopā ar treneri Dzodzuašvili pārcēlās uz Kuitasi “Torpedo” vienību. Taču “skontieši” dabūja, iespējams, pat labāku blici – Latvijas izlases pussargu Vitāliju Astafjevu, kā arī neseno valstsvienības kandidātu Andreju Štolceru un visai stabilo Vladimiru Žavoronkovu, kurš pameta “Ventspili”. Klāt nāca arī divi slovaki – Pjačeks un Sluka. Sezonas laikā klubam pievienojās Cauņa, Lukjanovs (no “Olimpa”), biežāk spēlēja arī Kožans un Oļegs Laizāns. “Skonto” komandā notika paaudžu maiņa, ko paātrināja sezonas laikā vairāku ierasto pamatsastāva spēlētāju traumas. Pola Ešvorta vadībā komanda iemēģināja arī jaunu izkārtojumu 4-3-3. Angļu treneris ir smalkas taktikas piekritējs, ko apliecina arī komandas uzbrucējs un Latvijas U-21 izlases spēlētājs Kristaps Blanks: “Ešvorts treniņos daudz laika velta taktikai, tāpēc treniņi nav tik intensīvi.” Sezonas gaitā izšķirošās izrādījās neveiksmes pret abām līdervienībām – “Metalurgu” un “Ventspili”, kā arī nespēja savākt maksimālo punktu skaitu pret vidusmēra komandām. Tā rezultātā it kā normāli spēlējošā "Skonto" jau samērā agri zaudēja cerības uz 1. vietu (teorētiskas iespējas gan palika visai ilgi). Taču fakts, ka 3. vieta ir visu laiku zemākais rīdzinieku sasniegums Latvijas čempionātu vēsturē, liecina, ka ar komandu viss nevarēja būt kārtībā. Arī "Latvijas kausā" tika piedzīvota neveiksme finālā. Pusfinālā līdzīgā spēlē pieveikta "Ventspils", tomēr finālā savā laukumā, kur pirms kausa finālspēles tika svinēta futbola simtgade Latvijā, pagarinājumā tika zaudēts liepājniekiem. “Ja jau ieguvām tikai 3. vietu čempionātā, tad jau pretinieki ar kaut ko bija spēcīgāki. Tieši ar ko, es nevaru pateikt. Dažās spēlēs pietrūka veiksmes, bet kā zināms, tad tā parasti ir stiprāko pusē – laikam nebijām tik spēcīgi, lai tā būtu mūsu sabiedrotā,” iemeslus komandas uzbrucējs Blanks meklēja tikai pašu komandā: “Saprotams, ka gan kluba, gan savu sniegumu es vērtēju negatīvi, jo praktiski neizpildījām nevienu uzdevumu, ko mums izvirzīja vadība. Čempionātā guvu tikai trīs vārtus, kaut arī vārtu gūšanas momentu bija ļoti daudz, bet diemžēl klibo momentu realizācija, pie tā būs visvairāk jāpiestrādā treniņos.” Skaidrs, ka komandas sniegumu nevarēja neietekmēt spēlētāju traumas, kas komandu patiešām mocīja visu sezonas gaitu. Ilgu laiku dīkstāvē bija Perepļotkins, starp citu, jaunais Latvijas pavalstnieks, Eliava, Morozs, sīkākas traumas bija daudziem citiem. Daļēju fiasko “skontieši” piedzīvoja arī UEFA kausa izcīņā. Pēc loģiski uzvarētajām spēlēm pret Luksemburgas “Jeunesse” izloze bija labvēlīga vēlreiz, par “Skonto” 2. kārtas pretiniekiem ieceļot norvēģu “Molde”, kas vietējā čempionātā ieņēma vienu no pēdējām vietām. Pēc cerīgā bezvārtu neizšķirta izbraukumā tika piedzīvots zaudējums ar 1:2 savā laukumā un izsapņotas tika reālās vīzijas par vēl kāda spēcīga kluba atvešanu uz Rīgu šovasar (ventspilnieki Rīgā spēlēja pret “Newcastle”). Pēc sezonas “Skonto” kluba vadība paziņojusi, ka uzsvars tiks likts uz jaunajiem futbolistiem. Komandā pēdējo spēli pret “Ditton” aizvadīja pieredzējušie aizsargi Isakovs un Zakreševskis. Ne viņi, ne gruzīni Korgalidze un Dāvids Čaladze “Skonto”, visticamāk, vairs nespēlēs, jo līgums ir beidzies, bet jaunu kluba vadība parakstīt netaisās. Komandā, visticamāk, parādīsies vairāki spēlētāji no tikko “Virslīgā” iekļuvušā “Olimpa”, karā faktiski spēlē “Skonto” skolā pabijušie futbolisti. Jādomā, ka pie komandas stūres paliks arī angļu speciālists Pols Ešvorts, kurš Latvijā dzīvo un strādā jau vairākus gadus. Lai kā daudzi “futbola eksperti” brēc pēc Ešvorta demisijas, kluba prezidents Guntis Indriksons izteicās, ka ir apmierināts ar viņa darbu un atlaist Ešvortu nav nācis pat prātā. Prasīt kaut ko daudz no trenera šajā laikā gan būtu arī visai negodīgi, jo vecie futbolisti jau savu laiku nokalpojuši gan klubā, gan izlasē, bet “Skonto” mērķis ir gatavot jaunos spēlētājus izlasei, kas, kā izskatās, nākamsezon varētu tikt darīts ar lielu vērienu. Komandas noslēguma pasākumā komandas prezidents Guntis Indriksons pasniedza spēlētājiem godam nopelnītās bronzas medaļas, kā arī paldies teica Jaunatnes Futbola centra “Skonto” trenerim Vladimiram Beškarevam, dāvinot viņam automašīnu “Honda”. Kluba prezidents šādi pateicās trenerim par labi padarīto darbu, sagatavojot 1988. gadā dzimušos jauniešus, kuri izrādījās konkurētspējīgi ar Eiropas šā vecuma vadošajām komandām. Jāpiezīmē, ka par “LMT Virslīgas” rezultatīvāko spēlētāju kļuva Mihails Miholaps ar 15 precīziem raidījumiem. Nākamais aiz viņa komandā bija Gatis Kalniņš ar 9 vārtiem. Interesanti, ka visā čempionātā "Skonto" bija otra labākā vārtu guvēja ar 55 vārtiem. Tātad tālākais virzības mērķis skaidrs - jāuzlabo aizsardzība, no kuras šīs sezonas modeļa nākamsezon varētu iztrūkt daudzi. Piemēram, jau minētais Zakreševskis, kurš savā pēdējā sezonā bija rupjākais komandā, nopelnot 7 dzeltenās un vienu sarkano