Par Aneti Jēkabsoni-Žogotu

Iepriekšējie divi gadi Anetes karjerā bija paši smagākie.

2009. gada jūnijā, pēc piecu gadu maratona kopā ar Latvijas valstsvienību, spēlētāja kopā ar dzīvesbiedru devās uz ASV, lai atklātu sev jaunu izaicinājumu WNBA. Faktiski, vairākus izaicinājumus, jo Eiropas čempionāta laikā atklātībā nāca ziņas par līguma noslēgšanu ar tobrīd trīskārtējo Eirolīgas čempionvienību Maskavas apgabala “Spartak”.

Pieprasījums pēc Anetes bija liels. Piedāvājumā nāca tikai viena dzīve, viens ķermenis un viena atbildība. Kā likums, atbildība pret sevi ir svarīgākā, jo tai nav alternatīvas.

Esmu pārliecināts, ka Jēkabsone-Žogota nenožēloja “Connecticut Sun” un “Spartak” sniegtās izvēles. Pirmo no sportiskā un azartiskā, otro no finansiālā un sportiskā viedokļa.

Par izvēlēm bija jāmaksā cena. Jāziedo brīvais laiks un atpūta. WNBA, Krievijas un Eirolīgas sezonu maratonu uzņemas tikai dažas spēlētājas. Lielākā daļa kādā brīdī ņem pauzi, jo pārslodze ir pārāk liela.

WNBA sezona parasti sākas maija beigās. Nākamos trīs mēnešus spēles ir vidēji trīs reizes nedēļā. Pēc 34 spēļu regulārās sezonas maratona klāt seko līdz 10 “play-off” spēlēm un tad jau ir klāt 8-9 mēnešus garā sezona Eiropā. Septembrī ir treniņnometnes un pārbaudes spēles, oktobrī sākas nacionālie čempionāti un Eirokausu spēles. Un – atkal WNBA.

Cīņas Eirolīgā turpinās līdz aprīļa vidum, nacionālie čempionāti līdz maija sākumam. Eirolīga – tas nozīmē 16 spēles ģeogrāfiskajā areālā no Jekaterinburgas Urālos līdz Salamankai Rietumspānijā. Krievijas čempionāts piedāvā kontinentālajām Savienotajām Valstīm līdzīgus attālumus no Novosibirskas līdz Kurskai un Sanktpēterburgai. Plus Maskavas sastrēgumi, Krievijas ziemas un bieži neprognozējamie apstākļi mūsu Austrumu kaimiņvalstī.

Iespējams, situācija būtu veidojusies savādāk, taču “Spartak” krusttēva Šabtaja fon Kalmanoviča noslepkavošana 2009. gada novembrī daudzas straumes ievirzīja citās gultnēs. Tieši viņš vairākas reizes aicināja Aneti nomainīt Krilatsku pret Vidnoji, tieši viņš varēja piedāvāt to, kas nebija pa spēkam citiem.

Nācās pārdzīvot šo zaudējumu un cīnīties tālāk komandā, kur krustojās lielāko WNBA zvaigžņu ceļi un nereti Krievijas izlases intereses. Tādās struktūrās labvēlību divpadsmit vienādās daļās sadalīt nevar. “Spartak” galvenā trenere Pokija Četmena uzsvaru lika un liek uz amerikāņu kārti. Pērn uz Taurasi, Bērdu, Folsu un Makārvilu, šogad uz Prinsu, Bērdu, Kvinnu un Makviljamsu.

Pat šādā konkurencē Anete nepazuda.

„Spartak” pērn pirmo reizi četros gados Eirolīgā finišēja ar nevainojamu bilanci 16-0 (ieskaitot izbraukuma uzvaru papildlaikā pār Stambulas „Fenerbahce”), klāt tika pievienoti divi Eiropas superkausi. Kluba starta piecniekā Anete bija vienīgā eiropiete līdzās amerikāņu zvaigžņu kvartetam ar ceturto lielāko kopējo spēles laiku, ceturto lielāko kopējo punktu ražu, otru labāko divpunktu un trīspunktu metienu precizitāti, pirmo vietu soda metienos un mazāko kļūdu skaitu!

Vārds Pokijai Četmenai. “Anete ir patiesa profesionāle, ar savu smago darbu kļūstot par vienu no labākajām spēlētājām Eiropā. Jūtu, ka viņa pievienojusi citu dimensiju mūsu uzbrukumam, ar savu snaiperes klātbūtni noņemot daļu spiedienu no Taurasi. Ir gandarījums, ka Anete beidzot atrodas mūsu klubā, jo Šabtajs (fon Kalmanovičs) un Dī divus gadus vēlējās viņu redzēt mūsu uniformā. Viņa nav tikai īpaša spēlētāja. Anete ir īpaša persona un komandas biedre. Viena no pirmajām, kura ierodas zālē. Katru dienu viņa un Daiena ir pēdējās, kuras to atstāj. Tāpēc viņas abas ir labāko vidū.”

