Par "Nottingham Forrest" futbola mača apmeklējumu

24.novembrī jau stundu pirms spēles pret „Crewe Alexandra” futbola līdzjutēju straume no visas Notingemas pārliecinoši devās stadiona virzienā, tādēļ „Football Ground” atrašana nesagādāja itin nekādas grūtības. Atmosfēra ap stadionu gan sagādāja nelielu vilšanos – nebija ne dziesmas, ne skaļi saukļi, ne sarkanbaltsarkana „Nottingham Forrest” krāsu jūra. Visnotaļ pelēcīgā masa pamazām ieņēma vietas stadionā, bet mēs meklējām biļešu kases. Nelielajā rindā no apkārtesošajiem noskaidrojuši, ka visskaļākā ir „Trent End” tribīne aiz vārtiem, šajā sektorā arī iegādājāmies biļetes (24 GBP).

Ieejot stadionā pa ļoti šauru biļešu kontrolei atvēlētu koridoru (kā stadionā iekļūst augumā raženie cilvēki, man nekļuva skaidrs), ar pārsteigumu konstatējām, ka mūs neviens negrasās pārmeklēt. Pieraduši pat „Skonto” stadionā un „Arēnā Rīga” atrādīt padušu un somu saturu, trakiem faniem pārbagātajā Anglijā bijām gaidījuši ko ļoti nopietnu.

Tribīnēs uz Anglijas pirmās divīzijas tobrīd trešās spēcīgākās komandas maču pret turnīra tabulas vidusposma klubu „Crewe Alexandra” bija sanākuši 25 000 (stadiona ietilpība – 35 000). Piecas minūtes pirms spēles, kad ieņēmām savas vietas, ar prieku noraudzījāmies, kā lielākā daļa apkārtesošo līdzjutēju stāv kājās. Domājām, ka gaidāma karsta līdzjušana, taču kļūdījāmies. Izrādās, pieredzējušie britu fani aukstajās Anglijas ziemās savas pēcpuses uz plastmasas sēdekļiem saldē tikai spēles laikā, bet pārtraukumus izmanto, lai pamīņātos un nepiesaltu pie sev atvēlētajām sēdvietām.

Uzreiz jāsaka, ka pēc spēles „Nottingham Forrest” fani savas komandas sniegumu novērtēja kā labāko pēdējo gadu laikā. Notingemas klubs mača gaitu kontrolēja visas 90 minūtes. Pirmajā puslaikā pretinieku vārtu konstrukciju norībinājuši trīs reizes (!), neilgi pirms pārtraukuma mājinieki atklāja rezultātu. Otrā puslaika vidū tika panākts 2:0, bet spiediens uz „Crewe Alexandra” vārtiem neatslāba līdz pat mača beigām. Stāstu to tikai tādēļ, lai pateiktu, ka mājinieku līdzjutējiem šajā spēlē pozitivu emociju bija pārpārēm un parasti šādos apstākļos fani parāda labāko, uz ko ir spējīgi. Un diemžēl lika man vilties. Garākā puslīdz kopīgā dziedāšana ilga aptuveni sešas sekundes un lielākoties futbolisti tika atbalstīti ar aplausu palīdzību. Protams, bija aktīvākas skatītāju grupiņas, tomēr droši var teikt, ka Latvijas izlases fanu sektors un arī Latvijas izlases fani kopumā itin labi varētu paspēkoties ar Notingemas kluba atbalstītājiem.

Trīs citi būtiski novērojumi: pozitīvais – alus tribīnēs nebija, bet līdzi paņemtajos traukos biežāk bija silta tēja nekā kāds grādīgs dzēriens. Negatīvais – gan pirmā puslaika izskaņā, gan otrā puslaika beigu daļā daudzi skatītāji nespēja sagaidīt finālsvilpi, tribīnes pametot pat nesagaidot tiesneša pielikto laiku. Pārsteidzošais – ļoti sakarīgais „Nottingham Forrest” sniegums. Nekādu garo piespēļu, nekādas primitīvās spēles. Izdomas bagāti uzbrukumi ar daudz īsām piespēlēm un individuāli augstvērtīgu sniegumu izšķirošajos brīžos. Mājinieki šajā mača bija pelnījuši 4:0 vai lielāku uzvaru – nedaudz neveicās (četrreiz bumbu atvairīja vārtu stabi vai pārliktnis) un lielisks bija arī „Crewe Alexandra” vārstargs.

Mačs beidzās, līdzjutēji pārsteidzoši mierīgi izklīda un notikuma sausais atlikums bija divējādas izjūtas. Itkā biju izbaudījis labu futbola atmosfēru Anglijā, turklāt redzējis negaidīti augstu meistarības līmeni laukumā, tomēr patiesībā biju gaidījis ko vairāk. Varbūt to saņemšu jau pēc dažām dienām, kad vēlreiz došos divarpus stundu garajā lidojumā, lai šoreiz noraudzītos augstākās raudzes futbolu – Čempionu līgas spēli starp Londonas „Chelsea” un Spānijas „Valencia”.