kartīti. Klubu pametuši ne tikai vairāki spēlētāji un veiksme, bet daļēji arī statistika - uz samērā interesanto spēli "Skonto" stadionā starp mājniekiem un "Jūrmalu" sapulcējās 60 (!) skatītāji. Nav grūti iedomāties, kā izskatījās Latvijas lielākā stadiona tribīnes. Šis bija sezonas antirekords. Komandas sezonas noslēguma pasākumā dažādās nominācijās balvas tika pasniegtas Andrejam Piedelam (stabilākais futbolists), Aleksejam Višņakovam (vērtīgākais futbolists), Aleksandram Cauņam (labākais debitants), Jozefam Pjačekam (labākais leģionārs), Artūram Zakreševskim (vīrišķīgākais futbolists) un Vitālijam Astafjevam (par uzticību klubam). Aleksandrs Isakovs kļuva par vienu no četriem visa turnīra spēlētājiem, kurš aizvadīja visas 28 spēles bez nomiņas. Nākamā gada Baltijas līgā "Skonto" grupā mērosies spēkiem ar Viļņas "Vētra" (3. vieta Lietuvā) un Tallinas "Flora" (3. vieta Igaunijā). Tādejādi grupā būs visu triju valstu bronzas medaļu ieguvēji. Pašlaik "Skonto" futbolisti ir devušies atvaļinājumā. Komanda uz pirmo treniņu kopā sanāks tikai 2007. gada 3. janvārī.”FC Dinaburg”
Daugavpils klubs jau astoņus gadus (!) pēc Latvijas futbola čempionātā finišējis tūlīt aiz pirmā trijnieka – ceturtajā vietā. Izņēmums, kā noprotams, nebija arī 2005. gada sezona. Spēlētāji mainās, treneri mainās, bet “Dinaburg” ik gadu finišēja 4. vietā un balvā saņēma ielūgumu piedalīties ”Intertoto” kausa izcīņā. Par komandas treneri pirms 2006. gada sezonas kļuva Sergejs Agaškovs. Interesanti, ka kluba vadība neizvirzīja pilnīgi nekādu uzdevumu. Apzinoties, ka var sanākt “apdedzināties”, Oļegs Gavrilovs, kluba prezidents, Agaškovam nelika izpildīt kādu konkrētu uzdevumu. Komandas sastāvs, salīdzinot ar 2005. gada sezonu, daudz mainījies nebija. Prom aizceļoja pieredzējušais Ziziļevs, kurš pievienojās topošajiem čempioniem “Ventspilij”, bet no Kurzemes kluba atpakaļ pārnāca Vadims Logins. Tāpat tika saņemts ikgadējais papildinājums no Krievijas. Markovs un Kostenko “Dinaburg” klubā jau bija pabijuši, bet Popovs Daugavpilī ieradās pirmo reizi. Vēlāk viņiem pievienojās viens patiešām augstas klases spēlētājs – 31 gadu vecais aizsargs Artjoms Jaškins, kurš iepriekš bija spēlējis pat Kijevas “Dynamo”, kas par grandu visā Eiropā saucams jau labu laiku. Sezonai daugavpilieši, kā ierasts, gatavojās vienā treniņnometnē Turcijā, kur gan tika piedzīvoti zaudējumi visās sešās spēlēs. Pēc trenera Agaškova izteikumiem tolaik, nevajadzēja īpaši par šiem rezultātiem satraukties, jo komanda labi sagatavojusies sezonai. Čempionāta sākums gan “Dinaburg” komandai īpaši spīdošs nepadevās – ļoti nepārliecinošas uzvaras pār pastarīšiem, neizšķirti ar galvenajiem konkurentiem, bet ar favorītiem tika spēlēts normāli. Tomēr jo tālāk ritēja čempionāts, jo labāk daugavpilieši spēlēja. Ak, jā, pa vidu bija kārtējā trenera maiņa – “Dinaburg” pameta Agaškovs, bet viņa vietā stājās cits krievu speciālists – Sergejs Popkovs. “Intertoto” kausā, šķiet, arī komanda izpildīja visu, uz ko bija spējīga – 1. kārta pārvarēta (lai gan ne īpaši pārliecinoši – divu spēļu summā 1:0 pret Torshavnas “HB”), bet otrajā piedzīvots pamatīgs pliķis no skotu “Hibernian” (0:8 divu spēļu summā). “Latvijas kausa” izcīņā daugavpiliešiem nācās apstāties ceturtdaļfinālā, kad komanda ar 1:2 pagarinājumā piekāpās “Liepājas metalurgam”. Vasarai ritot, cīņā par 4. vietu, kas garantēja dalību Baltijas līgā, tika pārcilāti dažādi varianti ar “Jūrmalas” un “Ditton” iespējamajām spēlēm, taču visi bija šķietami piemirsuši par “Dinaburg”, kas pacietīgi turējās vairāku punktu attālumā no abiem, taču “izšāva” īstajā brīdī, jūrmalniekus un kaimiņus finiša taisnē apsteidzot pat visai pārliecinoši. Čempionāta beigas “Dinaburg” patiešām padevās iespaidīgas – 5 uzvaras, divi neizšķirti un divi zaudējumi. Tādejādi jau devīto gadu pēc kārtas “Dinaburg” finišēja 4. vietā, parādot ļoti apbrīnojamu stabilitāti. Pēc pēdējām ziņām, Baltijas līgā komanda nākamgad būs vienā grupā ar “Kaunas” (1. vieta Lietuvā) un “Trans Narva” (2. vieta Igaunijā). Diemžēl eSports.lv neizdevās sazināties ar kādu Daugavpils “Dinaburg” pārstāvi un uzzināt viņu viedokli par aizvadīto sezonu un kluba nākotnes plāniem. Tomēr maz ticams, ka komanda tēmēs uz ko citu, kā vien atkal nosargāt 4. vietu, skaļi neafišējot savus plānus. Tāpat nereāla pašlaik šķiet abu Daugavpils klubu apvienošanās, par ko futbola sabiedrībā runā jau labu laiku. Skaidrs, ka tādā gadījumā Daugavpils patiešām būtu vērā ņemams spēks un ne par kādu 4. vietu tur runa vairs nebūtu, taču “Dinaburg” un “Ditton” katrai ir sava patstāvīga vadība, savi plāni un sponsori, kā arī savi noteikumi, lai šis projekts īstenotos. “Dinaburg” komandas rezultatīvākais spēlētājs šosezon bija Dmitrijs Kozlovs ar gūtajiem 7 vārtu guvumiem. Savukārt Artjoms Jaškins un Jurijs Sokolovs guva pa 5 vārtiem. Rupjākais komandas spēlētājs bija Mihails Popovs, nopelnot 6 brīdinājumus.
