30 metienu pa Blinda vārtiem

1. No kuras Latvijas puses Tu esi?
Esmu dzimis un audzis Rīgā. Mani vecāki gan ir vairāk no Kurzemes, no Saldus puses.

2. Ar kādiem sporta veidiem esi nodarbojies, kā nokļuvi florbolā?
Tā nopietnāk esmu spēlējis volejbolu, hokeju, ļoti ilgi spēlēju basketbolu. Iesaistīšanās florbolā notika nedaudz dīvaini – mēs ar brāli Ati Blindu mācījāmies 9. vai 10.klasē, kad pēkšņi ģeogrāfijas stundas laikā ienāca fizkultūras skolotāja un saka: „Brāļi Blindi, lūdzu, iznāciet ārā, ar jums grib parunāties”. Pirmā doma bija, ka atkal esam ko savārījuši, bet nē – ārā mūs gaidīja kāds kungs – Kārlis Cinītis, tajā laikā viņš bija florbola komandas "RTU" treneris. Viņš mums teica, ka redzējis, kā mēs spēlējam strītbolu, mēs esot fiziski stipri puiši, vai negribētu nodarboties ar florbolu. Tiešām nezinu, kā viņš uzminēja, ka no mums ar brāli kaut kas varētu iznākt.

3. Ja neskaita florbolu, ko vēl dzīvē dari, kādi ir Tavi vaļasprieki?
Pagājušajā gadā pabeidzu studijas, šobrīd strādāju uzņēmumā "JZ Microphones". Teikšu, ka ir patīkami strādāt uzņēmumā, kurš ražo preci ar lielu pievienoto vērtību, mūsu produkcija tiek eksportēta uz visu pasauli. Tas ir starptautiskais bizness un tur strādāt ir ļoti interesanti. Uzņēmumā esmu atbildīgs par mārketingu un sabiedriskajām attiecībām. Vaļasprieki – man ļoti patīk makšķerēt, tiesa, laika tam nepietiek. Vēl viens mans nopietns vaļasprieks ir ceļošana. Man daudz iznāk ceļot, īpaši darba darīšanās. Esmu ceļojis tāpat, piemēram, pa Āziju. Vakar, piemēram, biju Ērgļos – braucām ar laivām.

4. Ievēroju, ka Tu labi pārzini svešvalodas, un ne vienu vien?
Ar angļu valodu vispār nav problēmu, jo tā man ikdienā ir darba valoda, skolā mācījos vācu un norvēģu valodu, bet krievu valoda – tā jau pati par sevi

5. Visi Tevi pazīst kā florbola vārtsargu, bet pāris gadus atpakaļ Tu biji laukuma spēlētājs. Kā iejuties uzbrucēja pozīcijā?
Jā, toreiz man bija problēmas ar ceļgaliem, bet neviens ārsts tā īsti nevarēja pateikt, kas par vainu, tikai ieteica labāk nestāvēt vārtos. Tā nu sanāca, ka sāku spēlēt laukumā, pie tam uzreiz tiku "Latvijas Avīze/LU" komandā. Mans brālis tur spēlēja pirmajā jeb triecienmaiņā, bet es biju otrās maiņas uzbrucējs. Savus 20 punktus sezonā es dabūju.

6. Vārtos Tu atgriezies, lai atkal iekļūtu Latvijas izlasē. Saki, ja Tevi arī kā uzbrucēju uzaicinātu spēlēt valstsvienībā, Tu izvēlētos būt vārtsargs vai laukuma spēlētājs?
Mani neuzaicinātu... Bet, ja tā gadītos, grūti pateikt... Zini, es droši vien aizietu kā uzbrucējs – lai būtu kā vienīgais, kurš spēlējis savas valsts izlasē gan kā vārtsargs, gan kā laukuma spēlētājs. Bet patiesībā daudz labāk es jūtos vārtos, tur es esmu kā zivs ūdenī.

