Aija Putniņa: "Nodomāju, "Viss, sapnis beidzies""

Sākot no 2008. gada 31. maija spēles pret Baltkrieviju, viņa izlasē spēlējusi katru vasaru, izņemot savainojumu pilno “EuroBasket Women 2013” kampaņu. Desmit gadu laikā 124 spēles – vairāk par Aiju šajā nogrieznī Latvijas krāsas nav aizstāvējusi neviena basketboliste.

Olimpiskās spēles, četri Eiropas čempionāti un gaidāmais Pasaules kauss – līdzīga bagāža Latvijas valstsvienībā ir četrām spēlētājam. Gunta Baško, Aija Putniņa, Aija Brumermane, Elīna Dikeulaku – visas izlasē aizvadījušas vismaz 100 spēles.

Iepriekšējās divas sezonas spēlēji Turcijā. Kā teica tavs tētis Uģis, pārstāvēji trīs klubus pie trīs jūrām – Marmaras, Melnās un Vidusjūras. Kas sagādāja prieku šajā laikā?
Priecājos, ka tiku ļoti spēcīgā līgā ar labiem klubiem. Ņem, kuru komandu vēlies – tajā spēlē labākās ārzemnieces. Turcijas līgā grūti iekļūt, spēlēšana tajā ir augsts novērtējums. Prieku sagādāja arī valsts iepazīšana.

Bēdīgais – otrās sezonas vidū nācās mainīt klubu. Samsunas komandai radās naudas problēmas, tāpēc janvārī devos prom. Pozitīvi, ka jaunu klubu atradu 24 stundu laikā – sākot no telefona zvana līdz ierašanās brīdim Mersinā.

Mersinā ieradies brīdi pēc TTT izstāšanās no cīņas par Eiropas kausu.
Gaidīju TTT un Mersinas spēli. Tās iznākums noteica, vai došos uz Mersinu. Ja Turcijas klubs zaudētu, diemžēl, nebrauktu uz turieni. Komanda vinnēja un tai bija vajadzīgs papildinājums.

Tajā spēlē juti līdzi Mersinai?
Skatījos neitrāli – kā būtu, tā būtu. Gribējās, lai Mersina uzvar, taču rezervē bija cits variants. Zaudējuma gadījumā droši vien nonāktu citā Turcijas klubā.

Neskaitot kluba maiņu, vai piedzīvoji vēl kādu vilšanos?
Vilšanās – paraksti līgumu ar klubu, kuram ir ambīcijas. Viņi rēķinās ar tevi, tu rēķinies ar viņiem, bet sezonas vidū nekas nesanāk. Problēmas radās Turcijas ekonomikai kopumā – liras kurss pret eiro bija 3:1, tagad 7:1.

Turcijā pastāv klubi ar vārdu – “Fenerbahce”, “Galatasaray”, taču arī visas pārējās komandas ir konkurētspējīgas. Situācija mainās ļoti strauji – kluba izvēle ir kā laimes spēle. Vienā sezonā var paveikties, citā nē. Šosezon nepaveicās daudzām komandām.

2008. gada jūlijs, Bulduri, valstsvienības jaunākās spēlētājas Elīna Dikeulaku un Aija Putniņa gatavojas Pekinas spēlēm. Foto: Romāns Kokšarovs

2009. gada jūnijs, Eiropas čempionāta spēlē Liepājas Olimpiskajā centrā

Eiropas čempionāta spēlēs Liepājā valstsvienība cīnījās bez zaudējumiem

2012. gada maijā pirms “EuroBasket Women 2013” kvalifikācijas spēlēm

Minēji augšgala komandas, kurās ir lielāka drošības sajūta.
Manuprāt, drošības sajūta Turcijā šobrīd nav nevienā klubā. Maksājumi aizkavējās visām komandām, izņemot “Yakin Dogu”. Pat “Fenerbahce” un “Galatasaray” meitenes algas izmaksu gaidīja mēnešiem. Arī pati joprojām neesmu saņēmusi visu apsolīto.