”FC Ditton”
Kad pārspēlēs tika pieveikts “Olimps”, daugavpilieši sāka kalt plānus ilgtermiņa grandioziem plāniem. Par šīs sezonas uzdevumu tika izvirzīts visai pienācīgs mērķis – palikt Virslīgā bez pārspēlēm. Precīzāk sakot – jāfinišē sešiniekā. Tomēr nākotnē klubs cer gūt daudz augstākas vietas. Pie komandas stūres stājās vēl nesenais krievu spēlētājs Sergejs Jurans, kurš trenera darbā gan sevi daudz apliecināt vēl nebija paspējis. Tomēr tas, ka kā futbolists viņš bija Eiropas līmeņa, lika domāt, ka viņa plāni Latvijā nevarētu būt mazi. Sezonai “Ditton” sagatavojās Polijā un Turcijā, itin pārliecinoši spēlējot pārbaudes spēlēs. Komandas pastiprinājumus būtu bezjēdzīgi sākt saukt, jo no iepriekšējās 2005. gada sezonas ierindā bija palikuši vien divi – Poļakovs un Pertija. Pārējie pirmajā komandā iesaistījās sezonas laikā vai arī turpināja spēlēt dublieru komandā. Tomēr jāpiemin, ka kluba vadība spēja pierunāt parakstīt viena gada līgumu arī ar Latvijas izlases kandidātiem – aizsargu Māri Smirnovu un vārtsargu Denisu Romanovu. Pirms sezonas komanda kopīgi apmeklēja baznīcu, tādejādi cenšoties nopelnīt veiksmi arī “no augšas”. Tas viņiem, šķiet, arī izdevās, jo sezonas sākumā daugavpilieši ilgi bija tabulas augšpusē. Spēlētāji ļoti cienīgi turējās pretī titulētākajiem pretiniekiem un paņēma punktus pret vājākajiem. Jāpiebilst, ka komanda izskatījās nesalīdzināmi labāk arī par savu principiālāko pretinieku “Dinaburg”, kas otrajā riņķī tika pieveikta ar 3:1. Tomēr sezonai ritot, komandā sākās visādas problēmas. Aizvien skaļāk bija sadzirdamas baumas par it kā laikā neizmaksātajām algām un vēl simts un vienu brīnumu, tomēr nekādas reālas izpausmes vai protesti no spēlētājiem neizskanēja. Klubu gan piepeši pameta galvenais treneris Sergejs Jurans, kurš pārgāja uz Igauniju. Viņa vietā stājās Sergejs Kirjakovs, taču arī viņa liktenis nebija tik ilgs, kā cerēja “Ditton” valdība – Kirjakovs izrādījās ļoti nesavaldīgs un par to samaksāja, kad atkārtoti mēģināja pārmācīt tiesnesi ar rupju valodu – viņam piesprieda diskvalifikāciju līdz čempionāta beigām. Pēc šī gadījuma viņa vietu līdz čempionāta beigām ieņēma Igors Kičigins. Tā tomēr nevajadzētu notikt ambiciozā komandā. Runas par finansējuma kavēšanos turpinājās līdz pat sezonas beigām, bet, kā jau iepriekš, iztika bez spēlētāju skaļiem iebildumiem. “Ditton” sezonas laikā iekāroto 4. vietu tomēr nenoturēja – čempionāta beigu daļā ļoti labi sāka spēlēt kaimiņkomanda “Dinaburg”, kas ne tikai apsteidza “Ditton” tabulā, bet arī uzvarēja savstarpējā mačā. 5. vieta, sezonai noslēdzoties, varētu tikt vērtēta apmierinoši, bet ar šo sastāvu, izskatījās, varēja gāzt lielākus kalnus. “Latvijas kausa” izcīņā daugavpilieši apstājās ceturtdaļfinālā, kur atzina “Skonto” pārākumu ar 0:3. Sezonu kopumā raksturoja “Ditton” un Latvijas U-21 izlases spēlētājs Maksims Daņilovs: “Mums vajadzēja būt 4. vietā, taču acīmredzot kaut kas nesanāca un finišējām piektie. Laikam iemesli tam bija finansiālās problēmas, treneri, arī laukuma kvalitāte nebija tā labākā. Vienu brīdi bija klubā problēmas ar naudu, taču viss tika atrisināts. Redzēs, kā klubam ar finansēm būs nākamsezon. Žēl, ka aizgāja treneris Jurans, viņš bija ļoti labs. Par nākamo sezonu neko konkrētu nezinu. Man pašam šosezon bija grūti, guvu traumu, biju Vācijā uz operāciju, tāpēc nespēlēju lielu daļu sezonas. Ar “Ditton” man vēl ir viena gada līgums, bet, iespējams, spēlēšu kur citur, jo ir piedāvājums. Neviens spēlētājs, kas atbrauca no Krievijas, klubā nepaliks. Nepaliks arī abi izlases kandidāti, tas ir pavisam droši.” To apstiprināja viens no izlases kandidātiem – “Ditton” līderis Māris Smirnovs: “Sezona varēja mums beigties labāk. Kapājāmies, tomēr 4. vietu neizcīnījām. “Dinaburg” ļoti labi spēlēja čempionāta beigās. Vai komandas un čempionāta līmenis man nebija poar zemu? Nē, kāpēc? Komandā patiešām bija labi spēlētāji un arī līmenis apmierināja. Kluba vienu brīdi bija finansiālās problēmas, taču tās visas ir atrisinātas.” Māris arī apstiprināja, ka viņš un Deniss Romanovs pievienosies Bukarestes “Dinamo”, līdzko atvērsies transfēru logs. Par komandas rezultatīvāko spēlētāju kļuva Aleksandrs Soņins ar 7 precīziem raidījumiem, bet 5 gūti vārti aizsarga Māra Smirnova kontā. Jevgēņijs Postņikovs, nopelnot 8 dzeltenās un vienu sarkano kartīti, kļuva par vienu no čempionāta rupjākajiem spēlētājiem. Ne maigāks par viņu bijis arī Dmitrijs Kudrjašovs, nopelnot 9 dzeltenās kartītes. Interesanti, ka visa “Ditton” komanda kļuva par nedisciplinētāko čempionātā, savācot 72 dzeltenās un 5 sarkanās kartītes. Tas noteikti prasīja arī kādu žūksnīti no kluba kases. Nikolajs Poļakovs un Deniss Romanovs, “Ditton” spēlētāji, čempionātā spēlēja “no zvana līdz zvanam” jeb pilnīgi visas 28 spēles bez maiņām. Romanovs aizvadīja 10 “sausās” spēles, bet vēl ievērības cienīgāks fakts ir tas, ka viņš kļuva par vārtsargu, kuram padevusies sausākā sērija – 327 minūtes Deniss savu sargāto vārtu četrstūrī neielaida ne bumbas. Savādi varētu likties, ka treneru sastādītajā Virslīgas simboliskajā izlasē (arī otrajā) nav neviens “Ditton” spēlētājs. Tikko parādījusies ziņa, ka nākamsezon komandu varētu vadīt atkal cits treneris – par to varētu kļūt Sergejs Petrenko. Viņš ir bijušais Maskavas “Torpedo” treneris. Bet līdz nākamajai sezonai vēl ilgs laiks, tāpēc nezīlēsim nākotnē, ko vēl nezinām. Tāpat tuvākajās dienās kļūs zināms, vai kluba nosaukums pārtaps par "Daugavu". Tiek plānots mainīt teju lielāko daļu kluba infrastrukūras - visticamāk, mainīsies arī "Ditton" prezidents. Pašlaik komanda izbauda pelnīto atvaļinājumu.