7. Tu un Atis pēc rakstura esat izteikti komandas līderi. Kā Jūs satiekat savā starpā, kā sadzīvojāt bērnībā?
Slikti. Bērnībā mēs strīdējāmies, mēs joprojām strīdamies. Parasti dvīņiem ir tā, ka viens ir pārāks par otru. Tad tas pārākais ir līderis un pieliek otru pie vietas. Mums ar Ati ir tā, ka neviens no mums nav pārāks par otru. Mēs esam pilnīgi vienādi, līdz ar to visu laiku atrodamies tādā kā konfliktā. Draugi, kuri mūs pazīst, zina, ka mēs pat par sīkumiem savā starpā varam riktīgi aizsvilties... Bet pozitīvi ir tas, ka mēs ļaunu prātu viens uz otru neturam ilgi. Vienā mirklī mēs varam izkauties, bet uzreiz pēc tam viss jau ir kārtībā. Toties, ja dzīvē vajag palīdzību, vai atbalstu, tad pirmais, kurš atsaucas, protams, ir brālis. Bet vispār var teikt, ka nesatiekam.

8. Vienā viesnīcas numuriņā dzīvot necenšaties, vai ne?
Zini, kā bija? Mūsu pirmajā pasaules čempionātā treneris mūs abus salika dzīvot kopā... Tagad jau visi zina, ka mūs vienkārši nedrīkst likt kopā.

9. Kurš no jums ir vecākais?
Atis, viņš ir par veselām piecām minūtēm vecāks. Šī fakta dēļ es esmu pat izpelnījies, ka mani saukā par Sīko.

10. Jūs kā dvīņi pēc izskata esat ļoti līdzīgi, vismaz es nevaru atšķirt, vai esat to kādreiz kaut kā izmantojuši?
Jā, mēs esam ļoti līdzīgi, sevišķi, ja paskatās kaut kādas bērnības dienu bildes. Kaut kādā dvīņu ballē mūs atzina par vieniem no līdzīgākajiem pāriem. Izmantojuši gan mēs to neesam daudz, jo jau pēc ceturtās klases noteikti centāmies atšķirīgi saģērbties. Bija viens gadījums skolā, kad Ata vietā kārtoju ieskaiti informātikā, jo viņš daudz bija kavējis hokeja treniņu dēļ. Tajā ieskaitē es brālim dabūju labāku atzīmi, nekā sev, bet skolotājam radās aizdomas un viņš mūs pieķēra. Kad brālis nākamreiz gāja kārtot to ieskaiti, informātikas skolotājs lūdza mūsu klases audzinātāju, lai viņa apstiprina, ka tas tiešām ir Atis.

11. Kurš no trijiem Taviem pasaules čempionātiem Tev bija vislabākais?
Vislabākais man viennozīmīgi bija mans pirmais pasaules čempionāts. Es uz to aizbraucu kā izlases trešais vārtsargs, bet atgriezos kā pirmais. Pirmā spēle bija pret šveiciešiem, to skatījās četrarpus tūkstoši līdzjutēju. Līdz tai spēlei Latvijas izlase vienmēr smagi bija zaudējusi Šveicei, tāpēc vārtos ielika mani – bezmaz vai tā kā atdeva to jauniņo (man bija 19 gadu) saplosīšanai. Pirmais puslaiks noslēdzās 1:0 (mēs bijām vadībā), bet galarezultātā zaudējām tikai ar 3:4. Knapi tie šveicieši to savu ceturto golu izmocīja – ielika tādu, ka nekad dzīvē viņš otru tādu neiemestu. Tā bija mana mūža labākā spēle. Pēc tam treneris mani sāka likt vārtos arī visās svarīgajās spēlēs.

12. Tikai nepilnu pusgadu pirms pēdējā pasaules čempionāta Tu atsāki spēlēt vārtsarga pozīcijā, bet paspēji pierādīt, ka vari būt izlases kandidāts. Kā Tev tas izdevās?
Īstenībā vienu brīdi es nedaudz nobijos, ka tomēr netikšu. Kad atsāku stāvēt vārtos, no sākuma likās, ka viss ir ļoti labi, bet tad bija tāds kā kritums, kā bedre. Tieši izlases pārbaudes spēlēs es nostāvēju ļoti slikti. Sāku jau uztraukties, kas nu būs, bet beigās mani tomēr paņēma. Domāju, ka Grunckis izlases treneris Normunds Grunckis – aut. man uzticējās tādēļ, ka man ir pasaules čempionātu pieredze, pārējiem kandidātiem tās pietrūka. Atgriezties izlasē – tas bija mans pašmērķis. Lai to sasniegtu, es ļoti nopietni trenējos, bet jāatzīst, ka joprojām neesmu tik labā formā, kādā biju pirms pārtraukuma, kad trīs gadus pēc kārtas tiku atzīts par Latvijas labāko vārtsargu. Man vēl ir kur tiekties, lai atkal būtu līmenī, bet jāatzīst, ka arī laukuma spēlētāju meistarība pa šo laiku ievērojami augusi.

