Treneris Helmuts Rodke: "Gribi? Jeb panākumu vajadzība"

Ja panākumu vajadzība ir līmenī, sportists kopumā ir veiksmīgāks. Viņš grib strādāt pacietīgāk, slīpēt tehniku, biežāk ķeras pie sarežģītiem uzdevumiem, rūpīgāk izpilda vingrinājumus, un viņam ir labāka spēja fokusēties. Viņš vairāk grib atbilst saviem iekšējiem standartiem. Lielākas neveiksmes, smaga zaudējuma vai traumas gadījumā, viņš gribēs labāk, ātrāk un sekmīgāk - atsākt, turpināt, pilnveidot…

Zināms, ka panākumu dēļ vajag uzņemties risku. Taču pārlieku zemam riskam trūkst izaicinājuma, un tas nedod gaidīto rezultātu. Bet pārāk augstā riskā – veiksme ir drīzāk nejaušības, nevis meistarības rādītājs. Sportistu ar labi attīstītu panākumu vajadzību (PV) tas neapmierina, tāpēc viņš izvēlas vidēju, racionālu riska līmeni – nevis avantūru, bet pārdomātu metodiku, attaisnojamus eksperimentus, vai dzīves stilu, kas nedzen bankrotā.

Cilvēks ar zemu PV nedrošības dēļ parasti izvēlas darbības: 1) ar pavisam zemu riska līmeni, lai panākums būtu garantēts, 2) vai ar neadekvāti augstu riska pakāpi – lai neveiksmes gadījumā būtu attaisnojums un nekādas personīgas atbildības – es taču jums teicu, ka tur nekas nesanāks! Šis ir viens no manipulāciju veidiem, kā iekšēji vāji cilvēki “norok” labas idejas.

Cilvēkiem ar zemu PV ir grūtības fokusēties, piepūlēties, un viņi arī nemēģinās otrreiz. Piemēram, bērni, kuri nevar iedzīvoties nevienā sporta sekcijā, kur tiek aizvesti.

Spēcīgs konkurents uz iekšējo enerģiju viņiem ir visi ātrā dopamīna avoti, virtuālā vide, acumirkļa kairinātāji, spēlīšu skaits telefonā, tieksme uz saldumiem, utt. Bieži ir “lomkas” un nespēja funkcionēt bez pierastās devas. Sevišķi raksturīgi intravertiem.

Starp citu, regulāra pārtrenēšanās arī ir sava veida vājuma pazīme, jo vairāk par “atlikto apbalvojumu” jeb ilgtermiņa rezultātu gribas nervos tūlīt izjust smagas slodzes ķecerīgo kaifu. “Nemirstības kokteilis”- adrenalīns + testosterons + endorfīni patiesībā var “nogalināt”. Kaut reizēm vajag arī tā…

Daudzi, kuriem ir zema panākumu vajadzība tiešām gribētu gribēt izmaiņas savā motivācijā, nervu darbībā, un gūt reālus panākumus.
Tas arī ir izdarāms:
1) Ar hormonu sakārtošanu. Jo bez tiem nav arī gribasspēka. Jo smadzenēm vienkārši nav ar ko saņemties, un tā ir "dārzeņa" stadija. Un vispirms vēlams uzlabot "miega hormona" melatonīna ciklu.
2) Ar pareizu mērķu uzstādīšanu, metodikas maiņu, kā arī ārējo stimulu (un stimulatoru) kontroli.

Lai izdodas!