“FC Jūrmala”
Komandas sastāvs starpsezonā tika papildināts samērā minimāli. Treneris Jurijs Popkovs praktiski bija atstājis visus iepriekšējās sezonas futbolistus, izņemot leģionārus un pāris pašmāju spēlētājus. Papildinājums nebija liels, bet visai kvalitatīvs – izlases bijušais aizsargs Oļegs Blagonadeždins, nespējis atrast spēcīgāku klubu, pievienojās jūrmalniekiem, no Liepājas iegūts Edijs Daņilovs, viens no kvalitatīvākajiem “pleimeikeriem” pēdējo sezonu laikā Virslīgā un no “Metalurga” vēl pārnāca Kirhners. Samērā vēlu, bet arī izlases bijušais pussargs Valentīns Lobaņovs tika pievienots komandai. Komandā spēlēja arī trīs argentīnieši – Matiass Garsija, Kristians Toress un Antonio Ferreira. Katrs no viņiem gan pievienojās savā laikā. Šis, visai konkurētspējīgais sastāvs, skaidri norādīja uz kluba īpašnieka – miljonāra Aleksandra Bašarina plāniem – tikt četriniekā, izcīnot vietu Eirokausos un Baltijas kausā. Pirms sezonas izspēlēto pārbaudes spēļu skaitā jūrmalnieki bija pēdējie – tikai sešās spēlēs tika pārbaudīta taktika un spēlētāji. Tomēr komandā īsti nebija viss kārtībā. Čempionātu “Jūrmala” sāka samērā pieklājīgi – lai arī četrās pirmajās spēlēs tika izcīnīti vien divi neizšķirti, komanda ar minimālu starpību zaudēja līderiem (tiesa gan, arī sīvākajiem konkurentiem), kas norādīja, ka spēlētāji spējīgi uz ko vairāk. Diemžēl otrā riņķa laikā komandu pameta Edijs Daņilovs. Ilgi nevarēdams atjaunoties pēc slimības, Edijs nolēma pārtraukt sadarbību ar jūrmalniekiem. Neilgi pēc viņa komandu pameta galvenais treneris Jurijs Popkovs. Spēlētāji bijuši tikai priecīgi – nākamais treneris Vladimirs Babičevs (sezonu uzsāka kā “Jūrmalas” spēlētājs) beidzot esot ienesis nepieciešamās svaigās vēsmas un jauninājumus. Tajā pašā laikā tika piebilsts, ka ar Popkovu palikušas labas attiecības. Pirms treneru nomaiņas gan tika piedzīvots kaunpilns zaudējums Rēzeknē “Latvijas kausa” izcīņas ceturtdaļfinālā, kas varēja kalpot par vēl vienu iemeslu Popkova aiziešanai. Skaidrs, ka šīs izlozes gadījumā jūrmalniekiem vienkārši bija jātiek pusfinālā, taču, kā zināms, visās valstīs kausa ietvaros mēdz notikt dažnedažādi pārsteigumi. Taču šie visi notikumi klubā noteikti nedeva tūlītēju efektu spēles kvalitātes ziņā. Protams, pirmā spēle galvenā trenera vadībā iznāca vairāk nekā varena – ar 6:1 tika sagrauts “Ditton”. Jurģa Kalna rēķinā “pokers” jeb četri vārti. Taču šī uzvara drīzāk bija uz emocijām. Kluba prezidents Bašarins aktīvi iesaistījās kluba selekcijas darbā, ieguldot lielu naudu, lai atvilinātu vēl pāris izlases spēlētājus uz “Jūrmalu” – Bleidelis, Stepanovs un Prohorenkovs ir visai skanīgi uzvārdi Latvijā, turklāt viņiem drīz talkā nāca cīnītājs Rehiašvili (godīgi sakot, no tāda cīnītāja, kāds viņš bija “Ventspils” laikos, bija tikai ēna). Drīz savainojuma saārstēja Gintaras Stauče, komandas pamatvārtsargs. Sastāvs visai iespaidīgs, lai neteiktu vairāk. Aktīvi tika strādāts arī komandas atbalstītāju piesaistīšanā – lai izpirktu samērā lielās neērtības Slokas stadionā (ne ģērbtuves, ne tribīnes), tika izdota kluba avīze, organizēti fanu futbola mači. Tomēr saglābt visu ar momentālu un asu rīcību ne vienmēr izdodas. Arī pārbaudītie viesspēlētāji no Brazīlijas neko ievērības cienīgu neparādīja. Lai arī kopējā situācija sāka krāsoties gaišākos toņos, ceturtajā riņķī atdzīvojās jau aizmirstā “Dinaburg”, līdz ar to cīņa par vērtīgo 4. vietu izvērtās saspringta. Te “Jūrmala” 6. vietā, te atkal ceturtā. Tika uzvarētas abas pirmās vietas, bet zaudēts Daugavpilī “Dinaburg” vienībai, kas bija visai sāpīgs moments. Pēc tam komanda neizmantoja vēl visai labvēlīgo pozīciju, zaudējot labi spēlēt sākušajai “Rīgai” un “Skonto”. Tā arī tika atdota jau reālā 4. vieta, izraisot neapmierinātību komandas vadības un spēlētāju galvās. Tomēr jāatzīst, ka šī komanda bija interesantākā visa čempionāta laikā. Sezonu īsi raksturoja komandas “bombardieris” Jurģis Kalns, kuram pēc traumas izārstēšanas tomēr neizdevās veikt nepieciešamo finiša spurtu, lai panāktu līderus rezultatīvāko spēlētāju tabulā: “Sezonu klubam vērtēju kā neizdevušos. Viss bija mūsu rokās, taču paši vien bijām vainīgi, ka atstājām punktus pret “Rīgu” un konkurentiem. Gribējām 4. vietu, cīnījāmies, bet nesanāca. Prezidents Bašarins bija neapmierināts, taču traci necēla un teica, lai nepadzīvojam – viss būšot kārtībā.” Jautāts par treneru nomaiņu un notikuma sekām, Jurģis atbildēja: “Priecīgāki jau bijām – palika labāks mikroklimats, tika ienestas jaunas vēsmas. Aizgāja spēle, uzvarējām līderus, taču paši zaudējām pastarīšiem. It kā psiholoģiski bijām gatavi, taču varbūt kārtībā nebija sagatavotība konkrētajam mačam, nemāku pat pateikt, kas par vainu.” Saprotams, ka Kalns sezonas laikā krietni pacēla savas akcijas, tāpēc mēģinājām uzzināt viņa pašnovērtējumu un nākotni: “Sezona īsti man pašam līdz galam nesanāca. Pēc traumas vairs neatguvos un neiesitu tos pāris vārtus, kas pietrūka līdz pirmajai vietai rezultatīvāko spēlētāju sarakstā. Par nākamo sezonu neko konkrētu gan nemāku pateikt – viss atkarīgs no kluba budžeta un tā, vai viņi maz gribēs pagarināt līgumu. Taču katrā ziņā priekšroka tiks dota “Jūrmalai”.” Tuvāko nedēļu laikā komandai paredzēta preses konference, kurā kluba vadība sīkāk atbildēs ar nākotni saistītajiem jautājumiem. Kluba pārstāvis Andrejs Kolidzejs par tiem nevēlējās runāt konkrēti vēl tagad, sakot, ka visa sastāva komplektācija ir galvenā trenera Vladimira Babičeva rīcībā. Par komandas rezultatīvāko spēlētāju ar 11 gūtajiem vārtiem kļuva jau iepriekš minētais Jurģis Kalns. Nākamais aiz viņa jāmeklē tālu – 4 vārtus guvis Antonio Ferreira. Par kluba rupjāko spēlētāju kļuva Vadims Siņicins, nopelnot 6 dzeltenās un 2 sarkanās kartītes. Vladimirs Babičevs kļuvis par vecāko sezonas spēlētāju (dzimis 1968. gadā), taču tas viņam netraucēja vēlāk kļūt par kluba treneri. Komanda nākamo reizi kopā sanāks 20. decembrī.”FK Rīga”
