Akmeņlauks: "Spēļu grafiks šobrīd ir kā saspringtākajā "play-off" režīmā"

- Kādas sajūtas par sezonas atsākšanos?
- Sajūtas ir divējādas. Jāskatās no vairākiem skatupunktiem. Pirmais noteikti ir skats, ka es kā parasts cilvēks strādāju, pašam ir draudzene mājās. No tāda skatupunkta par sezonas atsākšanos priecīgs nebiju, jo jebkurā gadījumā pastāv liels risks inficēties ar Covid-19. Ja skatās no spēlētāja perspektīvas, tad, protams, pieci mēneši ir ilgs posms bez florbola un biju ļoti sailgojies pēc tā. Man kā izlases spēlētājam pieci mēneši bez florbola, bez iespējām tikt zālē un darboties ir gana liels solis atpakaļ attīstībā. Bez tā esmu priecīgs vēl par to, ka ir iespēja trenēt jauniešus, jo šobrīd esmu FK “Kurši” jauniešu treneris.

- Viennozīmīgi atsākt spēlēšanu pēc tik ilgas pauzes nebūtu labi, tāpēc vēlos uzzināt, cik ilgs sagatavošanās posms tika piešķirts pirms sezonas atsākšanās?
- Ja es atceros, tad tās bija tieši divas nedēļas līdz pirmajai spēlei. Bet mēs (FK “Kurši”) strādājām tos piecus mēnešus ārā un darbojāmies pie fiziskās sagatavotības, tāpēc tās divas nedēļas, var teikt, ka bija pietiekams laiks, lai aprastu ar nūjām, tajā pašā laikā, grafiks ir tik saspiests, ka vairāk par divām nedēļām nevarēja dot, jo čempioni ir jānoskaidro līdz Jāņiem, lai neaizkavētos nākamā sezona. Bet tajās divās nedēļās bija ļoti grūti atsākt spēlēšanu, jo sagatavošanās procesa laikā traumas guva vairāki FK “Kurši” spēlētāji.

- Tu jau minēji, ka Latvijas florbola savienība ir nospraudusi par mērķi sezonu noslēgt līdz Jāņiem (24. jūnijs). Vai tas ir reāli?
- Grafiks ir ļoti saspringts, un katru nedēļu mums (FK “Kurši”) ir divas spēles nedēļas nogalē. Patinot atpakaļ šo visu, man radās ļoti liela interese par grafiku, vai kādreiz kādam klubam ir bijis līdzīgs grafiks: vienīgās divas komandas, kas pirms desmit gadiem spēlēja ar līdzīgu grafiku, bija “Play-Off” komandas, kurām bija vajadzīgas visas septiņas spēles finālā, piecas pusfinālā un maksimālais spēļu skaits ceturtdaļfinālā. Šobrīd mūsu grafiks ir tāds, ka mēs astoņās nedēļās izspēlējam 16 spēles. Šobrīd izskatās, ka čempionātu izspēlēt līdz Jāņiem ir reāli, ja vien nebūs jāpārceļ spēles un nebūs jaunu saslimšanas gadījumu.

- Pēc Latvijas florbola savienības mājaslapā pieejamās informācijas, pēdējo spēli pirms lielā pārtraukuma FK “Kurši” aizvadīja 11. oktobrī pret FBK “Valmiera”, tāpēc mans jautājums ir šāds: Kā tu uzturēji savu tehniku, ja ir saprotams, ka laukā – sniegā vai uz ledus - to nebija iespējams kvalitatīvi uzlabot vai noturēt esošajā līmenī?
- Skaidrs ir tas, ka ārā neviens no FK “Kurši” spēlētājiem nūjas neizmantoja. Tik, cik mājās, brīvajā laikā uz dažām minūtēm pastrādāju ar tehniku, tas arī bija vienīgais pieejamais veids. Bet man kā trenerim, paveicās, ka bija brīdis, ka bija atļauti individuālie treniņi iekštelpās, gan jauniešiem, gan arī izlašu kandidātiem. Tad arī izmantoju tos brīžus, lai ik pa laikam pastrādātu ar nūjas tehniku.

