Treneris Rodke: Misters Stindzis un lidojošie dubļi

Vispār būt sportistam ir izklaidējoši. Pat vairāk nekā būt par valsts prezidentu. Jo - vienalga - esi U16 izlasē, vai sēdi dziļā rezervē, abos gadījumos vēl var patīkami sapņot, ka kādu dienu tu spēlēsi elitārā klubā, uzvarēsi kādu Grand Slam vai Dimanta Līgā un dabūsi lielu prēmiju. Prezidents taču uz to necer… Tā vietā svētkos viņam jāsaka runa pie Brīvības pieminekļa tautas un TV kameru priekšā, un lielas naudas balvas vietā ir tikai liels stress. Fui!

Bet pusaudzis var brīvi fantazēt, ka “es varu kļūt par ko vien vēlos un kad vien vēlos”. Labi, zinu - teiksiet, ka tas ir pašapmāns. Ka patiesībā šī “vis-varēšanas” ilūzija vilina prokrastinēt vai ērti palikt (sastingt), kur esi. Jo “es taču eju uz treniņiem, un ir jau labi”.

Sastingums var būt akūts vai hronisks. Jo ilgāks tas ir un jo lielāka samierināšanās, jo stiprāk tas lauž raksturu un ātrāk beidzas karjera. Bez objektīviem iemesliem, piemēram, traumas, vēl ir lērums citu. Kad: no treniņiem gaida, bet negūst ātru rezultātu, visas (atlikušās) cerības liek uz vienu vienīgu startu, neizdodas pārspēt konkrētu pretinieku, ir izgāšanās sacensībās (sevišķi, atkārtota), krītas individuālā statistika, neuzlabojas tehniskie elementi, vai sāk trūkt fizisko spēju.

Funkcionālo sastingumu sekmē arī trīs veidu pārtrenēšanās:
1) ātrspēka/intensitātes/spriedzes; 2) izturības; 3) mentāls nogurums no par daudz un vienveidīga sporta bez vides maiņas un sakarīgas periodizācijas, no bailēm pazaudēt vietu komandā un brīvdienām bez atpūtas. Vienmēr. Tā netiek gūta ne laba sagatavotība, ne arī tās pozitīvās emocijas, ko sports var dot.

Un vēl, dažs nekādi netiek prom no agrākā sevis. Garumā stiepjas, vecāks kļūst, bet identitāte nemainās. Ja 12 - 16 gadu vecumā, kad ir visas iespējas augt, viņš neatlaiž pagātni: agrāko paštēlu, nelāgus paradumus, uzvedību, neprasmi/bailes komunicēt, sliktu miega režīmu, neveselīgu uzturu, pat nagu graušanu… Tas ir saistīts arī ar drosmes un cīnītāja rakstura trūkumu. Kā aizsargreakcija – protests pret visu. Ja tas ievelkas līdz gadiem 18, tā ir kā iestigšana pamatīgos dubļos, kuriem vēl ļauj iekalst.

Lai kā viņu stimulētu kāds sporta mentors, ar tādu bagāžu restartēt ir grūti. Un pēc pirmās neveiksmes stopkrāns ir: “Es jau zināju, ka man nekas nesanāks”. Tā nereti sportists aprauj sākumu “izrāvienam”, kam vēl pietrūkst jaudas, lai paceltu viņu jaunā līmenī. Un viņš arī nesaprot, kas universā notiek, kad šķietami nenotiek nekas.

Galvenais iemesls, kāpēc sportists apstājas un “sastingst”, ir fiziski-mentālu atjauninājumu trūkums. Sistemātisku. Vismaz reizi kvartālā. Līdzīgi kā telefonam ir regulāri apdeiti, kā automašīnai mainām eļļu, papildinām šķidrumus un labojam ritošo, vai kā vispār pērkam jaunas drēbes, tā arī sportistam vajag regulāru atjauninājumu.

Šāds restarts var ilgt 10-21 dienu (kā nometne) un ietver 1) pastiprinātu fizisko sagatavošanu konkrētām (sevišķi atpaliekošām) muskuļu grupām + 2) mentālo treniņu + 3) komunikācijas apmācību (problēmu risināšanai). Taktiskais mērķis ir uztrenēt, uzlabot vai iegūt vismaz kaut ko vienu, arī principiāli jaunu, un tikt pie mazliet jaunas identitātes.

Tiklīdz sportists “iestrēgst”, uzreiz var sākt šādu atbalsta pasākumu, kas sakārto ķermeni, hormonus un atbloķē prātu. Tas atgriež pārliecību, jo funkcionālais sastingums tiek aizvietots ar funkcionālu “super-plūsmu”. Būtībā tā ir individuāla trenēšana-sagatavošana pilnīgi pa jaunam.

Apdeits dod labu inerci fiziskam un mentālam spēkam un enerģētisku vilkmi. Tā notur sportistu līmenī tad, kad iet grūti. Krīzē vēlams nevis padoties un gaidīt sportam īsto garastāvokli (kas var nepienākt), bet sākt tieši ar fiziskiem treniņiem, lai šo augstāku vibrāciju noskaņojumu radītu. Un Tas palīdz izbraukt cauri problēmu zampai straujāk un vieglāk. Un, jo ātrāk griežas riteņi, jo vairāk dubļu no tiem atlec un aizlido prom.