Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:276, Did:0, useCase: 3

Dainis Ābols: "Kauns nav nemācēt..."

Ritvars Raits
Ritvars Raits

Dainis Ābols: "Kauns nav nemācēt..."
Dainis Ābols: "...jā , katrs mēs esam devuši kaut ko florbola attīstībā gan spēlējot laukumā, gan trenējot lielus vai mazus. Arī kļūdas, ja tās atzīst, dod attīstību…"

Jūsu uzmanībai piedāvājam portāla florbolsmeitenem.lv sagatavoto interviju ar sieviešu florbola komandas "Valmiera/Vinda" un Latvijas U-19 meiteņu izlases treneri Daini Ābolu.

Saki Daini, kad un kā tu kļuvi par treneri?
Vispirms jau metos laukumā 1995. gadā, kad Vaidavā Ainārs Zelčs izveidoju florbola komandu. Tiesa, viena lieta ir dauzīt bumbiņu savā laukumā, bet pavisam cita aina uzausa, kad 1996. gadā Latvijas izlases sastāvā devos uz pirmo pasaules čempionātu Zviedrijā. Varbūt tas bija likteņa pirksts, ka jau pašā turnīra sākumā salauzu divas ribas un visu čempi nosēdēju tribīnēs kopā ar Alfrēdu Kundziņu [Latvijas Florbola savienības toreizējo prezidentu – R.R.], spriedelējot, kas būtu darāms mājās florbola attīstībai. Grandiozie iespaidi par šo spēli lika man pievērsties arī bērniem. Pirmie man bija puiši, teju vai visa Vaidava spēlēja. Piedalījos ar viņiem Latvijas čempionātos. Visus nesaukšu, bet tikai tos tagad populārākos, kā Ivaru Jēkabsonu, Aigaru Belāsovu, Jāni Belāsovu, Jāni Pēču, Āri Aldiņu u.c.. 1996. gadā Vaidavas aktīvākās meitenes nāca pie manis ar domu, ka viņām arī jāmēģina! Nu tad ar to arī sākās meiteņu ēra.

Cik sieviešu komandu bija Latvijas čempionātā, kad tu sāki trenēt meitenes?
Diemžēl tie rādītāji gandrīz nemainās, toreiz, 1996. gadā, Virslīgā bija "Roja", "Lauku Avīze", "Vaidava", "Rubene", "Liepāja", un "Lekrings". Arī tagad Virslīgā ir sešas komandas, bet vēl ir izveidojusies pirmā līga ar piecām komandām, tātad progress ir!

Kāda ir starpība starp zēnu trenēšanu un meiteņu trenēšanu?
Protams, pirmkārt tā ir atbildība un attieksme par notiekošo treniņā, sacensībās un, kas nav mazāk svarīgs, arī ikdienas sadzīvē. Meitenēm ir ļoti svarīgas visas trīs šīs epizodes. Ir jāpierod pie tā, ka meitenes savādāk uztver informāciju, savādāk motivē sevi treniņiem, savādāk dzīvo komandā. Taču šis "savādāk" nenozīmē sliktāk. Esmu pārliecinājies, ka meiteņu atbildības sajūta ir lielāka, ka vēlēšanās un prasme darboties komandā ir izteiktāka. Zēnos ir spēlētprieks, dažreiz pat pārlieku individuāls, bet meitenēm komanda ir kas vairāk, kā gatavošanās sacensībām. Man liekas, ka esmu izzinājis daudz paņēmienu, kā trenēt, kā sagatavot sacensībām, kā palīdzēt tikt pāri neveiksmēm, bet katru reizi jāmeklē jauna pieeja, jo ne vienmēr der vecās metodes. Jā, ar meitenēm ir kā ar tām bitēm, kad neko skaidri nevar zināt, bet strādāt ar viņām ir interesanti.

Kā meitenes vairāk piesaistīt sportam?
Šis jautājums noteikti aktuāls visos sporta veidos. Izskatās, ka basketbolā ir ļoti daudz meiteņu, bet noteikti, ka treneri gribētu vēl lielāku konkurenci. Tas pats ar hokeju un futbolu. Varētu teikt, ka meitenēm nav jālien visur tur, kur izteiktākam jābūt vīrietim? Nedomāju gan, ka būtu tik strikti jānosaka, kas ko drīkst darīt. Ir jādod tās izvēles iespējas, jo tikai mēs pieaugušie radām tādas situācijas, kad bērns nevar vai negrib pamēģināt. Vai nu jau sākumā paceļam latiņu tik aukstu, ka radām baiļu sajūtas, vai arī liedzam pamēģināt ko jaunu. Protams, es aicinātu meitenes neklaiņot no viena pulciņa uz citu, novēlētu viņām nopietnāku attieksmi tur, kur jau mēģina sevi īstenot. Taču ir lietas, kuras paralēli netraucē viena otrai. It sevišķi agrā bērnībā ir tik grūti pateikt, kas būtu tas pareizais un īstais, bet būt aktīvām sportā nāktu viņām tikai par labu, jo tādas īpašības kā ātrums, lokanība, veiklība un koordinācija jāattīsta pēc iespējas agrāk, vēlāk var būt jau par vēlu. Sportojot ne jau visi kļūs par olimpiešiem un čempioniem. Galvenais, ka meitenes iemācīsies vienkārši sportot, saplānot savu dienas režīmu, iegūs daudz draugu. Tieši komandu sporta veidi liek mācīties dzīvot kolektīvā, lai arī mūsu dažādie raksturi to ne vienmēr vēlas, bet dzīvē taču tas noderēs.