- Pirms sezonas atsākšanās pavēroju Jūsu (FK “Kurši”) ''Instagram'' kontu un ieraudzīju, ka Virslīgas komandas rindas papildināja vairāki gados jauni spēlētāji. Kas tam bija par iemeslu? Saspringts spēļu grafiks vai kas cits?
- Liepājā situācija ļoti krasi mainījās šajā vasarā, kad es kļuvu par virslīgas komandas galveno treneri. Vasarā nomainījās sastāvs, protams, iemesli bija dažādi, cits nespēlē, cits pārceļas uz Rīgu, citam ir darbs, cits ir palicis vecs un vairs nevēlās spēlēt, tāpēc mums (FK “Kuršiem”) nācās piesaistīt daudz jaunos spēlētājus, tad iestājās sezonas pārtraukums un situācija atkal mūs piespieda vēl piesaistīt jaunos spēlētājus, jo grafiks ir ļoti saspringts, turklāt daži spēlētāji saprata, ka vīrusa laikā bez florbola var iztikt. Bet par situāciju komandā esmu ļoti priecīgs, jo tagad mēs spēlējam ar jauniem džekiem un, ja salīdzina ar pagājušā gada sastāvu, tad no 23 spēlētājiem, šobrīd ir palikuši vien 11.

- Grobiņā un Kuldīgā ir problēmas ar tradīciju turpināšanu un vietējo jauniešu piesaisti. Bet Aizputē savas florbola komandas nav jau septīto gadu. Kāda situācija ir Liepājā?
- Gribētos teikt, ka Liepājā ir, ja ne pati labākā, tad "Top3" situācija noteikti, kas vien ir florbolā Latvijā, jo nāk un grib spēlēt daudzi. Tā masveidība ir milzīga uz pārējo sporta veidu foniem. Pirms pāris gadiem atvērās Liepājas Olimpiskā centra manēža, tad arī parādījās iespēja vairāk trenēties, uzņemt vairāk audzēkņus un veidot vairākas treniņu grupas. Viss bija forši līdz brīdim, kad šogad mums aptrūkās vietas, kur trenēties, jo mums ir tāda masveidība izveidojusies iepriekšējā gadā, ka prasās vēl kāds treneris, kāda brīva treniņu vieta, kuru varētu noslogot visu dienu, piecas reizes nedēļā. Mēs ar šo situāciju esam apmierināti, jo šobrīd mūsu paspārnē atrodas apmēram 200 bērnu un jauniešu.

- No 28. aprīļa līdz 2. maijam ir paredzēts U-19 pasaules čempionāts florbolā. Sākotnēji uz treniņnometni tika uzaicināti seši FK “Kurši” spēlētāji. No tiem trīs spēlētājiem (Ralfs Polis, Sandis Lēvalds un Gustavs Griezītis) ir iespēja iekļūt izlases sastāvā. Kā tu viņus vērtē kā spēlētājus?
- Noteikti liela iespēja ir, ka arī Mārtiņš Puķīte tiks pieaicināts uz U-19 izlasi. Gribētu teikt, ka tie ir četri stabilie U-19 izlases spēlētāji. Noteikti Gustavs Griezītis un Ralfs Polis ir savu vecumu pārauguši. Viņiem abiem šobrīd ir 16 gadi, bet kandidē uz U-19 izlasi. Tas viennozīmīgi nozīmē, ka viņi ir vienu pakāpienu augstāk par sava vecuma spēlētājiem. Talantīgi džeki ar lielām darba spējām. Var teikt, ka visi kandidāti no FK “Kurši” ir talantīgi, tik pa reizei vajag sakārtot galvu, kas ir jauniešiem tipiski, tāpēc treneri ikdienā ar to strādā.

