″Tu nogalināji mūsu draugu.″ Aleksejevs no bērnības traumas līdz Latvijas boksa līderim

32 gadus vecais Aleksejevs populārajā boksa datubāzē ″BoxRec″ ierindots kā Latvijas vadošais bokseris. Februāra beigās viņš izcīnīja jau 20. uzvaru profesionālā boksa karjerā, pirmo reizi aizstāvot Starptautiskās Boksa federācijas (IBF) Eiropas čempiona jostu vidējā svarā (72,6 kilogrami).

Cīņā par jostas aizstāvēšanu Aleksejevs pieveica itālieti Damiano Falčineli (17-1-2 pirms cīņas), tomēr viņa uzvara nāca ar ļoti līdzīgu tiesnešu lēmumu (96-94, 96-94, 95-95). Aprunājāmies par šo cīņu un problēmām, ar kurām nācās saskarties gan pirms tās, gan arī pašā ringā. Tāpat pieskārāmies arī kikboksam un tekvondo, kas Aleksejevu ieveda cīņas sporta pasaulē.

Tiesnešu lēmums iepriekšējā cīņā diezgan līdzīgs. Kā vērtē to?

Jā, lēmums bija līdzīgs. Cīņas laikā sapratu, ka tā ir diezgan līdzvērtīga, bet vienu raundu vairāk paņēmu. Sajūta, ka uzvarēju pirmos raundus, bet cīņas vidū sākās problēmas, jo nespēju saprast distanci, kā arī ne pārāk pareizi pārvietojos. Cīņas beigās vairāk labu momentu bija man. Uzskatu, ka diezgan labs bija uzbrukuma sākums. Sapratu, kā ar viņu strādāt, bet tuvā distancē bija diezgan grūti. To gan gaidīju un biju sagatavojis dažas lietas, ko darīt pretim, bet ne viss sanāca.

Teikšu tā – šī cīņa man patika, jo pretinieks tiešām bija labs un spēcīgs.

Skatoties cīņu, pie sevis nosmēju, ka pretinieks pa taisno jāsūta uz dopinga pārbaudi, jo bieži un precīzi siti korpusā, bet enerģija viņam nebeidzās...

Jā, izturība viņam bija laba. Gribētu teikt, ka man arī, jo pēdējā raundā jutu, ka man vēl ir spēks, bet bija situācijas, kurās apzinājos, ka pretinieks ir precīzāks un gatavs strādāt labāk par mani. Tiešām cepuri nost pretinieka priekšā, jo viņš visus 10 raundus strādāja vienā ritmā un gāja uz priekšu.

Diezgan daudz viņš tev trāpīja pa pakausi. Šī arī nebija pirmā reize, kad tavs pretinieks to dara. Kā cīņas laikā ″nepazaudēt galvu″ un neatbildēt uz netīrākiem gājieniem?

Iepriekšējā cīņā, kad cīnījos pret poli Pšemislavu Zisku, arī saņēmu sitienus pa pakausi, bet tie nebija tik spēcīgi. Protams, šos sitienus jutu, bet psiholoģiski nereaģēju. Šoreiz sitieni pa pakausi bija krietni spēcīgāki, jo viņš sita ar vēlmi mani savainot. Šajās reizēs, kad viņš trāpīja pa pakausi, sajutu reibumu.

Viņam izdevās izsist mani no ritma. Protams, tas bija ārpus noteikumu robežām un tādu rīcību ir jāsoda. Es gribēju parādīt šos sitienus. Allaž cenšos boksēt tīri, bet, kad pretinieks cīnās netīri, arī gribas izpildīt kādu nesmuku gājienu. Nolēmu to nedarīt, bet centos viņa pārkāpumus parādīt tiesnesim.

Var jau arī viņu saprast, jo cīņas laikā emociju ir daudz un tu ne vienmēr zini, kur trāpīsi, cīnoties tuvā distancē.

Kā vērtē treniņnometni pirms šīs cīņas?

Ne pārāk labi. Aizlidoju uz Grieķiju un aptuveni trīs nedēļas pirms cīņas saslimu. Tā rezultātā četras dienas nedarīju neko – tikai gulēju un dzēru ūdeni. Ārsts teica, ka zāles nedrīkstu dzert, neskatoties uz paaugstinātu temperatūru.

