Blogs: Latviešu trio dzīve un attīstības ceļš Somijā

Visus trīs jaunekļus kopā saveda 2012. gada pasaules čempionāts Šveicē, kur izdevās apliecināt savas labākās kvalitātes ikvienam no tiem. Vēlāk sekoja Latvijas izlases galvenā trenere Iro Parvianena aicinājums pārcelties uz Somiju, un augusta pirmajā nedēļā latvieši devās atrādīties jaunajam klubam. Šim izaicinājumam zaļo gaismu devas abas puses un, raug, latvieši jau atzīmējušies jaunā kluba sastāvā.

Sarunas laikā radās iespaids, ka sadzīviski puiši jau apraduši ar jaunajiem apstākļiem un, dzīvojot savā privātmājā, jūtas gana komfortabli. Krūmiņš un Siliņš iekārtoti darbā šokolādes fabrikā, kur darba laiks un režīms pakārtots tā, lai to veiksmīgi apvienotu ar spēlēšanu. Raitums pagaidām trenē jaunos Porvo florbolistus, konkrēti 2000. un 2001. gadā dzimušos zēnus, kas pēc kopskaita ir 46. Artis pastāstīja, ka treniņi tiek organizēti divās grupās (iedalījums pēc spējām), turklāt treniņos aktīvi iesaistās arī vecāki. Arī Indriķis un Morics paralēli strādā ar 1998./1999. gadā dzimušajiem florbolistiem.

Iztaujājot latviešu par komandu top skaidrs, ka klubs šobrīd liek jūtamu uzsvaru uz jauno talantu audzināšanu, jo sastāvā bez trīs latviešiem ir vēl septiņi pieredzējuši spēlētāji, taču kopā ar viņiem trenējas un spēlē 10 jaunie somi, kas aizvien spēlē arī jauniešu čempionātā. Objektīvi uzlūkojot spēku samērus pēc kalibra, „PSS” esot drīzāk 10.-14. vietas komanda, kas tikai pie lielas sakritības un veiksmes var ielauzties labāko astotniekā. Komanda spēli veido no aizsardzības, bet uzbrukumā tiek likts akcents uz pretuzbrukumiem. Komandu vada kādreizējais Somijas augstākās līgas aizsargs, kas pēc sava tipa bijis aizsargs-cīnītājs, tāpēc pozicionāla spēle uzbrukumā ir gan trenera, gan komandas vājākā puse. Krūmiņš ar Raitumu piekrīt, ka uzbrukumā rokas nebūt nav sasaistītas, tieši pretēji – uzbrukums balstās uz spēlētāju tehnisko arsenālu un nepiespiestu improvizāciju.

Neatņemama florbola sastāvdaļa ir treniņi. Pēc grafika komandai nedēļā ir četri treniņi, taču atkarībā no spēļu grafika tas tiekot pielāgots, piemēram, ja svētdien bijusi smaga spēle, pirmdienā spēlētājiem tiek dota atpūta. Treniņu kvalitāte esot gana augsta. Daudz laika tiek pavadīts spēlējot uz samazināta laukuma 3 pret 3 vai 4 pret 4, salīdzinoši maz laika veltīts dažādiem specifiskiem uzdevumiem , kas varētu būt svarīgs pamats, lai attīstītu vārtsargu spēli. Milzu problēmu ar komunikāciju treniņā neesot, jo treneris gana labi pārvalda angļu valodu, taču atsevišķās epizodēs oriģinālvalodā uzdevums tiek skaidrots pamatīgāk, bet retranslēts vien pāris vārdos. Komandā tikai retais spēj pārliecinoši komunicēt angļu mēlē, tāpēc tas ir kā šķērslis, lai veiktu zināšanu apmaiņu par atsevišķām spēles niansēm, ko labprāt izzinātu arī mūsu leģions.

Manuprāt, tikpat interesants temats ir spēļu atmosfēra. Uz izbraukuma spēlēm vienā virzienā jādodas pat 5 stundas, par ko, protams, ar ironijas pārplūdušu balsi sajūsmu izteic latvieši. Pirmsspēļu atmosfēra ģērbtuvē ir ļoti piezemēta un mierīga, nav nekādas kopīgas ”uzvilkšanās” vai ”uzkurināšanās”. Tikai dumjie somu joki, smej Krūmiņš. Pāris vārdos treneris atgādina spēles plānu, iestarpinās arī kāds no pieredzējušajiem spēlētājiem, bet lielas rosības tur nav. Spēlētājiem ar smeldzi prātā iestrēdzis gadījums no pēdējās spēlēs, kad pēc nospēlētām divām trešdaļām komanda bijusi vadībā, bet starplaikā ģērbtuvē valdījusi nenopietna attieksme, kas, iespējams, nelabvēlīgi ietekmējis sniegumu spēles pēdējā nogrieznī, kura dēļ arī zaudējums. Pirmajā mājas spēlē Porvo uz „mazo arēnu” ieradās teju 200 skatītāji, lai gan zālē esot ap 300 sēdvietu. Zāle esot mājīga un atmosfēra ir patīkama, taču fani vairāk atnākuši kā uz izklaidi, nevis skaļi skandēt komandas saukļus vai jūsmot par komandas panākumiem, taču arī bez tā spēj radīt pozitīvu auru. Kad sākotnēji iztaujāju latviešus par komandas sajūtām un pieņemšanu ģērbtuvē, viņi runāja diezgan izvairīgi, taču aiz vien vairāk izprašņājot talantīgos sportistus tapa skaidrs, ka nesaskaņu nav, jo visi darbojas viena mērķa labad, tomēr pagaidām sajūtu līmenī viņi vēl nejūtas īsti pieņemti. Visvairāk tas izjūtams tieši ģērbtuvē, kur visi komunicē savā dzimtajā valodā, tādējādi izslēdzot visas iespējas latviešiem iesaistīties sarunā. Pagaidām viņiem ir pašiem sava koalīcija.

Mūsu „somu” florbolisti ir ļoti mērķtiecīgi, taču nebūt nenožēlo savu izvēli pievienoties 1. līgas nefavorītiem „PSS”. Galvenais, lai nav jāsēž uz soliņa, bet tieši pretēji - tiek dota iespēja laukumā pavadīt daudz minūšu, atzīst Raitums. Līdzīgās domās par savu izvēli ir arī Krūmiņš un Siliņš. Lai arī klubs nav no augstajiem plauktiem, viņi ir pārliecināti, ka gads vai divi, kas plānoti pavadīt Porvo, būs kā atspēriena punkts uz spēcīgākām līgām un jauniem mērķiem. Ikvienam no viņiem bija iespēja ielekt augstākā līmenī, taču viņi vēlas sākotnēji „apbružāties” un pierast pie jaunajām prasībām, lai pēc tam dotos tālāk jau kā komandas rotācijas spēlētāji, nevis soliņa sildītāji.