Helmuts Rodke: "Vai neiespējamā fiziskā kultūra?"

Man šķiet, ka mūsdienu tendence aizrauties ar augsti tehnoloģiskām ierīcēm vietā un nevietā, padara mūs neprasmīgākus izmantot pašiem savu ķermeni. Daudziem, kas ir pārāk cieši pieķēdējušies aifoniem un internetam, tas varētu būt satriecošs jaunums – cilvēka ķermenis ir daudz sarežģītāka (un interesantāka) dabas radīta tehnoloģija, nekā jebkurš Pentagona viedais robots ar spēju lidot, skumt un spēlēt pokeru. Krietni lietderīgāk ir pieķēdēties pie sportiska, veselīga dzīvesveida un atklāt sava ķermeņa pārsteidzošo potenciālu.

Zinu, vārdu salikums “fiziskā kultūra” izklausās pēc nedaudz vecmodīga izteiciena, kas miglaini atgādina garlaicīgu vingrošanu visiem vienādās formās un soļošanu ierindā. Bet tā vis gluži nav. Tas ir daudz kas vairāk.

Uzskaitīšu dažus vispārzināmus piemērus:
- sporta zālē drīkst ieiet tikai atbilstošos apavos;
- ja ir funkcionālas problēmas, jāiet pie fizioterapeita vai osteopāta;
- bērnam iegurņa attīstībai ir labāk ilgāk rāpot, nevis stimulēt to agrāk celties kājās;
- ikvienam vingrinājumam un slodzei ir obligāts teorētiskais pamatojums;
- kustību tehnika un kultūra ir pamatā visam;
- uz sporta nodarbību ir jāvelk tikai tīrs krekls;
- bērni nav mazi pieaugušie, tāpēc viņi ir jātrenē uzmanīgāk un citādāk;
- sporta stundās vajag nevis nodarbināšanu, bet gan attīstīšanu un izglītošanu;
- trenera runas kultūra IR svarīga;
- skolēnu sporta masu pasākumi, īpaši ziemas olimpiādes, nedrīkst notikt “pa lēto” uz veselības rēķina;
- dienas režīma un bioritmu ievērošana uzlabo pašsajūtu un veselību;
- pirms sporta ir jāiesildās, un pēc tam jāatsildās;
- Latvijas izlases dalībnieki pēc spēles nedrīkst smēķēt blakus Olimpiskā centra durvīm

Tas viss ir fiziskā kultūra. Bērnu un pusaudžu vecumā katra spēle nav P.Č. fināls, vecākiem un skatītājiem nav jāpārkāpj ētikas normas un Fair Play principi. Nav jāārdās vai morāli jāpazemo pretinieks, mēģinot uztaisīt savējiem labvēlīgu mača iznākumu, piemēram, tenisā. Sevišķi ja spēlē 11-gadīgie. Pat ja spēles epizode it kā prasa, lai tu verbāli izverd visu savu iekšējo skaistumu, varbūt reizēm ir vērts apvaldīt frustrāciju, un citi tavu cēlo uzupurēšanos tikai apsveiks. Ja esi sportists, izrādi cieņu savam sporta veidam un nediskreditē to ar nepiedienīgu uzvedību. Neizkliedz rasistiskus izsaucienus, kad boksējas dažādu ādas krāsu sportisti, Mairis Briedis to novērtētu! Cieni sevi un pretinieku, un iemācies zaudēt. Arī tā ir fiziskā kultūra.

Tā ir arī spēja uzturēt savu ķermeni pietiekami dzīvu – funkcionālu, lokanu un spēcīgu. Un daudzi cilvēki vecumā 20 – 30, kuru plaušas knapi dveš (bet viņi vēl piedevām pīpē), šādā skatījumā ir krietni “nedzīvāki” par sportistiem veterāniem vecuma grupā 45+. Fiziskā kultūra ir izpratne par to, ka galvenais muskulis ir sirds, nevis bicepss, un ka ikvienam iesācējam (skrējējam, slēpotājam vai pludmales volejbolistam) vispirms ir jāiziet apmācība pie profesionāļa. Fiziskās sagatavotības un tehniskās apmācības kurss. Ieguvums – kvalitatīvāks un baudāmāks sports. Pretējā gadījumā – traumu un sirds problēmu riski.