Sanāca, ka četras dienas nogulēju, bet piektdienā uzreiz bija sparings, kas bija ļoti sarežģīts. Treneris pārdzīvoja par šo saslimšanu, bet teica, ka sparingu izlaist nedrīkst. Kaut kā līdz galam nesapratu, kāpēc uzreiz pēc slimošanas bija nepieciešami astoņi raundi. Nākamā jau bija pēdējā sparinga nedēļa, kurai sekoja cīņas nedēļa ar svara mešanu un visu pārējo.

Jāatzīmē, ka šajā nometnē blakus nebija arī mana fiziskās sagatavotības trenera. Kad trenējos Spānijā, visus pazinu. Grieķijā vajadzēja daudz braukāt pie sparinga partneriem. Viss process bija tāds lēns un sarežģīts.

Savu darbu treniņnometnē izdarīju un cīņai psiholoģiski biju gatavs.

Tagad divas cīņas bija Rīgā, bet pirms tam izdzīvojies pa Spāniju, kā arī cīnījies Vācijā. Pastāsti par uzņemšanu šajās valstīs.

Spānijā man ļoti patika, jo cīnījos pie viena un tā paša promotiera, līdz ar to mani jau tur pazina. Visi skatītāji, kas nāca atbalstīt vietējos, fanoja arī par mani. Atceros, ka bija cīņa pret Argentīnas bokseri. Man tā ļoti patika, jo gandrīz visiem argentīniešiem ir tā sauktais ″swarmer″ boksa stils, kas nozīmē, ka viņš konstanti iet uz priekšu un nogriež ringu.

Atceros, ka vietējie skatītāji pēc šīs cīņas mani iecienīja. Pēcāk, kad Valensijā gāju uz ringu, allaž jutu atbalstu. Bija baigi forši.

Kad aizbraucu uz Vāciju, pretim bija spēcīgs bokseris – Izmaels Seks no Francijas. Pirmo reizi cīnījos 10 raundus. Man jau iepriekš bija paredzētas 10 raundu cīņas, bet sanāca ātrāk nokautēt pretiniekus. Tagad pēdējās trīs cīņās man kopā bijuši 30 raundi, kas ir vairāk nekā iepriekšējās sešās cīņās kopā.

Man patika cīnīties ārzemēs. Kaut kādā ziņā tas pat ir vieglāk, jo nav tāda satraukuma. Kad cīnies mājās, līdzi nāk papildus atbildība, jo sāc domāt, ka uz tevi skatīsies draugi un ģimene. Savukārt ārzemēs tu gandrīz nevienu nepazīsti. Protams, satraukums nekur nepazūd, bet spiediens nav tik liels.

Jā, ārzemēs cīnīties ir krietni vieglāk, bet sajūta, ka cīnies savu savu skatītāju priekšā, ir krietni saldāka.

Jūs abi ar Milanu Volkovu cīnījāties par čempionu jostām, bet nepiedalījāties vakara noslēdzošajās cīņās. Kā skaties uz šādu cīņu šova sadalījumu?

Kristaps Zutis un Juris Zundovskis pārdeva biļetes. Skaidrs, ka šīs cīņas nav tik tehniskas un precīzas, bet tās tik un tā var būt interesantas, jo pirms tam internetā daudz kas ir pateikts.

Ja tas būtu šovs, kurā boksa cīņas ir no pirmās līdz pēdējai, protams, man būtu jautājumi. Bet šajā šovā cīņas norisinājās pēc dažādiem noteikumiem. Bez boksa bija arī MMA un kikbokss, līdz ar to man jautājumu par Zuša un Zundovska cīņas ielikšanu vakara beigās nebija.

Tev no 2021. līdz 2023. gadam bija būtisks pārrāvums karjerā. Kas tur notika?

Traumu nebija, bet es aktīvi meklēju jaunus promotierus, jo esošie nerīkoja cīņas. Nebija arī daudz piedāvājumu. Visu laiku trenējos un biju gatavs, bet cīņas nenāca.

Pēc šādas lielākas pauzes pirmo reizi karjerā izmēģināji spēkus ārzemēs. Kā pie šāda soļa nonācāt?

Protams, bija satraukums, netrūka laika sevi psiholoģiski sagatavot. Aizvadīju spēcīgas treniņnometnes, līdz ar to nebija daudz laika domāt par pauzi vai pirmo cīņu ārzemēs. Protams, kad aizlidoju uz Spāniju un aizgāju apskatīt ringu, sapratu, ka būs interesanti.

