Andrejs Lēmanis: "Kā jātrenējas basketbola komandai?"

“Rakstu šīs pārdomas, lai rosinātu diskusiju par treniņu metodēm Austrālijas jaunatnes basketbolā un apšaubītu izmantoto paņēmienu efektivitāti nolūkā padarīt mūsu spēlētājus labākus. Rakstā paustās domas uzkrājušās pēc treniņiem Austrālijā, sarunām ar vietējiem un ārzemju treneriem, diskusijām ar Adamu Gormenu un nesenās pieredzes Eiropā.

Jautājuma būtība man saistās ar laiku, kuru tērējam “nulles” vingrinājumiem – īpaši, kad ilgākus laika nogriežņus veltām “5 pret 0” izspēlēm uzbrukumā. Laika gaitā esmu sapratis, ka, lai iemācītos, cilvēkiem jādarbojas reālā vidē – viņiem jāsaprot notiekošā būtība un tās ietvaros viņi varēs sameklēt risinājumu. Viņi pielāgosies uzdevumam.

Ja izmantojam “5 pret 0” uzbrukumu, spēlētājiem trūkst ietvara, no kura mācīties. Viņi apgūst kustības tendences. Un viss. Tāda veida izpildījums neveicina sapratni par aizsegiem un bumbas kustību, lai uzbrukums kļūtu efektīvs. Reālā spēlē viņi nonāk pie secinājuma, ka aizkavēšanās pie maiņām var izjaukt visu uzbrukumu. Cilvēkiem nepieciešama reāla vide, lai pielāgotos.

Te nonākam pie manas nākamās atziņas. Manuprāt, jauniešu līmenī pārāk daudz plānojam izspēles, tā vietā, lai veidotu vidi, kurā bērni varētu apgūt spēli. Nevis skriet, kur to vēlas treneri. Spēle ir dinamiska – spēlētājiem tā jānolasa un jāreaģē uz notiekošo – taču, cik bieži mēs atļaujam treniņos to darīt?

Parasti visu saplānojam un kliedzam uz bērniem, ja viņi aizskrien nepareizi. Baidāmies no radošiem lēmumiem, sakot, ka spēlētājs neklausās vai ir grūti pakļaujams trenēšanai. Varbūt jābūt drosmīgam, sakot, ka, iespējams, problēma ir treneros. Mums jāveido vide, kurā spēlētājiem jāapgūst spēlei nepieciešamās prasmes un jāiedvesmo viņiem pamēģināt jaunas lietas – tā viņi kļūst labāki.

Lai pie tā nonāktu, jāmaina domāšana un veids, kā mācām spēlēt. Mums treniņos jāpiedāvā vairāk iespēju spēlēt 1-pret-1, 2-pret-2 un 3-pret-3. Mēs radām mācību vidi – piemēram, spēlējot 2-pret-2, varam ļaut spēlētājiem mest tikai no groza apakšas, vai driblēt tikai ar labo roku – tādā veidā viņi izpētīs, kā rīkoties.

Trenēšanas īstā prasme ir saprast jūsu sportistu iespējas un radīt mācību vidi, kura ir pietiekami izaicinoša, lai palīdzētu sportistam kļūt labākam. Ir pierādījums, ka prasmju apgūšana tiek veicināta, ja treneris var spēlētājiem piedāvāt treniņus ar iespējām izaicināt viņu pašreizējās prasmes (Guadagnoli&Lee, 2004).

Dažiem spēlētājiem piemērots izaicinājums varētu būt driblēšana, satiekot aizsargu. Citiem izaicinājums var būt prasmju pārbaude pret nopietnu spiedienu aizsardzībā. Svarīgi atzīmēt, ka katra vingrinājuma grūtības pakāpei jābūt pielāgotai spēlētāju pašreizējam prasmju līmenim. Spēlētājiem ar attīstītākām prasmēm var piedāvāt izaicinošākus vingrinājumus.

Lai kļūtu par teicamu treneri, jums jāzina, kad iejaukties un palīdzēt sportistam. Vai jāzina, kad sportistam pašam/-ai jāsameklē risinājums – atļaujot viņam/-ai pielāgoties. Perfekta “5 pret 0” uzbrukuma izpilde nepadara mūs par lieliskiem treneriem.

Īens Stekers (Ian Stacker) un Adams Gormens (Gorman) veikuši izpēti par metieniem – kā spēlētājiem jāmaina metiens, satiekot spiedienu aizsardzībā. Viņi izpētīja 2012. gada Olimpiskās spēles Londonā, atklājot, ka apmēram 15% metienu tika izdarīti bez pretestības. Tas nozīmē, ka 85% metienu tiek kavēti vai ierobežoti, aizsargam iznākot pretī metējam.

No minētajiem 85% apdraudēto metienu, tikai nedaudz pāri 50% metienu tika izpildīti pret ļoti intensīvu aizsardzību. Cik bieži mēs trenējamies izpildīt tāda veida metienus? Metienu treniņš parasti sastāv no metienu sērijām bez jebkādas aizsardzības, bieži pēc teicamām piespēlēm un bez plašāka ietvara. Cik bieži mēs pielāgojam metienu spēles situācijām?

