1. līgas apskats. Pastarīši.

Kā jau pēdējos gados ierasts, Sportacentrs.com aktīvi atspoguļo notikumus ne tikai LMT Virslīgā jeb Latvijas spēcīgākajā futbola līgā, bet arī 1. līgas čempionātā. 2009. gada sezona ir beigusies, un nu ir pienācis laiks, lai komandas varētu objektīvi atskatīties uz aizvadīto futbola gadu. Kā ierasts, izvērtējot aizvadīto sezonu, vārdu dodam katras komandas pārstāvim, jo tieši viņi visobjektīvāk ir spējīgi novērtēt, cik labs un spēkiem atbilstošs bijis komandas sniegums šogad.

Apskata pirmajā daļā par turnīra pastarīšiem jeb trim klubiem, kurām tā arī neizdevās pastāvīgi turēt līdzi citām komandām. Šīs komandas ir Jūrmalas "Spartaks", kas ierindojās 12. vietā, "Preiļu BJSS", kas palika 13. pozīcijā, kā arī "JRC/JRSS Jēkabpils", kas finišēja 14. ailītē. Savukārt apskata otrajā daļā, kas lasītājiem tiks piedāvāta jau pavisam drīz, domas par aizvadīto sezonu izteiks čempionāta vidusmēra komandas – tās, kas ieņēma vietas no 7. līdz 11.

Katras komandas pārstāvim tika lūgts atbildēt uz jautājumiem par trim dažādām tēmām:
1. Savas komandas sniegums (veiksmes, neveiksmes, iemesli, cerības, labākais komandas spēlētājs šosezon utt.);
2. Čempionāta ritējums kopumā (vietu sadalījums, turnīra organizācija utt.);
3. Komandas un 1. līgas iespējamā nākotne (plāni, cerības, ieteikumi utt.).

12. vieta. FK "Spartaks"

Uz jautājumiem atbildēja komandas pārstāvis Spartaks Melkumjans.
1. Salīdzinājumā ar pagājušo sezonu veicām soli atpakaļ. Tā futbolā gadās bieži, ka otrā sezona jaunā līgā izrādās izgāšanās. Galvenais, ka izdevās saglabāt komandas kodolu un vietu 1. līgā. Patīkami, ka pēc neveiksmju sērijas kolektīvs nesalūza, bet dažās spēlēs pret līderiem pat parādīja saturīgu sniegumu.

Pateicoties "Jelgavai", sezonas beigās mums pievienojās pieci spēlētāji, kuri palīdzēja atrisināt minimālo uzdevumu, kā arī paši ieguva spēļu praksi, kuru neiegūt ne treniņos, ne 2. līgā. Ceram uz abu klubu turpmāko sadarbību. Neskatoties uz ielaisto vārtu skaita, viens no labākajiem komandā šosezon bija vārtsargs Maksims Rudskojs, tāpat gribas atzīmēt Aleksandru Jeļisejevu, kurš guva trešdaļu komandas vārtu un bija rezultatīvākais komandā.

2. Šīgada čempionāts izrādījās diezgan interesants tajā ziņā, ka līdz pēdējai kārtai ritēja cīņa gan par pirmajām vietām, gan starp autsaideriem – par pēdējām. Īpaši nekas šosezon nepārsteidza, varbūt vienīgi tas, ka "Daugava" ar šādu spēlētāju sastāvu čempionāta izskaņu varēja aizvadīt krietni labāk. Pret čempionāta organizāciju pretenziju nav. Vienīgi liels līgums federācijai – atrast iespēju (piesaistīt sponsorus utt.) atbrīvot klubus no Ls 1200 lielās dalības maksas 1. līgā – kā tas ir Virslīgā. Tas būtu jūtams atvieglojums visām komandām, pat spēcīgākajām. Tāpat varētu pārskatīt naudas sodus par dzeltenajām un sarkanajām kartītēm, jo visi spēlētāji ir amatieri.

3. Gatavošanos nākamajai 1. līgas sezonai sāksim 2010. gada sākumā. Līdz tam laikam varbūt aizvadīsim pārbaudes spēles vai piedalīsimies ziemas turnīros. Finansiālā situācija nav viegla, taču tāpat kā šogad cerēsim uz Jūrmalas Domes atbalstu. Tāpat būsim priecīgi par jebkuru atbalstītāju, kas varēs palīdzēt jebkādā veidā.

