Blogs: Pārogre – Vagonu parks – Eiropas futbola maģija Daugavas stadionā

Nekad neesmu bijis kāda futbola kluba kaislīgs līdzjutējs. Tomēr agrā bērnībā bija ļoti interesanti sekot līdzi futbolam. Manā gadījumā "aizķēra" tas, ka izlašu turnīros spēlēja teju visas Eiropas valstis. Varētu pat teikt, ka šī futbola daudzveidība ir tiešā veidā pastūmusi tuvāk padziļinātākai interesei sākumā par ģeogrāfiju (āķis lūpā bija uzzināt, kas ir, piemēram, Lihtenšteina un Luksemburga, kuras ar Latviju bija vienā kvalifikācijas grupā pirmajā turnīrā, kam apzināti sekoju). Pēcāk bija interesanti [pašam sev] jaunatklāt klubu turnīrus, piemēram, uzzināt par [tolaik vēl] Farēru salām, kuras klubs spēlēja (un pamatīgi zaudēja) pret "Ventspili". Futbola īpatnējās burvības aura apvija Latvijas valstsvienības tikšana "Euro 2004", no kā neatceros ne drusku, jo tas tolaik vēl nebija pat nelielu interešu lokā. Ar laiku uzķēru informācijas drumslas par Latvijas izlases spēlēm 90. gadu sākumā, kad nospēlēts 0:0 pret Dāniju un Spāniju. Tās likās kā uzvaras. Savukārt pārdzīvoju par to, ka mūsu valsts komanda palika tikai vienas uzvaras attālumā no 1938. gada Pasaules kausa finālturnīra. Turklāt izšķirošajā spēlē Vīnē pat kādu laiku tiks būts priekšā.

Kļuva interesanti vērot katru LTV7 pieejamo izlases un Virslīgas spēli. Liels notikums [man] bija Latvijas spēle pret Spāniju Rīgā 2007. gadā. Bija žēl, ka Verpakovskis toreiz neizmantoja izgājienu pret vārtsargu. Dažus gadus vēlāk Latvija līdz šim brīdim pēdējo reizi reāli cīnījās par tikšanu finālturnīrā. Visspilgtāk palikušas atmiņā skatītās spēles pret Šveici. Latvija izbraukumā nolika pamatīgu autobusu. Ļoti iespaidīgs likās tieši viens mūsu izlases atvairītais uzbrukums, kurā šveicieši dažu sekunžu laikā no neliela attāluma sita trīs reizes – caur ekrānu jūtamais klātienē esošo līdzjutēju pārdzīvojums kopā ar aizsarga Ivanova diviem no līnijas izvilktiem sitieniem, kā arī Vaņina atvairījumu trešajā sitienā. "Skonto" stadionā Latvija pat tika priekšā ar 2:1, bet, šķiet, pati nenoticēja, ka ir tik tuvu finālturnīram, kas pēc gada notika Dienvidāfrikā, ka nenoturējās ne pret Šveici, ne pret Grieķiju Atēnās. Kaut rādītā spēle bija drosmīga, skaista (kad spējām uzdrīkstēties). 2009. gada vasarā pamatīgi pārsteidza "Ventspils". Sanāca tā, ka nevienu spēli tā arī neredzēju, nācās lasīt eSporta komentārus, lai saprastu, kas apmēram notiek. Cits tehnoloģiskais laikmets. Draugam tolaik [retajam] bija "Viasat Sport Baltic" paka, tad nu viņš nedaudz atstāstīja, kā "Ventspils" nospēlēja Čempionu līgas kvalifikācijas pēdējā spēlē un Eiropas līgas grupas cīņās pēc tam. Tā nu paliku ar iztēli – kā gan tas bija, kad "Skonto" stadionā [vienīgo reizi] skanēja Čempionu līgas himna...

Pēc 15 gadiem

Bērnības un agras jaunības jaunatklāšanas prieku, aizrautību, pieaugot vecumam un apziņas skaidrībai, var rast atsevišķos mirkļos, mirkļu kopumos. Agros pusaudža gados būtu bijis iespaidīgi pat redzēt, kur nu vēl apmeklēt klātienē, kādu augsta līmeņa spēli (vai vismaz spēli, kur viens no klubiem ir "augsta līmeņa"). Izklausīšos banāli, bet šobrīd, tehnoloģiju laikmeta iespējās, ir neliels solis, no "pārbagātības" līdz "pārsātinājumam". Tomēr gan pārbagātībā, gan pārsātinājumā ir grūti rast to burvību, kas piešķir (jebkam!) vērtību pašam par sevi.