Labākais veids metiena pielāgošanai ir spēlēšana 1-pret-1. Ja redzam 1-pret-1 kā metienu vingrinājumu, nākamais solis būs plašāka 1-pret-1 viens iekļaušana mūsu nodarbībās. Spēlēšanas 1-pret-1 noteikumi var tikt pamainīti, lai “mainīgie metieni” (adaptive shots) būtu dažādi. Tikai metieni lēcienā, ar vienu roku un citādi. Spēlēšana 2-pret-2 ir vēl viens veids, kā pielāgot metienu, jo tā ietver saņemšanas un izmešanas situācijas (catch and shoot).

Ir daudzi piemēri par spēlētājiem, kuri labi met bez pretestības, taču spēles ritmā nespēj izpildīt tādus pašus metienus pret sāncenšu aizsardzību vai, pielāgojoties, neuzrāda tādu pašu precizitāti.

Adama komanda izpētīja arī reālo laiku starp metieniem spēlēs. Par paraugu tika ņemtas divas spēles – Austrālija pret Ķīnu un Austrālija pret Brazīliju. Piemēram, Džo Inglss spēlē pret ķīniešiem izdarīja metienus vidēji ik pēc 4,5 minūtēm reālā laika, pavisam izpildot 15 metienus. Maksimālais laiks starp metieniem bija 12 minūtes. Cīņā pret Brazīliju katru metienu šķīra vidēji sešas minūtes. Pavisam 11 mēģinājumi.

Kā to atainot treniņā? Zinu, ka Stīva Kera metienu treneris lika viņam sēdēt uz soliņa. Kad treneris iesaucās “met”, Stīvam vajadzēja atzīmēties pie soliņa, skriet uz perimetru, lai saņemtu bumbu un izmestu. Pēc tam viņš varēja apsēsties. Tas ir ekstrēms piemērs, kā dažas komandas mēģina imitēt spēles situācijas, taču mums jāiemācās paņemt no tā.

Nesaku, ka mums jāatsakās no ritma metieniem, taču jāpievieno klāt reāla vide. Mums jāpalīdz spēlētājiem trenēties apstākļos, kuros viņi būs spiesti pielāgoties – tāpat, kā tas notiek spēlē. Nav šaubu, ka spēlēšana 1-pret-1 un 2-pret-2 ir labākais veids, kā to darīt.

Pirms Londonas spēlēm aizvadījām dažas pārbaudes cīņas Spānijā. Agri devos uz zāli, lai palīdzētu Pīteram Kroufordam strādāt pie metiena. Marks Gazols tobrīd bija savainots un otrā zāles galā strādāja ar savu treneri. Viņa treniņš piesaistīja manu uzmanību. Apstājos un trīs minūtes skatījos.

Viņš neizdarīja vienādus metienus – pakāpās atpakaļ, izdarīja metienu kustībā atpakaļ, atsperoties no otras kājas, ar kreiso roku. Darīja nestandarta lietas. Ja austrāliešu spēlētājs tā izpildītu metienus, esmu pārliecināts, ka austrāliešu treneris ieteiktu viņam pārtraukt izniekot laiku “muļķojoties” un izdarīt spēlei līdzīgus metienus – patiesībā, tie ir spēlei līdzīgi metieni!

Nesen man radās iespēja vērot Boloņas U16 komandas treniņu. Nodarbība turpinājās divas stundas. Sākās ar 10 minūšu “1 pret 0” vingrinājumiem. Turpinājās ar 10 minūšu “2 pret 0” vingrinājumiem – ar saspēli kustībā.

Nākamās 90 treniņa minūtes tika veltītas spēlēšanai 1-pret-1, 2-pret-2, 3-pret-3 un 4-pret-4. Neredzēju nekādu saplānotu uzbrukumu. Redzēju mācību kustību – spēlētāji rīkojās atbilstoši instinktiem un pārvietojās uz brīvajām vietām – reaģēja viens uz otru. Treneri sākumā ierobežoja iespēju skaitu, bet treniņa gaitā atļāva arvien lielāku brīvību. Tikai pēdējās piecas treniņa minūtes tika pavadītas, spēlējot 5-pret-5.

Īsumā – raksta mērķis ir veicināt domu apmaiņu starp Austrālijas treneriem. Nemeklēju iemeslus kritikai, taču vēlos izaicināt mūsu pašreizējo nostāju nolūkā uzlabot apmācību tehniku. Tāpat kā mūsu sportistiem mums jātiecas katru dienu kļūt labākiem – visi cenšamies apgūt jaunus paņēmienus uzbrukumā vai labāk apgūt “pick-and-roll” aizsardzību. Iespējams, mums jāpārliecinās, vai piedāvājam labāko vidi nepieciešamo prasmju apguvei.”

Izmantotie resursi:
https://medium.com/@flemingjack1995/how-we-practice-by-andrej-lemanis-e2af2b763d39
Andrejs Lēmanis: latviešu treneris, kurš var...
Andrejs Lēmanis kļūst par Austrālijas...