- Pirms diviem gadiem Tu pārcēlies no Lielvārdes uz Liepāju. Kas tam bija par iemeslu, kāpēc tāds lēmums tika pieņemts?
- Stāsts pavisam vienkāršs. Iepriekšējos divus gadus Lielvārdē biju galvenais treneris. Pēc otrā gada tika izcīnīts čempiontituls. Tad man izveidojās lielākas ambīcijas un nespēju vienoties ar kluba vadību. Tad man bija skaidrs, ka pie cita trenera negribu spēlēt, jo jāsaprot ir tas, ka Latvijas florbolā treneru ir ļoti maz un treneru rotācija ir maza un nav, ko piesaistīt klāt. Tad es nojautu, kas varētu būt nākamais galvenais treneris un pie viņa es nevēlējos spēlēt, tāpēc biju jauna kluba meklējumos. Pats savā galvā biju plānojis pārcelties uz Valmieru vai Cēsīm, bet tad Mihails Kostusevs uzzināja šo faktu un piedāvāja Liepāju kā variantu. Piedāvājums ļoti vilinošs, bet galveno lomu nospēlēja pilsēta ar milzīgām iespējām, kura attīstās pēdējos gados ļoti straujiem soļiem.

- FK “Kurši” šobrīd atrodas astotajā pozīcijas Latvijas čempionāta tabulā. Kāds bija sezonas mērķis, ko nospraudāt?
- Vienmēr mērķis ir uzvarēt katru spēli, bet tā vīzija ar kuru es nācu priekšā un stāstīju, kā es to redzu, kā es varētu strādāt, noteikti ir ilgtermiņa mērķis. Sākt ar jauniešu bīdīšanu virslīgā un citādāka florbola mācīšanu, ne tādu, kāds tiek spēlēts šeit. Vairāk uz Skandināvu pusi tendētu ar lielāku bumbas kontroli, lielāku fizisku spēku un pacietīgāku spēli, lai nav skriešana no viena laukuma gala līdz otram. Šajā sezonā var redzēt, ka jaunieši saprot manu domu, ko es gribu, ko sagaidu no viņiem. Mēs gribam būt komanda ilgtermiņā, kas dominē gan jauniešu vecumos, gan arī virslīgā. Sākotnēji mērķis ir izaudzināt labus pašmāju audzēkņus kluba vajadzībām, tad virzīt uz U-19 izlasi un tad ar mērķi, ka tie arī spēlēs pieaugušo izlasē.

- Ar ko atšķiras florbolists, kurš ir izaudzis kluba sistēmā, no florbolista, kurš ar florbolu ir nodarbojies hobija līmenī?
- Diezgan grūts jautājums, jo florbolā ir tā, ka tas ļoti atkarīgs no tā, kur florbols tiek spēlēts. Katrā pilsētā, katrā vietā, katrā reģionā ir savādākas iezīmes, kā spēlē florbolu. Spēles izpratne ir citādāka. Ļoti daudz atkarīgs ir no tā, ko pats spēlētājs individuāli dara, jo florbols nav vēl tik ļoti daudz attīstīts, lai treneris varētu strādāt ar katru spēlētāju atsevišķi, jo skriet visi māk, mest pa vārtiem visi māk, atdot piespēli visi māk.

- Kāds būtu tavs novēlējums U-19 izlasei gaidāmajā Pasaules čempionātā?
- Pirmkārt, noteikti, parādīt sevi no labākās puses un atcerēties to, ka jūs pārstāvat valsti, savu zemi un, noteikti, būt profesionāļiem gan treniņprocesā, kas ir sagatavošanās posms, gan arī pasaules čempionātā. Nav jābaidās no lielajām valstīm. Tie ir tādi paši jaunieši kā visi. Visiem ir divas kājas, divas rokas un galva, tāpēc ir tikai jāspēlē un jābauda process.