No Samsunas aizgāji janvārī. Par cik mēnešiem tobrīd biji saņēmusi atalgojumu?
Nezinu, cik nedēļas vai mēneši, taču Samsunas klubs palika parādā. Mersinā viss bija kārtībā.

Līdz iepriekšējai sezonai Turcijas klubiem bija visvairāk naudas. Pirmkārt, standarts – komanda nodrošina dzīvokli, automašīnu, algu. Vai nebija tā, ka turku klubi sadzīves jautājumu risināšanu daļēji atstāja spēlētāju rokās? Še tev nauda – pārējo risini pati!
Sadzīviski sarežģījumi var rasties jebkurā valstī. Ja tā notiek, jāzvana komandas menedžerim, kurš kārto attiecīgos jautājumus. Šajā ziņā nav starpības, kurā klubā atrodies. Turki ir turki, viņi dzīvo savā pasaulē, taču vajadzīgais tika nodrošināts.

Kurā Turcijas klubā tev pašai vislabāk patika spēlēt?
Patika Stambulā. No “Istanbul University” neviens negaidīja neko – ne uzvaras, ne panākumus. Realitātē uzvarējām gan Antākijas “Hatay” (šogad otrā vieta regulārajā sezonā), gan “Fenerbahce”. Pēc uzvaras pār “kanārijputniņiem” visas komandas sāka mūs uztvert kā nopietnas konkurentes.

Mums bija ļoti labs kolektīvs (komandā spēlēja serbiete Saša Čado, amerikānietes Latanja Vaita un Džordana Hūpere – Sportacentrs.com). Tur jutos laimīga un priecīga.

Mersinā nokļuvi sezonas vidū. No malas izskatījās, ka klubā viss ir labi.
Sākumā mani ņēma tikai spēlēšanai Eiropas kausā. Samierinājos ar to – galvenais, lai būtu klubs, kurā varētu trenēties. Spēlē pret Venēciju savainojumu guva Saša Čado. No piecām ārzemniecēm aktīvas palika četras un spēlēju arī Turcijas līgā (spēlei var pieteikt četras leģionāres).

KBSL pieteikumā biju arī agrāk, taču cerēt uz spēlēšanu varēju tikai ārzemnieču rotācijas kārtībā. Pēc Čado savainojuma rotācija atkrita automātiski.

Kā Turcijas vidusmēra klubi izturas pret spēlēšanu “play-off”? Vai nav attieksme – mēs esam izdarījuši gribēto, neplēsīsimies par pusfinālu?
Katram klubam ir ambīcijas. Jā, galvenais ir iekļūt astoņniekā un iegūt vietu Eirokausos. Vienpadsmitā vai divpadsmitā komanda – spēka ziņā nav lielas atšķirības. Cīņā par astoņnieku nevar norakstīt nevienu. Protams, ir klubi, kuri iet pēc čempionu titula. Mēs netēmējām uz titulu, bet cīnījāmies katrā spēlē. Viena atsevišķi ņemta uzvara var izšķirt – esi astoņniekā vai neesi.

Vai, spēlējot bez Sašas, “Mersin” bija izredzes aizķerties ceturtdaļfināla sērijā pret “Hatay”, kurai piekāpāties ar 1-2?
Domāju, ka šajā sērijā līdz divām uzvarām varējām vinnēt. Grūti pateikt, kas izšķīra sēriju – spēlētāju nogurums vai pretinieču taktiskais pārākums. Izšķirošajā spēlē Antākijā Saša izgāja laukumā, jo kluba prezidents gribēja, lai spēlē viņa, nevis es.

Tā bija pirmā pieredze, ka kluba prezidents nosaka sastāvu?
Pirmā reize – noteikti nē. Kluba prezidentu ietekme atšķiras. Daži pilnībā uzticas treneriem, citi iejaucas. Kopumā teiktu, ka manā pieredzē negatīva iejaukšanās nav notikusi.