Starpsezonu periodā kārtējo reizi visai kardināli mainījās komandas sastāvs. Trenera Ērika Grigjana rīcībā vairs nebija Aščuks, Afanasjevs, Kirhners, Pavlovs (īres termiņš beidzies), Leščinskis, Cīmanis (netika pagarināti līgumi) un divi viesspēlētāji – slovaks Bončo un ukrainis Bundaša. Vietā nāca Naļivaiko, Idionovs un četri krievu futbolisti – vārtsargs Solovjovs, aizsargi Sokolovs un Rezņuks, kā arī malējais pussargs Rastorgujevs. Vēl klubam klāt nāca trīs jaunie spēlētāji – Savaļnieks (vēlāk tika izīrēts “Valmierai”), Čekulajevs un Žatkins. Kopumā nevarētu teikt, ka komandas kodols būtu palicis stiprāks, bet gan kārtējo reizi izjaukts. Komanda cerēja nostartēt ne sliktāk kā 2004. gada sezonā – vismaz 5. vieta. Toreiz tikai neprasme pieveikt “Olimpu” neatļāva “Rīgai” ieņemt vietu četriniekā. Realitāte iznāca krietni savādāka. Pēc minimāliem zaudējumiem ar 0:1 “Ventspilij” un “Dinaburg” sekoja tikpat minimāla uzvara pār “Dižvanagiem” un sagrāves pret “Skonto”, “Jūrmalu” un “Metalurgu”. Pa vidu gan tika paņemts punkts pret “Ditton”. Komanda rādīja nestabilu sniegumu un Grigjana pirms sezonas izteiktā cerība rādīt skatāmu un rezultatīvu futbolu, īsti neattaisnojās. 2. riņķis komandai izvērtās raibs – tikai punkts Rēzeknē, tikpat arī Daugavpilī, toties uzvara pār “Jūrmalu” un trīs sagrāves pret augšgala komandām. "Latvijas kausa" izcīņā tika parādīts līdzvērtīgs sniegums, kas gan neļāva tikt tālāk par ceturtdaļfinālu. Rīdzinieki atzina "Ventspils" pārākumu ar 2:3. Sezonas vidū komanda patiešām sāka rādīt saturīgāku sniegumu, taču tas atnesa tikai nelielu atvieglojumu, ka atkal nav smagi zaudēts. Vasarā komandai nomainījās arī galvenais treneris – tika veikta rokāde, samainot dublieru un galvenās komandas trenerus. Ēriks Grigjans turpināja strādāt ar dublieriem, bet viņa vietu ieņēma Sergejs Semjonovs. Jāteic, ka laikam jau Semjonovs kaut kā spēja komandu pareizi saliedēt, jo pēc viņa atnākšanas parādījās arī sen gaidīta skatāmā spēle un rezultāts. “Rīgai” pievienojās arī jauni spēlētāji – no Ukrainas atbraukušais izlases kandidāts Igors Korabļovs piekrita sezonu beigt galvaspilsētas klubā, tāpat pēc Semjonova parādīšanās pie komandas stūres “Rīga” ieguva Agafonovu un Losevu. Čempionāta beigās rīdzinieki veica pamatīgu izrāvienu, četrās spēlēs iegūstot 10 punktus, kas ir ļoti atzīstams sniegums. Pārspēlēs par palikšanu Virslīgā "FK Rīga", pretēji prognozēm, nebija galvastiesu pārāka par "Valmieras FK". Jā, divu spēļu summā rezultāts samērā graujošs - 5:0, taču valmierieši patiešām izrādīja vērā ņemamu pretestību, un kas zina, kā būtu beigusies pirmā spēle, ja "FK Rīgas" īpašums Niks Savaļnieks, kas izīrēts "Valmierai", būtu savam klubam iesitis kaut reizi no savām divām lieliskajām iespējām. Taču neiesita, un iniciatīvu pārņēma "Rīga". Tālākais katram, šķiet, ir zināms - galarezultāts 3:0 Rīgā un 2:0 "Valmierā", abās spēlēs par labu rīdziniekiem. Par sezonu nedaudz sīkāk pastāstīja komandas viens no līderiem un Latvijas U-21 spēlētājs Jurijs Žigajevs: “Kopoumā, protams, sezona klubam bija neveiksmīga. Mērķi bija citi – 4. vieta, kam tuvu bijām pagājušajā sezonā, bet šajā nekas nesanāca. Tomēr to, ka mēs varētu nepalikt Virslīgā, zaudējot pārspēlēs, es nemaz nepieļāvu. Nu ja mēs zaudētu “Valmierai”, tad nu es nezinu... Tas, ka būs cīņa, bija zināms, taču objektīvi mums vajadzēja uzvarēt. Man pašam arī sezona nebija no tām veiksmīgākajām. Protams, labi gan bija tas, ka daudz spēlēju un neguvu traumas (trīsreiz nospļaujas). Sekmīgāk sākām spēlēt, kad atnāca treneris Semjonovs. Tas gan saistīts arī ar to, ka līdz ar viņu ieradās pāris labi spēlētāji – Agafonovs, Jakovenko, Korabļovs. Taču Semjonovs prata mūs sapurināt. Sākumā gan īsti nesapratām, ko īsti viņš grib, bet pēc tam aizgāja. Grūti pateikt, kāpēc Grigjanam neizdevās savest komandu. Pagājušajā sezonā arī bija viņš, taču rezultāti bija daudz labāki. Starpsezonā aizgāja vairāki labi futbolisti, taču Grigjans, šķiet, domāja, ka ar esošajiem var sasniegt to pašu. It kā jau sastāvs bija konkurētspējīgs, taču katrs esam pie kaut kā vainīgi.” Kopējo iespaidu par komandas sniegumu sezonas beigu daļā nedaudz izbojāja pēdējā mačā piedzīvotā sakāve pret “Liepājas metalurgu”. To Žigajevs skaidroja šādi: “Tā spēle nevienam nebija vajadzīga. Tikai dienu iepriekš uzzinājām, ka jābrauc pie viņiem, jo sākumā taču bija plānots, ka spēle būs mūsu laukumā. Agri cēlāmies, nesagatavojāmies kā nākas. Lai gan pret liepājniekiem mums vienmēr ir bijis spēlēt grūti. Bet kopumā sezonas beigās uzķērām pareizu spēles ritmu. Zinājām, ka augstāk nevaram vairs tikt, tāpēc jau laikus gatavojāmies spēlēm ar “Valmieru”. Mums kā nekā bija jāpierāda trenerim sava profesionalitāte un vieta sastāvā arī nākamajam gadam.” Daudziem spēlētājiem pēc šīs sezonas beidzās līgums, radot bažas, ka starpsezonu periodā atkal komandas kodols var tikt izmainīts par 180 grādiem. Komandas pārstāvis Andrejs Šakurovs teica, ka par nākamās sezonas sastāvu kaut kas konkrēts būs zināms aptuveni 10. decembrī, taču pašlaik vēl nekas jauns neesot. Par komandas rezultatīvākajiem spēlētājiem kļuva Roberts Mežeckis ar 5 precīziem raidījumiem (četri no 11 m soda sitiena), kā arī Žigajevs un Jakovenko, kuri guva četrus vārtus. “FK Rīga” kļuva par visprecīzāko 11 metru soda sitēju šogad – precīzi realizēti visas sešas “pendeles”. Par komandas rupjāko spēlētāju kļuva Jurijs Žigajevs, nopelnot astoņas dzeltenās kartītes. Spēlētāji pašlaik pelnīti atpūšas, un nākamais treniņš paredzēts tikai 3. janvārī.”RSK Dižvanagi”
