BIMBAMBOLS: H SEKTORS. VAI TIEŠĀM ULTRAS?

Labvakar!

Dalīšos ar savu viedokli par vakar H sektorā piedzīvoto un pārdzīvoto.

Ir te mums tāda kustība, kura sevi bezbailīgi dēvē par ultrām- Barona Ultras. Man gan jāsaka, ka pašam personīgi basketbols un ultras nekad nav nopietni saistījušies kā jēdzieni kopā, bet tas jau ir cits stāsts.

Pats es nekad neesmu bijis, neesmu un nebūšu Ultra. Mani šāds dzīvesveids neaizrauj, taču es saprotu, kas tas ir, ir pietiekami lasīts un redzēts, būts tam tuvumā. Taču noteiktos apstākļos ir patīkami tādiem simpatizēt, varbūt arī palīdzēt.

Es saprotu, ka Ultras kustība parasti ir saistīta ar noteiktu dzīvesveidu, sakņota ne tikai kāda kluba atbalstā, bet parasti arī noteiktā politiskā ideoloģijā, atbalsta ar saukļiem, baneriem utt. virzienus, kas ir tuvi kluba ideoloģijai vai varbūt valstij, kuru Ultras pārstāv. Es saprotu, ka Ultras ir bezbailīgu cilvēku kustība, kuru dzīves regulāra sastāvdaļa ir policistu rokasdzelži, policijas iecirkņi, nepiekāpība un tamlīdzīgas lietas.

Svarīgs ir vakardienas spēles konteksts. Tā bija nākamā mājas spēle pēc mača pret Armēniju, kurā H sektors padarīja lielisku darbu, apmēram 10 reizes visas spēles garumā kārtīgi nodārdinot PTN HLO. Tā bija skaidra zīme visiem stadionā un arī nelielai daļai starptautiskās sabiedrības, kas to piefiksēja. Tas bija patīkami, bija lepnums par to, bija lepnums pašam tajā piedalīties ar balsi un attieksmi. Pasākuma rezultātā cieta viens no līdzjutēju līderiem, tiekot arestēts, vēlāk viņam laikam neļāva spēlē pret Islandi atrasties H sektorā. Vladimirs Žuks (LFF, kandidāts nupat notikušajās vēlēšanās no Saskaņas) aicināja pārtraukt šādus saukļus.

Tālāk- dienu pirms mūsu mača pret Islandi Baltkrievijā pamatīgu atbalstu Ukrainai un nosodījumu Putina slepkavnieciskajai politikai deva gan baltkrievi, gan ukraiņi savstarpējā spēlē Baltkrievijā. Risks, kuru uzņēmās gan ukraiņi, gan īpaši baltkrievu fani, nav salīdzināms ar to, kāds tas ir Latvijā, zinot, kas ir Baltkrievija, un kā tur attiecas pret lietām, kas šīs valsts caram var neiepatikties. Redzējām vēlāk, ka abas puses iznesa smagu upuri.
Lietuvā dienu pirms mūsu spēles lietuvieši iedeva kārtīgu izdziedāšanos par šo tēmu
(https://www.youtube.com/watch?v=9xkqZEfvb_Y ) mačā pret Igauniju, kas neizbrīnīja nemaz.

Lieki teikt, ka laika posmā kopš Armēnijas spēles Putina politikā nekas nav mainījies. Tā joprojām ir un paliek lielākā ģeopolitiskā sērga pasaulē, kura pavisam tieši apdraud arī mūs.

Minēto notikumu kontekstā ne brīdi nešaubījos, ka īsteni latviešu Ultras (šinī gadījumā Barona Ultras un ar tiem saistītie) parādīs kārtīgu atdevi un atbildi. Par spīti tam, ka kādu varbūt arī var „sašņorēt”, viegli pabaidīt. Reāli ņemot, neko ļoti nopietnu jau te Latvijā izdarīt nevar, jo īpaši par tādiem maigiem un nevainīgiem saukļiem kā PTN HLO. Tā ir Ultru dzīve. Vai arī es kaut ko pārprotu? Varbūt, ka Ultras- tie tomēr ir tie paši pieklājīgie plaukšķinātāji, kārtības ievērotāji, kuzmiči? Nešaubos un skaidri zinu, ka es ne tuvu nebiju vienīgais, kas gaidīja šo izaicinājumu.