Minēji straujo liras kursa kritumu pret eiro. Ja tagad kāda spēlētāja saņemtu piedāvājumu no Turcijas, vai ieteiktu viņai braukt uz turieni?
Uz Turcijas līgu noteikti ir vērts braukt – tajā atļauj agresīvu spēli. Komandu rīcībā ir solīdi līdzekļi, viņi zina, ko var atļauties. Ja lira krīt, neko darīt – jāizmanto tiesvedība.

Kādā valūtā spēlētājas saņem algu?
Iespējas atšķiras. Turcietes atalgojumu saņem lirās, eiropietes eiro, amerikānietes dolāros.

Ko vēl darīji brīvajā laikā?
Mācos uzņēmējdarbību biznesa augstskolā "Turība".

2018. gada sezonu Aija sāka “Samsun Canik” – Turcijas klubā pie Melnās jūras, kurā iepriekš spēlēja Zane Teilāne un Elīna Dikeulaku. Foto: Romāns Kokšarovs

Austrumeiropas līgas spēlē pret Zviedrijas vicečempionēm “Udominate”

Ar Samsunas kluba treneriem

Nākamajā sezonā pārstāvēsi Spānijas labāko klubu, Salamankas “Avenida”. Kurā brīdī panāci vienošanos?
Līgumu parakstīju aprīlī, tas ir salīdzinoši ātri. Piedzīvoju fanu interesi – Salamankas atbalstītāji ir ļoti aktīvi, kā reti kurai komandai. Manuprāt, sieviešu basketbols Salamankā ir nr. 1. Sajutu lielu interesi sociālajos tīklos, pieauga sekotāju skaits. Cilvēki apsveica un rakstīja labus vārdus.

Kādu interesantu apsveikumu esi saņēmusi?
Cilvēki raksta, ka nevar sagaidīt jauno sezonu. Daudzi Salamankas līdzjutēji brauks uz Pasaules kausu. Sūta ziņas, “tiekamies Tenerifē!” Man būs atbalstītāji gan no Latvijas, gan Spānijas.

Klubs izturējās saprotoši, zinot, ka varēsi ierasties oktobrī?
Viņiem jābūt saprotošiem. Neesmu vienīgā tāda – Salamankas basketbolistes aizņemtas arī Spānijas un Nigērijas valstsvienībās. Situācija nav no ērtākajām, Pasaules kauss notiek salīdzinoši ļoti vēlu (2010. un 2014. gada finālturnīri beidzās oktobra sākumā). Klubiem ar to jāsamierinās.

Dzirdēji neapmierinātību?
Publiski neviens neko nav teicis. Klubs atbalsta savas spēlētājas. Lepojas, ka daudzas basketbolistes startē izlasē, taču finālturnīrs ietekmē gatavošanos regulārajai sezonai. Komandai nebūs daudz laika kopīgi trenēties.

Līdzīgi kā Rīgā. Vai TTT mēģināja tevi iegūt?
Sarunas bija, taču Salamankas piedāvājums nāca ļoti ātri – tik labu izdevību nevarēju laist garām. Protams, forši, ka TTT sastāvā pulcē vairāk latviešu.

Augustā apritēja 10 gadi kopš Pekinas spēlēm, priekšā Pasaules kauss. Kā pašreizējais valstsvienības modelis atšķiras no 2008. gada komandas?
Ievērojami mainījies sastāvs. Tā un pašreizējā komanda ir diezgan dažādas – grūti salīdzināt. Pekinā sastāvā bija Anete Jēkabsone, Ieva Kubliņa, Liene Jansone, Zane Teilāne – spēlētājas, kuras parasti spēlēja Eirolīgas klubos. Viņām tie bija “zelta gadi”.