Un tas nāca pēc grūtās 2009. gada vasaras, kad mēnesi pēc ierašanās Temzas upes krastos Konektikutā spēlētāja šaubījās par savu nākotni WNBA. Izturēja. Vēlāk viņa izturēja arī grūtāko sezonu Krievijā, lai ar jaunu apņēmību otro reizi dotos pāri Atlantijas okeānam.

Tur nāca trešais pārbaudījums. Izbraukuma spēlē slavenajā “Madison Square Garden” arēnā Ņujorkā basketboliste savainoja labās kājas ceļgalu. Tobrīd “Connecticut Sun” bilance bija 9-4, bet sezonas turpinājumā “saules” 21 spēlē izcīnīja tikai astoņas uzvaras, no tām. Uzreiz pēc negadījuma Konektikutas galvenais treneris Maiks Tibo pauda cerību par drīzu Anetes atgriešanos, taču tas bija apstākļu diktēts optimisms.

Iepriekšējo reizi Jēkabsone-Žogota savainojumu guva 2008. gada agrā pavasarī. Toreiz basketboliste spēlēja Maskavas “Dinamo” un Latvijas valstsvienības galvenā trenera Ainara Zvirgzdiņa vadībā. Lai gan Olimpiskās kvalifikācijas turnīrs un Olimpiskās spēles bija tikai dažu mēnešu attālumā, ar Zvirgzdiņa palīdzību Anetei izdevās ātri atgūties, augustā izlases sastāvā “Diamond ball” turnīrā un vēlāk Pekinā parādot iespaidīgāko sniegumu karjerā.

Konektikutā bija kluba vadības vēlme ierindā pulcēt labākos spēkus un pašas spēlētājas vēlme ātrāk atgriezties laukumā. Sapņu scenārija vietā nāca skarba realitāte. Vajadzēja laiku pilnvērtīgai emocionālo un fizisko spēku atjaunošanai, bet augstāk minētajā grafikā tam nebija vietas. Pēc 100% uzvaru sērijas 2010. gada sezonā “Spartak” bija smagi jācīnās par izkļūšanu no Eirolīgas grupas.

Līdz janvārim komandai nācās iztikt bez Sjū Bērdas, bet galvenās treneres Pokijas Četmenas redzeslokā jau parādījās nākamās darba vietas “Chicago Sky” intereses, līderes lomu atvēlot Krievijas pilsonību ieguvušajai Epifānijai Prinsai. Pēdējā arvien biežāk nosaukta par saspēles vadītājas Bekijas Hemonas mantinieci Krievijas izlasē. Janvārī sekoja pāreja uz Stambulas klubu “Fenerbahce”, februārī zaudējums Eirolīgas ceturtdaļfinālā pret bijušo klubu.

Laika trūkums, dažādas šaubas, neziņa un nesaskaņas, kluba grūtības – viss atstāja iespaidu. Oktobrī Anete Jēkabsone-Žogota Atēnās tikās ar valstsvienības galveno treneri Georgu Dikeoulakos, tomēr daudzo blakusapstākļu dēļ toreiz skaidru atbildi par spēlēšanu izlasē sniegt nebija iespējams. Tomēr vilcināšanās neieilga un trīs mēnešus pirms Eiropas čempionāta sākuma spēlētāja sniedza skaidru atbildi.

Tas ir godīgs lēmums pret sevi. Tā ir savlaicīga ziņa valstsvienības vadībai un treneriem. Tas ir atbildīgi.
Izlase nav koncentrācijas nometne.

Tā ir vieta, kur brīvprātīgi apvienot spēkus. Kur iet spēlēt ar prieku un pacilātības sajūtu par gaidāmo izaicinājumu. Kur septiņu nedēļu laikā var būt viena brīvdiena. Kur ir jālej sviedri, par to nesaņemot līgumā garantētu atlīdzību.

Valstsvienība ir kas vairāk.

Tajā var pierādīt ne tikai sevi. Tajā var apvienot un izveidot komandu, par kuru ir lepnums. Sasniegt ceļamērķus un virsotnes, kādu nav klubu basketbolā. Spēlēt par sevi un četriem spēlētajiem blakus. Lepni dziedāt valsts himnu. Aizrautīgi cīnīties katru minūti. Pārbaudīt sevi pret labākajiem. Izbaudīt uzvaras prieku. Atdot visu un just par to gandarījumu.

Tāpēc es cienu Anetes Jēkabsones-Žogotas lēmumu.

Veiksmi Tev, Anete!

Pride, Simon Collins, YouTube video