Helmuts Rodke: Vai Bembijs ir nāvējošāks par haizivi?

Kādu rītu Betānija gulēja uz sava dēļa okeānā un airējās ar roku ūdenī. Pēkšņi to sagrāba briesmīga četrarpus metrus gara tīģerhaizivs. Meitene sāpēs un šausmās kliedza, plēsoņa nikni rāva un raustīja sērfotājas roku, līdz atplēsa to no sīkā ķermeņa. Dažas sekundes, un haizivs bija prom ar visu roku, bet Betānija palika uz dēļa asiņodama. Viņa bija šokā, un ūdens visapkārt krāsojās sarkans”, Opra Vinfrija.

Katru gadu mediji īpaši aktualizē haizivju uzbrukumus. Sevišķi zemēs, kuru piekrastes ūdeņos haizivis mīt. Tie piesaista cilvēku uzmanību, un vairo baisus stāstus. Kā jau minētajā Opras šovā. Mēs pat varam novērot sava veida “haizivju stāstu izraisītu histēriju.” Taču patiesībā šo plēsoņu uzbrukumi notiek ārkārtīgi reti, un to skaits gadu no gada īpaši nemainās.

Cilvēka dzīvībai daudz bīstamāks ir briedis. Iet bojā automašīnas sadursmē ar nevainīgu Bembiju ir daudz lielāka iespēja. Globāli pēc statistikas miermīlīgais dzīvnieks ir reizes 300 nāvējošāks par haizivi. Taču šādi incidenti nekad nepiesaistīs auditorijas uzmanību.

Ja salīdzina vārdus karš un liekais svars - kas izklausās bīstamāk? Bet risks pāragri nomirt no aptaukošanās ir ap 200 reižu lielāks nekā no kara. No mazkustīga dzīvesveida radītām problēmām 100 reizes augstāks nekā transporta negadījumiem. Smēķēšanas dēļ iet bojā 15 reizes vairāk cilvēku nekā no opioīdu krīzes. Tāpat no dūma mirst krietni vairāk nekā no satiksmes negadījumiem, alkohola, AIDS, narkotikām, slepkavībām un pašnāvībām kopā ņemtiem (Vox 1. augusts 2017). Līdzīgi ir arī sportā.

Kas nogremdē talantīgu sportistu?

Ir pieņemts uzskatīt, ka smagas traumas vai nopietnas saslimšanas ir galvenais iemesls, kas var nopietni ietekmēt vai pat pāragri izbeigt jebkura sportista karjeru. Tās tas reizēm arī notiek. Sevišķi nepatīkami ir, ja tas gadās vecumā starp 20 un 30. Tas ir kā haizivs uzbrukums. Atsevišķiem atlētiem. Bet aptuveni 40 reižu (!) lielākam skaitam sportistu problēmas rada tas, kas šķiet nesvarīgs vai kam vispār netiek pievērsta uzmanību.

Runa ir par to, ka bērni piedzimst daudz apdāvinātāki un līdz zināmam vecumam aug ar krietni lielāku sporta potenciālu, nekā tiek realizēts. Populāros sporta veidos varbūt 1 no 200 sasniedz lieliskus panākumus, četri no simta labus, un vēl kādi 10 – viduvējus. Neliels procents no šiem “izredzētajiem” gūst tādas traumas, kas tiešām iznīcina viņu sporta karjeru, bet tas negadās bieži. Kas tad notiek ar pārējiem, teiksim, 85 % jauniešu, kas ar skaistiem sapņiem reiz ir sākuši sportot?

Kā fiziskās sagatavotības treneris varu droši apgalvot, ka vismaz divas trešdaļas no jaunajiem sportotājiem ir pat ļoti pietiekami apdāvināti, lai kļūtu par tādiem atlētiem, kurus bieži piemin ziņās. Vismaz pusei no viņu ir arī pietiekami labi dzīves apstākļi un pieeja treniņiem. Taču patiesībā liela daļa jau ir nolemti. Viņi vispār pat netiek līdz pieklājīgam sporta meistarības līmenim 18 gados, lai tad veiktu izšķirošo izrāvienu starptautiskā vidē. Jo pa ceļam starp 12 un 18 gadiem viņus kā talantus nogremdē pāris desmiti šķietamu sīkumu, kas sportā ir obligāti jāievēro.

Tos visus var sadalīt vairākos pamata blokos, kur viens saucas stratēģija. Piemēram, viena (tikai viena) no stratēģijas kļūdām ir nepareiza sevis definēšana jeb aplams tēls. Īstenībā šāda tēla neesamība. Pamēģiniet sevi nodefinēt, un pavērojiet, kas sanāk… Es pat nerunāju par tik modernu parādību kā fiziskās sagatavotības neiegūšana, bet par profesionalitāti dažādos sporta un uzvedības (it kā) sīkumos.

