Viss, man pietiek, es to vairs nespēju!

Šajos pēdējos trijos gados tas man jau bija piektais mēģinājums uzlabot savu kondīciju, taču, kā jau pierasts – jau piekto reizi esmu līdz nāvei pārguris, visas malas man sāpēja, un nemitīgi ir bijis jācīnās ar sīkām traumām. Un ne miņas no lieliskās izaugsmes un pāriešanas jaunā līmenī, kam būtu jāseko pēc smagiem treniņiem.

Es biju fanātiski trenējies, jo panākumi sportā man ir ļoti svarīgi, taču tagad mani bija pārņēmusi depresija. Man šķita, ka es nekad nespēšu kaut uz pusi līdzināties labākajiem savā sporta veidā. Es skaidri apzinājos, ka manā gadījumā labāka speciālā fiziskā sagatavotība ir īstā atslēga uz panākumiem, taču šobrīd, šķiet, prātīgāk būtu bijis pat nemēģināt izmainīt sevi.

Paēdis, es atlaidos dīvānā, un pēc minūtes jau biju aizmidzis, un tas, ko nosapņoju, stipri pamainīja manu izpratni par treniņiem! Sapnī es biju nokļuvis kādā treneru seminārā, kurā tieši tika izskatīts jautājums par ilgtspējīgu pieeju sportistu sagatavotībā. Pamodies, es pierakstīju visu būtisko, ko vien spēju atcerēties:

Pirmais un galvenais, ko sapratu – lai atvērtos jaunas durvis, man ir jāaizver vecās! Pat vēl vairāk – kamēr es pārliecinoši neaizvēršu vecās durvis, man jaunās durvis neatvērsies. Ja es uz vecajām treniņu shēmām klāšu virsū jaunas, neko labu es neiegūšu. Tā var tikai pārtrenēties vai iegūt traumas.

Vai ir iespējams vienlaicīgi braukt ar divām automašīnām? Lai izmainītu sevi un kļūtu ātrāks, atsperīgāks vai spēcīgāks, lai izrautos no viduvējības apburtā loka, man pilnībā ir jāpārskata manas līdzšinējās treniņu metodikas. Jāatstāj tikai obligātie nepieciešamie vingrinājumi, kas dod vislabāko efektu, taču pat šo vingrinājumu apjoms, intensitāte un pielietošanas biežums ir nopietni jāpārskata. Pārejas laiks no vecās, sevi izsmēlušās metodikas uz jauno parasti ir satraucošas neziņas pilns, iespējams, kādu laiku rezultāti pat nedaudz pasliktināsies, taču man bija skaidrs, ka tikai drosmīgajiem vārti plaši atveras, ka tikai virzīšanās uz priekšu nodrošinās man panākumus, pat ja būs bail pazaudēt jau esošo, tiesa gan, stagnējošo sistēmu.

Taču, pirms sākt šo revolūciju, man ir nepieciešama evolūcija! Evolūcija savā domāšanā un uztverē. Es sapratu, ka man ir jāmaina sava mentālā prizma, caur kuru es uztveru pasauli. Kāpēc es esmu iedomājies, ka mana uztvere ir bijusi pareiza, adekvāta katrā situācijā un atbilstoša augsta līmeņa rezultātu sasniegšanai? Šo manu uztveri, iespējams, ir veidojušu cilvēki, kuru uztvere arī nebūt nav pilnīga. Personīgā pieredze arī ne vienmēr veido ideālu lietu redzējumu.

Es sapratu, ka man JĀATVER ACIS un jāsāk adekvāti uztvert un apzināties PAŠAM SEVI vidē, kurā atrodos, un sportā, ar kuru nodarbojos. Mans iedomātais paštēls ir bijis tik kļūdains, ka brīnījos, kā esmu varējis gadiem dzīvot tādā kā staigājošā komā?! Pārāk ilgi jau biju sevi barojis ar skaistām vīzijām par savu nākotni, tā vietā lai ko vairāk saprastu no sporta zinātnes un reāli pielietotu praksē jaunas metodikas.
Skaidrs skats uz lietām, notikumiem un attīstību sportā būs manas pirmās zāles cīņā ar nespēju progresēt.