Lielais sports. Lietderīgāk ir trenēties inteliģenti, racionāli un gudri. Sevi smagi nodzīt ne vienmēr ir pareizākā pieeja. Jābūt ar profesionālu, nevis amatierisku attieksmi. Nopietnā sportā ir jāpiedalās ar lielisku fizisko sagatavotību. Un lielākajā daļā sporta veidu ir nepieciešama nežēlīgi stipra mugura un kājas, torss un rokas, izturība un atsperīgums. Maigs fitness guļus uz paklājiņa nepadarīs sportistu par Lāčplēsi. Šajā gadījumā fiziskā kultūra nozīmē būt ļoti spēcīgam. Ir svarīgi zināt bioloģisko audu pārsteidzošās mehāniskās īpašības, cīpslu refleksus, un balstoties uz to, ievērojami uzlabot spēka vingrinājumu tehnisko izpildījumu.

Sportistiem iesācējiem fiziskā kultūra nozīmē saprast, ka viens treniņš vēl nav nekas. Nodarbība ir tikai impulss. Visu izšķir pacietība, regularitāte un adekvātu impulsu krāšana. Veselības uzturēšana, slinkuma pārvarēšana un aizrautība pat šķietami grūtos brīžos. Attieksme pret laika vērtību un pašdisciplīna. Paradoksāli, bet pārsvarā mums ir vairāk žēl naudas, nekā laika. Nauda nāk un iet, bet laiku atgūt nevar. Sportā un vispār dzīvē katru dienu nākas izpildīt uzreiz tīrrakstā. To nevarēs pārfilmēt kā kino. Tāpēc ir jāpacenšās uzreiz. Un atlikšana ir padošanās.
Fiziskā kultūra ir domāšanas veids un rūpes par savu veselību. Veselība un darbaspējas, noskaņojums un emocionālā inteliģence – tas viss ir atkarīgs no mūsu prasmēm iegūt vajadzīgo stāvokli, un preventīvām darbībām, lai nenonāktu krīzes situācijā. Kā, piemēram, iepriekšējās vasaras bērnu ģībšana Mežaparkā. Fiziskā kultūra nozīmē izglītotību.

Pagājušajā nedēļā tika prezentēts jauns sabiedrības veselības mērītājs - “Mana Aptieka & Apotheka Veselības indekss”. Tas ir pētījums par Latvijas iedzīvotāju veselības stāvokļa pašvērtējumu un profilakses lomu ikdienā, ar mērķi popularizēt veselīgu dzīvesveidu. Iepazīstoties ar SKDS pētījuma rezultātiem cilvēkiem vecuma robežās 18 – 74 gadi, var redzēt, ka tikai 44% no aptaujātajiem uzskata, ka viņiem ir pietiekami daudz fiziskās aktivitātes ikdienā. Taču viņi ir tie, kuri visbiežāk savu dzīvesveidu uzskata par veselīgu. Un par kopumā veselīgu uzskata 56%. Tikai nedaudz vairāk, kā puse! Tas tikai lieku reizi apstiprina, ka fiziskās aktivitātes un veselība ir cieši saistītas lietas.

Jo kvalitatīvākas, regulārākas un organizētākas ir fiziskās aktivitātes, jo noturīgāka ir cilvēka veselība un stabilāka imūnsistēma. Arī saslimšanu un traumu gadījumos fiziski aktīvi un spēcīgi cilvēki nereti atveseļojas ātrāk, kā arī viņiem ir izteiktāka motivācija un gribas īpašības to darīt. Pat ja veselības problēmu, ikdienas stresa vai depresijas gadījumā cilvēkam ir ilgstoša garīga vai ķermeniska nevarības sajūta, tad jāatceras, ka visbiežāk tā ir mānīga. Vajag tikai piecelties no krēsla, un enerģija sāks pieplūst. Pietiek aktīvāk pasoļot svaigā gaisā, kā spēks uzreiz atgriežas. Ir tikai jāuzsāk skriet, kā endorfīns sāk izdalīties un dzīve kļūst skaista.