Piemēram, tehniskie treniņi vienmēr būs interesantāki par fiziskajiem. Tur sportistam pietiek aizrautības. Taču tieši fiziskajos uzdevumos ir svarīgi ne tikai tas, ko dara, bet arī kas un ar kādu pavadošo domu trenējas. Varu nosaukt vēl 15 lietas, kas iznīcina sporta talantu, un par ko ne vienmēr iedomājamies (par šo tēmu es uzstājos ar lekciju), bet tas novirzīs uzmanību no raksta būtības.

Ja mēs nevaram sevi nodefinēt, vienkārši dzīvojam un paļaujamies uz t.s. likteni, tad tā drīzāk ir pasīva eksistence, nevis apzināta savas realitātes veidošana. Tāda nepārtraukta padošanās. Sportā nereti vissmagāk viļas tieši talantīgākie, jo viņiem sākumā ir vajadzējis pielikt daudz mazāk pūļu, lai vienaudžu vidū izceltos. Lasi – neveidojas stingrs paradums disciplinēti un pacietīgi strādāt.
Vēl viens faktors - jūsu bērns nākotnē varētu būt labs sportists, bet šobrīd viņam ir straujas augšanas radīts fiziskās kondīcijas, lokanības un kustību spēju kritums. Viņš galīgi neiederas komandā, un ir savā ziņā neērts trenerim... Ko un ar kādiem resursiem darīt?

Kāpēc izraujas tikai daži no simta?

Tāpēc, ka mums mēdz būt aplami priekšstati, un mēs uztraucamies ne par īstajām lietām. Pie vainas ir t.s. pieejamības novirze. Tā ir dabiska tieksme par notikumu attīstību spriest, pamatojoties uz tā pieejamību atmiņā. Mēs intuitīvi domājam, ka nelaimes ir vairāk iespējamas, ja līdzīgas epizodes var vieglāk atsaukt atmiņā. Sevišķi tādus emocionālus stāstus par haizivju uzbrukumiem. Konkrētus riska faktorus sportā mēs atceramies ne tāpēc, ka tie atgadās biežāk, bet gan tāpēc, ka izraisa vairāk emociju (piemēram – jaunais riteņbraucējs, kuru diemžēl notrieca auto).

Turklāt noteiktus atgadījumus mēs atceramies vairāk arī tāpēc, ka mediji tiem velta lielāku uzmanību. Viena populāra sportista smagā trauma vienmēr būs ziņu BREAKING NEWS, taču gadiem ilgi pavirši treniņi kādā komandā vai nepilnības sporta stundu standartā - nekad. Kaut arī tas sabojā dzīvi daudz lielākam skaitam bērnu.
Klusie, neievērojamie killeri ir tik ikdienišķi, ka mūsu prātā daudz neuzkavējas. Mēs pat pierodam, un uztveram tos kā normu (kaut vai neprasme iesildīties, kas rada hroniskus iekaisumus un artrītu nākotnē). Šī pieejamības novirze arī novērš mūsu uzmanību no patiesā kaitējuma iemesliem sportā.

Faktiskā situācija ir tāda, ka lielākai daļai sportistu sava sapņa piepildīšana līdzinās skrējienam caur mežu ar aizsietām acīm. Treniņu process no pirmās klases (bieži vien no 3 gadiem), patiesībā drīzāk ir kā izvairīšanās no nelaimēm uz aklo. Nezināšanas, iemaņu trūkuma un stratēģijas neesamības dēļ jau minētos 85 % veido gadiem ilgi pieļautas kļūdas. Sporta ārsti var to apliecināt.

Rezumējums

Vairāk nekā puse jauniešu ir pietiekami apdāvināti, lai gūtu labus panākumus sportā. Skaitliski lielāko daļu kā sportistus iznīcina nepareiza personīgā stratēģija, vājš ķermenis, un zināšanu trūkums. Jo masveidīgāks sporta veids, jo % vairāk problēmu. Nevienai sporta sistēmai, nerūp kāds konkrēts cilvēks personīgi, jo tavā vietā vienmēr būs kāds cits, un sistēmai ir citi uzdevumi. Gribasspēks, prasmes, attieksme un uzvedība ir jāizkopj pašam. Mūsu lielākā problēma? Samierināšanās.

Nodarbošanās ar sportu ir ne tikai iešana uz treniņiem, bet gan mācību-treniņu process. Mācību! Jo ir jāiemācās sevi kā sportistu aprūpēt, pārvaldīt un “uztūnēt”. Šeit nav nekā sarežģīta. Tik vien kā 1) jāiegūst vajadzīgie paradumi 2) jāzina riska faktori un lietas, kam pastiprināti jāpievērš uzmanība. Un sarakstu virtuvē pie sienas!

Sportā sīkumu nav, un sevi sabeigt ir vienkāršāk par vienkāršu. Ikvienai niansei ir tauriņa efekts, un klusais Bembijs nogalina 300 reižu vairāk cilvēku nekā haizivs žokļi.
Gribat zināt, kā Bethany Hamilton sērfo tagad? Ieguglējiet, būsiet pārsteigti.