Komanda godīgi bija izcīnījusi vietu Virslīgas 2006. gada sezonā, uzvarot 2005. gada 1. līgas čempionātā. Tomēr ar rēzekniešiem uzreiz negadījās tā, ka tagad, tikuši Virslīgā, tiks kaldināti pamatīgi plāni, piesaistīta liela nauda un nu tik būs. “Dižvanagi” pirms sezonas vienīgā visā turnīrā par savu mērķi bija nostādījusi palikt Virslīgā – šķiet, ka pieticīgāks mērķis nemaz nav iespējams. Arī galvenais treneris Žanis Ārmanis komandas vietu labi apzinājās. Zinot, ka ar pašu izaudzinātiem spēkiem Virslīgā būs stipri par maz, rēzeknieši mēģināja noslēgt vismaz īres līgumus ar kādam nevajadzīgiem spēlētājiem. Par tādiem kļuva pāris jauni spēlētāji no Ventspils, Liepājas un Rīgas. Skanīgus uzvārdus šo spēlētāju pulkā meklēt tikpat kā velti, jo, kā nekā, tie tomēr ir jauni un perspektīvi futbolisti, kuriem tika sagādāta iespēja spēlēt nevis kāda kluba dublieru komandā, bet gan Virslīgā “Dižvanagos”. Vēl komandā parādījās daži leģionāri no Latvijas futbolam tik tuvās valsts Krievijas. Gatavošanās sezonai tika aizvadīta vai nu tepat, Latvijā, vai arī treniņnometnē Polijā. Sezonas pirmā spēle rēzekniešiem sagādāja daudz emociju – līdz 85. minūtei uz tablo turējās divas nulles, kas spēlē pret “Dinaburg” būtu atzīstams sniegums. Pēc minūtes rezultāts kļuva pat labvēlīgs “Dižvanagiem”, kad precīzs bija Guntars Silagailis. Tomēr atlikušajās piecās minūtēs daugavpilietis Sergejs Vaļuškins divreiz pārspēja Laptevu un pirmajā spēlē komandai sāpīgs zaudējums ar 1:2. Pēc šī zaudējuma “Dižvanagu” sagatavotība aizvien vairāk parādīja, ka komanda tomēr nebija spējīga uzreiz cīnīties ar daudzus gadus Virslīgā pabijušiem klubiem. Pēc deviņu zaudējumu sērijas sekoja liels pārsteigums, jo “Dižvanagi” spēja noturēt 0:0 pret čempionu “Metalurgu”. Tomēr arī pēc tam turpinājās rēzekniešu neveiksmes. "Latvijas kausa" izcīņā gan rēzekniešiem uzsmaidīja veiksme, jo ceturtdaļfinālā tika pieveikta "Jūrmala" un tikai pusfinālā rēzekniešu veiksme beidzās, kad nepārprotami viņus apspēlēja liepājnieki ar 6:1. Vasaras vidū komandu atstāja tās līderis Edgars Gauračs, kurš pārcēlās uz Itālijas klubu “Ascoli”. Tāpat kluba vadībā tika veiktas visai lielas izmaiņas, jo par galveno treneri kļuva krievu speciālists Nikolajs Južaņins. Viņam līdzi atceļoja virkne krievu futbolistu, kuri tika pieteikti komandas sastāvā. Tomēr arī šīs kustības vēlamo rezultātu nedeva, un līdz čempionāta beigām tika izcīnīts vien viens punkts pret “Rīgu”. Līdz ar to komanda sezonu beidza ar nieka diviem neizšķirtiem, jaunāko sastāvu čempionātā un cerībām nākotnē. Par sezonu vairākus jautājumus uzdevām diviem kluba pārstāvjiem – Latvijas U-21 aizsargam Artūram Silagailim un komandas trenerim Žanim Ārmanim. “Kā gan varu vērtēt sezonu, ja izkritām no Virslīgas un ieguvām tikai divus punktus? Protams, ka slikti. Kāpēc? Bija problēmas ar finansēm un sastāvu. Pēc vadības nomaiņas viss it kā uzlabojās, tomēr tik un tā izcīnījām vien punktu. Futbolistiem bija grūti saspēlēties, ar pāris punktiem ir ļoti grūti kaut ko izdarīt,” sezonu neveiksmīgi vērtēja Ārmanis. Viņš arī konkretizēja kluba nākotnes plānus – “Spēlēsim 1. līgā, uzdevums ir uzvarēt tajā un tad aiznākamajā sezonā jau jācīnās Virslīgā ar domu par ceturto, piekto vietu. Tāds vismaz ir mūsu plāns. Nezinu, cik lielas būs finanses nākamsezon, taču domāju, ka stāvoklis būs stabils un problēmu nebūs. Ar jaunās vadības atnākšanu mainījušās dažādas lietas, arī treniņprocess.” Artūrs Silagailis par aizvadīto sezonu bija augstākās domās un izsacīja savu viedokli: “Protams, domājām, ka būs savādāk, cerējām uz ko vairāk nekā divi punkti. Kā varējām, tā spēlējām, tas bija tikai mūsu pirmais gads. Nedaudz pietrūka veiksmes, taču atšķirība ar citām komandām bija pieredzes ziņā. Citi te jau nez cik gadus spēlējuši. Mēs turklāt bijām arī jaunākie čempionātā, vecākais spēlētājs bija 24 gadus vecs. Tomēr ar visu to domāju, ka sezonu var vērtēt pozitīvi – ieguvām neatsveramu pieredzi, bija liels prieks spēlēt pret pazīstamiem futbolistiem. Par nākamo gadu – treneris ir ļoti labs, šeit viņš paliks un būvēs komandu Virslīgai. Ir ieplānots celt jaunu stadionu, cerams, ka mūs atbalstīs arī dome un sponsori. Tagad kluba nosaukums būs “Blāzma”, “Dižvanagi”, ja nemaldos, paliek jauniešu komandām.” Nepārprotami, ka Edgara Gaurača pārdošana bija viens no lielākajiem transfēriem sezonā, par ko Ārmaņa un Silagaiļa sajūtas dalās: “Mums viņa ļoti pietrūka, bija labs futbolists. Jauns un perspektīvs. Viņam tā noteikti būs labāk – spēlēt Itālijas A sērijas komandā. Tas viņam būs ieguvums, bet mums – zaudējums,” teica Silagailis. Žanis Ārmanis uz pāreju skatījās vairāk no cilvēciskā viedokļa: “Bija ļoti grūti kaut ko iesākt, jo viņš pats nevēlējās te nekādā gadījumā palikt. Vienīgi varu pateikt, ka viss, ko viņš teica intervijā “Sporta Avīzē”, bija muļķības. Ar finansēm viņam viss bija kārtībā, nezinu, kāpēc viņš tā par mums izteicās. Gribam jau, lai viņš oficiāli atvainotos, bet Edgars liels cilvēks, varbūt domā savādāk. Prezidents vēl mēģināja kaut ko darīt, taču viņam laikam liekas, kas tas ir normāli – tā aizmukt. Summa, ko par viņu saņēmām? Nu nevaru precīzi teikt, bet tā bija simboliska, patiešām maza. Neko jau necentāmies īpaši sarežģīt – lai jau viņš iet.” Gan Ārmanis, gan Silagailis un vēl pāris citi kluba futbolisti kategoriski noliedza, ka viņiem kaut kas piedāvāts par iespējamo uzvaru priekšpēdējā kārtā Ventspilī: “Nekāda zvana no otras puses nebija. Spēlējām par savu godu, jo tā bija mūsu priekšpēdējā spēle,” teica Ārmanis. Silagailis piebilda, ka patiešām nekādas summas nav liktas galdā, kaut gan baumas par to, ka kāds varētu nopirkt “Dižvanagu” sniegumu, bija gan par “Ventspili”, gan “Metalurgu”. Jauno vadību Silagailis vērtēja pozitīvi: “Atnāca ļoti augstas klases treneris no Krievijas. Uzreiz labāk sākām spēlēt uzbrukumā, žēl, ka neizdevās uzvarēt nevienu spēli.” Par savu nākotni Artūrs izteicās nekonkrēti: “Plānoju te palikt arī nākamsezon, taču jāskatās, kādi būs piedāvājumi.” Par komandas rezultatīvāko spēlētāju kļuva Guntars Silagailis ar 3 vārtu guvumiem. Jāpiebilst, ka viņš sezonas laikā devās atpakaļ uz savu klubu “FK Ventspils”, līdz ar to iespējams, ka viņa rēķinā, spēlējot “Dižvanagos” būtu vairāk vārtu guvumu. Komanda kopumā guva vien 11 vārtus, kas tomēr nešķiet pārāk pieņemami – praktiski divās trešdaļās spēļu komanda palika “sausā”. Toties pāris kategorijās “Dižvanagi” bija arī pirmajā vietā – Krišjānis Vallers kļuva par čempionāta jaunāko spēlētāju (dzimis 1990. gadā), bet Jānis Skvorcovs kļuva par čempionāta nedisciplinētāko jeb rupjāko spēlētāju – 7 dzeltenās un viena sarkanā kartīte. Komandai paredzēts atpūsties lidz 20. janvārim, kad sāksies gatavošanās nākamajai sezonai.”Olimps”