Gribētos sākt čempionātu aprīlī, kad gan futbolisti, gan līdzjutēji ir izbadējušies pēc futbola , nevis maijā. Tāpat negribētos aizspēlēties līdz novembrim, kad laukumu kvalitāte nav labākā un daudzi pārslēdzas uz futzālu.

"Spartaka" sniegums šogad pārsteidza negatīvā nozīmē (Foto: Ivars Veiliņš, www.jelgavasvestnesis.lv)

13. vieta. "Preiļu BJSS"

Uz jautājumiem atbildēja komandas direktors Imants Babris.
1. Pirms nedēļas skatījos, ko teicu pirms sezonas. Bija divas lietas, kas satrauca. Pirmā – komandas samērā jauneklīgais vecums, kas bija ap 19 gadiem. Dzīvē sanāca tā, ka bija "izbraukšanas epidēmija" – nevis pāris cilvēku, bet vesels bars aizbrauca uz ārzemēm. Saskaitīju – šosezon 1. līgā mūsu komandā spēlējuši 35 cilvēki, kas ir krietni par daudz, lai spēle būtu stabila. Sezonu noslēdzām ar tipisku jauniešu komandu – 15, 16 un 17 gadus veci puikas. Skaidrs, ka lielākā problēma bija nespēja saglabāt sastāvu, kas iekļuva 1. līgā – nepārtraukti lāpījām caurumus. Bija dažas spēles, par kurām vienkārši palika kauns, taču, no otras puses, bija arī uzplaiksnījumi. Diemžēl kuru katru dienu kāds varēja pateikt, ka tiek kravāti čemodāni, lai brauktu projām.

Otra lieta, par ko pirms sezonas bija uztraukums – visu laiku sanāca spēlēt izbraukumā. Arī mājas spēles Līvānos praktiski bija kā izbraukuma mači – ja nespēlē savā laukumā, tas mazliet nomāc. Tomēr godīgi nospēlējām sezonu līdz beigām, tautas bija pietiekami, lai arī jaunāki puikas. Kā būs tālāk, rādīs laiks – paies ziema, tad redzēs. Atkal vesels lērums sastājies augstskolās – lai kā mēs mēģinātu sastāvu stabilizēt, nekur neizbēgsim no tā, ka cilvēki brauks prom, lai mācītos augstskolās citur.

Pozitīvi, ka sezonas laikā savedām kārtībā paši savu stadionu – tīri pieklājīgs zālājs. 1. līgas līmenī tas būtu krietni virs vidējā. Jebkurā gadījumā aizvadītā sezona ir vērtējama ar plusa zīmi – nekādu ilūziju nebija, un pavisam adekvāti uztveram to, kas notiek. Saprotam, ka tā ir realitāte, ka paliekam bez lielas daļas spēlētāju. Citās jomās esošā situācija izpaužas vēl traģiskāk. Neviens nepriecājas par mūsu priekšpēdējo vietu, taču arī nekāda traģēdija tā nav.

Par labāko spēlētāju šosezon es nosauktu centra aizsargu Ati Litavnieku, kurš visādā ziņā bija komandas līderis.

2. Patika, ka vairāki klubi iet to ceļu, kas vajadzīgs futbola auras radīšanai – piemēram, "Jelgava", "Metta". Tiek radīta futbola atmosfēra – tieši tas ir vajadzīgs. Ne tik daudz, manā izpratnē, jāpadomā par kaut kādu supermeistarību. Toties tie daži simti skatītāju, kas nāk uz "Jelgavas" un "Mettas" spēlēm, rada vajadzīgo auru, un pati spēle ir krietni vērtīgāka nekā Virslīgas mačs pie tukšām tribīnēm. Cerams, ka tādu komandu paliks arvien vairāk un vairāk. Cik būs mūsu spēkos, arī Preiļos mēģināsim darīt kaut ko šīs lietas labāk – no kolēģiem labā nozīmē nošpikoju šo to, citas idejas man ir pašam savas, lai mājas spēles apmeklētu vairāk cilvēku.