13. Kā vērtē savu sniegumu pasaules čempionātā?
Es stāvēju vārtos pret krieviem un pret zviedriem. Pret Krieviju – tā bija čempionāta pirmā spēle, uzreiz jau bija skaidrs, ka tā būs ļoti smaga, krievi sīksti pretosies. Mums bija jāuzvar un tā spēle tā arī beidzās, kā gribējām – smagā cīņā mēs viņus vinnējām ar 4:3. Trīs ielaisti vārti – tā ir mana norma – es vienmēr noskaņojos neielaist vairāk par trim. Pret zviedriem es spēlēju pirmo reizi un jāsaka, ka ļoti daudzas bumbiņas manos vārtos sakrita tā diezgan neloģiski. Atceros, kā mazākumā bumbiņa vispār lidoja garām, bet aizsargs neveiksmīgi pielika nūju un tā iekrita manos vārtos. Un vēl bija pāris tādu rikošetu, tādi nesmukie goli, kā saka, nevis, ka zviedri ļoti skaisti izspēlētu. Jāatzīst, ka pret zviedriem drusku pasvīst dabūju gan.

14. Florbola sezona jau gandrīz galā. Vai to, neatkarīgi no fināla rezultāta, uzskatīsi par izdevušos?
Skatoties, kā vērtē. Ja par komandas sasniegumu, tad man, atnākot uz Talsiem, bija mērķis, lai mēs iekļūtu finālā, tas ir – tālāk, nekā pagājušajā sezonā. Tas ir izdevies. Ja runājam tieši par manu sniegumu, tad, kā jau teicu – es vēl neesmu atguvis savu labāko formu. Personīgo sniegumu gribēju labāku. Teikšu, ka viss vēl tikai priekšā, domāju, ka jau nākamajā sezonā viss būs kārtībā.

15. Ko par atgriešanos vārtos saka Tavi ceļgali?
Visādi ir bijis... Sākumā bija okei, tad vienu brīdi atkal bija kaut kas aizdomīgs. Smagi bija tieši pēc pasaules čempionāta. Arī tagad pirms izslēgšanas spēlēm izrādījās, ka iekaisusi saite, bet to man ātri izārstēja. Neteikšu, ka arī uz finālspēlēm viss būtu bijis kārtībā. Tā gan bija kaut kāda jauna kaite, jo, kad pārtraucu spēlēt, bija pavisam kas cits. Mediķi pēdējo reizi izteicās, ka maniem ceļgaliem esot kaut kāda fizioloģiska īpatnība, kuras dēļ bija tās problēmas. Īsti izskaidrot gan viņi neko nevar. Toreiz, kad beidzu spēlēt, man bija problēmas ar abiem ceļiem, tagad tikai ar vienu, otrs ir ļoti labs. Sezona beigsies un vasarā plānoju saiti savest kārtībā.

16. Kas bija par iemeslu Tavai pārejai uz Talsu komandu?
Kad atgriezos vārtos, zināju, ka negribu spēlēt kopā ar brāli un negribu palikt "Latvijas Avīzē". Tajā komandā uz to brīdi jau bija divi labi vārtsargi – Mārtiņš Krūms un Raivo Rosts. "Talsi" man simpatizēja, viņi jau pirms tam bija mani aicinājuši pie sevis kā vārtsargu, toreiz gan noraustījos. Viņu piedāvājums bija labs, tādēļ nebija iemesla nepiekrist.

17. Pirms pāris gadiem talsinieki cīnījās par vietas saglabāšanu virslīgā, bet šopavasar piedalās savas komandas vēsturē pirmajā finālsērijā. Kas vai kurš ir Talsu florbola attīstības galvenais dzinējspēks?
Talsos florbols ir ļoti populārs. Pat tad, kad komandai gāja smagi, viņiem vienmēr bija daudz skatītāju. Bet, ja runājam par konkrētiem cilvēkiem, tad tie ir Pēteris Poudžiunas, kurš to komandu uzcēla, kā menedžeris savāca spēlētājus. Otrs noteikti ir treneris Uldis Fīrmanis, kurš savāca atpakaļ abus savus dēlus, piesaistīja Jansonu, Lisovski, Skudrīti.