Kā tu vērtē Latvijas Jaunatnes florbola čempionātu meitenēm?
Viss, kas tiek organizēts, ir vērsts tikai uz attīstību, vai vismaz uz ziņkārību! Protams, ka regulāras lietas labāk attīsta nekā atsevišķi turnīriņi, bet tas ir līdzekļu jautājums. Jāmeklē visādas sadarbības formas, lai tikai notiek. Pašam man ir tāda filozofija, ka pirmo gadu vai divus neļauju bērniem mesties spēlēs, bet pamazām... Vispirms kaut ko jāiemācās un tad var atrādīties draugiem un sabiedrībai. Jā, zinu, ka pie šādas metodes projām var aiziet nepacietīgākais, kuram spēlēt gribās jau pēc otrās nodarbības, taču, ja noturas, tad darbojas ilgi un pacietīgi. Es rīkoju dažāda mēroga un prasmju pakāpes turnīrus, lai pamēģināt var arī iesācēji. Taču konkurences trūkums ir katastrofāls. Puišiem jau ir ļoti daudz komandu un tāpēc arī var jau jauniešu līmenī veidot dažādu kategoriju sacensības. Meitenēm diemžēl šī konkurence ir zema. Tā, piemēram, ir manām Valmieras meitenēm - jau piecus gadus jauniešos uzvaram, bet tas jau neattīsta, jo reālu pretestību mums var izrādīt tikai Rīgas Lauvas. Tāpat virslīgā Rubenei nav ko darīt . Maz, ļoti maz meiteņu spēlē. Kā arī esošām vairāk jāspēlē, bet tas jau atkarīgs no mums pieaugušajiem, kā mums izdosies viņas iesaistīt.

Kāds ir tavs vērtējums par aizvadīto U-19 meiteņu pasaules čempionātu?
Trīs čempionātus cīnījāmies, lai noturētos A grupā! Nu kaut kad arī jāizkrīt, kas tur briesmīgs? Protams, tāpat, kā latvieši gāna basketbolistus, hokejistus un futbolistus, tā gāna arī mūs, ka, lūk, mēs tur tādi vai šitādi. Taču, ja tā paskatās, tad esam augstāk par šiem nosauktajiem sporta veidiem, kaut arī spēlētāji un treneri strādā tikai savam priekam. Fiziskā sagatavotība mums ir zema, jo vajadzības pēc pārmērīgiem treniņiem nav. Mēs arī nevaram atļauties trenēties vairāk, kā trīs dienas nedēļā, nu vismaz savā komandā esmu tā sakārtojis. Bet ir spēlētāji, kuri pat tikai vienu dienu nedēļā darbojas un arī tikai galvenokārt laukumā ar nūjiņu, par izturības skrējieniem jau nemaz nerunāsim. Atgriezīšos pie mūsu U-16 un U-18 meiteņu pašmājas čempionāta, kur, kā jau es teicu, konkurences praktiski nav. Talantīgākajām viss padodas no rokas un motivēt sevi lielām slodzēm ir grūti. Tad nu jālej asaras, kad zviedrietes noskrien un apspēlē. Ja mums Latvijā Virslīgā būtu desmit komandas (līdzīgas) un pirmajā līgā vēl 12... Bet tāpēc vairāk vajag 9 - 12 gadīgo meiteņu. MEITENES, NĀCIET TRENĒTIES FLORBOLĀ!!!

Kāds būtu tavs vēlējumu sev un pārējiem florbolļautiņiem?
Briesmīgākais, ka uz pirkstiem var saskaitīt tos florbola trenerus, kuri Latvijā darbojas ar meitenēm. Nu tad viņiem izturību un nepazaudēt iedvesmu! Visu cieņu par padarīto! Savukārt meitenēm - painteresēties, kur var nodarboties ar florbolu. Nākt kopā, lai veidotu savas komandas, padarītu savu ikdienu interesantāku un iegūtu jaunus draugus.
Kauns nav nemācēt, kauns ir nepamēģināt!
Dainis

Izmantotie resursi:
florbolsmeitenem.lv

  +3 [+] [-]

, 2010-06-02 10:37, pirms 15 gadiem
laba, interesanta intervija

     [+] [-]

, 2010-06-03 16:21, pirms 15 gadiem

Jaa, meitenes florbolaa ir maz, bet cerams, ka tas driiz mainiisies.