Taču viss izvērtās, kā jau bieži mūslaiku latviešu sabiedrībā ierasts. „Ultras” bija ieradušies palielā skaitā, kungi melnās kapucēs, iejutušies īstenu ultru sapņu lidojumā, bezbailīgi ar fizisku spēku apkaroja dažus nabaga iedzērušus latviešu čaļus, kuri atļāvās paši uz savu galvu kaut ko uzkliegt (tai skaitā tik gaidīto PTN HLO), tādējādi traucējot elegantajai ultru horeogrāfijai un kārtībai. Tad tik atlika gaidīt, kā tad ultras šoreiz tiks galā ar savu uzdevumu. Ap 25.minūti beidzot atskanēja vārīgs PTN HLO ritmelis, kurš guva vāju atsaucību. Ļoti vāju. Paši lielie ultras pārbijušies stāvēja un nevarēja mutes pavirināt, jo „var taču aizrādīt vai apcietināt”, „mūs taču brīdināja”, „policisti taču solīja protokolu sastādīt!” un viss noklusa tā arī nesācies. Un arī neatjaunojās vairs šajā spēlē. Pārtraukumā, redz, esot teikuši, ka būs protokoli, ja bļaušot! Par ko protokoli? Nu un tad ka protokoli?

Kuzmiči, politiķi, ierēdņi, LFF atkarīgie? Kas tad tur bija tie čaļi melnajās kapucēs, kuri mīl izkarināt 14/88 fašistiskos simbolus, skaļi klaigāt „Ziga Zaga” un vicināt fīrera rociņas salūtā, staigāt ar ideoloģiskiem tetovējumiem? Par mīkstu palika? Pirms dažiem gadiem, kad te viesojās horvāti, dažs labs gan no šiem varoņiem nebaidījās skaļi kliegt „Srbija, Srbija”. Toreiz no kauna vai zemē bija jālien par tādu stulbumu un jau bija jāgaida, ka nākamjās spēlēs pret Gruziju, kuri nupat bija karojuši pret krieviem un zaudējuši Abhāziju, varbūt būs jādzird „Rosija, Rosija!”

Šoreiz neies krastā argumenti no sērijas „A ko tu pats, nāc manā vietā, pats ej uz iecirkni!”. Pirmkārt, neesmu ultra un sevi par tādu nesaucu, neesmu uzņēmies vadīt H sektorā notiekošo. Otrkārt, ir šis tas arī darīts. Neiedziļināšos sīkumos, bet tās bija spēles pret Ungāriju 2003.gadā un pret Krieviju 2005.gadā. Jāatzīst, ka arī toreiz bija daudz mīksto H sektorā, kuriem patika sevi uzskatīt par lieliem ultrām, bet beigās tādi pārbijušies zaķi vien izrādījās.

Ja jau H sektorā ir cilvēki, kurus vada Žuks, Mežeckis, Koļinko (ar viņu prokrievisko ideoloģiju) un viņiem līdzīgie, tad, piedodiet, prasti ierindas plaukšķinātāji ar latvietim neizprotamu nostāju vien esat. Un vismaz man tad tā sektora tuvumā nav ko darīt. Tādu pašu, bet varbūt pat vēl piemērotāku atmosfēru varu baudīt arī D, F, L, M vai citā sektorā.

Turklāt, par spīti lielai futbola mīlestībai un izlases atbalstam, uzskatu, ka daudz svarīgāk par futbolu dzīvē ir jautājums par to, kā mēs dzīvojam, kas mēs esam, kas ir mūsu identitāte, kā mēs varam šīs lietas ietekmēt. Futbola vide, stadions ir lieliska vieta, kur ir iespēja izpausties un līdzjutējam/fanam/ultram parādīt savu attieksmi. Ultrām- ultru veidā, faniem- fanu veidā, parastiem līdzjutējiem- parastu līdzjutēju veidā.

Bimbis