Ščerbatihs: "Slodze nemainīsies, mainīsies gadi"

Viktors atzina, ka pirmo reizi pēc daudziem gadiem tagad pēc Pekinas spēlēm atļāvies drusku sačkot. Agrāk nekas tāds neesot bijis, bet tagad gadi un psiholoģiskais nogurums prasot savu. "Aizbraucu zvejot, izvēlos vietu, iemetu makšķeri, tik labi.. Tagad arī strādāju ļoti nopietni Saeimā no 20. datuma, palieku ļoti gudrs..."

Svarcēlājam joprojām prātā notikumi Pekinā, varēja cīnīties par zeltu, kaut arī bronzas medaļa ir liels sasniegums. "Tagad es sev uzstādīju jaunu mērķi – trenēties ik pa gadu, jo es nezinu, vai es vēl izturēšu olimpisko ciklu, četrus gadus. Olimpiāde pagaidām vēl šķiet ļoti tālu." Pēc lielām sacīkstēm esot ļoti liels psiholoģiskais atslābums, tieši tā bijis arī pēc Atēnu spēlēm – gājis uz zāli trenēties, bet nav varējis nekā vairs pacelt, nevar saņemties. Psiholoģiskais atslābums pārāk liels.

Uz jautājumu, vai svarcēlājs tomēr nedomā mest sportu pie malas, Viktors atbildēja: "Es vēl nedomāju par to, dzīve tikai sākas. Sportā, ja tā godīgi, man vajag spēku un ātrumu. Pēc 30 gadiem spēks ir, bet problēmas ar ātrumu, tāpat ar locītavām, saites vairs nav tās. Man jau jāiztur tāds režīms kā padsmitniekiem, daudz jaunākiem sportistiem, citādi nevar."

Ščerbatihs noraidīja domu, ka pēc svarcelšanas varētu pievērties spēkavīru sacīkstēm vai arī svaru bumbu celšanai. "Es jau varu izturēt tikai 3-4 sekundes, nu labi, varbūt desmit, tas cits nav priekš manis."

Runājot par olimpiādi un taktisko kļūdu ar svara izvēli, Viktors to raksturoja kā likteni: "Viss jau bija kārtībā, līdz tam mums kopā ar treneri vispār nekad nav bijušas tādas kļūdas, pirmā kļūda mūsu dzīvē un tieši olimpiādē. Visu laiku jau ir tā, - treneris pienāk, paprasa par svaru, to piesaka un tad ceļu. Šoreiz nedaudz nokavējām. Ja mums būtu blakus vēl kāds trešais svarcēlājs, kas palīdzētu, tad varētu to labot, bet vienkārši cilvēks no malas arī nevar tajā visā iedziļināties. Tā ir taktiskā cīņa."

Ščerbatihs atzina, ka cīņa par medaļām ir vairāk morāla ciņa, jo kādi pieci seši sportisti fiziski ir gana spēcīgi. "Tagad jau visi ir gudri, bet tā ir cīņa par zeltu, tur jāceļ tik, lai apdzītu pretiniekus. Ja uzliksi par mazu svaru un pretinieks pacels par kilogramu vairāk, pārmetīs. Uzliksi par lielu un nepacelsi – atkal slikti."

Latvijas sportists noliedza, ka vācietis Matiass Šteiners varētu būt lietojis ko neatļautu, ja jau tā uzlaboja savu rezultātu. "Mūs jau visus dopinga kontrolē pārbaudīja un nekā neatrada, tas nozīmē , ka viss ir kārtībā. Es nevaru neko citu pateikt, tās domas lai paliek pie manis."

Daudz tika runāts arī par pašu sportistu svaru un tā nozīmi. Izrādās, ja ir pārāk viegls, muskuļi arī esot it kā sausāki un spēka ir mazāk Ja nav masas, nevarot ļoti daudz pacelt, vienīgais izņēmums laikam ir Čigiševs. "Ļoti grūti dzīt taukus nost un, ja arī nodzen, tad pēc tam nav vairs spēka. Es tad paliktu ļoti vājš. Agrāk arī man bija tā, - svēru vēl 70 – 80 kilogramus un kādu laiku noturēju šo svaru, bet stiprāks nepaliku."

Raidījuma nobeigumā Ščerbatihs noliedza, ka pēc sporta varētu strādāt par treneri. "Es jau gadus 20 – 30 esmu sportā un visu laiku ievēroju režīmu, gribu dzīvi arī nedaudz izbaudīt. Trenerim jau ir jābūt kā paraugam, jārāda priekšzīme saviem audzēkņiem un tas nozīmētu vēl turpināt visu iesākto."