Nelietošu vārdu “zvaigznes”, bet pašlaik vairāk balstāmies uz komandas spēli. Tajā ir mūsu spēks. Pekinā bija līdere Anete, kura uzņēmās – spēle gāja caur viņu vai mūsu centriem.

Minēji vārdu “zelta”. Vai Pekinas komanda nepiepildīja sevi līdz galam?
Protams, gribējās izcīnīt augstāku vietu gan Ķīnā, gan Eiropas čempionātos. Tikt pie medaļas. Varētu saukt tos par Latvijas sieviešu izlases brieduma gadiem – komanda vienmēr cīnījās par augstām vietām. Tagad arī ir labi sasniegumi, taču no salīdzināšanas labprātāk atturēšos.

”EuroBasket Women 2017” atklāšanas spēlē pret Krieviju. Foto: Romāns Kokšarovs, f64

Pirmā uzvara Prāgā tika izcīnīta pret Roberto Injuesa trenēto Melnkalni

Eiropas čempionāta ceturtdaļfinālā pret Spāniju – Lukass Mondelo bija Aijas treneris Pireneju pussalā

Uzvara pār Eiropas čempioni Serbiju pavēra ceļu uz “Top 8”

Aija Putniņa Prāgā. Foto: FIBA

Pekinā biji jauniņā. Vai tev bija bailes un neziņa par iekļūšanu sastāvā?
Treneris Zvirgzdiņš runāja ar mani. Lika nojaust, ka man ir izredzes iekļūt sastāvā. Tobrīd kandidātu skaits bija mazāks. Man šķiet, ka bijām 13 vai 14. Trenerim sastāvs bija vairāk vai mazāk zināms, treniņos tika pārbaudīta vienpadsmitā vai divpadsmitā spēlētāja.

Olimpiskajā kvalifikācijā Madridē saprati, ka brauksi uz Pekinu?
Tāda nojauta bija, taču izmaiņas var notikt jebkurā brīdī. Neatceros – pirms Pekinas vai Madrides – man treniņā ieplīsa krūšukurvis. Ieskrēju blokā tā, ka nevarēju pacelt rokas. Tas izsita no ierindas uz 7-10 dienām. Nodomāju, “Viss, sapnis beidzies”. Muļķīgs savainojums, kurš varēja liegt piedalīties Pekinā. Viss beidzās laimīgi – ātri sadzija.

Izlase 2008. gadā pirmo reizi tika lutināta – dzīvoja “Baltic Beach” viesnīcā Majoros, lidoja uz Ķīnu biznesa klasē.
Tie bija “treknie gadi”, basketbols saņēma daudz ziedojumu. Tagad uzņēmumi līdzīgi rīkojas daudz mazāk, bet 2008. gada vasarā atbalsts bija ļoti liels. Sasniegumi un vārdi piesaistīja vēl lielāku uzmanību.

Turpinot par Pekinu, atmiņā pirmās nāk spēļu epizodes vai notikumi ārpus laukuma?
Viss kopā. Ķīnā nebija būts – spēlējām tikai zālēs ar vairāk nekā 10 tūkstošiem skatītāju vietu. Atmosfēra tribīnēs, apkārt notiekošais sagādāja ārkārtīgi daudz emociju.

Labākās emocijas?
Uzvara pār Brazīliju, kad Anete Jēkabsone pēdējās sekundēs guva uzvaras grozu. Olimpiskais ciemats – visi pasaules labākie sportisti dzīvo vienuviet. Garām paiet Dirks Novickis... Ej un skaties ar lielām acīm uz pasaules eliti. Un pati tur esi.

Novickis toreiz bija Vācijas karognesējs – piegāji viņam klāt?
Nobijos. Kobe Braients reiz atnāca uz mūsu ēdnīcu – cilvēki uzreiz nostājās viņam apkārt.

