Sportland mēneša spēlētāja Jurkāne: "Gribas beidzot izcīnīt zeltu"

- Kā vērtē šosezon līdz šim paveikto?

- Gan man, gan komandai šosezon ir gājis kā pa kalniem – uz augšu, uz leju. Tagad viss pamazām iet augšup. Sezonu sākām mazliet sliktāk nekā vajadzēja sākt. Bija zaudējumi, kuriem nebija jābūt. Piemēram, Ķekavas derbijā.

- Šosezon komandai mērķis ir zelta medaļu izcīnīšana vai tikai spēlēšana finālā?

- Protams, ka zelts! Jāiet uz visu banku. Kā sanāks, redzēsim 11. aprīlī. Tēmējam uz pašu augstāko.

- Jūti, ka ir pa spēkam "Rubeni" vienā spēlē nolauzt?

- Domāju, ka ir. Vienā spēlē daudz var izšķirt veiksme. Sezonas gaitā esam spēlējušas daudzmaz līdzvērtīgi.

- Jums ir parocīga šāda čempionu noteikšanas kārtības maiņa?

- To redzēsim. No spēlēšanas viedokļa labāk, ja spēļu būtu vairāk, bet arī viena spēle būs interesants formāts. Apnīk jau tā nemitīgā spēlēšana šaurā lokā. No malas šķiet, ka 1. līgā ir forši: brauc tik un spēlē, iepazīsti jaunas komandas, vismaz pabraukā pa Latviju.

- Kur slēpjas "Ķekavas" spēks?

- Pašā komandā. Mums ir labas savstarpējās attiecības komandas iekšienē, laba atmosfēra treniņos, arī ārpus laukuma atbalstām cita citu. Esam saliedēts kolektīvs. Tā kā ir bijusi iespēja savulaik paspēlēt arī citur, tad varu salīdzināt. Ne vienmēr kolektīvs izveidojas tik vienots. "Ķekavā" ir ļoti forši! Kluba vadība ir ļoti pretimnākoša, treneris Henrijs Uzraugs šosezon ir ienesis svaigas vēsmas. Nesaku, ka iepriekšējie treneri bija slikti, bet šosezon meitenēm acis deg vairāk.

- Pēc pāris gadiem prasīsiet svaigas vēsmas...

- Pagaidām nekas neapnīk, treniņi ir interesanti, daudzveidīgi.

- Kādam ir jābūt trenerim, lai strādātu sieviešu kolektīvā?

- Ir jābūt spēcīgiem nerviem. Jau saprast sievietes ir nenormāli grūti, kur nu vēl trenēt...Bieži vien treniņu kavējumiem ir muļķīgi attaisnojumi. Labam trenerim vajadzētu mazliet izkāpt ārā no florbola rāmjiem un ienākt arī spēlētāju dzīvē ārpus florbola. Kaut vai elementāri būt lietas kursā par to, vai spēlētāju dzīvē ārpus laukuma viss ir kārtībā. Prasās mazliet neformāla, taču neuzbāzīga pieeja. Trenerim jābūt ar spēcīgu mugurkaulu: pat ja spēlētāju starpā sācies haoss, trenerim jāmāk situācija novērst un ievirzīt spēli atpakaļ normālās sliedēs. Domāju, ka trenere – sieviete nebūs tas labākais risinājums. Trenere būtu komandai pārāk tuvu, zinātu visu, kas notiek ģērbtuvē, bet ir lietas, kuras varbūt nemaz nevajag zināt. Latvijā pagaidām neredzu nevienu sievieti, kas būtu tik spēcīga, lai trenētu augstākās līgas komandu. Bērnu un jauniešu līmenī – jā, bet ne pieaugušas sievietes, kas var arī ko pretī pateikt.

- Bez florbola vēl kādu sporta veidu ir sanācis pamēģināt?

- Trīs gadus spēlēju lakrosu. Bija forši. Nu jau gadu vairs nespēlēju. Patīkami vasarās svaigā gaisā paskraidīt pa stadionu. Nav patīkami, ja bumbiņa trāpa pa seju, jo tā ir ļoti smaga. Vienīgi Latvijā maz komandu, jo sporta veids ir ļoti dārgs. Inventāru nemaz Latvijā nopirkt nevar.

- Cik sen jau florbolu spēlē?

- Būs jau piecpadsmit gadi pagājuši kopš pirmā treniņa.

- Neapnīk?