RFS (un veiksmīga izloze) šovasar sniedza iespēju meklēt jaunu burvību. Tādēļ daudz nedomāju – septembra beigās iegādājos biļeti uz spēli pret "Galatasaray". Kā būs tā būs. Ja apniks, tad, kā teātrī, cēlienu pārtraukumos var nemanāmi pazust un doties sev saistošākās gaitās. Sēdēt un mocīt sevi neinteresējošā lietā nav vērts ne teātrī, ne kino, ne hokejā, ne futbolā. Tas ir lielāks noziegums pret sevi pašu nekā pret to, kas pasniedz šo "izrādi".

Dienu pirms Eiropas līgas vakara futbols prātā bija maz, jo laiku pavadīju gultas režīmā, atgūstoties no saindēšanās ar ēdienu. Piespiedu nekustība un ķermeņa cīniņš ilga apaļu diennakti, līdz biju uz kājām, brīvs no temperatūras važām un gatavs vakarā doties uz Daugavas stadionu.

Mans ikdienas starppilsētu transports ir vilciens. Kā netālu no dzelzceļa uzaugušam pārogrietim tā ir izvēle, kas ir gandrīz vai kaulos. Ja ne kaulos, tad dvēselē gan. Izvēlējos doties ar vilcienu, kurš Vagonu parka pieturā ienāktu pulksten 18.55 – tieši tā, lai 15-20 minūšu mierīgā gājienā tiktu līdz stadionam un bez drudžainas steigas vērotu apkārt notiekošo un apkārtni. Kas svarīgi – man bija ļoti liela vēlme paspēt uz sākumu, lai klātienē redzētu spēlētāju uznākšanu ar visiem tai Eirokausu pamatturnīros piederošajiem rituāliem, piemēram, Eiropas līgas himnu. Iepriekš to nebiju piedzīvojis. Tomēr vilcienā kāds negaidīts pārsteigums – kāds pastāvīgi telefonā sēdošs puika iepriekš aizbraucis garām savai pieturai, raudājis un biļešu konrolieres izsaukušas policiju, kurai jāierodas Ogrē. Vilciens stāv, es jau sāku domāt, ka nepagūšu uz sākumu (policija kavējas). Beidzot (pēdējā brīdī) ierodas policists, kurš pēc visām amizantajām birokrātiskajām prasībām savāc bērnu un nodod turpat uz perona jau piecas minūtes stāvošajai mātei (kurai kontrolieres bērnu neatdeva, "jo tā neatļāva instrukcija"). Pēc 20 minūšu stāvēšanas dodamies tālāk, var nedaudz atviegloti uzelpot un pasmieties (cerībā, ka vēl kāds neaizbrauks garām savai pieturai).

Ierodos Vagonu parkā un dodos arvien tuvāk stadionam. Pirmais, kas iekrīt acīs ir spožie gaismas lukturi. Vienā no netālajām ielām (pie ceļa pārvada) tās savienojas ar turienes pilsētas ainavu. Tā ir pirmā reize, kad jūtu vakara īpatnējo gadījumu.

Tuvāk stadionam, protams, arvien vairāk ļaužu. Sirreāla sajūta pavada ejot pa Daugavas stadiona kompleksu. Notiekošā retums liek sajusties kā jaunatklājējam – jau ir interesanti, tātad vakars savā ziņā jau ir ko sniedzis. Pamanu kādu jaunu sievieti, kura līdzīgi man dreifē uz cenrālo tribīņu pusi. Pārmijam dažus vārdus, arī viņa pirmoreiz apmeklē šāda mēroga spēli. Vaicā: "Kuri te ir labākie spēlētāji?", atbildu: "Nezinu, kuri patiks, tie būs labākie." Pie ieeju šķirkļiem atvadāmies un dodos uz pēdējo barjeru, proti, garu rindu uz biļešu pārbaudi. Tā kustās ātrāk nekā šķita, kad to ieraudzīju (cilvēki, acīmredzot, nāk pēdējā brīdī). Rindā aiz manis dzirdu kādu "ikdienas" līdzjutēju stāstām par Kauņā sabojāto stadiona zālienu un no turienes pārcelto spēli. Atkal vērts nedaudz labsirdīgi pasmīkņāt [par pašam savu lomu sporta norišu skatuvē], jo nāk prātā, ka toreiz, septembra sākumā, par šo spēli rakstīju.

Daugavas stadiona kāpnes nedaudz atgādina tuneļus pie Centrālās stacijas. Atskārstu to, nedaudz pavēroju un pasmaidu. Laiks doties un atrast savu vietu otrā stāva trešajā rindā. Labāk laicīgāk nekā pēcāk būt tam kaitinošajam, kurš lien garām. Nākas līst tāpat. Atliek vien paberzēties gar vietas iepriekš jau ieņēmušiem cilvēkiem un novērtēt sporta stadionu tribīņu šaurību. Visi jau tāpat vienā laikā neieradīsies.