Turnīra tabula samērā precīzi ataino spēku samēru. Par pašu līmeni – man nepatīk spriest kategorijās "augsts" vai "zems". Esam tādi, kādi esam. Mums vienkārši jāmēģina palikt labākiem! Augsts vai zems – tie ir gaistoši jēdzieni. Jau teicu – viss futbols pabīdīsies uz priekšu nevis tad, ja kāda komanda ļoti nopietni trenēsies, piemeklēs sastāvu, pamazām progresēs utt., bet gan tad, ja tiks radīta futbola aura! 1. līgā jāspēlē klubiem ar zināmu organizācijas līmeni – ar savu stadionu, arī ar to pašu mājas lapu internetā.

Ar Sportacentrs.com starpniecību vislielākie apsveikumi Dainim Kazakevičam un "Jelgavai" ar izcīnīto čempionu titulu! Man patika, kā šī komanda spēlēja un organizēja mājas spēles. "Jelgavai" noteikti jābūt Virslīgā, un es vēlu veiksmi viņiem tur!

3. Mums jātiek skaidrībā, cik un kuri puiši sastājušies augstskolās. Daži spēlē arī futzāla Virslīgā. Ir šāda tāda interese no citiem klubiem par mūsu spēlētājiem. Redzēsim – savu misiju redzam tā, ka esam kā pakāpiens. Ja puišiem interesēs nopietnāk futbols, visi ceļi būs vaļā. Atkal ņemsim mazos un vilksim uz augšu! 2. līgā spēlēsim, ir vesels bars jaunāku puiku, kuri atkal mēģinās sisties uz augšu! Ja federācija piedāvās vietu 1. līgā, nopietni apsvērsim – sākumā jātiek skaidrībā ar visiem studentiem. Pieļauju, ka federācija varētu padomāt par 1. līgas paplašināšanu par pāris komandām. Ja būs piedāvājums spēlēt, uzreiz neteiksim nē, bet rūpīgi padomāsim. Protams, 1. līgā spēlēt ir interesantāk.

Kopumā 1. līgā nevajadzētu būt situācijai, ka klubi spēlē paši sev – tiem ir jābūt kādam vajadzīgam. Jābūt tādai kā sociālai bāzei – lai cilvēki atnāk un jūt, ka tā ir viņu komanda. Vajadzētu būt lielākam režģim no organizatoriskā viedokļa, vajadzētu lietu uzskaitījumu, kam jābūt. Ja klubs neuzskata, ka sabiedrību par sevi ir jāinformē – kaut vai ar mājas lapas palīdzību, tad lai spēlē 2. līgā. Meistarība pamazām celtos līdzi – viss sākas no galvas, muskuļus var pieaudzēt pēc tam. Es gan gudroju, kam jābūt, taču ar piebildi, ka mūs pašus pielaida pie spēlēšanas stadiona remonta dēļ, un mājas spēļu vietai bija jābūt krietni kvalitatīvākai. Tā gan bija tikai šīs sezonas specifika.

Ir daudz klubu – Bauska, Smiltene, utt. –, kur ir laba materiālā bāze un jaunatnes sistēma. Šādiem klubiem būtu jābūt 1. līgā pat tad, ja tie ir vājāki – jo šie klubi ražo produktu, kas kaut kur jāparāda. 2. līgā tevi neredz, nedzird utt. Varbūt nosacīti šādi klubi zaudētu Rīgas komandām, taču Latvijas futbolam kopumā par labu nāktu, ja, piemēram, Bauska vai Smiltene ar saviem stadioniem spēlētu 1. līgā. Sanāk tā – tu ieliec naudu bāzē spēlētāju sagatavošanā, bet konkurents izdod naudu, lai šos spēlētājus pēc tam nopirktu. Retorisks jautājums – kas ir labāk? Manā izpratnē – pirmais variants. Ja grib spēlēt 1. līgā, tad klubam jābūt daudzmaz sakārtotam.