Nākamā lieta, ko es sapratu, kas man reāli traucēja uztrenēties saucas „viss vienā katlā”. Man ir nepieciešami spilgtas ievirzes treniņi, kuros, attīstot iziskās īpašības, tiek izpildīti tikai saderīgi vingrinājumi un slodzes. Piemēram, ātruma īpašību treniņos nevajadzētu izpildīt izturības vai spēka izturības slodzi uz vienām un tām pašām muskuļu grupām. Saderīgas slodzes tad būtu ātrums, spēks vai eksplozīvais jeb ātrumspēks. Izturība, savukārt, ir savienojama ar spēka izturību. Tāpat es sapratu, ka treniņu monotonums, katru nedēļu viens un tas pats, viena un tā pati nodarbību shēma bez jūtamām izmaiņām ir tas, kas nokauj jebkuru kreativitāti manā prātā un attieksmē pret sportu. Protams, bieži vien tas ir patīkams, pierasts process, kas var ilgt gadiem, taču tajā pašā laikā tā ir bīstama komforta zona, kas rada viduvējību. Jo biežāk es atradīšos ārpus savas pierastās komforta zonas, jo plašāka tā kļūs priekš manis! Ieciklēšanās uz pierastām treniņu shēmām ir pirmā sastinguma pazīme. Ja visa dzīve progresē, tad mana kreatīvā snauduļošana nozīmē virzīšanos atpakaļ. Un ko es varēšu sasniegt starptautiskā arēnā, ja savā prātā un attieksmē es atradīšos provincē?

Tālāk – slodze. Man tikai šķita, ka es trenējos pa īstam, bet izrādās lielākoties esmu sevi mocījis ar slodzēm. Es visu laiku esmu domājis, ka smagam darbam vienmēr sekos labi rezultāti, taču tikai nupat es apjautu savu kļūdu. Smagi treniņi ar garantiju dos spējas smagi trenēties arī turpmāk, bet kā tad ar rezultātiem? Mērķis ir nevis maksimāli smagi treniņi, bet gan maksimāli ADEKVĀTI smagas slodzes, lai parādītu iespējami labāko sniegumu izšķirīgajos brīžos! Es varu visiem palielīties, ka man ir bijuši smagi treniņi gadiem ilgi, taču, vai man ir atbilstoši rezultāti un progress?

Un visbeidzot – tikai tagad man pielēca, ka kļūt par augsta līmeņa sportistu, un iegūt jaunas spējas nenozīmē 3 mēnešus pirms sezonas patrenēties, lineāri kāpinot slodzes. Šis mērķis prasa treniņus cauru gadu, ar slodžu lieluma un intensitātes viļņveidīgu mainību. Savlaicīga atpūta arī ir nepieciešams treniņu procesa elements, taču man jāiemācās dozēt arī to. Es sapratu, ka izaugt par augstas klases sportistu nozīmē atbilstošu dzīvesveidu un domāšanu nepārtraukti.

Es ieskatītos savā iedomātajā sportista nākotnē pēc pieciem gadiem, un es ieraudzīju panākumus gūstošo sevi. Nākotnē es spēju ikvienu lietu sportā darīt superprofesionāli: trenēties, atpūsties, veselīgi ēst, rūpēties par savu ķermeni un imunitāti utt. Kā man to iemācīties? Skaidrs, ka skils būt prasmīgam sportā nekrīt no zila gaisa, bet prasa nepārtrauktu nelielu ikdienas piespiešanos. Es sapratu, ka man jāsāk rīkoties tūlīt, un katrai dienai izpildījuma ziņā ir jābūt labākai par manu iedomāto nākotni, un, ka tikai ar šādu attieksmi es nokļūšu tur, kur pat neesmu sapņojis.