18. Šīs sezonas vidū jūsu komanda ieguva jaunu sponsoru un tagad tās nosaukums ir „Talsi/Triobet”. Kādas pozitīvas izmaiņas Tu kā spēlētājs esi izjutis pēc tam, kad „Triobet” sāka atbalstīt Talsu komandu?
Jebkurš sponsors, sevišķi šajos laikos, viennozīmīgi ir tāds patīkams moments. Ja aiz muguras ir stabils sponsors, tu vari justies drošs par savu komandu. Nezinu, vai tas saistīts tieši ar „Triobet”, bet uzlabojies komandas nodrošinājums, piemēram, uz izslēgšanas spēlēm kopā ar mums ir izlases mediķe Lilita Lazdiņa, kas ir ļoti pozitīvi. Ja komandai viss ir, atliek tikai spēlēt un sasniegt pēc iespējas labākus rezultātus.

19. Iekļūt Latvijas čempionāta finālā jums nenācās viegli...
Mūsu ceļš līdz finālam, var teikt, bija divreiz grūtāks, nekā "Cel Tik/Lekrings". Pirmkārt jau ceturtdaļfināls, kur mocījāmies ar sīksto igauņu klubu. Grūti bija jau Talsos, bet viņu īpatnējā sporta hallē, kur daži no mūsējiem nevarēja lāgā pa vārtiem trāpīt, piedzīvojām divus zaudējumus. Tad mums tā jocīgi likās – vai tiešām netiksim tālāk pat pusfinālā? Toreiz mēs, visi džeki, baigi saņēmāmies un izšķirošo spēli godam nospēlējām, igauņiem neatstājot nekādas cerības.

20. Kā izrādījās, "Talsi/Triobet" komandā ir vēl viens lielisks vārtsargs, kurš spējīgs izšķirt spēlēs iznākumu – Māris Ronis.
Tā iznāca, ka uz izšķirošo spēli pret "Rubeni" es nemaz nevarēju tikt. Mans darbs saistīts ar biežiem ārzemju komandējumiem. Pirms tam es visādi centos izgrozīties, lai tiktu uz spēlēm. Man jāsaka liels paldies savam darba devējam, īpaši priekšniekam - Jurim Zariņam, kurš bija pretimnākošs un palaida mani uz pasaules čempionātu. Bet tagad bija tā, ka tieši tajā laikā man bija jābūt Vācijā uz izstādi, kuru es pats organizēju. Jāsaka, ka "cepuri nost" Ronim! Viņš izšāva īstajā laikā – tieši tad, kad komandai visvairāk vajadzēja. Ja Māris psiholoģiski pareizi noskaņojas, viņš var nostāvēt ļoti labi.

21. Varbūt vēl kādi spēlētāji nepelnīti palikuši jūsu lieliskā piecinieka (Jansons, Raitums, Lisovskis, Skudrītis un Fīrmanis) ēnā?
Es, kā vārtsargs, noteikti gribētu pieminēt Oskara Fīrmaņa brāli Rihardu, kurš arī ir aizsargs. Man patīk ar viņu spēlēt tāpēc, ka aizsardzībā viņš ļoti daudz pretinieka mesto bumbiņu paņem uz sevi – ārkārtīgi daudz palīdz man. No uzbrucējiem jāpiemin sezonas vidū pie mums pārnākušais Māris Āboltiņš, kurš atsevišķos momentos ir guvis ļoti svarīgus vārtus. Bet kopumā jāsaka, ka talsiniekiem tas potenciāls ir lielāks, nekā viņi no sevis izspiež. Viņi ļoti daudz gaida no līderiem, cer, ka līderi visu izdarīs, bet paši ne vienmēr sevi spēlei līdz galam atdod. Kopumā ir tā, ka svarīgās spēles pret stiprajām komandām mēs esam vinnējuši tikai tad, kad labi nospēlē otrā maiņa. Pirmā maiņa tad nospēlē savā līmenī un mūsu komanda uzvar. Svarīgi būtu, lai puiši ne tik daudz paļautos uz līderiem, kā paši spēlētu. Vēl jāpiemin junioru izlases spēlētājs Roberts Fārenhorsts – jauns džeks ar labu potenciālu, fiziski spēcīgs.