Pirms pirmās cīņas Spānijā ārzemēs biju aizvadījis tikai vienu profesionālo kikboksa cīņu. Tāpat ārzemēs daudz cīnījos amatieros, bet tas bija kikboksā un tekvondo. Cīnījos Spānijā, Itālijā, Čehijā, Polijā un arī Somijā. Līdz ar to pieredzes cīņās ārpus Latvijas man netrūka.

Sāki karjeru tekvondo un kikboksā, bet tagad esi bokseris. Kā līdz tam nonāci?

2015. gadā man bija kikboksa cīņa pēc K1 noteikumiem pret Rainu Karkinenu. Šī cīņa ilga apmēram 30 sekundes. Lai gan pretinieks bija spēcīgs, jutos gatavs šai cīņai. Tolaik mans stils bija ļoti agresīvs, jo cīnījos bez, tā sakot, taktiskām pārbaudēm. Cīņas sākumā uzreiz sāku iet uz priekšu, kas ir fanus aizraujošs stils, bet arī bīstams. Pašā cīņas sākumā ar apakšstilba kaulu trāpīju pa viņa kāju, kas bija stingri nolikta pie zemes. Iedomājieties, ka cilvēks ar visu spēku iesper pa koku. Protams, ka kāja atlidos atpakaļ.

Visi domāja, ka kāju salauzu svara mešanas dēļ, bet allaž saku, ka tas nav galvenais iemesls, jo kalcijs no kauliem nevar tik ātri ″izmazgāties″.

Dzirdēju tādu klikšķi un redzu, ka kāja atlido atpakaļ. Pirmā doma bija par to, ka nāk vasara, kuru pavadīšu mājās, jo nespēšu pastaigāt. Protams, pēc tam cauri galvai ″izskrēja″ doma, ka nevarēšu turpināt karjeru, bet atcerējos, kā savulaik kāju salauza Andersons Silva.

Divas nedēļas pavadīju slimnīcā un sāku staigāt ar kruķiem. Kad kāja sadzija, izdomāju, ka aiziešu pamēģināt boksu un tur arī paliku.

Redzu, ka tev profesionālā boksa cīņas bija jau 2013. gadā...

Jā, tolaik aktīvi cīnījos kikboksā, bet pieredzes nolūkos pamēģināju arī boksu. Cīkstoņi tā dažkārt dara. Viņiem ir galvenais sporta veids, bet dažreiz tiek izmēģināti spēki arī citur.

Boksā tolaik bija arī viltīgi menedžeri, kuri piedāvāja cīņas ārzemēs, kur tu aizbrauc kā tā sauktais ″journeyman″, kurš ringā iziet, lai zaudētu. Tev samaksā tūkstoš eiro, bet neviens jau nepasaka, cik patiesībā varēji nopelnīt. Daudzi cīkstoņi šādās situācijās arī nodomā, ka savā pamata sporta veidā neko nesabojās, bet aizbrauks nopelnīt papildus naudu.

2013. gadā cīņas aizvadīju ar nolūku izveidot kaut kādu reitingu boksā, lai nākotnē ārvalstu promotieri mani varētu pasaukt uz cīņām kā šo ″journeyman″. Aizvadīju dažas cīņas un biju gatavs braukt uz ārzemēm, bet kikboksa treneris šādu domu apslāpēja.

Pēc tam sekoja minētā trauma, kuras dēļ izkritu no aprites uz septiņiem mēnešiem. Diezgan ilgi jutu sāpes tajā kājā. Arī lūzuma vietā bija tāda pretīga sajūta.

2016. gadā aizvadīju boksa cīņu Rīgā un man uzdeva jautājumu, vai es plānoju atgriezties kikboksā. Tolaik atbildēju, ka vēlos atgriezties, bet tā arī neatgriezos. Pēc 2016. gada cīņas pret Juriju Kozlovu sāku nopietnas gaitas boksā.

Aizgāju pie boksa trenera, kurš man ielika pamatus un sāka no jauna mācīt tehniku. Iepazinos ar boksa sīkumiem, kas ir svarīgi. Kikboksā tu vari sist ar rokām, bet distances atšķiras.

Cik grūti bija tikt vaļā no kikboksa ″muskuļu atmiņas″?