"Preiļu BJSS" futbolistiem šosezon prieka mirkļu bija maz (Foto: Renārs Buivids)

14. vieta. JRC/JRSS Jēkabpils

Uz jautājumiem atbildēja komandas administrators Raimonds Gailis.
1. Izdevās pabeigt sezonu, nepametot visu kaut kur vidū – tāda iespēja tika izskatīta. Tomēr mocījāmies līdz galam. Atcerieties – gada sākumā teicu, ka mūsu rezultāti būs daudz sliktāki nekā iepriekšējā sezonā. Tā arī sanāca – it kā nauda lomu nespēlē, taču mazi knifi ir. Treniņu nodarbības, ja tā tās var nosaukt, naudas trūkuma dēļ bija daudz zemākā līmenī rudens pusē. Ja dušās nav karstā ūdens, kurš tad nāks uz treniņu? Mūsu komandā bija pieteikti audzēkņi, kas strādā vai mācās Rīgā – ja nevaram apmaksāt ceļa naudu... Viss kopumā – arī tie, kas teica, ka noteikti spēlēs, sezonas laikā neizturēja spēlēšanu tikai uz sava rēķina. Cilvēki jau bija tie paši, kas iepriekš – daži gan aizbrauca uz ārzemēm, taču tas nebija noteicošais faktors.

Cerības tikt augstāk jau ir vienmēr – pietrūka vienas uzvaras, lai pakāptos par vietu augstāk. Nebija tā, ka pilnīgi bezcerīgi – cerējām noturēties, lai vismaz priekšniekiem būtu, ko teikt. Tad varētu domāt, vai varam palikt, vai arī nē. Cerējām, ka tomēr pāris vietu augstāk būsim. Nevar teikt, ka 14. vieta ir pilnīga vilšanās, bet gan likumsakarība. Visu parāda meistarība. Labi, ka vispār pabeidzām sezonu, ne reizi nebija tā, ka uz maču nedabūjām 11 spēlētājus. Pagājušajā gadā mazāk par 15 nekad nebija – pat speciāli kādu neņēmu līdzi, jo autobuss bija maziņš. Šogad – ar galiem dažreiz savācām 11. Puiši pateica, ka izdarīs tik, cik varēs.

Labākais spēlētājs komandā pēc atdeves un visiem pārējiem rādītājiem – centra aizsargs Vladimirs Klementjevs.

2. Par organizatorisko pusi sūdzēties nevaru. Nebija ceturtā tiesneša, taču tas kopējo ainu nemainīja. Varbūt kādam ir pretenzijas, man – ne. Sportiskais līmenis – laikam jau tāds pats vien bija kā agrāk. Vienīgi šogad veselas trīs komandas – mēs, "Spartaks" un "Preiļi" –, kas atpalika no pārējiem. Pagājušajā gadā tāda komanda bija tikai viena.

Ja neņem vērā dublierus, tad varētu teikt, ka "Jelgava" bija stiprākā. Liepāja iesāka ar dublieriem, pēc tam sastāvs pamainījās, jo dažus paņēma prom. Dublieriem jau nebija uzdevumu izcīnīt pirmo vietu. Spriežot pēc mūsu pašu mačiem, varētu teikt, ka "Jelgava" patika vislabāk.

3. 2. līgā bakstīsimies... Ceram vismaz. Varam pieņemt, ka mums piedāvātu spēlēt 1. līgā, jo laukums ir, neesam galīgi, ja tā var izteikties, švabraki, bet mēs jau nevarēsim pavilkt, jo nav finansiālo iespēju! Laikam jau 2. līgā spēlēsim – lai gan tas ir Latvijas čempionāts, savos reģionos ir iespējams kaut ko mainīt, lai nav tik dārgi jāmaksā. Jau sezonas vidū priekšnieki pateica, ka laikam nākamgad tikai 2. līga vien sanāks. Ja būtu saglabājuši vietu, diezin vai vairs pavilktu. Ja nu vienīgi kāds sponsors uzrastos. Lai galīgi viss šeit nepazustu, turpināsim cīnīties! Daudz gan būs atkarīgs sporta skolā no vecāku spējām finansēt bērnu treniņus. Viss ir uz vecāku pleciem – kas varēs, tas pavilks.

"Jēkabpils" (oranžajos formas tērpos) cīnījās tik, cik atļāva iespējas (Foto: Olga Timofejeva, www.spartaks.lv)

Turnīra tabula

Rezultatīvākie spēlētāji