- Katru gadu saku, ka likšu nūju nost un vairs nespēlēšu, jo ir apnicis. Es nemaz nesekoju līdzi spēļu kalendāram, jo spēles visu laiku ir vienās un tajās pašās vietās pret vienām un tām pašām pretiniecēm.

- Tomēr vēl spēlē.

- Liels nopelns tajā ir manai komandai, mūsu spēcīgajam kolektīvam. Patīkami ir kopā spēlēt, zinot, ko katra spēlētāja darīs. Mani piesaista attieksme: no komandas, tās vadības. Un pats florbols, protams, arī. Galvenais, ka sanāk. Ja šī spēle man nepadotos, es jau sen būtu nūju nolikusi malā un braukātu ar riteni, kā man tagad patīk to darīt. Es jau neesmu tas cilvēks, kas var mierīgi nosēdēt. Tūlīt man beigsies divu nedēļu atvaļinājums, kurā esmu to vien darījusi, kā gājusi ar kājām, skrējusi un braukusi ar riteni.

- Tomēr jau krietnu laiku spēlē, izdodas sakrāt arī kādas individuālas atzinības. Ko vēl gribas sasniegt? Varbūt ar Latvijas izlasi ir kādi mērķi?

- Ar Latvijas izlasi droši vien, ka ne. Man ļoti nepatīk gaisotne komandā. Treneriem nav ne vainas – ne iepriekšējam, ne pašreizējam. Bet kolektīvs, kurā visu nosaka viens cilvēks, mani galīgi nesaista. Nekad neesmu ļoti rāvusies uz izlasi. Citas spēlētājas jau priecājas par iespēju pabraukāt pa pasauli, uzspēlēt citā līmenī. Jā, līmenis ir augstāks, bet – lai es paciestu to visu nedēļu no nedēļas...Nē.

- Kāpēc neraujies uz izlasi? Sportā tomēr 99% spēlētāju tas ir virsmērķis.

- Galvenā problēma ir kolektīvā. Nav tāda gaisotne, lai es rautos spēlēt izlasē. Es neesmu individuāliste: re, spēlēju komandas sporta veidu jau 15. sezonu, bet, kad ir jāizvēlas starp spēlēšanu izlasē vai skriešanu un braukšanu ar riteni, es labāk eju skriet un braukt ar riteni.

- Kam jānotiek, lai tava attieksme pret izlasi mainītos? Gaisotnei? Klāt neesot, būs grūti temperatūru izmērīt. Spēlētāju paaudzei? Arī nešķiet, ka varētu strauji mainīties.

- (Smejas.) Neesmu par to īsti domājusi. Droši vien, ka kaut kam būtu jāmainās. Vispirms gribētos, lai treneris ņem virsroku, nevis kāds no malas, kas bļauj visu laiku. Izlases aizkulises mani attur. Bet es neesmu vienīgā spēlētāja, kas neraujas spēlēt izlasē.

- Kā savulaik atradi florbolu?

- Vaidavas skolā uz ziņojumu dēļa izlasīju informāciju par treniņiem. Aizgāju un paliku. Pirmais treneris bija Dainis Ābols, pie kura desmit gadus nospēlēju.

- Parasti pirmie treneri ir paši svarīgāki. Viņu rokās nonāk neizmīcīts māls, ar kuru jāmāk apieties. Ko Dainis Ābols tev tādu iemācīja, ka jau 15 gadu esi florbolā?

- Vispirms to, ka jāpaliek. Jo sākotnēji reizēm pēc treniņiem gāju mājās raudādama, ja kaut kas nesanāca. Jo vairāk trenējos, jo labāk sanāca. Kādreiz trenējāmies četras piecas reizes nedēļā. Dienās, kad nebija treniņa, biju apjukusi. Likās: kā tā var būt? Dainis man ieaudzināja neatlaidību un mīlestību pret sportu, ja pat atvaļinājumā katru dienu trenējos. Reizēm saku: man rīt brīvdiena, visu dienu gulēšu un skatīšos televizoru. Man tāda diena vēl nav bijusi, vienmēr esmu kustībā.

- Tā arī neatbildēji par saviem mērķiem. Ja ar izlasi tie nesaistās, tad droši vien ar "Ķekavu" gribas kādu Latvijas čempiontitulu izcīnīt.

- Būtu ļoti labi, ja to izdotos izdarīt jau šogad. Tas ir gan mans, gan visas komandas mērķis.

Sportland

Intervēja:
Raimonds Rudzāts
Latvijas Florbola savienība » LV »...