22. Florbols Latvijā nenoliedzami iemanto arvien lielāku popularitāti. Ar ko tas piesaista spēlētājus un līdzjutējus?
Pozitīvi ir tas, ka mums ir ļoti ambiciozi florbola klubi, kas meklē sponsorus, piesaista labus spēlētājus, pat viesspēlētājus, dara visu, lai izcīnītu čempionu titulu. Laukumā gandrīz vienmēr ir intriga, kas savukārt palielina līdzjutēju skaitu. Vispār mēs esam hokeja valsts, tiesa, hokeja inventārs, ledus nomas un viss pārējais izmaksā daudz vairāk, nekā uzvilkt sporta kurpes un paņemt florbola nūju un bumbiņu. Tādā ziņā florbols, protams, ir demokrātiskāks sporta veids. Laikam jau mums patīk visas spēles, kas ir vismaz līdzīgas hokejam. Florbols, kad to spēlē labā līmenī, īstenībā ir ļoti skatāms sporta veids – tas ir dinamisks, ātrs. Varbūt spēlētāji nav izteikti muskuļu kalni, tomēr bez labas fiziskās sagatavotības laukumā tagad vairs nav iespējams neko izdarīt. Interesanti, ka pasaulē florbols ir kļuvis tik dinamisks, ka tur arvien vien vairāk tiek pieļauta spēka spēle. Arī Latvijā, lai arī pagaidām vēl ļoti maz, tomēr jau atļauj izmantot spēku, nospēlējot „plecs – plecā”. Tas toties ļoti patīk skatītājiem. Vēl nevar nenovērtēt arī to, ka atzīstami panākumi ir visām mūsu izlasēm. Reti kurā sporta veidā mums Pasaulē ir ceturtās un piektās vietas.

23. Pēdējā pasaules čempionātā Latvija ne bez piepūles izcīnīja 5.vietu, atkārtojot savu labāko sasniegumu. Tavas prognozes – kad mēs varēsim izjaukt "lielo četrinieku" (Somija, Zviedrija, Šveice, Čehija)?
Labs jautājums! Zini, pēdējā pasaules čempionātā, es runāju par to ar džekiem, mēs jutām, ka varam spēlēt pret zviedriem. Nebija vairs tādas sajūtas, ka tu esi kā pingvīns uz laukuma, kuram bumbiņa apkārt staigā, un tu neko nevari izdarīt. Reāli domājot, Čehiju mēs varētu aizķert ne ātrāk kā pēc 15 gadiem. Nu labi, varbūt es kā vienmēr esmu pārāk pesimistisks. Veiksmes gadījumā Čehiju mēs varam vinnēt arī šodien. Ja mums veicās, bet viņiem neveicās, varam vinnēt! Nav mums šobrīd tādu jauno spēlētāju, lai es teiktu, ka tas notiks pēc 10 gadiem. Problēma ir tā, ka mums Latvijā ir ļoti daudz tehnisku spēlētāju. Tajos pašos junioros – jaunajiem džekiem tehnika ir labāka, nekā daudziem šī brīža izlases spēlētājiem, bet pasaulē tu nevari spēlēt, ja nevari noturēties uz kājām, ja tev nav labs fiziskais. Ja mūsu jaunie un perspektīvie florbolisti, piemēram, brāļi Savini, Rīsmanis, Kostusevs un citi, nepieliks fiziskās sagatavotības ziņā, spēkā un masā, lai viņi paši stabili noturētos uz kājām un varētu vēl kādu pagrūst, nu nebūs viņi izlases spēlētāji, nebūs. Raitums Artis – aut. savā laikā arī bija tāds pats – apmēram vienā līmenī ar Kostusevu. Bet tagad viņš ir ļoti pielicis fiziskajā un ir stabils izlases spēlētājs. Kā vēl vienu tagad varētu pieminēt arī šī brīža junioru - Gati Akūlovu no Rubenes, kura sniegums mani patīkami pārsteidza pusfinālā. Jaunajiem iesaku trenēt savu fizisko sagatavotību, citādāk nekā nebūs.

