Nezinu, kā jums, bet man šopavasar Edgara Masaļska pietrūkst. Citus gadus, ierodoties Edžam Rīgā, man tikai vajadzēja pateikt, ka intervija ar Latvijas izlases pirmo (!!) vārtsargu ir obligāta, un Edgars bija klāt kā štiks. Smaidīdams, vai varbūt bārdā smīnēdams: "Ko gan es Tev jaunu varu pateikt?" Ko teikt Edgaram gan bija. Šķiet tieši viņš kā pirmais no hokejistiem ierunājās, ka Latvijai pasaules čempionātos pusfināls ir iespējams. Par to pārliecību gūstot ne jau pēc nakts murgiem, bet gan svīzdams 15 pasaules čempionātos un četrās olimpiskajās spēlēs.Lai gan man patīk veidot dažādus topus, kaut kā esmu kautrējies izlases vārtos Masaļski likt vienā līmenī ar Irbi. Kaut Edgaram 21. gadsimtā izlases kontekstā atsitējcimds varbūt bijis pat veiksmīgāks. Hokeja sabiedrībā pieņemts patriotismu mērīt irbēs, bet man liekas, ka turpat blakus jābūt masaļskiem. Kopš 2002. gada Edgars Latvijai nekad nav atteicis. Normāls cilvēks droši vien nebrauktu 2013. gadā uz Helsinkiem ar savainojumu, jo tā var samaitāt hokejista CV, Edgars aizbrauca. Jā, viņam iekšā ir kaut kas no latgalieša spīts. Un arī savas pašvērtības. Varbūt 22. aprīlī viņš būtu pelnījis arī pilnu atvadu spēli. It sevišķi ar Franciju. Varbūt būtu pelnījis vēl vismaz vienu pasaules čempionātu. Formāli jau neviens viņu prom nedzina, bet, ja četrgades svarīgākajā turnīrā liek hokeju skatīties no tribīnēm... Un vēl. Man interesanti ir cilvēki, kuri pēc kritieniem spēj piecelties. Edža ir kritis, arī hokeja laukumā, taču allaž kājās cēlies. Paldies Tev!Romāna Kokšarova bildēm centos pielikt pareizos datumus. Kur tas bija iespējams.