Manuprāt, šovasar ir pirmā reize, kad Latvija startē vairākos augstākā līmeņa pārbaudes turnīros pēc kārtas. Spānija ir #2 FIBA rangā, Francija #3 un Austrālija #4. Vēl spēlēsim pret #5 Kanādu. Vai cilvēki apjauš, ka spēlējam pret pašu eliti?
Basketbola cilvēki noteikti saprot. Spēlēt vienā turnīrā ar tādām komandām ir pagodinājums. Valensijā un Parīzē pierādījām, ka varam ar viņām cīnīties. Esam tikušas uz Pasaules kausu un tur pretī nāk tikai labākās komandas, tāpēc pārbaudes turnīri vērtējami ar plus zīmi.

Nebūtu liela jēga pārbaudes turnīros tikties ar vājākām komandām, uzvarēt ar 20 un vairāk punktu pārsvaru. Kalendārs pirms Pasaules kausa bija ļoti labs – ceru, ka tāda līmeņa komandas redzēsim arī pārbaudes spēlēs Rīgā, nevis Somijas U23 izlasi kā Rozā lentītes spēlē.

Vai izlases darbs – gatavošanās, loģistika, atjaunošanās – 2018. gadā kļuvis profesionālāks nekā 2008. gadā?
Domāju, ka profesionālisms valstsvienībā bijis visu laiku. Par mums rūpējas, mainījušās tikai dažas nianses.

Kādas nianses mainījušās?
(Domā) Man šķiet, ka 2008. gadā bija dažas ekstras – varējām dzīvot un trenēties viesnīcā Jūrmalā, izmantot spa pakalpojumus. Protams, to noteica izlases rīcībā pieejamie līdzekļi (komanda papildus saņēma valsts dotāciju 250 tūkstošu latu apjomā, bija atbalsta maksājumi no Starptautiskās Olimpiskās komitejas – Sportacentrs.com).

Šobrīd tādu ekstru nav, taču sagādāts viss nepieciešamais, lai profesionāli strādātu. Nevarētu teikt, ka mums kaut kas trūkst.

Manuprāt, mainījies atjaunošanās process. Tagad ar to nodarbojas trīs vai četri cilvēki.
Tagad mums ir divi fizioterapeiti – Līga Folkmane-Eglīte un Ansis Biedris. Agrāk Līga strādāja viena pati, tikai pirms Pekinas atbrauca Maskavas “Dynamo” fizioterapeits Ļoša (Aleksejs).

Ko tu vēl gribētu?
Vēlmes ir visādas, taču pamata vajadzības – zāle, ēdināšana, ekipējums, atjaunošanās un medicīna – ir nodrošinātas. Strādā menedžeri Edijs Eglītis un Dinārs Kvedovs. Mums tikai jātrenējas.

Vai tev bijusi kāda reize, kad negribēji braukt uz izlasi?
Tā nav noticis nevienu vasaru. Pēc sezonas bijis lielāks vai mazāks nogurums, taču atteikusies no iespējas pārstāvēt valsti neesmu nekad. Vienīgā reize, kad nespēlēju, bija savainojumu dēļ. Uzreiz pēc operācijas tas nebija reāli.

Izlase palīdzējusi nostāties uz kājām pēc klubos gūtajiem savainojumiem?
Vienmēr esmu bijusi kontaktā ar valstsvienības fizioterapeitiem un ārstiem. Viņi sniedz konsultācijas, ko un kā darīt.

Vai izlases medicīniskais personāls ir augstākā līmenī nekā klubos piedāvātais?
Klubi vairāk sadarbojas ar vietējām klīnikām, uz vietas nodrošinot tikai fizioterapeita pakalpojumus. Valstsvienības piedāvājums šajā ziņā ir daudz plašāks – te varu jebkurā laikā tikt pie vajadzīgā ārsta. Klubā parasti seko zvans klīnikai. Izlasē esmu labāk aprūpēta, noteikti.

Pirmā spēle Pasaules kausā būs pret Ķīnu. Vai sākusies pretinieču iepazīšana?
Pagaidām galveno uzmanību pievēršam savai spēlei.