Sezonu komanda, kas 2005. gada Virslīgā bija palikusi priekšpēdējā sāka 1. līgā. Protams, ka komandas mērķis bija uzvarēt tur un atkal atgriezties Virslīgā. Runājot par zaudēto vietu Virslīgā, jāpiebilst, ka divu spēļu “Olimps” piekāpās “Ditton” komandai. Neilgi pēc tam sākās korupcijas skandāls un “Olimpa” pārstāvji atzinās, ka viņiem piedāvāts spēli daugavpiliešiem atdot. Taču, kā jau visiem zināms, tauta atklāti tā arī neuzzināja vainīgos. Tomēr “Olimps” šo sezonu sāka vairāk nekā pārliecinoši – komandas sastāvā spēlējošie jaunieši izmantoja katru iespēju izsisties kaut kur tālāk. Pēc veiksmīgi aizvadīta sezonas sākuma uzaicinājumu pāriet uz “Skonto” saņēma divi “Olimpa” spēlētāji – Aleksandrs Cauņa un Ivans Lukjanovs. Čempionāta laikā viņi patiešām tika pie normāla spēles laika rīdzinieku sastāvā Virslīgā. Daudzi gan uzskata, ka “Olimps” patiesībā vien ir “Skonto” fārmklubs. Atklāti sakot, tā arī ir, jo talantīgākie jaunie, kas spēlē pie “olimpiešiem”, nākuši no “Skonto” sistēmas. Turklāt šo faktu neviens nemaz negrasās noliegt. Šie divi spēlētāji bija vieni no “atslēgām” “Olimpa” panākumiem. Komandu sezonas laikā pameta arī pāris citi spēlētāji, piemēram, Abramenko devās spēlēt uz kaimiņu “Sūduva”. Viena no sezonas lielākajām sagrāvēm bija spēle “Olimps” – “Abuls”. Spēle beidzās ar graujošo 16:0, astoņus (!) vārtus guva Ivans Lukjanovs. Taču sezonas otrajā pusē, palikusi bez vairākiem saviem vadošajiem spēlētājiem, “Olimps” vairs nepriecēja ar tik lieliem rezultātiem un daļa uzvaru nāca sīvās cīņās. Kad komanda jau bija kļuvusi neaizsniedzama citiem (pat dublieriem), tā atļāvās sezonas beigās pazaudēt arī pāris punktus, taču neviens nemaz netaisās apšaubīt, ka tieši “Olimps” šogad bija pārliecinoši labākais 1. līgā un nepārprotami pelnījis vietu Virslīgā. Visticamāk, ka komanda jau šosezon bija gatava spēlēt pret visiem vadošajiem Latvijas klubiem sekmīgāk nekā dažs labs, taču sportisku principu dēļ viņi šogad spēlēja 1. līgā, ne Virslīgā. Viņu gatavību pierādīja arī "Latvijas kauss". Lai gan "Olimps" apstājās jau astotdaļfinālā, tomēr pretī stājās "Metalurgs", un liepājniekiem viņi zaudēja ar 1:3. Rezultāts gan pilnībā neatspoguļo spēles gaitu - tikpat labi rīdziniekiem varēja uzsmaidīt veiksme, jo pie rezultāta 1:2 tika noraidīts liepājnieks Ivanovs, bet pēc tam Grebis tomēr mazākumā palielināja "Metalurga" pārsvaru. Lai arī sezonas noslēgums neizskatījās vairs tik pārliecinošs, “Olimpa” pārsvars pār tuvākajiem sekotājiem kopējā ieskaitē bija 10 punkti – tieši par tik no viņiem atpalika “Ditton 2” komanda. Savukārt komandu, kuras reāli cīnās par vietu Virslīgā, ieskaitē “Olimpa” pārsvars pār nākamo sekotāju “Valmieras FK” bija graujošs – 34 (!) punkti. Tāds pārsvars 30 spēlēs. Atliek vienīgi minēt, vai tiešām valmierieši varētu Virslīgā izcīnīt kaut pāris punktus, ja tika zaudēts gandrīz visām dublieru komandām (vienīgi Liepājas dublieri palika nedaudz aiz valmieriešiem). Sezonu raksturoja “Olimpa” viens no līderiem un Latvijas U-21 izlases aizsargs Raivis Hščanovičs: “Sezona klubam bija veiksmīga. Izpildījām visus trīs mērķus – izcīnīt ceļazīmi uz Virslīgu, uzvarēt 1. līgā un sagatavot jaunos spēlētājus izlasēm. Bija sajūta, ka jau šosezon varējām spēlēt Virslīgas līmenī, taču arī 1. līgai nebija ne vainas. Nākamās sezonas mērķis “Olimpam”, pirmkārt, būs palikt Virslīgā. Otrkārt, parādīt labu futbolu. Ja sastāvs būtu nākamsezon tāds, kā bija šīs sezonas sākumā, tad esmu pārliecināts, ka mēs varētu konkurēt ar visiem vadošajiem klubiem. Labi, ar labākajiem trim klubiem varbūt ne, taču ar pārējiem tas būtu reāli. Sistēmā jau arī, šķiet, paliks visi spēlētāji, kas bija.” Jautāts par to, kāpēc komandai sezonas beigu puse padevusies nedaudz vājāk, Raivis atbildēja: “No mūsu kluba sezonas laikā pāris spēlētāji pārgāja uz citiem klubiem, sākās arī traumas. Turklāt, kad komanda jau bija nodrošinājusi vietu Virslīgā un uzvaru 1. līgā, spēlētājiem bija grūti noskaņoties spēlēm.” “Olimpa” galvenais treneris šosezon bija Mihails Koņevs, bet asistenta pienākumus veica nesenais izlases futbolists Mihails Zemļinskis. Jautājam Hščanovičam par Zemļinska nozīmi klubā: “Zemļinskis vairāk strādā ar aizsargiem, jo izgājis tam visam cauri un zina vairākas nianses, kas mums var būt noderīgas. Turklāt viņš vēl joprojām trenējas un piecas, sešas spēles ar mums aizvadīja sezonā.” Par komandas rezultatīvāko spēlētāju kļuva Ivans Lukjanovs, gūstot 23 vārtus, Solovjovs, Turkovs un Hščanovičs bija nākamie ar 9 precīziem raidījumiem. “Olimpa” un “Abuls” rezultāts bija otrs lielākais turnīrā (16:0), atpaliekot tikai no absolūtā līdera – “Ventspils 2” – “Abuls” spēles iznākuma – 18:0. Arī Ivana Lukjanova vienā mačā iesistie 9 vārti bija otrs labākais sasniegums. Interesanti, ka no Lukjanova 23 gūtajiem vārtiem 20 bija pret komandām, kas nav dublieri, līdz ar to var secināt, ka viņš iesitis “īstajās” spēlēs, kurās “Olimpam” jāuzvar bija noteikti. “Olimps” uzvarēja visas 16 spēles pret pretiniekiem, kas nebija kādas Virslīgas komandas dublieri. Tikko notikušajā kluba kopsapulcē kļuvis zināms, ka uz "Skonto" pirmo komandu pagaidām pārcelsies tikai Raivis Hščanovičs un Andrejs Kostjuks. Vēlāk, iespējams, vēl kāds "Olimpa" spēlētājs pāries uz "Skonto", bet uz "Olimpu" no citām komandām, visticamāk, pārcelšoties pāris jaunie spēlētāji, nevis veterāni no "Skonto", par ko kādu laiku klīda runas, mūs informēja Hščanovičs. "Olimpam" nākamā kopāsanākšana paredzēta 20. decembrī, bet līdz tam laikam spēlētāji baudīs atpūtu.”Valmieras FK”
