H.Rodkes fiziskās sagatavotības skola - 13.daļa

Jaunākā skolas vecuma bērni ir pirmspubertātes vecumā 6/7 – 11/12 gadi. Šajā vecuma posmā visas bērna sistēmas, orgāni un spējas attīstās atšķirīgi, un vecākiem to ir svarīgi zināt, lai izprastu savas atvases uzvedību, reakciju un rīcību sportā. Šoreiz izanalizēsim vienu niansi, saistītu ar refleksiem.

Lūk- situācija: notiek sporta spēle, un parasti vismaz vienam no mazajiem dalībniekiem ir līdzi atnācis ļoti zinošs, aktīvs un palīdzēt gribošs tēvs. Šis tēvs skaļi komentē katru sava bērna darbību laukumā, pārmet katru kļūdu, nemitīgi dod norādes, bieži vien arī kļūdainas, ik pa brīdim pamāca ko un kā darīt, visskaļāk aplaudē, kad kļūdās pretinieka komandas spēlētāji, un ne mirkli nestāv klusu. Protams, ka mēs visi gribam, lai mūsu bērni treniņā visu perfekti izpildītu, un spēlētu gudri, taktiski pareizi, gandrīz kā pieaugušie sportisti, bet nez kāpēc viņi spēlēs vai saspringtos treniņos ar mūsu klātbūtni nespēj parādīt gandrīz neko no tā, kas jau it kā ir bijis iemācīts. Un, jo mazāki bērni, jo šī iezīme ir izteiktāka, un vecāki- skaļāki.

Te nu būtu jāpiemin viena no jaunākā skolas vecuma bērnu fizioloģiskajām īpatnībām.
Bērniem 6- 12 gadu vecumā arvien uzlabojas spēja veidot nosacījuma refleksus. Viņus kļūst vieglāk apmācīt jaunām kustībām, tomēr tādi refleksi, kuru pamatā ir dažādu situāciju atšķiršana sportā, jeb diferenciācija, vēl veidojas ar lielām grūtībām. Šīs diferenciācijas dēļ jaunākā skolas vecuma bērnus ir ļoti grūti apmācīt sporta spēļu taktiskajos variantos. Bērni šajā vecumā bieži vien neatšķir situācijas laukumā. Tikko kā saņēmuši bumbu, viņi fokusējas tikai uz to, skrien tik uz priekšu, un apkārtējā situācija, kad, piemēram, varētu kādam izdevīgākā pozīcijā iedot piespēli, vai sabremzēt, un apstrādāt bumbu, viņiem pārstāj eksistēt. Bieži vien var novērot, ka mainoties uzbrukuma virzienam basketbolā, spēlētājs ar bumbu skrien uzbrukumā uz savu grozu.

Ir jāsaprot, ka šie kuriozi, un darbības ar bumbu nosaka centrālās nervu sistēmas darbības īpatnības šajā vecuma posmā. Paaugstināta stresa situācijās , kādas ir spēles, vai treniņi ar vecāku ( ļaunākajā gadījumā aktīvu) līdzdalību rada bērna papildus uzbudinājuma procesus, kas plaši iradiē uz apkārtējiem smadzeņu centriem, izsaucot brīžiem neadekvātas bērna rīcības vai smadzeņu darbības kavēšanas procesus. To atcerēsimies, un liksim aiz auss, ka bērns spēles laikā diez vai adekvāti uztvers mūsu nemitīgās norādes un padomus, ja vispār sadzirdēs tos. Tāpat stresā var netikt sadzirdētas trenera komandas, un jo skaļāk uzbļauj, jo lielāka kavēšana var iestāties, jo neadekvātāka turpmākā rīcība un apjukums.