24. Latvijas čempionāta fināla pēdējā spēlē pret "Cel Tik/Lekrings". Bijāt vadībā ar 3:0, bet izlaidāt uzvaru. Vai esat analizējuši zaudējuma iemeslus?
Pauze... Pēc trešajiem gūtajiem vārtiem mēs apstājāmies. Ja līdz brīdim, kamēr rezultāts kļuva 3:0, man pašam vārtos nebija īpaši daudz darba, tad pēc tam tā vairs netrūka. Komanda apstājās, nedaudz bija disciplīnas problēmas, noraidījumi. Un ielaidām tādus vārtus, kas tika gūti tieši „Cel Tik/Lekrings” stilā – piespēle no sāniem uz vārtu priekšu un metiens. Mēs zinām, ka viņi tā spēlē, bet neko neizdarījām, tā tika zaudēti pēdējie trīs vārti. „Lekrings” šogad vispār ir ļoti labi nokomplektēta komanda. Viņi ir piesaistījuši labus spēlētājus, viņiem ir trīs stabilas maiņas, labi jaunie, arī izlases vārtsargs Bundzenieks Guntis – aut.. Ja Krūmam būtu bijusi problēma ar roku, uz pasaules čempionātu būtu braucis Bundzenieks. Domāju, ka cēsiniekiem iekšā ir baigā sāpe par pagājušo sezonu, kad viņi pirmkārt jau muļķīgi netika finālā, lai arī sērijā pret "Rubeni" bija pārliecinoši favorīti. Bet beigās vēl pat cīņā par bronzu zaudēja "Talsiem". Šogad, manuprāt, „Lekringam” tomēr mazliet arī paveicās, ka pusfinālā bija jāspēlē pret "Ķekavu", nevis "RTU-INSPECTA", jo "RTU" ir daudz bijušo "Latvijas Avīzes” spēlētāju, kuriem mačos pret Cēsu komandu vienmēr labi ir gājis. "RTU" arī pēdējā regulārās sezonas spēlē pārspēja "Lekringu". Mums toties ir tā, ka šobrīd visas emocijas ir atstātas pusfināla sērijā pret "Rubeni". Bez tam, lai tiktu finālā, mēs aizvadījām 10 spēles, kamēr mūsu pretinieki tikai sešas.

25. Pēdējā spēlē bija daudz asumu, nesportiskas uzvedības. Kā vari komentēt notikumus laukumā un arī aiz borta?
Viedokļu par to visu ir daudz un dažādi. Tajā pašā laikā katrs kaut kā mēģina aizstāvēt savu komandu. Manuprāt, tas viss, kas tur notika, bija muļķīgi un pilnīgi nevajadzīgi. Cik es redzēju, tad brīdī, kad līdz spēles beigām bija tikai trīs sekundes, Raitums bija pie centra ar muguru pret vārtiem – pie pretinieku soliņa. Laiviņam nevajadzēja viņu pagrūst un viss būtu kārtībā. Protams, varbūt domāja, ka Artis vēl var uzmest pa vārtiem, bet nu nebūtu tur nekas, jo viņš bija ar muguru, pie tam – no tāda attāluma... Viņš tā nedaudz pagrūda Arti, bet zaudētāju komandai tas uzreiz uzsita asinis un notika pretreakcija. Bet tas vēl nebūtu nekas – visi pagrūstījās un ar to arī beidzās. Bet tas, ko pēc tam izdarīja Bundzenieks – tas man bija ļoti negaidīti. Es Guni labi pazīstu, jo divos iepriekšējos pasaules čempionātos mēs abi bijām izlases vārtsargi. Gunis dzīvē ir ļoti lādzīgs un mierīgs cilvēks. Es negaidīju, ka viņš tā aizsvilsies – būtībā ne no kā. Jo ne jau viņam tur pa pirkstiem kāds uzsita. Kāpēc vispār vārtsargam tā būtu jāiesaistās? Teikšu, ka man ir žēl Bundzenieka, ka tā ir noticis. Pēc Bundzenieka sitiena atkal viss sākās no jauna. Man liekas, ka spēles beigās visiem par daudz drosmes kaut kā bija parādījies. Jo īstenībā visi spēlētāji ļoti labi zina, kādi sodi sagaidāmi par tādu rīcību. Laukumā visi jutās baigie varoņi, laikam jau katrs gribēja skatītājiem parādīt, cik viņš ir nikns, ka var kādu pagrūst. Protams, bija arī emocijas, ko nevar izslēgt... kopumā jāsaka, ka florbolam nenāca par labu tas, ka abas komandas uztaisīja šādu teātri.