No pašas spēles neko pārāk noteiktu negaidīju. Pieņēmu, ka tā var izvērsties dažādi, tostarp ar Stambulas komfortablu bumbošanos un viņu zvaigznēm tikpat ērtu 3:0. Darbiņš būtu padarīts un no drēgnās Rīgas varētu notīties kā pēc formalitāšu izpildīšanas. Viesu iepriekšējiem rezultātiem Turcijā nesekoju, tādēļ nemaz nezināju, ka iepriekšējā nedēļas nogalē viņi pret līgas vidusmēra komandu bija izlaiduši triju vārtu pārsvaru. Pat ja šo zinātu, tad drīzāk šķistu, ka Galatasaray ir vairāk gatava Rīgai pārbraukt. RFS sākumā izprovocētā (pretinieki pazaudēja bumbu), bet neizmantotā (vārtsargs atvairīja) iespēja it kā atslēdza pūļa emocijas. RFS spēle skatītājiem ļāva uzzināt spēles noteikumus – mājinieki nebūt nesēdēs vienīgi piesardzīgā aizsardzībā. Presings un no tā izrietošās sekas allaž ir interesantas vērotājiem. Interesantas, jo neparedzamas. Vienā brīdī šķita, ka Rīga tūliņ, tūliņ varētu atkārtot ko līdzīgu, taču stambulieši, iespējams, atkoda mājinieku plānus un paši tika pie dažiem momentiem, pāris no tiem izmantojot. Pie 0:2 pamest tribīnes īsti neradās vēlme, bet pirmie saviļņojuma brīži arī jau bija pagājuši. Nebija laika pārdomāt savas vēlmes, ko darīt pēc šī puslaika, kad RFS parādīja "paga, paga, nekur jūs neiesiet!". Dažreiz iedzinējos nokļuvušām komandām parādās "vairs neko nevar zaudēt" uguns. Ja tā sniedz rezultātu, tad cīņa tikai iegūst. Un tā tas notika šoreiz – zibenīgs Jāņa Ikaunieka izrāviens, pirmo sitienu atvaira vārtsargs (cik sāpīgi uz mirkli!), bet atkārtotajā bumba jau vārtos un sen nejusts emociju vilnis. Tāds, ka patiess un tāds, ka liek palikt pat ja spēle beigsies ar 1:4. Liek palikt, jo skatītāji jūt, ka RFS cīnīsies. Un tas ir interesanti – kad cīņu var redzēt, just laukumā, nevis skaistos[, bet novalkātos] izteikumos par "cīņassparu" pirms [vai pēc] spēlēm.

Bet interesantais ir ne tikai futbols. Pats Daugavas stadions ir kā dzīvs vēstures ritējuma un cilvēku darbības piemineklis. Laikā, kad Eiropa arvien piepildās ar "modernu tipu" stadioniem Daugavas stadions UEFA Eiropas līgā - tas ir kaut kas savādi disfunkcionāli senatnīgi burvīgs. Jo kur vēl, ja ne pie mums? Un mums vēl ir iespēja to izbaudīt. Kopš pagājušā gadsmita 20. gadiem vairākkārt mainījis veidolus un lomas, tas jau dzīvo kā atsevišķs organisms. Tas nav piesaistīts kādai noteiktai lomai. Reizēm tas uzņem futbolu, reizēm koncertus, reizēm vieglatlētiku. Organisms, kas dzīvo ne tikai ar tajā notiekošo, bet arī ar tuvējo ārpusi, piemēram, dzelzceļu. Tas man reizēm iekrita acīs pašas spēles laikā - sekošana pašai bumbas virzībai vai pat ap spēli, stadionā notiekošajam nebūt nav vienīgais, ko ar interesi gribas vērot. Reizēm garām stadionam aizbrauc tie paši vilcieni, ko tik bieži redzi ikdienas dzīvē savu dzīvesvietu tuvumā. Tas mēdz radīt mirklīgus iespaidus, ka Daugavas stadions ir kas līdzīgs pļavai, kur īstenībā notikumi un cilvēki ir tikai iemaldījušies. Un šīs pļavas malā varenie, gar stadiona sienu sastādītie koki. Un tablo, kā komentētājs Arkādijs Birjuks tiešraidē to aprakstīja – par milzīgo, varbūt nebūtu projektēts tik grandiozos apmēros, ja to it kā neizaicinātu šīs pašas varenās liepas. Pilsēta it kā elpo šeit pat pie Eiropas futbola kājām. Tas ir sajūtas, ko modernie stadioni vairs nespēj sniegt. Šī stadiona amizanti šarmantais absurdums (mūsdienu normu kontekstā) šajā vakarā nostrādāja, jo stadions bija karsts un elpojošs, nevis atdzisis un stīvs. Ne vienmēr skaļas balsis un vēlme pastāvīgi spēja sulīgi aurot ir galvenā "dzīvības" pazīme. Uzmanīga un ārēji klusa spēles un apkārt notiekošā vērošana reizēm pat var parādīt krietni lielāku interesi nekā skaļas reakcijas un jau iedziedātas dziesmas. Nebūt ne visiem skatītājiem to ļoti vajag. Un arī pasēdēt vieglā agra rudens lietū (nevis lietusgāzē, kā no pajumtes izlikās komentētājam Ilvaram Koscinkevičam) kādu laiku nav par sliktu. Jo kad tad vēl tā, "meditatīvi" un no laba prāta tādā pasēdēsi[, ja ne Daugavas stadionā un Eiropas futbolā]?