Tagad padomāsim - kāds iespaids bērnam iesakņojas par savu pirmo turnīru, kurā viņš ir piedalījies, darījis visu- izrādās nepareizi, ne tā kā, piemēram, tēvs visu laiku norādījis, un no visām pusēm nākuši pārmetumi? Priekš kam tāds sports, vai ne? Pagājušo vasaru stadionā (neteikšu kurā) trenējos, kad tur notika arī futbola turnīrs 8- 10 gadus veciem zēniem. Protams, aktīva vecāku atbalsta, un brīžiem, nepārspīlēju, rēkšanas pavadīts. Dzirdēju vienu tēvu uzbudinājumā kliedzam uz savu dēlu, kurš laikam jau bija ar bumbu nokļūdījies - es tev galvu noraušu! Pēc brīža- es tev atkal galvu noraušu! Paklau, kāds tad ir mūsu attīstības un paškontroles līmenis??? Nenotiek taču cīņa uz dzīvību un nāvi! Cilvēks nedrīkst nolaisties zemāk par satrakota pērtiķa līmeni!

Es esmu par pozitīvu uzmundrinājumu un atbalstu, nevis nepārtrauktu komandēšanu, nolamāšanu vai draudēšanu bērnam spēles laikā ar kādām sankcijām. Sports ir tikai spēle, tai ir jārada prieks, tas ir tikai bērnu attīstības līdzeklis. Jāsaka, arī individuālajos sporta veidos gadās visādi kuriozi, vairāk gan pašā treniņu procesā, kad nodarbību laikā bērnam bez trenera ir arī vēl pamācītājs tēva vai mātes personā, kuri ar savām „gudrībām” nemitīgi ietekmē bērna treniņa norisi, un tikai traucē trenerim strādāt, un bērnam koncentrēties. Treniņš- tā ir savā ziņā iespēja bērnam morāli atpūsties no vecākiem, dosim viņam šo iespēju! Aktīvie un nesavaldīgie vecāki, ja vēlaties pamācīt savu bērnu- dariet to mierīgi, ar smaidu, kad visi satraukumi jau sen beigušies, un ir paēsts kāds kārums. Tā, lai saruna ir viegla, un netraumē psihi, un sāciet to ar uzslavēšanu un atbalstu, kas bērnam arī ir visvairāk vajadzīgs no vecāku puses.

1.vingrinājums

Vingrinājums sēžas muskuļu un augšstilbu trenēšanai. Šādi uzlēcieni ar iepauzēšanu gan uzlecot, gan nolecot, labi trenē koordināciju, muskuļu darbības izjūtu, kā arī fiziskās īpašības. Uzlecot uz paaugstinājuma jāpiezemējas uz papēžiem, pēcāk nostājoties uz pilnas pēdas, lai labāk attīstītu sēžas muskuļus. Piezemējoties pēc nolēciena, aktīvi ieslēgt darbībā muguras atliecējus un sēžas muskuļus. Ikvienu piezemēšanos veikt mīksti, iesēžoties kājās, lai pēc iespējas dzēstu triecienu. Treniņā jāizpilda 2- 4 sērijas pa 5- 15 lēcieniem turp/ atpakaļ.

2.vingrinājums

„Pielīpošie” lēcieni no kājas uz kāju nostiprina muskuļu cīpslas un uzlabo koordināciju. Kustība sākas ar aktīvu kājas atvēzienu un vēzienu, kas ķermenim piedod virzību uz priekšu. Amortizējoša piezemēšanās caur papēdi, nostājoties uz pilnas pēdas. Piezemējoties iesēsties, un atvirzīt nedaudz atpakaļ gurnus, noliecoties nedaudz uz priekšu, ar izliektu muguru jostas daļā. Tas vienmērīgi sadala slodzi uz visiem strādājošiem muskuļiem. Trenē daudz īpašības, tai skaitā līdzsvaru, un roku/ kāju sakoordinētu darbību. Treniņā jāizpilda vismaz 2 sērijas pa 10 – 20 lēcieniem. Vieglatlēti, piemēram, izpilda 2-4 sērijas pa 40- 50 metriem, arī uz vienas kājas.