26. Disciplinārā komiteja lēmusi uz piecām spēlēm diskvalificēt cēsinieku vārtsargu Gunti Bundzenieku, bet jūsu aizsargu Daili Skudrīti – uz divām spēlēm. Kā Tu vērtē šo lēmumu?
Kuri būs lielāki zaudētāji – mēs vai cēsnieki, to mēs uzzināsim pēc pirmdienas spēles. Bet vispār – par kaut kādu pagrūstīšanos laukumā parasti soda ar divu vai piecu minušu noraidījumiem. Pagrūstījāties – ejiet un pasēdiet, tas ir normāli. Tagad mača beigās vairāki spēlētāji pagrūstījās, bez tam Bundzenieks izskrēja un iedeva pa ķobi. Cik zinu, tad par atklātu sitienu pa seju var dabūt arī diskvalifikāciju uz visu sezonu. Labi, tas bija izteikti nepieņemams pārkāpums un par to vajadzēja kaut kādai diskvalifikācijai sekot. Bet jocīgi jau izskatās – divas komandas šitā izgrūstās, bet atrod tikai vienu vainīgo – Bundzenieku. Lai būtu taisnīgi, vajadzēja atrast kādu vainīgo arī Talsu komandā. Grūstījās vairāki, arī no „Lekringa” puses iesaistījušies bija vairāki. Viņiem leca ārā pat dakteris, leca pat menedžeris vienā brīdī, bet atleca atpakaļ. Es, kā tiesnesis, vairāk skatītos nevis uz to, ko tur kurš pagrūda, bet kāpēc papildus iesaistījās cilvēki. Domāju, ka uz federāciju bija spiediens, kas tas par objektīvu lēmumu, ja tādā lielā bez maz vai kautiņā ir tikai viens vainīgais. Federācija negribēja sodīt daudzus, lai komandas saglabātu savus sastāvus nākamajai spēlei, bet vienu vainīgo otrā komandā atrast vajadzēja – izvēlējās Skudrīti Daili – aut.. Bet, ja godīgi, pazīstot Skudrīti, viņš nekad jaunākam (šajā situācijā M.Kliginam) nebūtu sitis un arī nesita. Vienkārši atrada epizodi, kad Skudrītis pretinieku atgrūda, un traktēja, ka tas esot bijis sitiens. Tagad visi ir baigi apmierināti...

27. "Talsi/Triobet" par Skudrīša diskvalifikāciju iesniedza apelācijas sūdzību. Vai komandai ir cerības, ka tā tiks apmierināta?
Nezinu, par tādu apelāciju es uzzināju tikai no citiem cilvēkiem. Ir jāspēlē. Es personīgi iešu un spēlēšu. Es negribu iedziļināties tajās federācijas lietās, jo mani reizēm pilnīgi tracina tādas lietas. Protams, es gribu, lai Skudrītis piedalās spēlē, jo viņš ir lielisks aizsargs, lielisks spēlētājs.

28. Cik ilgi Tu plāno spēlēt florbolu augstākajā līmenī, cik pasaules čempionātos gribētu vēl piedalīties?
Jāskatās, kā man ar tām kājām būs. Kādos divos pasaules čempionātos gribētos vēl uzspēlēt, tad jau redzēs, kā dzīve iegrozīsies. Noteikti vēl gribu spēlēt, jo šobrīd ir tieši sportiskais briedums – 25 gadi. Domāju, ka vēl kādus piecus gadus obligāti, varbūt pēc tam vēl piecus. Kā saka: 5+5.

29. Desmit gadu laikā florbols vēl nekļūs par olimpisko sporta veidu, bet būtu pelnījis, vai ne?
Nu jā, tā ir tāda "sāpe" visiem florbolistiem, īpaši Latvijā. Mums ir augstas vietas pasaules līmenī un, ja florbols būtu olimpiskais sporta veids, pret mums būtu jau pavisam cita attieksme. Tas ir katra florbolista sapnis – spēlēt olimpiādē, bet šobrīd izskatās, ka tas nenotiks tuvāko 10 vai pat 20 gadu laikā.

30. Cik un kādas Latvijas čempionāta virslīgas medaļu Tev jau ir?
Man ir piecas medaļas – trīs zelta, pa vienai sudraba un bronzas. Bet, kas man ir tikpat nozīmīgs kā medaļas, ir arī tas, ka trīs gadus pēc kārtas esmu ticis atzīts par virslīgas labāko vārtsargu. Arī šogad tas ir viens no maniem mērķiem. Nu, tad jau redzēs...

Paldies, Andi, par interesanto un saturīgo interviju! Novēlu, lai Tev izdodas sasniegt visus savus mērķus! 13.aprīlī, kad notiks trešā finālspēle starp "Talsi/Trobet" un "Cel Tik/Lekrings", turēšu īkšķus par jums!

Interviju sagatavoja Ritvars Raits