1. līgas komanda, pateicoties veiksmīgam sezonas noslēgumam, izcīnīja vietu pārspēlēs par tikšanu uz “Virslīgu”. Tas vidzemniekiem neizdevās, zaudējot divu spēļu summā “Rīgai” ar 0:5. Šis rezultāts divu spēļu summā gan nenozīmē, ka "Rīga" vidzemniekiem "ielika" vienos vārtos - pirmajā spēlē "Valmiera" cienīgi turējās pretī un kas zina, kā viss būtu beidzies, ja kāds Savaļnieka sitiens būtu sasniedzis mērķi. Taču veicas stiprākajiem jeb šoreiz “Rīgai”, kuras sastāvs tomēr ir galvastiesu pārāks par valmieriešiem. Valmierieši sezonu patiešām sāka labi, izcīnot minimālas uzvaras pār sīvākajiem konkurentiem – “Eirobaltiju” un “Jelgavu”, sīvi cīnoties pret dublieru komandām. Vienīgais melnais punkts bija zaudējums ar 0:6 “Ventspils 2” komandai. Sezonai turpinoties, “Valmieras FK” aizvien biežāk zaudēja, par pret “Abulu” uzvara nenāca viegli (2:0). Lēnām “Valmiera” slīdēja zemāk, zaudēti punkti tika arī pret “Albertu” (0:0), kas valmieriešu izredzes, protams, lielākas nepadarīja. Tomēr čempionātam ritot uz beigu pusi, “Valmiera” atguva spēli, lēnām un pamazām krājot punktus ne tikai pret konkurentiem, bet reizēm arī pret dublieriem. "Latvijas kausā" "Valmiera" apstājās jau astotdaļfinālā, kur atzina "Dižvanagu" pārākumu ar 1:2. Tas norādīja, ka valmieriešu līmenis ir līdzīgs rēzekniešiem. Priekšpēdējā kārtā 1. līgā tika nodrošināta vieta pārspēlēs, kaut gan vidzemnieku izredzes uzvarēt tajās nelikās sevišķi lielas. Komanda, kas finišēja 1. līgā 7. vietā, diezin vai būtu spējīga konkurēt ar komandām, pat kuru dublieri “Valmierai” 1. līgā nereti neatstāja nekādu izredžu. “Sezona bija normāla klubam, otrā puse vispār ideāla. It kā varianti bija arī pārspēlēs, bet sanāca švaki. Man bija abas iespējas iesist vārtus, taču to neizdarīju, par ko mani tagad te, Valmierā, apvaino. Protams, ka būtu cita spēle, ja būtu iesitis,” par sezonu un pārspēlēm teica Niks Savvaļnieks, “Valmieras” uzbrukuma līderis. Komandā ne vienmēr treniņos patiešām redzami visi spēlētāji, jo daļa strādā vai mācās Rīgā. Bažas ir arī par to, vai tiešām “Valmiera” spēlētu “Virslīgā”, ja ceļazīme tiktu izcīnīta. Klubs tomēr nevar lepoties ar naudīgiem sponsoriem, sakārtotu infrastruktūru un citām neiztrūkstošām lietām. Šīs šaubas apliecināja arī Savvaļnieks: “Ja mēs izcīnītu tiesības spēlēt “Virslīgā”, tad diezin vai tur spēlētu. Klubam ir pašvaki ar naudu, un arī pati komanda vēl nav gatava tādam līmenim. Plānos nebija ceļazīmes dabūšana, tik un tā gatavojāmies spēlēt 1. līgā, lai kā arī beigtos pārspēles.” Arī par nākotnes plāniem Valmierā Niks izteicās ar bažām: “Par nākotni neko nevaru pateikt. Bet tagad neizskatās, ka kaut kas ietu uz priekšu attīstības ziņā.” Lai vai kā, tomēr patīkami, ka Latvijas futbolā starp 1. līgu un “Virslīgu” nav tik lielas atpalicības, kas liecina, ka doma par 10 komandām augstākajā līmenī nebūt nav neprātīga. Diemžēl klubu iespējas ir ierobežotas, kas bremzē profesionālo izaugsmi konkrētajā reģionā un valstī kopumā.2. daļā uzklausīsim eksperta un LMT viedokļus par aizvadīto sezonu Latvijā, kā arī apkoposim vairāk statistikas!
"LMT Virslīga".
Turnīra tabula.
1. Ventspils 28 19-5-4 48:23 62
2. Liepājas metalurgs 28 18-6-4 66:20 60
3. Skonto 28 16-6-6 55:21 54
4. Dinaburg 28 12-5-11 33:38 41
5. Ditton 28 10-8-10 33:31 38
6. Jūrmala 28 11-4-13 36:36 37
7. Rīga 28 6-4-18 21:57 22
8. Dižvanagi 28 0-2-26 11:77 2
1. līga.
Turnīra tabula.
1. Olimps 30 26-2-2 111:15 80
2. Ditton–2 30 21-7-2 88:24 70
3. Skonto–2 30 20-5-4 78:23 65
4. Ventspils–2 30 20-4-6 108:25 64
5. Rīga–2 30 17-3-10 74:44 54
6. Dinaburg/Zemessardze 30 16-3-11 61:51 51
7. Valmiera FK 30 13-7-10 50:53 46
8. Liepājas metalurgs–2 30 13-6-11 68:48 45
9. Jelgava 30 12-6-12 53:49 42
10. Eirobaltija 30 11-7-12 50:40 40
11. Jūrmala–2 30 10-5-15 86:74 35
12. Tranzīts 30 8-4-18 37:88 28
13. Multibanka 30 7-6-17 34:58 27
14. Auda 30 5-2-23 28:79 17
15. Alberts 30 4-4-22 32:114 16
16. Abuls 30 1-1-28 18:191 4
Izmantotie resursi:
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
P.S.- DiZvAnAgI RuLiVoJ
[+] [-]
Ja nav noslēpums, cik Jums maksā par tā f*ing e-stenda uzbāzīgu reklamēšanu visos portālos?
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
Citāts:
Klubs tomēr nevar lepoties ar labu stadionu
WTF? Daliņa stadions ir pavisam normālā līmenī, it sevišķi tagad, kad tur futbols kādu laiku nebija spēlēts.
[+] [-]
[+] [-]
Usanovs FK Riigaa speleeja nevis shosezon, bet gan ieprieksheejaa sezonaa!!!
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
Nu kautiņi pēc spēlēm nekādi neietekmē cilvēku atrašanos stadionā, pagaidām virslīga nekas nopietns spēles laikā starp faniem nav noticis. Un lamāšanās no fanu puses ir normāla parādība. Futbols ir ļoti emocionāls sporta veids, un bez tā nekādīgi.
Raksts tiešām labs, paldies
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
Citāts:
Publicējis aarinsh
beidzot pabeidzu lasīt, čista labs raksts
7 piegaajienos izlasiiju. Ieteikums saadus rakstus publiceet sadalot veel siikaak. Dazas kluudinjas ir, bet... ko tur taam piekaqasiities
[+] [-]
bet par speeli Skonto - Jurmala 60 skatitaji (y)
Otrajaa liiga rekords laikam bija 10 reizes lielaaks
Speele Livanos bija 600skatitaji