Tatjana Varša: "Es izvēlējos zilumus..."

Par tevi laikam gan var teikt, ka mīlestība pret sportu tev jau šūpulī tikusi ielikta. Vai tā ir?
Var teikt, ka sports - tas vairs nav hobijs, tā ir mana dzīve. Nebija jau izvēles man nodarboties ar kaut ko citu un tas ir labi. Tā kā abi mani vecāki ir bijuši sportisti, tad arī man nekas cits neatlika, ka turpināt šo tradīciju. Tā jau no sešu gadu vecuma braukāju līdzi tēvam un viņa trenētai grupai uz visādām nometnēm. Tiesa, tajā laikā es vairāk tāllēkšanas bedrē ar formiņām spēlējos, nekā trenējos, kamēr Prokopčuka riņķoja pa stadionu. Ar laiku pievērsos visādiem sporta veidiem, pamēģināju kaut ko jaunu, bet tomēr vienmēr paliku uzticīga vieglatlētikai. Par šo mīlestību pret sportu man jāpateicas tikai un vienīgi maniem vecākiem, viņi man bija un paliek līdz pat šai dienai kā piemērs.

Ar kādiem sporta veidiem tu esi nodarbojusies, kādi ir tavi lielākie sasniegumi?
Kopš septiņu gadu vecuma es nodarbojos ar vieglatlētiku, tā pagāja 13 gadi, pēdējos trīs gadus piedevām nodarbojos arī ar triatlonu. Katrs sasniegums noteiktā laikā ir uzskatāms par svarīgu. Tā īsti nemaz nevar uzskaitīt: iekļūšana Latvijas izlasē, Baltijas izlasē, piedalīšanās dažādās starptautiskās sacensībās, kur tika gūti atzīstami panākumi, izcīnītas godalgotas vietas un sasniegti labi rezultāti. Viens no tādiem spilgtākiem ierakstiem manā vieglatlētes karjerā varētu būt tas, ka kļuvu par pirmo Latvijas rekordisti 1500 m šķēršļu skrējienā. Triatlonā spilgtākais notikums, bija Latvijas atklātais čempionāts, kurā veicu olimpisko distanci (1500 m + 40 km + 10 km).

Kā tu nonāci florbolā, cik tev tad bija gadu?
Florbolā nonācu savā veidā kuriozi - iestājos augstskolā un mēģināju savienot visu iespējamo: treniņš no rīta, skola, tad darbs, tad treniņš, tad atkal darbs... Vienā dienā sapratu, ka vairs nav spēka un, jāatzīst, arī īstas motivācijas, jo mācījos tādā augstskolā, kur manu dienas režīmu noteica direktore. Gadījās pat tā, ka viņai bija slikts garastāvoklis un tad neviens netika ārā no augstskolas teritorijas. Man tā visa dēļ sanāca izlaist daudzus treniņus, kas individuālajā sporta veidā nav pieļaujams. Sapratu arī, ka tiek zaudēta sportiskā forma... Un jāatzīst, ka ir diezgan grūti trenēties individuālajā sporta veidā, kur tev jācīnās galvenokārt pašam ar sevi. Augstskolā mācījos kopā ar vienu cilvēku, kurš nodarbojās ar florbolu. Reiz, kad jokojoties pateicu viņam, ka laikam jāmet miers vieglatlētikai, viņš man piedāvāja pamēģināt uzspēlēt florbolu... Tā arī pamēģināju. Man tajā laikā bija 20 gadu, tagad īstenībā mazliet nožēloju, ka jau ātrāk nesāku spēlēt...

Vai, pirmo reizi paņemot rokās florbola nūju, varēji iedomāties, ka jau samērā drīz kļūsi par Latvijas izlases spēlētāju?
Kad es pirmo reizi paņēmu florbola nūju rokās, tu pat nevari iedomāties, kas tas bija par skatu... Pēc kāda pusgada es pat apsvēru tādu domu, ka ir jāmet miers, jo florbols nav priekš manis, tā es domāju tajā laikā... Bet man bija mērķis, kuru vajadzēja sasniegt, lai vai kas!

Pēdējā pasaules čempionāts florbolā biju liecinieks kādai aizkustinošai epizodei, kad pēc spēles ar zviedrietēm tu savu labākās spēlētājas balvu uzdāvināji mūsu vārtsardzei Laumai Višņevskai. Kas tevi pamudināja tā rīkoties?
Es uzskatīju, ka viņa to bija pelnījusi vairāk. Mēs visas cīnījāmies līdz pēdējam, bet Laumai šajā spēlē bija vissmagākais darbs.

Vai tavai virslīgas komandai "RSU Runway/Salming" būs pa spēkam sagādāt saviem līdzjutējiem patīkamus pārsteigumus izslēgšanas spēlēs, varbūt pat gāzt no čempionu troņa "Rubeni"?
Florbols ir komandas spēle, bet katra spēle sākās no rezultāta 0:0. Ir veiksmīgas dienas, ir neveiksmīgas... Es zinu, ka ar cīņassparu un darbu var daudz ko sasniegt. Neviena komanda nav neuzvarama. Vienmēr sev jāuzstāda augsti mērķi, vai izdosies, to mēs redzēsim pavasarī. Katrā ziņā mana komanda ir perspektīva un mums ir ilgstoša sadarbība un plāni.

Kā ir ar tavu mērķi spēlēt ārzemēs, vai izdosies to sasniegt?
Vienu reizi jau gandrīz sēdēju uz čemodāniem, lai dotos spēlēt ārzemēs, bet dzīvē notika viens pavērsiens, kura dēļ neaizbraucu. Tagad... viss ir iespējams, dzīvosim - redzēsim.

Pirms kāda laika tu sevi pamēģināji fotomodeles lomā, kādas emocijas guvi no šī pasākuma?
Savā dzīvē šad un tad piedalījos visādos "foto" - "moto" pasākumos. Hmm... Teikšu godīgi - mani tas nesaista. Atceros, uz vienu foto sesiju atnācu, a man ir zilumi uz kājām. Man prasa - kas tas tāds ir? Es saku – florbols. Kaut ko mēģināja sagrimēt uz tiem zilumiem, pēc tam netieši lika saprast, ka man ir jāizvēlas. Es izvēlējos zilumus...

Zinu, ka pagaidām tu vēl studē. Par ko vēlies kļūt un kāpēc tieši tāda izvēle?
Studēt tālāk izdomāju, jo bija iespēja tikt budžeta vietā, to arī izmantoju. Neteikšu, ka mani baigi saista tas, ko es mācos. Es vairāk esmu radošs cilvēks, man kaut kas jāveido, jāattīsta, kaut kas jārāda ar savu darbu, iztēli, talantiem. Bet nu - divi diplomi, es domāju, noderēs dzīvē šā vai tā. Uz jautājumu "Par ko vēlos kļūt?", vienā teikumā nemaz nevaru atbildēt, tas lai pagaidām paliek neatbildēts...

Kā veicas ar fintošanas apgūšanu? Vai progress ir?
Progresa nav... Vienīgi ar to freebandy nūju, ar kuru, manuprāt, jebkurš var fintot. Bet kas zina, kas zina - ja man par spīti visam vajadzēs to iemācīties, domāju, ka spēšu.

Izmantotie resursi: floorball.lv