Nebija tik traki. Jūs neredzēsiet boksa cīņas, kurās kikbokseris izpilda sitienus ar kāju. Jā, var gadīties kā Kristapam [Zutim], kurš, manuprāt, bija emociju iespaidā. Nedomāju, ka tur bija muskuļu atmiņa vai reflekss.

Cik sarežģīts bija šis pārkalibrēšanās process?

Tāpēc aizgāju pie cita trenera. Kad veidojām boksa bāzi, visu mācījāmies no jauna – pareizos soļus, stāju, svara sadalījumu starp priekšējo un aizmugurējo kāju, svara pārnešanu sitiena laikā, pareizu ″āķu″ tehniku utt.

Strādājām lēni un detalizēti, lai izveidotu pareizos ieradumus. Darījām daudz vingrinājumu, ar kuriem boksa treniņos nodarbojos deviņu gadu vecumā. Ņemot vērā, ka pieaugušo vecumā man jau bija pieredze cīņas sportā, šie vingrinājumi vairs nešķita tik sarežģīti. Protams, treniņprocess tik un tā bija interesants.

Kā jau minēji, tev pieredze amatieros ir gana plaša. Padalies, lūdzu, ar kādu neparastu pieredzi vai stāstu.

Šķiet, tas bija 2007. gada tekvondo Eiropas kauss. Man tolaik bija 13 gadi. Cīņā pret krievu sportistu jau sestajā sekundē sanāca viņu nokautēt. Padevās skaists un precīzs spēriens, ko sauc par ″axe kick″ (kāja tiek pacelta augstu gaisā un ar paātrinājumu laista uz leju, imitējot cirvja cirtiena kustību).

Tas bija mans pirmais nokauts. Pretinieks aptuveni 15 minūtes gulēja zemē, bet es visu to laiku stūrī raudāju. Pretinieka treneris pēc tam atnāca pie manis un teica, ka nevajag raudāt.

Situācija bija nopietna, jo atbrauca arī ātrā palīdzība. Tiešām pārdzīvoju par notikušo.

Atminos, ka savulaik UFC ļoti perspektīvs cīkstonis bija Juraija Hols, kurš ″The Ultimate Fighter″ realitātes šovā pretinieku brutāli nokautēja. Viņš arī neslēpa, ka šī vainas apziņa un bailes pretinieku nopietni savainot radīja problēmas karjeras turpinājumā. Kā tu pārvarēji šādu psiholoģisku traumu?

Jā, tas bija traumējošs notikums. Atceros, ka pēc tam ļoti ilgi pārdzīvoju. Kā viņš nokrita un ilgu laiku pavadīja uz zemes... Tas sitiens bija dzirdams pa visu zāli. Viņa komandas biedri, kuri tolaik nebija vecāki par 10 gadiem, vēl stundu pēc cīņas man teica: ″Tu nogalināji mūsu draugu.″

Pēc tam ilgi jutos neērti un pārdzīvoju. Jāsaka, ka pēc šīs cīņas man kikbokss un tekvondo aizgāja diezgan labi, jo sekoja virkne uzvaru ar nokautu. Pēc šī sitiena sapratu savu spēku un iespējas, kuras paver precīzs un laicīgi izpildīts spēriens ar kāju.

Mana vizītkarte bija tā sauktais tornado sitiens, kas noveda pie Hurricane″ (viesuļvētra) iesaukas.

IBF rangā ieņem vietu starp labākajiem 15 bokseriem savā svarā. Kādas iespējas tas paver?

Kad iepriekšējā cīņā tiku pie IBF jostas, nedomāju, ka pakāpšos uz top 15. Tagad gribētu atpūsties un nākamo cīņu aizvadīt jūnijā.

Gribētu cīnīties par vēl kādu jostu, bet vēl nevaru atbildēt. Pēcāk aprunāsimies ar menedžeri, jo pēc cīņas dažas nedēļas gribas atpūsties. Par boksu mēģinu nedomāt.

Redzu, ka tev pēdējā laikā ir pa divām cīņām gadā. Laikam jau sasniegts līmenis, kurā biežāk cīņas sarīkot nemaz nav iespējams.

Šogad plāns ir aizvadīt trīs cīņas. Nākamais piegājiens būtu jūnijā vai jūlijā, bet gada pēdējā cīņa – novembrī vai decembrī.

Domāju, ka nākamo nometni sākšu jau aprīlī. Tad arī skatīsimies, kas notiks tālāk.