Vispār būtu godīgi teikt – laba pašsajūta un veselība ir jānopelna. Ar attieksmi un fizisku piepūli. Tā nevienam nepienākas tikai tāpēc, ka mēs to gribam. Par sevi ir jāpacīnās. Praktisks paradums izmantot fizisku slodzi vai aktivitātes ikdienā kā stipras veselības garantu ir veidojams jau sākot ar pirmskolu, un īpaši svarīgi to būtu nostiprināt 6-9 klašu skolēniem un vidusskolā.

Reizēm mums pietrūkst apņēmības uzlabot savu veselību, gribasspēka uzlabot fizisko kondīciju un figūru, drosmes izmainīt dzīvi. Visbiežāk pārmaiņas notiek tikai izmisuma vai milzīgas iedvesmas brīžos. Taču varu droši apgalvot, ka ir arī vēl cits, racionālāks paņēmiens, nekā gadiem ilgi gaidīt tādu ārēju stimulu kā Dievišķa apgaismība, burvju tablete vai belziens pa pieri.

Visas lielas pārmaiņas sākas ar sīkām lietām. Ar tik vienkāršām darbībām, kā nostāšanos pārliecinošā stājā un neseklu elpošanu ar diafragmu. Turklāt ķermeņa stāvoklis ir obligāts priekšnoteikums, jo neviens nevar justies varonis, atrodoties bailīga kaķēna pozā. Kas tur iekšā mums notiek bioķīmiski? Tā ir atsevišķa un interesanta tēma. Bet kopumā cilvēks kļūst par citu, daudz varošāku “es”. Stāja, skatiens un pieres daivas ieslēgšana turbo režīmā dara brīnumus. Un par jūtu ķīmijas spēku “gāzt kalnus” taču visi zinām…

Mentāla izraušanās no ikdienas inertuma un saņemšanās spējas ir labi trenējamas īpašības. Kā jebkas. Spēju padarīt sevi par citu “es” sekmē uzmanības koncentrēšanas treniņš, domu enerģijas blīvuma palielināšana un domas skaidrības uzlabošana. Cilvēks kļūst lieliskāks un spējīgāks pieņemt savas nākotnes labā pārliecinošus un racionālus lēmumus. Pat ja viņam tie sagādā īslaicīgas vai šķietamas neērtības. Gan veselība, gan sporta panākumi sākas ar nodomu un pavisam vienkāršām ķermeniskām darbībām, skābekli un norisēm iekšējā vidē. Vienkārši un ģeniāli reizē. Jautājums ir tikai par spēju kapacitāti laika nogrieznī.

Fiziskās kultūras + veselības uzturēšanas inovācijām ir liela nākotne. Cilvēka ķermenis ar savu unikālo bioķīmijas laboratoriju, smadzeņu iespējām, prātu un muskuļu sistēmu ir ar milzīgu, vēl apslēptu potenciālu. Tā ir apbrīnojami smalka tehnoloģija, kuras prasmīgs pielietojums ļauj dzīvot pilnvērtīgāk, veselīgāk un citā dimensijā. Tāpēc uzskatu, ka reizēm ir vērts skaļi padiskutēt par dažādām nepilnībām un gandrīz noziedzīgu paviršību gluži elementārās un pašsaprotamās lietās. Gan izglītības, gan sporta sistēmā. Un fiziskās kultūras “instrukciju” pavisam noteikti nevajadzētu izmest miskastē.

Mūsdienās ikvienam cilvēkam ir svarīgi būt par spēcīgu, pašpārliecinātu un efektīvu personību ar attīstītām gribas īpašībām (ja vien nav kaismīga vēlēšanās nīkuļot, un strādāt tikai zemu atalgotu darbu). Tāpēc, ka tikai veselīgs cilvēks kā efektīva personība spēj gan uzlabot savas dzīves kvalitāti, gan paaugstināt valsts kopējo produktivitāti.