Aija Putniņa spēlē pret Spāniju. Foto: FIBA

Uzvara pār Itāliju nodrošināja vēsturisku ceļazīmi uz Pasaules kausu

Aija Putniņa pret Albu Torensu

Aija Brumermane, Aija Putniņa un Gunta Baško – visas pārstāvējušas Latviju vairāk nekā 100 oficiālās spēlēs. Foto: Romāns Kokšarovs, f64

Foto sesija pirms 2017. gada “Rozā lentītes” spēles

Eiropas čempionātā Prāgā un vairākās pārbaudes spēlēs treneri vienlaikus izmantoja trīs garās spēlētājas. Kādus plusus tas dod komandai?
Garais sastāvs ļauj labāk spēlēt aizsardzībā. Visām izplešot rokas, nosedzam lielāku laukumu. Varbūt nedaudz zaudējam ātrumu, taču “aiztaisām ciet” savu telpu un neļaujam izpausties pretiniecēm. Tas strādā. Sākās kā eksperiments, taču Eiropas čempionātā reāli mums palīdzēja. Domāju, šogad būs tāpat.

Vīriešu basketbolā aizvien vairāk parādās “small ball” ar četriem mazajiem spēlētājiem un lielāku paļaušanos uz metieniem no distances. Vai tendence pāriet uz mazāku, ātrāku sastāvu jūtama arī klubu basketbolā?
(Domā) Tas atkarīgs no katra kluba resursiem. Parasti, ja klubs var atļauties četras ārzemnieces, rezervistu lomas atvēlētas vietējām jaunajām spēlētājām. Daudz nosaka apstāklis, vai treneris viņām uzticas.

Klubos parasti ir mazāk rotācijas iespēju nekā izlasē – varam ar trīs garajām spēlēt tikai brīdi. Klubi pērk cilvēkus pozīcijām, nevis iegādājas priekšējo līniju. Komandā nekad nebūs sešas garās spēlētājas kā valstsvienībā, turklāt rezervistes var būt gados ļoti jaunas.

Cik svarīgi tev šobrīd ir atjaunoties?
Ja nebūsi atjaunojusies un restartējusies, nevarēsi pilnvērtīgi strādāt treniņos – izturēt fizisko un emocionālo slodzi. Atpūtai ir ļoti liela nozīme.

Kas tevi vislabāk restartē?
Mājās pavadītais laiks ar ģimeni.

Zinu, ka treniņnometnes sākumā uzaicināji komandu pie sevis. Tā bija tava iniciatīva?
Tā bija mana iniciatīva. Gribēju uzaicināt meitenes un treneres pie sevis, lai pavadītu laiku brīvā atmosfērā. Uzcept gaļu, parunāties, izpeldēties.

Visas peldējās?
Biju pārsteigta par mazo peldētāju skaitu. Ārā 30 grādi, ūdens 25 grādi – varbūt par siltu vai kautrējās. Citādi bija ļoti labi – tādi pasākumi vieno komandu, uzlabo mikroklimatu. Treniņos visas spēlē agresīvi, netaupa sevi un viena otru, emocijas ir sakāpinātas. Komandas pasākumi ļauj sajusties brīvāk.

Teici par zilumiem. Šogad saņēmi daudz?
Bez tiem neiztikt.

Kas Aijai Putniņai būtu labs rezultāts Tenerifē?
Gribu katrā spēlē pacīnīties par uzvaru. Jo vairāk uzvaru, jo labāk. Protams, brauc uz finālturnīru ar domu par čempionu titulu. Lai to sasniegtu, jāiegulda darbs katrā spēlē. Katrā spēlē jācīnās par uzvaru.

Kas tevi iedvesmo pirms Pasaules kausa?
Sajūta, ka neesam spēlējušas tādā turnīrā. Jauni izaicinājumi.