Man tuvējās skatītāju rindās – dažādība. Blakus sēdošais vīrietis pie sevis it kā analītiski vērtē notiekošās izspēles un reti kad ļāvās emociju izpausmēm. Dažas rindas zemāk (pats sēdēju trešajā) neizsīkstoša enerģijas dzinēja pilni turku jaunieši, kuri brīžiem no sirds sasaucas ar kluba ultru saukļiem, bet spēles laikā neaizmirst par mājās esošiem draugiem un veic video zvanus, it kā daloties pāri savām iespējām līstošajā priekā būt ar savu komandu. No šiem līdzjutējiem (tā arī nespēju izdibināt vai tie bija Rīgā studējoši jaunieši, vai no Turcijas atlidojuši) pozitīvisms plūda straumēm. Pat tad, kad spēles galotnē jau bija jūtams, ka viņu mīluļi neuzvarēs. Tā vietā, lai rūgtu viņi metās līdzi sauklim "RFS! RFS!". Puslaiku pārtraukumā piegāju viņiem klāt un novērtēju viņu degsmi, nobildējāmies. Aiz viņiem sēdēja daži principiālā sāncenša Stambulas "Beşiktaş" līdzjutēji, kuriem, šķiet, ap 40 50 gadiem. Šie sēdēja ar pastāvīgu smīnu, it kā nesteidzīgi izbaudot gardu maltīti – viņu pašmāju sāncenšu mocības laukumā. Tiesa, pats "Beşiktaş" tobrīd zaudēja [RFS nākamajai pretiniecei]. Starp šiem "Galatasaray" un "Beşiktaş" personāžiem konflikta nebija. Neliela savstarpēja ķircināšana un azartiskā "Galatasaray" atbalstītāja veikts "Beşiktaş" saukļa atveidojums, kas izsauca smieklus viņa draudzeņu vidū.

Varbūt, ka mazliet pat par ātru RFS panāca to, kas jau bija jūtams, ka var notikt – atspēlēšanos. Toties sniedza dzīvīgu liesmiņu skatītāju rindās – kā sen gaidītu un tādēļ tik silti pieņemtu pārliecības sajūtu, "ka nav jau viss tik slikti. Mēs varam, ja saprotam, kas esam un, ko mums piederas darīt". Un RFS šoruden piederas būt jaunatklājējiem Latvijas futbolā un mums – vērotājiem – tā līdzdalībniekiem. Bet katram savā veidā, pēc saviem ieskatiem. Spēles beigu daļā pat gribējās, lai pretinieku līdzjutējus vieglā izmisumā dzenošie mājinieki vēl mazdrusciņ uzdrošinātos izaicināt viesu aizsardzību un uzņemtos lielāku risku. Bet tās bija tikai manas iegribas, režisors neesmu es. Jebkura tevi izmainoša izrāde atstāj ko nepabeigtu. Lai kaut kad, kaut kur tiek piedzīvots kas citādāks un varbūt vēl pilnīgāks.

Dodoties atpakaļ uz Vagonu parku, kā arī nākamajā dienā (dienās) piedzīvoju pateicības jūtas par dažādām lietām, kuras nu bija gājušas cauri manam prātam šajā divarpus stundu piedzīvojumā. Daugavas stadiona varenie koki, kā tas, kas mūs tajā vakarā atšķīra no jebkura cita Eirokausu stadiona, bija galvenās zvaigznes. Tie kaut kādā mērā šo piedzīvojumu savieno ar ikdienu.

Atgriežoties pie jautājuma, kurš bija labākais spēlētājs. Laša Odišarija. Izsalkušais talants.

Futbols katram ir kaut kas vismaz nedaudz cits.